Raimonds ir no Pļaviņām, domātājs, kas vienlīdz dziļi analizē gan savas profesionālās, gan personiskās dzīves izvēles, intervijā atklājot izaugsmes ceļa šaubas, kā arī apzinoties, cik svarīgi ir kaldināt mūsu visu kopējo spēku apziņā – Latvija var!
Dace Leimane: Nu jau rit septītais gads, kopš tu strādā Latvijas Televīzijā, sāki 2017. gadā, vai ne?
Raimonds Gekišs: Jā, liktenīgais brīdis, kad ienācu Zaķusalā, bija neilgi pēc manas dzimšanas dienas 5. aprīlī. Jau sen biju klauvējis pie televīzijas durvīm, apvaicājoties par kādu vakanci. Līdz kolēģis Dāvids Ernštreits piezvanīja un teica, ka iespēja ir parādījusies.
Bijāt jau pazīstami ar Dāvi, pirms sāki darbu šeit?
Protams, sporta žurnālistika Latvijā ir nišas lieta, un es pirms tam, strādādams žurnālā "Sports", "Sporta Avīzē", kā arī sportacentrs.com, jau biju iepazinis savas jomas kolēģus. Latvijas Televīzija man allaž likusies mūsu BBC, un vispār mani allaž ir saistījis tieši šī kanāla saturs, – tas man šķita patiesāks. Neko nepārmetot komerctelevīzijām, man tomēr vienmēr bijusi sajūta, ka to vēstījums ir nedaudz glancētāks. Taču stāstīt par krietniem cilvēkiem, kas dara lietas, – tas saskanēja ar manu vērtību sistēmu, un tā neilgi pēc manas dzimšanas dienas Sporta redakcijas vadītājs Andris Ušackis man piezvanīja, un, nu jā – ir jau septītais gads! Par šo iespēju joprojām esmu pateicīgs!
Tavā stāstījumā es sadzirdēju vārdus, ko šodien nemaz tik bieži nelieto: krietns, patiess un godīgs. Un man, tiekoties ar tevi arī ikdienā – jo mēs strādājam vienā birojā –, strāvojums no tevis saistās tieši ar šo: lojālu krietnumu un arī – veselīgu pašcieņu. Tevī nejūt padomju laika konjuktūriskas domāšanas pazīmes; nolasu, ka esi dzimis brīvā valstī.
(Smaids.) Latviskā identitāte man vienmēr ir bijusi ļoti svarīga, joprojām lepojos, ka manā dzimšanas apliecībā ir rakstīts: dzimis Latvijā. Jo manām māsām un arī daļai manu klasesbiedru dzimšanas apliecībās kā tāds piedēklis nāca līdzi, ka viņi dzimuši PSRS. Tā ir vēl viena okupācijas blakne.
Vai esi dzimis 1992. gadā?
Jā, esmu ļoti priecīgs, ka manai paaudzei jau varēja ierakstīt – dzimis Latvijā. Bet par patiesumu un krietnumu – bieži jau sanāk kādus grābekļus sev priekšā uzlikt, un pat neapzinoties, reizēm nākas pāri nodarīt. Bet, jā, – tas noteikti nav tas, ko apzināti esmu gribējis darīt.
Jā, tā jau mums visiem iet. Par Latvijas Televīzijas skatīšanos bērnībā gribēju pavaicāt: ko tieši skatījies, bērns būdams?
(Smejas.) Ar mammu un omīti kopā – "Panorāmu"! No pašas bērnības!
(Smiekli.) Vienmēr bija ieslēgta, ja?
Jā, vienmēr! Tad bija seriāls "Dzīvoklis", kas man ļoti patika. Es pat nezinu, kur bija tas šarms? Ar šī brīža skatītāja acīm domāju, ka tie bija lieliskie aktieri. Man ļoti patika arī raidījums "Province", varbūt tāpēc, ka es pats esmu no provinces. Man apkārt bija daudz krietnu, strādīgu cilvēku – mana mamma, omīte, vectēvs, kaimiņi. Un vienmēr likās, ka par viņiem arī būtu vērts pastāstīt. Jau tad atskārtu, ka nav jābūt, piemēram, profesionālam sportistam, kam noslēgts liels līgums, lai būtu interesants citiem.
Un vēl man ļoti patika vēsturiskie raidījumi. Viens no maniem ļoti iemīļotiem cikliem bija Ērika Niedras veidotais "Latvija. Ulmaņlaiki" – perfekti tam brīdim. Un pēc tam, Niedras projektu kā tramplīnu izmantojot, kvalitatīvi vēl augstāk uzlidoja Mārtiņa Ķibilda veidotie raidījumi, sagādāja lielu prieku uzzināt kaut ko jaunu par vēsturi.
Tavs tētis strādāja Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, bija direktors tur.
Jā! Tagad gan viņš ir pensijā. Vēsture, var teikt, ir ienākusi arī mūsu ģimenē – vectēvs no tēta puses arī bija izsūtīts, tētis vēlāk man diezgan daudz stāstīja par to. Arī mammas vecāku pusē bija daudz stāstu par vēstures likstām. Tāpēc man dzimtenes un arī valsts jēdzieni bija skaidri jau no bērnības, arī tāds lokālpatriotisms: lepojos, ka nāku no Pļaviņām, no tik skaistas vietas.
Es lasīju lielisku stāstu arī no taviem pusaudža gadiem: ka tavas mammas brālis palīdzēja uzmeistarot iekārtu, lai hokeja čempionāta laikā tu pa dzīvokļa logu varētu Latvijas karogu izkarināt?
(Smiekli.) Jā, mammas brālis Juris ar ģimeni Pļaviņās dzīvoja mums pretējā daudzstāvu mājā, viņam bija balkons, uz kura malas viņš bija izkāris karogu, – tas bija iespaidīgi! Man, 15–16 gadus vecam puikam, arī gribējās. Mēģināju karogu piestiprināt pie palodzes, bet tas neturējās un arī ne pēc kā neizskatījās. Tēvocis nāca palīgā – uztaisīja karoga kātu un pie loga labās malas ārpusē piestiprināja tādu ļoti stabilu konstrukciju, kur kātu iestiprināt. Biju ļoti lepns! Manu karogu varēja pamanīt ne tikai mūsu ielā vien – arī braucot pa Pļaviņu galveno, Daugavas ielu, atlika tikai nedaudz pavērst skatu mūsu ielas virzienā, lai ieraudzītu kātu ar plīvojošo karogu. Tas slējās kā tāds šķēps! (Smiekli.)
Oho!
Jā, un, tiklīdz sākās hokeja čempionāts, tā mammas brālis izkāra karogu, es iespraudu mastā savējo – mums bija tāds fanu ciematiņš! Atceros, ka māsa, braucot no Rīgas, atveda man oriģinālo Latvijas Hokeja federācijas cepurīti, man bija liels gods to nēsāt. Arī džemperis ar uzrakstu "Latvija" manās acīs līdzinājās goda uzvalkam.
Vai tu vari pastāstīt kaut ko vairāk par savu vidi, kas tevi ir veidojis? Es zinu, ka tava mamma pēc profesijas ir pavāre, tu pieminēji arī omīti…
Omīte bija plaša profila speciālists (smejas), bet pēc profesijas viņa bija skolotāja. Kopā ar mammu viņas man kārtību ir iemācījušas, savukārt opis bija smagā darba darītājs, viņš man centās tehniskos darbus ierādīt…
Jūs kopā dzīvojāt?
Ne gluži. Mēs dzīvojām dzīvoklī Pļaviņās, vecvecāki – lauku īpašumā kādu piecu kilometru attālumā, ar riteni varēja tur 20 minūtēs aizbraukt, es pavadīju pie vecvecākiem daudz laika. Savukārt tēta vecāki dzīvoja Krāslavā, arī otra omīte bija skolotāja, kas bija saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par ieguldījumu novadpētniecībā. Bet vairāk mēs ar mammas vecākiem dzīvojāmies – atceros, ka ar omīti kādā brīvā brīdī sēdējām uz soliņa pie mājas un lasījām "Latvijas Avīzi", piemēram. (Smiekli.)
Tev esot arī divas māsas, bet jums laikam ir diezgan liela gadu starpība?
Jā, viņas bija pietiekoši pieaugušas, lai man ar viņām bērnībā neveidotos konflikti. Kristīne ir vecākā, ar viņu mums ir 13 gadus starpība, ar Svetu – 10. Vidējā māsa mani arī diezgan daudz pieskatīja, kad biju mazs. Viņas ir brīnišķīgas abas divas, – mums ir ļoti labas attiecības. Viena dzīvo Rīgā, otra – Eglainē.
Bērnībā māsas man bieži stāstīja par attiecībām, kā vajadzētu būt. Citkārt es redzēju arī, ka viņām kāds ir nodarījis pāri, ka viņām sāp, kaut gan viņas man neko neteica. Un es pie sevis sapratu, kā nevajadzētu rīkoties.
Vai varētu, Raimond, būt tā, ka tu labāk izproti meitenes kaut kādā mērā?
Nu, pēc savas pieredzes, ne visas iegūtās zināšanas man ir izdevies likt lietā. (Smiekli.) Bet starta kapitāls man ir iedots pamatīgs – noteikti, jā! Varbūt man pašam tā auna daba ir bijusi tāda, ka, lai gan esmu teoriju apguvis, esmu pacenties nevis grābekļiem apiet apkārt, bet centīgi uzkāpt virsū… Tas par visām dzīves jomām.
Es gan auna dabu esmu tikai tavā neatlaidībā pamanījusi. Un sauktu to nevis par tādu strauju auna, bet drīzāk par mierīgu vērša dabu. Proti, man radies iespaids, ka esi apveltīts ar lielu neatlaidību, pacietību un vienmēr esi ļoti ieturēts, pieklājīgs. Bet pieļauju, ka mūžam tevi kaitināt un izaicināt nevajadzētu gan… (Smiekli.)
Mhmm?
Un vēl, manuprāt, var just, ka tu esi audzis pieaugušu cilvēku, varbūt pat senioru vidē. Tāds 20. gadsimta 30. gadu Latvijas kultūras miers, manieres un inteliģence…
Es pilnīgi sarkstu par tādu vērtējumu. Bet pats gan neesmu tik apmierināts, jo īpaši komunikācijā ar tuvākajiem – bieži esmu tālu no tā, ko saki. Un tas ir tāpat kā hokeja vārtsargam, par ko es reiz gribēju kļūt: nav svarīgi, kādā veidā tu ielaid ripu – vai tā atsitas pret vārta stabu vai citā veidā ieslīd vārtos…
…vai rikošetā, kā šajā čempionātā mūsu komandas vārtos daudzas reizes…
Jā, rikošets, tas jau gandrīz kļuva par tādu lamu vārdu! Bet, jā, – nevienam jau neinteresē, kāpēc tu esi uzvedies tā, kā esi. Pats trakākais, ka dienas beigās apsēdies dīvānā un saproti, ka tā, kā sanāca, tu nemaz nebiji plānojis, nebiji gribējis. Bet kāds ir sāpināts, jo kaut kāds auns aizsvilās…
Varbūt izstāstīsi kādu piemēru, jo es tevi nekad tādu neesmu redzējusi?
Piemēru?… (Domā.) Ir daudz bijuši brīži, bet tagad uzreiz tāds raksturīgs nenāk prātā. Es varu tikai pateikt, ka brīžos, kad esmu stipri uzvilcies, mamma man ir teikusi: "Nomierinies, nevajag uzreiz atrisināt problēmu!" – Es to nedzirdu! Nē, man tas neder! Man vajag uzreiz, un tad sanāk vēl vairāk sakult to ūdeni (smiekli), un beigās iznāk vēl sliktāk. Un tad tu domā – ah!
..un naktī grozies no vieniem sāniem uz otriem, nevari aizmigt un tikai domā, un domā, vai ne?
Jā, kā esi sabojājis kādam iespaidu par sevi un tā tālāk. (Noplāta rokas, nosmaida.)
Klau, tu pieminēji mammas dotos padomus: vai mamma tevi ir mācījusi arī savā pavāres profesijā? Vai tu pats arī gatavo?
O, jā! Es laikam iepriekšējā dzīvē esmu bijis kādas itāļu dzimtas atvase, jo man patīk dažnedažādākie pastas ēdieni! Ja ir Boloņas mērce…
Tu pats arī taisi Boloņas mērci?
Nu, visticamāk, veids, kā es to taisu, itāļiem nešķistu cienīgs gala rezultāts, bet es mēģinu. Man patīk arī siera mērcīte: kausētais siers un saldais krējums. Var sacept sīpolus, piebērt garšvielas. Šķiet, itāļiem arī tas nebūtu pieņemams, jo viņiem laikam nepatīk, ka siers uz pastas tiek likts. Man patīk arī vistas fileja kombinācijā ar pastu un dārzeņiem. Vispār, ja man būtu jāizvēlas viens ēdiens, ko ēst katru dienu, es to arī izvēlētos – pastu ar vistas fileju un dārzeņiem.
Vai arī bērnībā taisīji ēst?
Atceros pirmo reizi, kad man atļāva pie gāzes plīts pašam darboties. Man likās, ka esmu pieaudzis vīrs! (Smiekli.) Omletes taisīju dažādās variācijās. Un ar māsu Svetu siermaizes cepām – gan elektriskajā panniņā, gan krāsnī. Gaidīju māsu, kad viņa atbrauks no Rīgas, lai varam kopā uztaisīt. Jo vienam nav tik jauki taisīt, kā tad, ja ir kāds, ar ko padalīties! (Smaids.)
Cik jauki! Tad jau, kad tu atbrauci uz Rīgu, ēst gatavošana tev nebija problēma?
Nē, nebija gan! Starp citu, kopmītnēs es dzīvoju pretējās istabās ar tagadējo kolēģi Matīsu Timofejevu, arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē vienā grupā bijām un Rīgas iekarošanas plānus uzsākām kopā. (Smiekli.) Tolaik es aktīvi piedalījos arī universitātes sporta dzīvē, kopmītnēs parasti atgriezos diezgan vēlu.
Tu pats trenējies biatlonā?
Jā, bet rudens sezonā startēju vieglatlētikas disciplīnās, ziemā – tad gan universitātes krāsas aizstāvēju slēpošanā, kur esmu trenējies. Nu, lūk, atbraucu uz kopmītnēm pēc treniņiem ap astoņiem deviņiem vakarā, traki gribas ēst, bet man ir trūkums: man ļoti garšo svaigs ēdiens! Tāds, ko esmu pagatavojis tikko. Un tad, lai gan gribētos ātri paēst un iet gulēt, es bieži vien apmēram stundu patērēju, lai izvārītu kartupeļus, rīsus vai pastu, lai uzceptu gaļu strēmelītēs, piemēram. Protams, ja man galīgi nebūtu laika, es paēstu to, kas ir. Es neesmu…
..cimperlīgs?
Jā, cimperlīgs, – labs vārds! Ja vajag, es apēdīšu arī auksti vārītu olu, ko es, ja ir izvēle, savā ēdienkartē neliktu.
Tu teici, ka arī kafiju nelieto?
Jā, citiem tas palīdz pamosties, man ne. Un arī kafijas garša man ne pārāk patīk. Esmu tējas cienītājs. Ja, pieminot pastu, atsaucos uz savu piederību itāļiem, tad dzērienu ziņā es varbūt esmu krustojies arī ar kādiem angļu aristokrātiem: dzeru gan melno, gan zaļo tēju, arī piparmētru, dažādu zālīšu tējas…
Tev bija arī pamatojums par kafijas ietekmi uz organismu?
Es lasīju, ka kafija nevis palīdz atmosties, dienu sākot, bet dara ko gluži citu. Proti, kafija nobloķējot signālu, kas nāk uz nervu sistēmu un smadzenēm, ka cilvēks ir noguris. Faktiski, dzerot kafiju, tiek atspējota informācija, ka jāatpūšas. Un tas var radīt mānīgu priekšstatu par enerģijas pieplūdumu, kas patiesībā tā neesot vis. Tas ir līdzīgi, kā tu nevis izslēgtu televizoru, bet tikai noklusinātu tā skaņu. Televizora skaņa nepienāk, bet tas nenozīmē, ka televizors ir izslēgts. Es ceru, ka es tagad neizplatu nepareizu informāciju, diemžēl nevarēšu nosaukt pētījuma avotu, kur šo lasīju.
Jā, paldies par piezīmi, tas katram jāizpēta pašam: kas viņam der un kas ne, bet, zinot, ka tu esi ļoti daudz savā dzīvē studējis un tagad strādā pie doktora darba, kā tu esi izturējis mācīšanās naktis, ko nākas piedzīvot visiem studentiem? Parasti kafija un kājas aukstā ūdenī diezgan labi palīdz? Ko lietoji tu?
Siltu tēju. Tas arī atmodina. Galvenais, šķiet, ir reflekss, ka tu kaut ko padzeries! Esmu arī kādus enerģijas dzērienus provējis, bet īsti nedarbojās. Un tad es izturēju kaut kā tāpat!
Par ko ir tava doktora darba tēma?
Par Latvijas sporta žurnālistiku pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Šobrīd gan esmu nedaudz iestrēdzis darba izstrādē, bet pats esmu uzlicis laika rāmi, kurā vajadzētu pabeigt.
Tēma ir plaša!
Tā ir, tāpēc esmu vairāk fokusējies uz televīziju. Krītot dzelzs priekškaram, mainījās ne tikai saturs, bet arī veids, kā tas tika atspoguļots. Sports kļuva komerciālāks, un mediji gāja līdzi.
Pietuvojoties sporta atspoguļošanai, izaicinošs bija pārbaudījums, ko jums, Sporta redakcijai, atnesa kovids: nācās pierādīt, ka jūs neesat tikai notikumu atspoguļotāji, sacensību reportieri, toy department (tulk. – leļļu/marionešu departaments), kā viens otrs jūs esot gribējis nodēvēt, bet arī spējīgi runāt par sporta procesiem daudz dziļāk.
Tā bija. Kovida laikā sacensību norise apstājās, un mums bija jāpierāda sava lietderība un vieta. Taču, man šķiet, ka tieši Latvijas Televīzijas Sporta redakcijā mums allaž ir bijis svarīgi rādīt kontekstus un pētīt procesus. Jo gūtie vārti – tās jau ir beigas. Jā, ir konkrētais vārtu guvējs, bet viņam apkārt ir arī citi cilvēki, kas ir palīdzējuši nonākt pozīcijā, lai viņš vispār būtu uz laukuma.
Man patīk uzskats, ka sports ir sabiedrības spogulis. Protams, arī kultūra. Bet sports tādā ziņā, ka sacensību laukums, kas ir ierobežota vieta, savā ziņā salīdzināms ar procesiem, kam mums jāiet cauri ikdienā. Tikai sportā tas ir ielikts laikā. Piemēram, viena futbola spēle noris 90 minūtes. Un, ja mēs paklausāmies komentētājos, tad viņu teiktās atziņas projicējas mūsu dzīvē: "Vēl jāiztur nedaudz!", "Vēl nedaudz jānogaida!", "Ir sevi jāpiespiež!", "Galvenais – nepadoties!", "Jāpalīdz otram, jāizjūt komandas gars!" – tas viss ir aktuāli mūsu ikdienas dzīvē! Sports ir tāds…
..modelis?
Jā, modelis! Sportojot pats, tu attīsti ne tikai savu ķermeni, bet arī savu mentālo veselību. Savukārt, ja tu seko līdzi, ja esi savas komandas fans, arī tas darbojas daudz plašāk! Piemēram, pagājušajā gadā mūsu hokeja komandas iegūtā bronzas medaļa mums kā nācijai bija ļoti svarīga, lai apliecinātu, ka mēs varam starp lielajiem spēlētājiem iegūt godalgotu vietu.
Jā!
Bieži cilvēki arī jautā, kāpēc mums tik daudz naudas jāiegulda sportā? Mani fascinēja kāds neliels stāsts no hokejistu sagaidīšanas pēc bronzas iegūšanas pie Brīvības pieminekļa. Te es guvu atbildi.
Stāsts ir no brīža, kad mēs ar kolēģiem atgriezāmies mājās no Tamperes un, esot ceļā, protams, skatījāmies mūsu hokeja komandas sagaidīšanas tiešraidi pie Brīvības pieminekļa. Priecēja, ka starp sagaidītājiem ir daudz jauniešu, un kolēģis Andris Auziņš intervēja kādu puisi, kam bija apmēram gadi 16, un varēja redzēt, ka viņš izbauda to, ka skolā ir brīvdiena. Kad Andris šim zēnam jautāja, kas ir tas, ko viņš ir visvairāk izbaudījis, ko paņēmis no šī čempionāta? Puisis neminēja ne Rubīna iemestos, izšķirošos vārtus vai kādu citu nozīmīgu spēles momentu, bet teica: "Man vislabāk patika tas, ka mūsējie nepadevās!" Tajā mirklī es sapratu, ka katrs hokejam iztērētais cents ir bijis jēgpilns!
Jā. Ka "Latvijas bronza bija zelta vērta" – kā bija rakstīts arī kādos starptautisko mediju virsrakstos.
Tieši tā. Mūsu nācija ir daudz cietusi, mēs joprojām neesam atkopušies, es domāju, savā garā atkopušies no padomju okupācijas sekām. Tāpēc šī medaļa mums visiem ir ļoti būtiska! Un tas, ka kāds puisis savai dzīvei paņēma atziņu – Mēs varam, jo mēs nepadevāmies! – varu tikai izteikt cieņu šī puiša vecākiem!
Es padomāju arī: varbūt, ka šim zēnam nav tēta vai vectētiņa piemēra, bet viņam labu paraugu nodemonstrēja Daugaviņš, Rubīns, Bukarti, visi citi mūsu komandas puiši… Un arī tavā, sporta žurnālista darbā, es nolasu šo vēstījumu: Latvija var! Kaut tas ne vienmēr ir formulēts vārdos, vai ne?
Tieši tā! Ja mēs stāstam, piemēram, par Kristapu Porziņģi vai par Paulu Jonasu – tā varbūt ir tikai īsa ziņa par to, ko šis sportists atkal ir paveicis, taču tam visam pamatā ir Latvija. Protams, mēs nedrīkstam likt izcilos sportistus uz pjedestāla: lūk, viņi ir dievi –mēs nedrīkstam viņus kritizēt. Skaidrs arī, ka daudzi no viņiem dara darbu, ko ir agrā bērnībā uzsākuši, un tas ir pārvērties par naudas pelnīšanu.
Tas ir viņu bizness.
Bizness, jā, un primāri viņiem ir jādomā par savu labklājību, bet atziņa ir: mēs esam tik, cik mēs esam! Un blakus pārbaudījumiem un sekām, kas mums velkas līdzi, ir svarīgi atgādināt: mēs varam!
Kā tu atpūties, Raimond?
Pļaviņas ir mana miera osta! Tikai pusotras stundas braucienā no Rīgas, bet tur ir viss: skaisti priežu meži, kur esmu trenējies slēpošanā, tur ir arī manas skriešanas takas, mazpilsētas miers. Ne tik daudz iedzīvotāju, lai visus pazītu, bet tu vari aizbraukt un būt pats ar sevi. Uzlādēties, pirms braukt atpakaļ uz Rīgu. Protams, ir prieks satikt mammu un māsas, ja viņas atbrauc, bet arī – izskriet takas, kas, kad trenējos, bija daļa no mana dienas grafika. Arī agrāk es novērtēju dabas skaistumu, gleznainos skatus, priežu meža brīnišķīgo gaisu. Gribētos, protams, biežāk aizbraukt pie mammas…
Bet galvenā uzlāde ir dabā, vai ne?
Jā. Katram ir vajadzīgs savs laiks, ko nevajadzētu pārprast kā negribēšanu atpūsties kopā ar ģimeni. Jo, ja tikai dosi, tai skaitā – arī savējiem, iztērēsi savu spēku rezervju avotu. Tad arī citiem neko nevar iedot, esot tāds – uz izsīkuma robežas. Tāpēc laika plānošana ir svarīga. Pie kā, starp citu, joprojām man vēl daudz jāpiestrādā. (Smaids.)
Kādā ziņā?
Nu, es pabeidzu kādu darbu, un tad vērtēju, pie kā ķerties: pie tā, tā vai vēl tā? Un arī, ka varbūt vajadzēja padarītajam ķerties no cita gala un darīt mazāk emocionāli? Bet mainīt vairs neko nevar!
Jā?
Man ir, es par to smejos, bet, jā, – man ir izteikta kājminamā domāšana!
(Smiekli!)
Jā, jā, es esmu vislabākais piemērs tajā! Gan darbā, gan privātajā dzīvē – man ir grūti iemīties! Bet, kad es esmu līdzsvaru un ātrumu dabūjis, tad aiziet! Kas ir labi, bet reizē arī slikti, jo ne visiem cilvēkiem ir pacietība gaidīt.
Šķiet, kamēr tu nepārredzi visu spēles laukumu, tu nevari sākt, vai tā?
Jā, es skraidu kā tāds aptracis, kamēr saprotu spēles noteikumus. Tāpēc apskaužu savu mammu, tēti, māsas, krustvecākus un arī tuvākos draugus, piemēram, Krišjāni, Rūdolfu, Matīsu. Apbrīnoju viņus par mieru. Un tas ir normāli, ka pieaugušam cilvēkam stresa situācijā ir jāsaglabā miers, liekot to problēmas puzli no tiem gabaliņiem, kas ir pieejami. Var taču puzli sākt likt no labās puses un tad salikt kopā visu pārējo, pa gabaliem. Bet es, ja sāku no kreisās puses, gribu visu līdz galam arī salikt. Taču tā nav pareiza domāšana!
Es nesaku, ka neesmu spējīgs peldēt nezināmos ūdeņos, ir daudz situāciju, kurās es varu pilnīgi mierīgi tikt galā ar vēsu prātu. Bet joprojām ir situācijas, kurās man vajag saprast katru detaļu. Arī reizēm sižetu taisot! Kamēr man nav pamatojuma par jēgpilnu mērķi, kamēr man nav iekšējas skaidrības, kāpēc no daudziem aspektiem stāstīt par kādu vienu, man tā bilde neveidojas.
Jā, saprotams, tas ir dziļi.
Visskumjāk, protams, ja tas atsaucas personiskās attiecībās. Kamēr tu esi iejuties, tikmēr kāds cilvēks vairs nav tavā redzes lokā, un tad ir cemme, ka… (Nosmaida.) Mācos saprast, ka dažas lietas vajag baudīt! Un nedomāt, ko tas nozīmē piecu gadu vai gada griezumā! Ir situācijas, kad tu esi šeit un tagad, – ķer prieka brīdi! Pienāks rītdiena, un tad arī domās.
Bet ne visas situācijas ir tādas. Un tad dažkārt cilvēki pārprot un uztver to kā kontrolēšanu. Bet es negribu otru apgrūtināt ar kontroli…
Tu tikai gribi saprast, ar ko rēķināties, ja?
Tieši tā – gribu saprast, ar ko rēķināties! Saprast, kas būs vajadzīgs no manis.
Tas ir godīgi.
Es gribētu būt miera bastions. Krīzes situācijās gribētu būt tas, kas iedveš mieru, spēj iedrošināt. Tāds es gribētu būt.
Es tevi nomierināšu. Laiku iepriekš, kad tev teicu, ka man tevi būs jāintervē, tu noplātīji rokas, smaidīji un viedā mierā teici: "Cik briesmīgi! Es tevi neapskaužu!" (Smiekli.) Mierīgi un asprātīgi.
(Smiekli.) Nu, lai tā būtu. Lai tas paplašinās visās dzīves jomās.
