Jaunievēlētais ombuds Edmunds Apsalons: Sabiedriskā medija funkcija – būt platformai dažādu viedokļu sadursmei

Skaidrojot savu viedokli, Apsalons vērtēja, ka sabiedriskajiem medijiem ir nevis jācenšas pārvarēt sabiedrībā radušās plaisas, bet gan jārod iespēja cilvēkiem no dažādām plaisu pusēm atrast vienu teritoriju, kurā viņi var sākt sarunāties un konstruēt kopīgu redzējumu. 

Māra Jansone: Kāpēc jūs pieteicāties šim darbam? Ar ko tieši sabiedriskie mediji jums ir interesanti? Jo līdz šim jūsu darbība nebija saistīta tieši ar žurnālistiku, bet tagad – sabiedriskais medijs. 

Edmunds Apsalons: Jā, tai atbildei varētu būt divas daļas. Tā viena daļa atbildētu jautājumu, kāpēc, un tā ir atbilde, kas ir manu kompetenču virzienā. Tātad vienkārša atbilde: tāpēc, ka man šķita, ka manas kompetences ir ļoti piemērotas šim darbam. Bet man šķiet, vēl daudz svarīgāks jautājums ir jautājums – kādēļ? Tas ir tas jautājums, kas ir mana motivācija? Tā mana noteicošā motivācija… Es pat to sauktu par sava veida dzīves mērķi, ko esmu sev noformulējis.

Tā motivācija ir veicināt pozitīvas izmaiņas sabiedrībā pastāvošajā komunikācijas kultūrā.

Tās pozitīvās izmaiņas ir saistītas ar to, ka ļoti daudzas problēmas un ļoti daudzas domstarpības, kas pastāv sabiedrībā, ir tīri komunikatīvas, un ne vienmēr mēs šīs problēmas un domstarpības cenšamies risināt konstruktīvā veidā. Tas konstruktīvais risinājums būtu, ka mēs vairāk censtos sarunāties cits ar citu, saprasties cits ar citu un sadarboties cits ar citu, nevis iedarboties viens uz otru. Nu lūk, un es redzu ļoti lielu potenciālu šo kultūras izmaiņu virzienā tieši sabiedriskajos medijos.

Jo?

Jo, no vienas puses, sabiedriskie mediji ir tāda platforma, kuras ietvaros formējas sabiedriskā doma. Platforma, kur atklājas tā visa viedokļu daudzveidība, kas ir sabiedrībā praktiski par jebkuru jautājumu. Tā ir platforma, kurā mēs ar šo viedokļu daudzveidību un viedokļu atšķirībām cenšamies tikt galā. Man šķiet, ka sabiedrisko mediju viena no misijām ir būt tādam sava veida paraugam jeb paraugpiemēram, kā mums sarunāties, saprasties un sadarboties citam ar citu. 

Bet kā sabiedriskajam medijam līdz šim ar to veicas? Ko jūs esat novērojis?

Nu jā.. Protams, dažādi. Dažādi, jo sabiedrisko mediju darbiniekiem diezgan bieži patīk šis epitets – saukt medijus par ceturto varu. Es cenšos no šī apzīmējuma…

Tieši sabiedriskos medijus vai vispār?

Mediji kopumā kā ceturtā vara. Es no šī apzīmējuma cenšos atturēties, tāpēc ka tajā brīdī, kad mēs postulējam to, ka mēs esam vara, nerunājot par šīs varas leģitimitāti… Tas jautājums ir, ja mēs definējam sevi kā varu, tas nozīmē, ka mēs cenšamies veidot varas attiecības, un varas attiecības ir tās, kuras bieži vien nepieļauj atklātu un atvērtu dialogu. Varas attiecības ir tādas, kur varas pozīcijās esošais cenšas diktēt kaut ko tam, kurš no šīm varas pozīcijām ir atkarīgs.

Bet vai tiešām mediji ir tie, kas definē sevi kā ceturto varu? Vai kāds no malas tos tā uztver? Piemēram, politiķi parasti pirms vēlēšanām ļoti novērtē, protams, mediju ietekmi. Pēc vēlēšanām mazāk, bieži kritizējot, ka mediji ir tādi vai šitādi. Bet nu kurš tos īsti sauc par to ceturto varu? Mediji paši jau nē.

Manā novērojumā bieži paši mediji saka, ka mēs esam ceturtā vara. Es arī saprotu, kāpēc tas tiek teikts, jo mediji šādā veidā cenšas akcentēt vienu no savām funkcijām, un tā ir tā uzraudzības funkcija, kura nenoliedzami attiecībā pret politisko varu medijiem ir. Tā ir mediju un it īpaši sabiedrisko mediju pastāvēšanas jēga, viena no pastāvēšanas jēgām: veikt šo uzraudzību pār tiem, kas realizē noteiktu politiku.

Bet tā nav vienīgā mediju funkcija, ir arī mediju funkcija tuvoties patiesībai. Tas ir tas mediju pienākums: sniegt sabiedrībai maksimāli objektīvu informāciju, atklāt visu to daudzveidību un viedokļu dažādību dažādos jautājumos.

Šī tuvošanās patiesībai ir tikpat svarīgs mediju uzdevums kā politiskās varas uzraudzības uzdevums. 

Uzdevums būt starpniekam starp sabiedrību un sabiedriskajiem medijiem

Es nezinu, kurā brīdī jums iešāvās prātā ideja, ka jūs varētu kļūt par sabiedrisko mediju ombudu, bet vai šajā laika posmā jūs esat skatījies uz tām skaļākajām lietām, ar kurām ir nācies saskarties ombudam? Tīri tā varbūt treniņu nolūkos pavērtēt, kā es būtu vērtējis šīs situācijas?

Jā, bet sāksim ar to, kā es līdz tai idejai vispār nonācu, jo mūsu dzīvē ir tā, ka ļoti bieži tad, kad ar mums [kaut kas] nejauši atgadās, tad īstenībā tā tik tiešām ir nejaušība.

Manas pretendēšanas uz ombuda amatu pamatā bija nejaušība, ka es sociālajos medijos pamanīju SEPL padomes informāciju par to, ka ombuds tiek meklēts. Es paskatījos uz šo amata aprakstu, un man šķita – ļoti interesants darbs, es labprāt kaut ko tādu darītu. Bet tā nākamā doma man bija, bet jā, visticamāk, ka tur tiek meklēts kāds no iekšpuses, kāds profesionālis no nozares, kurš ar savu autoritāti varētu visus šos jautājumus risināt. Tā es arī atmetu šo domu un neturpināju to.

Bet jūs jau zināt, kā strādā sociālo mediju algoritmi. Ja tu vienreiz esi kādu ziņu paskatījies, tu noteikti ar to saskarsies vēlreiz. Tad, kad es otro reizi iedziļinājos šajā amata aprakstā, es pēkšņi pamanīju, ka īstenībā profesionāla pieredze žurnālistikā vispār nav prasība.

Tad es sāku domāt, varbūt tas ir tīri apzināti, jo sabiedrisko mediju ombudam ir jābūt neatkarīgam, un bieži vien tā nākšana no vides var traucēt neitrālam skatījumam.

Tas bija tas iemesls, kāpēc es pieteicos, bet, protams, tajā mirklī, kad es pieteicos, man bija jāsāk saprast šī darba nianses. Tas, ko es darīju... Vairāk kā divu gadu laikā iepriekšējais ombuds, tiesībsardze Anda Rožukalne, ir sniegusi nedaudz vairāk kā 50 atzinumus par dažādām situācijām. Es caurskatīju šos atzinumus, un es darīju tieši to, ko jūs teicāt. Es domāju, labi, ja man būtu jāsniedz atzinums par šo situāciju, vai es to, balstoties savā pieredzē, savās zināšanās, savās prasmēs, varu paveikt? Jo vairāk es skatījos, jo lielāka bija mana pārliecība par to, ka es to varu darīt. Es tagad nerunāšu par to, kādi būtu bijuši mani atzinumi…

Es tieši to gribēju vaicāt!

Jā, bet tas ir tas, ko es nekādā gadījumā nedarīšu. Es nevērtēšu un neanalizēšu sava priekšteča paveikto darbu. Iespējams, kāds no atzinumiem izskatītos savādāk.

Man galvenais bija pārliecināties, vai es spēju noorientēties un vai tie principi, kurus es ikdienā lietoju, analizējot cita veida tekstus, vai šie principi ir attiecināmi arī uz žurnālistisku tekstu, uz žurnālistisku stāstu. Tikai tajā brīdī, kad es sapratu – jā, es pat varētu pateikt vēl kaut ko, ne tikai savādāk, bet, pamanot arī vēl kaut kādas lietas, par kurām būtu vērts publiski runāt – tikai tajā brīdī es sapratu, ka esmu tiesīgs pieteikties uz šo amatu. Bez jebkādām cerībām, ka man to konkursu izdosies uzvarēt, jo joprojām tā mana pārliecība bija, ka tiek meklēts kāds no iekšpuses.

Bet, ja jūs atklātu savas domas, kā jūs vērtētu "cūku komiksa" gadījumu? Tas ir tas skaļākais, kas aizgāja sabiedrībā. Ja tas atšķirtos no Andas Rožukalnes vērtējuma, tas jau nebūtu viņas darba novērtējums, tas būtu jūsu cits skatījums. Varbūt tāpēc tomēr atklājat, ko jūs būtu lēmis šajā situācijā?

Redziet, mans uzskats ir tāds, ka tiesībsarga atzinumiem nav jābūt kā tiesas spriedumiem, kuri tagad saka: pareizi/nepareizi, labi/slikti. Tiesībsarga uzdevums ir vērst uzmanību uz to, kāpēc vispār kādam varēja par šo faktu rasties iebildumi. Cik šie iebildumi ir pamatoti, un kā tie ir pamatoti. Jo mums ir jāsaprot, kas tad īsti iesniedzēju ir aizskāris, kāpēc viņš ir nolēmis tērēt savu laiku un enerģiju, lai rakstītu tiesībsargam par šo situāciju. Tātad mums ir jāsaprot viņa motivācija, viņa argumentācija.

Tālāk mums ir jāsaprot otras puses rīcība, kāpēc otra puse ir rīkojusies tā, kā tā ir rīkojusies, un tas uzdevums, man šķiet, ombudam kā tādam starpniekam starp sabiedriskajiem medijiem un sabiedrību ir palīdzēt sabiedrībai paskaidrot to, kāpēc mediji rīkojas tā, kā tie rīkojas, un paskaidrot arī medijiem, kāpēc sabiedrības kāda daļa reaģē uz to viņu rīcību tā, kā viņa reaģē. Jo tikai tajā brīdī, kad mēs viens otru sākam saprast, tikai tad mēs varam sākt saprasties.

Bieži vien šajā skaidrojumu ceļā abas puses kaut ko labāk saprot.

Tajā brīdī, kad tās kaut ko labāk saprot, mēs spējam kaut ko arī vairāk pieņemt, jo tā mūsu nepieņemšana jau nereti izriet no tā, ka mēs kaut ko nesaprotam.

Tas, ko mēs visvairāk nesaprotam, tas, par ko mums ir visvairāk visdažādāko aizdomu, tas ir tas motivācijas jautājums: kādi motīvi aiz tā visa slēpjas? Mērķi, intereses, vajadzības – kas aiz tā visa slēpjas? Tikai tad, kad mēs spējam sadzirdēt šos motīvus, spējam saprast šos motīvus, tad mēs to otru pusi īsti arī saprotam.

Bet tomēr kaut kādus tādus secinājumus, kas varētu attaisnot vienu vai otru pusi, tādus taču jūs sniegtu? Ja mēs paraugāmies uz tiesībsargu, kas nav sabiedrisko mediju tiesībsargs, bet tiesībsargs vispār Latvijā, tur ļoti bieži ir atzinumi, ka tas neatbilst likumam vai tas neatbilst tai darba būtībai. Tur tie spriedumi, kurus jūs negribat dot, tomēr nāk.

Jā, es negribu dot gatavu atzinumu, ka situācija bija tāda un tāda tāpēc, ka es jau vēl neesmu tiesībsargs šajā brīdī…

Vēl tāds gabaliņš neliels palicis…

Es vēl definējos kā konkursu uzvarējušais pretendents, un tiesībsargs būšu jeb amatā stāšos tikai no 1. augusta. Bet tas, ko es varu paskaidrot, es varu paskaidrot to virzienu, kurā es savu atzinumu veidotu. Tas ir tas viens virziens, kāpēc redakcija pieņēma lēmumu šādu komiksu publiskot, un otrs virziens ir, kāpēc daļai sabiedrības tas nešķita pieņemami, ņemot vērā to aktuālo kontekstu, un tas konteksts ir pat konkrētā diena, kurā tas komikss tika publiskots. Tā, lai abas puses saprastu vienas apsvērumus un otras apsvērumus, un pats svarīgākais: ko no tā mēs varam mācīties nākotnei? Redakcijas gadījumā tas būtu divreiz pārdomāt kontekstu, kurā mēs atrodamies, un iespējamās reakcijas, kuras, es pieļauju, var arī novērst, proaktīvi rīkojoties. Lai nav tā, ka mums tagad, cik es saprotu, vairs nav "cūku komiksa" šī gadījuma dēļ. Nu ja.

Pārliecināts par esošajām zināšanām, bet gatavs arī mācīties

Jūs pieminējāt, ka vispirms jūs bijāt pārliecināts, ka žurnālistikas pieredze ir nepieciešama šim amatam, un pēc tam pamanījāt, ka – nē, tas nemaz nav prasīts. Bet vai jūs varēsiet tiešām tā pilnvērtīgi strādāt bez šīs pieredzes un zināšanām? Mēs jau redzam, ka lielākā daļa sūdzību, kas nāk, ir par žurnālistu darbu, un tur ir tādas ļoti jūtīgas lietas, arī objektivitātes trūkuma pārmešana un tamlīdzīgi. Tur tomēr kaut kādai zināšanai par to virtuvi ir jābūt.

Es pieļauju, ka šis varētu būt tas svarīgākais jautājums, kura dēļ es vispār tiku šodien aicināts uz interviju, jo es apzinos to, ka vienā daļā sabiedrisko mediju pastāv, es teiktu, pamatotas bažas. Nevis bažas, bet pamatotas bažas par to, vai ir iespējams šo darbu veikt bez profesionālas pieredzes žurnālistikā. Es arī apzinos to, ka es nevarēšu tagad ar vienu atbildi šīs bažas kliedēt. Tas ir vesels process, kurā man ir jāiet soli pa solim, un paldies par šo pirmo iespēju man šo soli veikt.

Bet tātad tas pirmais solis būtu sekojošais: žurnālista radošā darba rezultāts ir stāsts. Šis stāsts tiek veidots, lai mēs tuvotos patiesībai jeb atskārsmei par to, kas tad īsti notiek. Agri vai vēlu mums ir jāsāk vērtēt šī stāsta kvalitāte, un bieži vien, lai mēs izvērtētu šī stāsta kvalitāti, mums ir jāskatās procesa kvalitāte, kā tas stāsts ir radies.

Mums tas ir jānovērtē, vai tik tiešām šis stāsts ved mūs tuvāk patiesībai. Tie vērtējuma kritēriji, tie ir tie profesionālie principi, kuri ir aprakstīti sabiedrisko mediju redakcionālajās vadlīnijās.

Ja mēs sākam skatīties uz šīm vadlīnijām, kuras pieprasa skaidru faktu un viedokļu nodalīšanu, skaidru ziņu un komentāru nodalīšanu, pieprasa faktu objektivitāti, pieprasa informācijas avotu uzticamības novērtēšanu, informācijas pārbaudīšanu un tā tālāk un joprojām. Ja mēs skatāmies uz šiem principiem, man visi šie principi ir viegli atpazīstami tāpēc, ka žurnālistiskais stāsts nav vienīgais stāsts, ar kuru mēs vēlamies tuvoties patiesībai. Ļoti līdzīgs ir arī zinātniskais stāsts. It īpaši, ja mēs skatāmies uz tā saucamajām vērtību orientētajām zinātnēm, kuras mēs saucam par kultūras, gara vai humanitārajām zinātnēm. Tās arī veido stāstu, un šim stāstam ir jāved mūs pie patiesības, un tie principi jeb tā stāsta loģika ir vienāda.

Mēs varam lietot atšķirīgus terminus, piemēram, redakcionālajās vadlīnijās ir ierakstīts, ka mums ir jāizvairās no stereotipizācijas. Nu loģika šajā brīdī teiktu, ka mēs nedrīkstam pieļaut indukcijas kļūdas. Indukcijas kļūdas, ka mēs sekundāras kopas pazīmes bez papildu pamatojuma piešķiram katram atsevišķajam kopas elementam. Tā ir indukcijas kļūda, un ir vēl desmitiem visdažādāko indukcijas kļūdu, kuras mēs ikdienā savā domāšanā un savā runā pieļaujam.

Loģika stāstam, kurš ir paredzēts, lai tuvotos patiesībai, ir viena un tā pati. Tāpēc es domāju, ka nevajadzētu rasties šaubām, ka cilvēks, kurš ilgus gadus ir nodarbojies ar valodas lietojuma loģikas jautājumiem, ka viņš spētu novērtēt žurnālistiska teksta loģiku.

Bet tā ir tikai viena puse. Otra puse: redakcionālajās vadlīnijās ir nodefinētas arī noteiktas redakcionālās vērtības, pēc kurām redakcija vadās. Tas nozīmē, ka žurnālista rīcību nosaka arī noteiktas ētiskās prasības. Atkal, man šķiet, nevajadzētu rasties šaubām, ka cilvēks, kurš arī gadiem ir pētījis komunikācijas ētiku, ka viņš to varētu lietot arī žurnālista rīcības izvērtējumam.

Zināšanas loģikā un zināšanas ētikā ļauj man ar pārliecību teikt, ka es varu noteikt šī žurnālistiskā stāsta kvalitāti jeb atbilstību tiem definētajiem principiem.

Protams, ir lietas, kuras man ir ļoti ātri jāapgūst, un tās attiecas vairāk uz dažādo žurnālistikas žanru atšķirībām, jo bieži vien vienas prasības ir daudz skaudrākas vienā žanrā, un tās ir mīkstinātas citā žanrā. Tā ir tā specifika, kura man ir ātri jāapgūst. Vienīgais mierinājums – es mācos ļoti ātri. 

Kā jūs to apgūsiet, kur jūs to apgūsiet?

Man ir jālasa grāmatas, man ir jākonsultējas ar žurnālistiem šajos jautājumos, un to es arī darīšu – mācīšos un konsultēšos par tām lietām, kuras es tīri profesionāli, protams, nezinu, bet kuras ir būtiskas, lai saprastu, kāpēc tas konkrētais stāsts ir tāds, kāds tas ir.

Sabiedriskie mediji nevar salāpīt spraugas sabiedrībā

Žurnālistiem bieži pārmet objektivitātes trūkumu. Protams, vienmēr var strīdēties, ko kurš saprot ar objektivitāti, jo, arī skatoties klausītāju reakcijas, nereti var redzēt, ka tas, kas nesakrīt ar klausītāja viedokli, šķiet neobjektīvs. Savukārt, ja kaut kas sakrīt ar klausītāja viedokli, tad ar objektivitāti viss ir kārtībā. Bet tas jau ir cits stāsts. Kā jūs redzat šo objektivitātes iedzīvināšanu mediju darbā? Vai tas nozīmē aptvert visu, visu spektru, vai tomēr kaut kādā izlases kārtībā? Vai varbūt tomēr ir gadījumi, kad mēs to otru pusi neizvaicājam? Piemēram, par sankcijām [pret Krieviju] mēs nointervējam sankciju atbalstītājus, bet neintervējam kādus prokrieviskus cilvēkus, kuri negrib sankcijas. Tas ir tāds ļoti rupjš piemērs, bet jautājums ir tāds, vai vienmēr ir jāaptver viss, lai būtu objektīvs? Kāds ir tas jūsu skatījums?

Mans skatījums ir tāds, ka mēs nemaz vienmēr nevaram aptvert pilnīgi visu, un ne vienmēr visa aptveršana ir mērķtiecīga rīcība. Bet jebkurā gadījumā tad, kad mēs sākam selektēt (atlasīt), kurus viedokļus mēs uzklausīsim, kurus viedokļus mēs atainosim savā stāstā un kuriem viedokļiem mēs nepievērsīsim uzmanību, mums ir jābūt noteiktam pamatojumam, kāpēc mēs to darām.

Tiesībsarga uzdevums ir nevis pārmest to, ka nav uzklausīts kāds viedoklis, bet gan uzklausīt medija viedokli, kāpēc šis viedoklis šajā situācijā netika uzskatīts par relevantu. Tie iemesli var būt ļoti dažādi.

Galvenais, lai šī viedokļu selekcija būtu ar noteiktu pamatojumu, kāpēc šajā gadījumā šis viedoklis netiek atlasīts.

Protams, svarīgi būtu arī tas, lai vienīgais pamatojums nebūtu laika trūkums, ka mums nebija laika tajā iedziļināties.

Pētījumu centrs SKDS veica plašas aptaujas Baltijas valstu mērogā. Viena liela projekta ietvaros bija plaši iztaujāti iedzīvotāji gan par personiskiem mērķiem un vērtējumiem par savu dzīvi, gan ļoti lieliem valstiskiem mērķiem un stratēģiskiem skatījumiem. Piemēram, par to, vai cilvēki atbalsta demokrātiju, vai arī viņi atbalsta drīzāk stingru roku valstī. Piemēram, vai valstij ir jāattīstās uz Eiropas pusi vai uz Krievijas pusi. Vai tāda padziļināta būšana Eiropas Savienībā ir mūsu mērķis, vai tieši otrādi – mums vajag kaut kādu autonomiju. Tur bija tāds ļoti, ļoti plašs spektrs, bet iezīmējās, ka Latvijas sabiedrībā ir tādas lielas uzskatu plaisas par šiem, tajā skaitā arī stratēģiskiem jautājumiem. Šīs plaisas diezgan izteikti veidojas starp bagātajiem un nabagiem un starp latviešiem un krieviem. Vai sabiedriskais medijs ir tas, kura uzdevums būtu mazināt šīs plaisas? Jo tur tiešām bija runa arī par tādiem ļoti stratēģiskiem jautājumiem, kas attiecas uz mūsu drošību. 

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums tāpēc, ka mēs sabiedrisko mediju nevaram padarīt par instrumentu, ar kuru mēs centīsimies aizlāpīt tos nepadarītos darbus, kas mūsu sabiedrībā šajos 30 gados ir sakrājušies sabiedrības saliedētības un integrācijas jomā. Vai sabiedriskais medijs var aizlāpīt šīs spraugas? Domāju, ka tas nav praktiski iespējams, un sabiedriskā medija funkcija, kā jau es teicu, ir būt platformai, kuras ietvaros šie dažādie viedokļi nonāk savstarpējā konfrontācijā, un pēc šīs konfrontācijas veidojas noteikts konsenss konkrētos jautājumos, kuru mēs varētu saukt par sabiedrisko domu tieši šajā jautājumā. Tātad sabiedriskajiem medijiem ir jānodrošina pati šī platformas pastāvēšana.

Nevis jācenšas pārvarēt plaisas, bet drīzāk [jārod] iespēja cilvēkiem no dažādām plaisu pusēm atrast vienu teritoriju, kurā viņi var sākt sarunāties un konstruēt kaut kādu kopīgu redzējumu. Tā es drīzāk to redzu. 

Svarīgs ir arī saturs, ne tikai valoda

Tur bija tāda interesanta nianse, ka Latvijā kā iekšējo draudu ļoti daudz cilvēku uzskata tieši etnisko spriedzi. Igaunijā etniskā spriedze bija kaut kur [tālu], tikai daži procenti to vispār uzskatīja par problēmu. Tas nozīmē, ka Latvijā mums kaut kas ir noticis, kāpēc mūsu cilvēki to uzskata par draudu. Vai sabiedriskajam medijam, kurš uzrunā šobrīd abas puses, gan latviešus, gan krievus, tur būtu kaut kas jādara, lai mēs to neuzskatītu par apdraudējumu? Tur ir arī nākamais jautājums, vai mums ir jāuzrunā šīs abas puses? Jo ir vēl joprojām diskusija par to, vai mums ir jāraida arī krievu valodā.

Joprojām mēs esam ļoti sarežģīta jautājuma priekšā. Es nezinu šo pētījumu, man ir grūti to komentēt, taču man šķiet, ka mūsu sabiedrībā mums ir ļoti grūti normāli uztvert katru, kurš nav tāds pats kā mēs. Mēs vēlamies, lai sabiedrības integritāte notiktu tādā ziņā, ka visi kļūst tādi kā mēs. Ja visi būtu tādi kā mēs, tad taču būtu tik viegli mums savstarpēji saprasties un pieņemt kaut kādus kopējus lēmumus.

Bet tas, kas mums, un tās ir tās komunikācijas kultūras izmaiņas, ir jāmācās… Mums ir jāmācās spēt vienoties arī ar tiem, kuri nav tādi kā mēs, kuriem var būt arī kādi citi, atšķirīgi viedokļi, bet, protams, jautājums ir, kādā valodā šai mūsu savstarpējai diskusijai ir jānotiek. Man šķiet, ka tai mūsu integritātei ir jābalstās valsts valodā. Tas nenozīmē to, ka sabiedriskie mediji nedrīkstētu sniegt informāciju citās valodās, jo arī tas ir sabiedrisko mediju pienākums – strādāt ar mazākumtautību auditorijām.

Jautājums ir tikai, kā mums panākt to, lai mūsu dialogs ar mazākumtautību pārstāvjiem notiktu valsts valodā.

Kas neizslēdz citu valodu lietojumu, bet kas skaidri nodala valodas lietojuma funkcijas: kādām funkcijām mēs lietojam vienu valodu un kādām funkcijām mēs lietojam citu valodu.

Tagad mums pamata jautājums ir, ko mums iesākt ar krievu valodu, bet es domāju, ka mums jau ir vēl arī citas mazākumtautību valodas, un mums nākotnē varbūt būs vēl citas valodas, un mums būs jāsāk domāt, kā sniegt kaut kādu minimālo saturu vēl arī šajās valodās, lai šos cilvēkus iesaistītu sabiedrībā, kas ir sabiedrisko mediju uzdevums, – šo piederības sajūtu veidot, ka visi pieder šai valstij. [Būs jādomā], kā viņus iesaistīt un kā panākt to, lai viņi soli pa solim virzās uz latvisko informatīvo telpu, kurā viņi var saņemt funkcionāli daudz plašākus pakalpojumus, nekā viņi var saņemt savā mazākumtautības valodā.

Tas nozīmē, ka tas, kā šobrīd darbojas Latvijas Radio 4, būs jātransformē kaut kādā citādā veidā?

Es domāju, ka noteikti. Man nav skaidras atbildes, kā tai transformācijai ir jāizskatās, bet jebkurā situācijā, ja mums ir divi polarizēti viedokļi: viens viedoklis saka – ne vārda krieviski, bet otrs viedoklis saka, ka mēs turpināsim tā, kā līdz šim, skaidrs, ka būs jāmeklē trešais risinājums. Tas trešais risinājums ne vienmēr ir kompromisa virzienā, jo starp tādām bipolārām pretējībām kompromisi jau nav iespējami.

Bet ir vajadzīgs kāds gudrāks risinājums, trešais risinājums, kura ietvaros abas puses nevis samierinās ar zaudējumiem kā kompromisa gadījumā, bet saskata savus ieguvumus no tā.

Jo man jau šķiet, ka tikpat būtiski, un tas ir būtiski, kādā valodā mēs runājam, tas tik tiešām ir būtiski mūsu sabiedrības integritātei, bet tikpat būtiski ir arī tas, par ko mēs runājam. Tas gan neattiecas uz sabiedriskajiem medijiem, bet es teorētiski pieļauju iespēju, ka mēs arī latviešu valodā varam dzirdēt stāstus, kuri ir pret Latvijas valsts pastāvēšanu, un mēs varam krievu valodā dzirdēt stāstus, kuri ir atbalstoši Latvijas valstij un mūsu lēmumiem par to, kā mēs šeit dzīvojam. Svarīgs ir arī saturs, ne tikai pati valoda.

Viedokli nevar pierādīt, bet paskaidrot

Šobrīd skaidrs, ka ir īpaši apstākļi, un Krievijai visi līdzekļi ir labi, tajā skaitā arī komunikācijas jomā, ar to mums ir jārēķinās. Jautājums ir, vai sabiedriskajam medijam un varbūt arī citiem medijiem tā komunikācija ar sabiedrību ir jāveido kā tāda stratēģiskā komunikācija ar mērķi? Tāpēc, ka Krievija…

Bīstami. Kur ir tā bīstamība? Tas, ko izdarīja Krievija, Krievija teica: līdz šim pieņemtie spēles noteikumi vairs neeksistē, mēs tagad spēlēsim citu spēli. Šajā situācijā teikt: okej, labi, situācija ir mainījusies, tad mēs arī spēlēsim to spēli kā Krievija – nē! Tas mūsu uzdevums ir spēlēt savu spēli un nepaļauties tam vilinājumam un tam aizbildinājumam: nu, ir kara apstākļi, līdz ar to mums ir vajadzīga stratēģiska komunikācija, mums ir jāpanāk ar sabiedrisko mediju palīdzību, ka sabiedrībā visi tagad domās pilnīgi vienādi. Tā būtu tā sekošana tiem spēles noteikumiem, kurus cenšas diktēt tie, kuri pasludināja vecos spēles noteikumus par spēkā neesošiem.

Sabiedrisko mediju uzdevums un vispār mūsu uzdevums ir turēties pie saviem spēles noteikumiem.

Pie spēles noteikumiem, kas joprojām pieļauj atklātu, atvērtu sarunu, kas joprojām uzskata, ka diskusijām nav robežu, ka mēs drīkstam diskutēt par visu.

Mēs dzīvojam vienā atvērtā sabiedrībā, kurā cilvēki drīkst izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu, kas viņiem ir svarīgs.

Tomēr savā darbā mēs jūtam, ka ir labie un sliktie viedokļi pēc reakcijas, ka ir izskanējis kāds nepareizais viedoklis vai ir parādījies kāds nepareizais raksts, lai gan dažkārt šie vērtējumi tiek izteikti, izlasot tikai virsrakstu un pat neieraugot, kas tur ir iekšā. Tātad – nav pareizo un nepareizo viedokļu, ir tikai viedokļi? Nu no tāda mūsu skatu punkta, vai mēs tos rādām vai nerādām?

Protams, ka ir pareizie un nepareizie viedokļi, jo pareizs/nepareizs ir normatīvs vērtējums, un mēs kādu viedokli varam vērtēt kā nepareizu, ja viņš neatbilst noteiktiem pareizuma principiem.

Sabiedrisko mediju gadījumā šie pareizuma principi, pirmkārt, ir tas normatīvais rāmis, kas ir sabiedrisko mediju likums jeb Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tās ir redakcionālās vadlīnijas un ētikas kodeksi. Tie ļauj mums kādu viedokli vērtēt kā nepareizu. Ja tas viedoklis ir pret vārda brīvību, pret demokrātiju, mēs drīkstam teikt – šis ir nepareizs viedoklis ar pamatojumu, kāpēc tas ir nepareizs. Citā kontekstā šis viedoklis, balstoties citos principos, var tikt atzīts par ļoti pareizu principu, bet mūsu kontekstā, balstoties mūsu principos, mēs drīkstam vērtēt to kā nepareizu.

Jūs minējāt tos gadījumus, kad tas ir skaidri [nosakāms]. Piemēram, naida kurināšana – skaidrs, neatļaujam šeit. Demokrātijas vai valstiskuma noliegšana – to mēs arī neatļaujam šeit. Bet ir arī tādi viedokļi, kuri tiek saukti par nepareiziem tikai tāpēc, ka kāds uztver, ka tas ir prokrievisks, piemēram, ka tas ir proputinisks. Bet ir tādi cilvēki, kuriem ir tādi viedokļi, un viņi arī kaut kur to ir pauduši. 

Šajā gadījumā mums ir darīšana nevis ar tādiem nepareiziem viedokļiem, kuri būtu pretrunā mūsu akceptētajiem principiem. Šeit mums ir darīšana ar viedokļiem, kuri kādam nav pieņemami. Tad mums ir jāsaprot, kas ir tie iemesli, kāpēc viņam tie nav pieņemami, un mums ir jāpamato savs viedoklis, kāpēc mēs viņu uzskatām par pareizu. Jo bieži vien, kad mēs iedziļināmies sākotnēji nepieņemamā viedoklī, kad mēs saprotam šī viedokļa pamatojumu jeb argumentāciju, kāpēc mums ir tāds viedoklis, tad tā nepatika, kas ir emocionāla reakcija, var sākt mazināties. Tad mēs par šiem viedokļiem varam sākt diskutēt racionālā līmenī.

Atkal, tas mūsu uzdevums ir spēt savu viedokli paskaidrot, jo tā viedokļa… Kā loģika saka, viedoklim nepiemīt īpašība būt patiesam vai aplamam. Līdz ar to mēs viedokli nevaram pierādīt, bet mēs savu viedokli vienmēr varam paskaidrot, kāpēc mums ir šāds viedoklis, kā tas ir veidojies un kā mēs to pamatojam.

Tad, kad mēs paskaidrojam savu viedokli un otrai pusei šis viedoklis kļūst saprotamāks, tad mēs varam arī par šo viedokli sākt runāt. 

Viena no prioritātēm – veicināt medijpratību

Sabiedriskajiem medijiem, tāpat kā citiem medijiem, ir jākonkurē arī ar sociālajiem tīkliem, kuri ir uzņēmušies tādu diezgan nopietnu mediju lomu. Tur savukārt tas viss iet ļoti nekontrolēti, bieži vien burbuļu veidā, un tur ir pilnīgi citas kvalitātes informācija. Viens no ombuda uzdevumiem ir sabiedrības medijpratības paaugstināšana, kas līdzētu, protams, cilvēkam orientēties šajos daudzajos medijos. Kā jūs to darīsiet?

Jā, es īstenībā medijpratību esmu noteicis kā vienu no trim savām sākotnējām prioritātēm. Es saku sākotnējām prioritātēm tāpēc, ka es labi apzinos, ka pēc 1. augusta tas prioritāšu saraksts kļūs ievērojami garāks.

Bet medijpratība tik tiešām ir kritiski svarīga. Īpaši tad, kad es iepazinos ar pēdējo sabiedriskā labuma pētījumu, kurā ir fiksējams kritums sadaļā "sabiedrība un demokrātija", ka tas vērtējums, cik lielā mērā sabiedriskie mediji to noderīgo nodrošina, ir kļuvis sliktāks nekā gadu iepriekš. Tad, kad es iedziļinājos konkrētajos jautājumos, kas tad respondentiem ir jautāts sadaļā "demokrātija un sabiedrība", es atklāju to, ka lielākā daļa jautājumu ir par medijpratību. Piemēram, vai sabiedriskie mediji veicina jūsu kritisko domāšanu, izvērtēšanu? Ja pirms gada tas vērtējums bija virs 50%, kuri teica – jā, sabiedriskie mediji man palīdz, tad šogad tas ir jau zem 50%. Labi, tie kritumi varbūt nav būtiski, bet tā tendence, ko es tur ieraudzīju, lika man domāt, ka tas medijpratības jautājums ir ļoti nopietns jautājums. Medijpratībā atkal sabiedrisko mediju lielākais ieguldījums ir pozitīvās prakses piemēri, jo no kā tad mēs mācāmies vislabāk – no pozitīviem piemēriem. Mūsu auditorijai ir jāspēj sabiedriskajos medijos saskatīt šos pozitīvos piemērus, un tas ir tas, ko sabiedriskie mediji šajā jomā var darīt, lai pēc gada, veicot šo sabiedriskā labuma pētījumu, šie rādītāji atkal atgrieztos tajās pozīcijās, kurās bija.

Bet, no otras puses, medijpratības jautājums ir ļoti komplekss jautājums. Ar medijpratības jautājumiem nodarbojas virkne valsts pārvaldes iestāžu. Tā ir Kultūras ministrija saistībā ar mediju politiku, tā ir Izglītības un zinātnes ministrija saistībā ar medijpratības saturu mācību iestādēs. Tā ir Aizsardzības ministrija un Iekšlietu ministrija, kuras skatās uz medijpratības jautājumu kā uz drošības jautājumu.

Bet likumā ir rakstīts, ka arī sabiedrisko mediju ombuds to veicina. Tas nozīmē, ka arī jums pašam ir kaut kas jādara. Ko tieši jūs darīsiet?

Man šķiet, ka šeit ir nepieciešama vienota, koordinēta programma, jo, ja pašreizējā brīdī, es nezinu, Valsts kontrolei būtu jāveic lietderības audits attiecībā uz to, kā medijpratības lietas tiek risinātas Latvijā, viņu atzinums būtu tieši par to, ka ir virkne dažādu iestāžu, kurām tā ir atbildība, bet šīs iestādes savā starpā nav koordinētas un līdz ar to vai nu dara vienu un to pašu, un kaut kādas lietas nedara, bet nav vienotas sistēmas tam visam.

Ombuds varētu būt tas, kurš šo prasību pēc valstiskas programmas medijpratībai, kas tik tiešām ir mūsu drošības jautājums, uztur spēkā.