Ieva Siliņa: Cik daudz cilvēku saskaras ar mācīšanās problēmām?
Antra Rektiņa: Atkarībā no mācīšanās traucējumiem procentuālais sadalījums variē no apmēram 5-20% no populācijas. Matemātiski spriežot, sanāk, ka teju katrā klasē būtu jābūt bērnam, kam nepieciešams atbalsts.
Kas ir mācīšanās traucējumi un kas - mācīšanās grūtības?
Mācīšanās traucējumi ir apstākļi, kas ietekmē indivīda spēju apgūt, apstrādāt vai izmantot informāciju. Visbiežāk mācīšanās traucējumi ir hroniskas dabas, tātad tie paliek uz visu mūžu. Tie ir dažādi, bet pēc procentuālā sadalījuma visbiežāk sastopama disleksija – lasīšanas traucējumi, disgrāfija jeb rakstīšanas traucējumi, diskalkulija jeb matemātisko prasmju traucējums un dispraksija, specifiskas motorās funkcijas attīstības traucējumi. Savukārt mācīšanās grūtības ir īslaicīgas vai situatīvas problēmas, kas apgrūtina mācīšanos. Tās ir saistītas ar dažādiem emocionāliem, sociāliem vides faktoriem.
Piemēram, ja skolēns skaļi lasa tekstu, bet nespēj to pareizi izlasīt un saprast izlasīto, tad, iespējams, tā ir disleksija.
Ja skolēns ir ieradies Latvijā no citas valsts, nesaprot valodu, arī tad viņš nespēs pareizi izlasīt tekstu, bet šajā gadījumā mēs runājam par mācīšanās grūtībām, kuras varam ar noteiktiem atbalsta pasākumiem novērst, piemēram, sniedzot papildu latviešu valodas stundas. Disleksijas gadījumā šis traucējums personai būs visu mūžu.
Kā rodas mācīšanās traucējumi?
Par to ir daudz pētījumu, bet vienotas atbildes vēl nav. Mācīšanās traucējumus var veicināt ģenētiskie vai bioloģiskie faktori. Piemēram, ja kādam no vecākiem ir disleksija vai diskalkulija, iespējams, tā būs arī bērniem. Neiroloģiskie pētījumi ar magnētisko rezonansi parāda, ka cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem ir atšķirības smadzeņu struktūrā un funkcijās, īpaši tajās smadzeņu daļās, kas saistītas ar valodu apstrādi, lasīšanu, matemātiku.
Kā atbalstīt bērnus ar mācīšanās traucējumiem?
Mūsu uzdevums gan kā sabiedrības locekļiem, gan izglītības sistēmā ir parādīt dažādas stratēģijas un sniegt atbalstu, lai cilvēks iemācītos sadzīvot ar savu traucējumu. Ideālā gadījumā atbalsts būtu tik efektīvs, ka traucējumi tiek kompensēti un neietekmē ikdienas vai profesionālās darbības. Tad cilvēks var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Traucējumiem ir dažādas smaguma pakāpes un var būt gadījumi, kad traucējumus nevar pilnībā kompensēt. Tāpēc ir ļoti svarīgi agrīni konstatēt traucējumus, lai varētu maksimāli ātri sākt mācīt bērnam atbalsta stratēģijas.
Ja cilvēks nesaņem atbalstu, var sākties pašapziņas problēmas, grūtības vairākos mācību priekšmetos, palielinās priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risks.
Pieaug riski saslimstībai ar depresiju, paaugstinās pašnāvības risks un var rasties ļoti nopietnas sekas.
Kādas ir traucējumu diagnosticēšanas iespējas?
Galvenais ir zināt, ka ir tādi mācīšanās traucējumi un kā vecākiem, pedagogiem, līdzcilvēkiem atpazīt, ka nepieciešams vērsties pie speciālistiem pēc diagnostikas. Internetā pieejams daudz testu diskalkulijas vai disleksijas noteikšanai, bet vecākiem ar tiem nevajadzētu aizrauties. Mācīšanās traucējumus var konstatēt pedagoģiski medicīniskā komisija, logopēds, izglītības vai klīniskais psihologs vai speciālais pedagogs. Daudzi no šiem speciālistiem strādā skolā. Ne visi speciālisti gan var veikt standartizētos testus, ar kuriem nosaka mācīšanās traucējumu. Vecāki, ja jūtat, ka bērnam ir kādas grūtības, nevajag baidīties doties pie šiem speciālistiem un veikt izvērtējumus, saņemt atzinumus, tie dod ļoti daudz. Tā iespējams uzzināt, kas bērnam vajadzīgs, lai iegūtu izglītību un vēlāk sekmīgi strādātu profesionāli. To var izdarīt tikai šis speciālists. Un tad tikai tad, kad jums ir atzinums, kur ierakstīts kāds atbalsts bērnam vajadzīgs, viņš to varēs izmantot gan pārbaudes darbos skolā, gan eksāmenos un varēs sekmīgi mācīties un demonstrēt savas zināšanas.
Kā izskatās izplatītākie mācīšanās traucējumi?
Tiem nav vienota standarta un katrā individuālajā gadījumā traucējumi var izpausties dažādi. Runājot par diskalkuliju, iedomāsimies, ka redzam hieroglifus – mēs tos redzam, bet šie simboli mums neko neizsaka. Cilvēks ar diskalkuliju šādi skatās uz cipariem, viņam iztrūkst vizuāli abstraktā daļa, spēja iedomāties skaitļu virteni, piemēram, no 1 līdz 10. Šis cilvēks nespēj "redzēt", ka 50 sastāv no pieciem 10, bet var duplicēt informāciju, piemēram, uzspiest numuru mobilajā tālrunī. Tas rada grūtības ne tikai matemātikā, bet gandrīz visos mācību priekšmetos, kuros ir mērvienības, lielumi, augošas vai dilstošas secības, laika skalas, pulkstenis, naudas vienības. Ir dažādas stratēģijas, kā tikt galā ar situācijām. Arī mājas lapā ir atrodami materiāli ar atbalsta pasākumiem, kas var palīdzēt.
Disleksiju mēs atpazīstam labāk – tā izpaužas kā burtu jaukšana vietām, nepareizi izlasīti vārdi, mazāk raita lasīšana, lasītā nesaprašana.
Izglītības iegūšana mums ir tikai lasīšanas formā, bet labā ziņa ir tāda, ka ir pieejams daudz tehnoloģiju, kas var palīdzēt noklausīties tekstu, ierunāt tekstu.
Informāciju par atbalstu var smelties Latvijas Disleksijas biedrībā.
Disgrāfijas gadījumā tipisks ir nesalasāms rokraksts, raksts vertikāli, pāri līnijām vai vispār nesaprotami, piemēram, vārda viens burts lapas kreisajā stūrī, otrs lapas vidū un trešais lapas beigās. Arī rakstot uz datora būs ļoti daudz kļūdu, ko pats cilvēks neredz. Šeit svarīgas stratēģijas, kā atvieglot rakstīšanu.
Dispraksija rada kustību koordinācijas grūtības, to vairāk redz sportā, bet var būt arī gadījumi, kad ārēji tas nav redzams. Tas saistīts ar uztveres traucējumiem, piemēram, nespēju secīgi izplānot, kādas darbības veikt, lai nonāktu līdz rezultātam. Pie visiem mācīšanās traucējumiem varu ieteikt smelties praktiskus piemērus internetā, piemēram, "Youtube" ir daudz materiālu angļu valodā.
Jūs jau vairākus gadus vadiet Latvijas Diskalkulijas asociāciju. Pastāstiet, ar kādām problēmām saskaras bērni ar diskalkuliju un to ģimenes Latvijā?
Izaicinājumi lielākoties saistīti ar nespēju identificēt šo mācīšanās traucējumu.
Bieži vien domājam, ka bērns ir slinks un nemotivēts, tas gan ar laiku tā arī var notikt, ja netiek sniegts atbalsts.
Bērnam ir grūti, zūd motivācija, un bez atbalsta tas var kļūt nesekmīgs.
Kāda ir situācija citur Eiropā?
Jāsaka, ka Latvijā gan valstiskajā sektorā, gan nevalstiskajā sektorā jūtama virzīšanās uz priekšu, atbalsts. Pat ja ikdienā to neizjūtam, tad iedziļinoties redzams viennozīmīgs progress, it īpaši ņemot vērā, ka Latvijā par iekļaujošo izglītību runājam tikai pēdējos piecus gadus. Ir valstis, kurās par to runā piecdesmit gadus. Labi piemēri ir pārņemami no Ziemeļvalstīm, bet es esmu iedziļinājusies Vācijas pieredzē, kurā ir ļoti attīstīti diskalkulijas jautājumi. Šobrīd Latvijas Universitātē tiek izstrādāti disleksijas un diskalkulijas standartizētie testi, jo tādu mums šobrīd nav, bet Vācijā, piemēram, ir 54 dažādi testi diskalkulijas diagnostikai. Skolās tiek piesaistīti diskalkulijas terapeiti, bērnam tiek noteikti individuāli sasniedzamie rezultāti. Arī augstākās izglītības ieguvē tiek sniegts atbalsts.
Attiecībā uz disleksiju pirms gada tika pieņemts Vācijas federatīvās republikas tiesas spriedums, kurā teikts, ka disleksijas dēļ pieļautās kļūdas tekstā nedrīkst ietekmēt akadēmiskās vērtēšanas rezultātus.
Zinot, ka cilvēkiem ar mācīšanās traucējumiem nav pazemināts intelekts, tiek darīts viss, lai palīdzētu iegūt pēc iespējas augstāku izglītību un būt nodarbinātiem.
Kas katram no mums būtu jāzina, lai atbalstītu cilvēkus, kam ir mācīšanās grūtības?
Svarīgākais ir atzīt, ka mēs esam dažādi, ka mēs visi esam tiesīgi dzīvot sabiedrībā. Mēs visi varam attīstīt savu potenciālu, visiem nav jāatbilst kaut kādai noteiktai latiņai. Mums arī ir jāmācās atpazīt šķietami neredzamos traucējumus, kurus nevaram uzreiz identificēt. Nevajag baidīties atzīt, ka ir mācīšanās traucējumi, vajag par tiem brīvi runāt.
Priekšmetu skolotājiem ir ļoti grūti sniegt atbalstu, ja viņi nezina, kāda veida mācīšanās traucējums ir bērnam.
Bieži vien viņi to nezina tāpēc, ka datu tiek aizsargāti un skolas atbalsta personāls tos neizpauž. Skolotājiem varu novēlēt radīt tādu vidi, kurā var mācīties jebkurš bērns.
