Nogādāja ģimeni drošībā un devās armijā
Rihards Plūme: Ar ko jūs nodarbojāties pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma? Vai jau pirms tam dienējāt armijā?
Ihors Butenko: Līdz pilna mēroga iebrukumam es armijā nedienēju. Savā civilajā profesijā esmu tālsatiksmes jūrnieks. Strādāju flotē uz tirdzniecības kuģiem, uz ļoti lieliem kuģiem apbraucu gandrīz puspasauli. Tā pamatā ir mana civilā profesija. Bet, kad sākās karš, man nācās mainīt savu profesiju pret militāro. Nu, tā tas turpinās arī tagad, un... Tagad šī profesija ir militārists.
Pastāstiet, lūdzu, vēl par sevi, no kurienes esat un kā nokļuvāt Ukrainas armijā.
Es esmu no Hersonas, no varoņu pilsētas Hersonas. 24. februārī, kad sākās karš, sešos no rīta man piezvanīja radi un teica, ka mūs jau bombardē un karš sācies. Es paņēmu savu bērnu un sievu, un mēs aizbraucām zem apšaudēm. Izbraucām no pilsētas. Izbraucām uz Černivcu apgabalu. 27. februārī devos uz pirmo militāro iesaukšanas punktu. Viņi man teica – tā kā jūs neesat dienējis, tad uzgaidiet tagad. Tā nu es gaidīju, kamēr mana sieva un bērns aizbrauca uz ārzemēm, uz drošu vietu. Nu, mums tur ir radi Nīderlandē. 9. martā iestājos Ļvivas iesaukšanas punktā, tas ir otrais armijas iesaukšanas punkts, uz kuru braucu. Tur es iestājos Ukrainas Nacionālās gvardes rindās. Sākumā biju karavīrs. Tagad esmu jaunākais seržants, nodaļas komandieris.
Un sākās mana militārā karjera. Sākās gatavošanās, apmācība, braucieni uz austrumiem, lai veiktu kaujas uzdevumus. Tas arī viss īsumā.
Teicāt, ka esat no Hersonas. Vai jūsu radinieki arī nokļuva Krievijas spēku okupācijā līdz tam, kad Ukrainas armija atbrīvoja pilsētu?
Jā, jā. Pa sievas līniju radi, viņi šobrīd atrodas okupācijā. Es neteikšu, kur tieši, jo drošības apsvērumu dēļ, manuprāt, nav vērts to teikt. Viņi joprojām atrodas okupētajā teritorijā. (..) Es nesazinos tik bieži, bet mana sieva ir saziņā.
Trauma artilērijas apšaudē
Vēlējos vaicāt, kā guvāt traumu un kāda trauma jums ir.
Veicot kaujas uzdevumus apdzīvotā vietā Pavļivka, tas ir netālu no Vuhledaras, tur mēs veicām aizsardzības darbības ēkā, mājā, vienkārši sakot, privātajā sektorā. Sākās artilērijas apšaude. Viņi mēģināja mūs no turienes izsist. Mums uzbruka 155. Vladivostokas jūras kājnieki. Tie ir krievi. Mēs tur aizstāvējāmies trīs dienas. Bet mūsu māja tika pilnībā iznīcināta.
Tur guvu smadzeņu satricinājumu un pleca traumu no šķembām. Bet es joprojām turpināju pildīt kaujas uzdevumu, jo nebija iespējas evakuēties. Toreiz tas bija vidēja smaguma smadzeņu satricinājums, vēl varēju pildīt savus militāros pienākumus. Tad pārcēlāmies uz citu sektoru un no turienes evakuējāmies jau piektajā dienā. Nu, visa mūsu vienība... Diemžēl daudzi biedri tika nogalināti un ievainoti. Tāds, lūk, tas stāsts… (nopūšas)
Kā noritēja ārstēšanās, un vai tā turpinās joprojām?
Pēc ievainojuma es uzreiz nokļuvu hospitālī, pusotru mēnesi ārstējos. Tas notika dažādos hospitāļos. Pēc tam bija rehabilitācija. Pēc rehabilitācijas atsāku pildīt savus pienākumus. Pēc tam atkal biju austrumos. Šobrīd vairs neārstējos, bet vienkārši ļaujos sportam un labām pozitīvajām emocijām.
No militārās vienības uz sporta sacensībām
Pastāstiet, lūdzu, kāda bija jūsu dzīve pirms kara? Jau stāstījāt, ka daudz nodarbojāties ar sportu…
Jā, pirms kara bija labākais laiks, viss, kas bija pirms kara, bija labākais. Jau no mazotnes nodarbojos ar sportu, pauerliftingu, kanoe airēšanu, tuvcīņu. Tad par pauerliftingu sāku vairāk interesēties, kādus 20 gadus. Es ar to nodarbojos kādu noteiktu laiku, bet pēc tam sāku strādāt flotē, tad man vairs nebija tik daudz laika, lai pievērstu uzmanību sportam. Bet es joprojām centos uzturēt sevi formā. Nu, tā tas arī turpinās līdz šai dienai.
Diemžēl, kad brauc pildīt kaujas uzdevumus uz austrumiem, tur ir maz laika, nav iespējas nodarboties ar sportu. Bet, kad atgriezies jau atpakaļ, pamazām sāc atgūties, pamazām sāc darboties.
Kā jūs uzzinājāt par sacensībām Amerikas Savienotajās Valstīs, un kādēļ nolēmāt iesniegt pieteikumu atlasei šajās sacensībās?
Vispār par šādām sacensībām uzzināju no savas militārās vienības. Man piedāvāja. Viņi zināja, ka es mīlu sportu, viņi man piedāvāja, vai es nevēlos piedalīties šādā pasākumā starp citiem ievainotajiem karavīriem. Fakts ir tāds, ka man šis ir pirmais šāds pasākums.
Nekad neesmu sacenties tādā līmenī, ar tādiem puišiem, brāļiem, kuriem arī ir traumas. Tam visam ir sava atmosfēra.
Tas ir ļoti forši. Nu, tā es uzzināju, piedalījos. Atlase, protams, bija tāda skarba. Dalībnieku bija daudz, ja nemaldos 168 dalībnieki, un visi motivēti, visi tik uzlādēti. Protams, es gribēju uzvarēt, bet, ja es neuzvarētu vai neiekļūtu komandā, es tik un tā nebūtu sarūgtināts. Es biju sajūsmā jau tikai par iespēju piedalīties šādā pasākumā.
Cik grūta bija šī atlase, kādi bija pārbaudījumi un atmosfēra?
Es piedalījos divās disciplīnās – pauerliftingā un airēšanā uz trenažiera, kur man bija četru minūšu gara distance, airēju četras minūtes. Konkurence bija diezgan solīda, principā dalībnieku bija daudz. Bet man visgrūtākā bija airēšana, jo četras minūtes… (smejas) ir nedaudz jāpiepūlas, lai izdzīvotu līdz beigām. Bet vispār bija forši, es droši vien to darītu vēlreiz, ja varētu pagriezt laiku atpakaļ. Pamēģinātu vēlreiz.
Bija smagāk fiziski vai varbūt emocionāli?
Nē, nē, emocionāli bija ļoti forši, viss bija visaugstākajā līmenī, gan organizatoriskā ziņā, gan vispār kopumā, gan dalībnieki... Viss, sākot ar uzturu, beidzot ar treniņiem, viss bija ļoti forši. Un fiziski (..) mazliet nogurdinoši, bet bija tā vērts.
Ko varat pateikt par pārējiem puišiem, kas piedalījās atlasē, kas viņus motivēja pieteikties un kāds bija noskaņojums. Tur jau katram arī dažādas traumas.
Visi tie, kas piedalījās pasākumā, manuprāt, visi ir ļoti cienījami puiši. Es pat nebaidos no vārda "varoņi", jo katram ir savs stāsts, savs skatījums uz šo dzīvi, un katrs ir guvis tādu ievainojumu, kuru viņš ir spējis pārvarēt, pēc šī ievainojuma ir spējis reabilitēties. Viņš nav zaudējis dzīves garšu. Es jutos ar viņiem tik radniecīgs, it kā viņi būtu mani dvīņu brāļi. Tāpēc tie nav konkurenti, tie ir kā dvīņi, ar kuriem vienkārši ir jautri, forši sportot, atpūsties, iet pa dzīvi….
Arī frontē svarīga fiziskā sagatavotība
Runājāt par pauerliftingu, ko jūs novērojāt pirms ievainojuma frontē, ko varat teikt par to, cik svarīga ir frontē esošo puišu fiziskā sagatavotība?
Fiziskā sagatavotība frontē ir absolūti nepieciešama,
jo kaut vai elementāri ir jāņem līdzi mugursoma, ūdens, kaut kādas sausās pārtikas devas. Tā ir viena lieta. Un reizēm arī jāglābj cilvēki, jānes viņi ārā no kaujas lauka. Ir nepieciešams fiziski attīstīties. Obligāti. Varbūt nevajag nodarboties ar profesionālo sportu, bet trenēties vajag nemitīgi. Kaut vai veikt vismaz vispārējo fizisko sagatavotību. Nu, es tā domāju. Tas ir obligāti.
Un kā ir psiholoģiski? Vai tomēr negribas tagad jau atgriezties frontē, palīdzēt puišiem… Kā jūs redzat tālāko dzīvi pēc ievainojuma?
Redziet, es tagad atgriezos no rotācijas, atgriezos augustā. Tagad esmu atvaļinājumā, manā nodaļā tas ir ierasts. Tagad mēs atpūšamies, un drīz mana vienība gatavojas veikt kaujas uzdevumu, šobrīd atrodas poligonā, un lems pēc diviem mēnešiem par kaujas uzdevumu izpildi. Un es pievienošos savai vienībai, tāpēc es vienalga esmu kopā ar saviem puišiem.
Šobrīd es vienkārši gribu parādīt pasaulei ukraiņu tautu un ukraiņu karavīra garu. Un pēc tam es vienalga atgriezīšos savā vienībā, kur esmu vajadzīgs.
Kā jūs skatāties uz to, kas notiek frontē? Diemžēl daudzi karavīri gūst ievainojumus. Kā redzat visu šo procesu, kas ar viņiem notiek pēc tam – ārstēšana un arī nodarbību iespējas, piemēram, šīs pašas sacensības, kur viņi var piedalīties, ja nevar doties uzreiz uz fronti? Kā skatāties, kādas ir iespējas kaut ko darīt?
Karavīram, cīnītājam sports kā rehabilitācija ir nepieciešams.
Tāda līmeņa sacensības, pirmkārt, pielāgo tevi kara dzīvei, lai tu nenoslēdzies sevī, jo tur – karā – ir grūti, psiholoģiski grūti. Un te tu izlādējies, te tu esi starp tiem pašiem puišiem, cīnītājiem, tāpēc tu vari izlādēt emocijas. Un vispār, lai mums būtu mazliet mazāk ievainoto karavīru, vajag vairāk ieroču, vairāk munīcijas, un tad būs mazliet vieglāk, manuprāt.
"Par Ukrainu ir nepārtraukti jārunā"
Kas ir galvenais, ko vēlaties sasniegt šajās sacensībās Savienotajās Valstīs? Ko vēlaties varbūt pierādīt?
Es darīšu visu iespējamo, lai demonstrētu visu mūsu tautas spēku. Jau tikai pati dalība šādā pasākumā nozīmē paziņot visai pasaulei par Ukrainu. Jo par Ukrainu ir nepārtraukti jārunā. Pastāvīgi jāizgaismo Ukraina. Jo šobrīd par Ukrainu sāk nedaudz aizmirst. Un tas ir nepareizi. Jo visas civilizētās pasaules aizsardzība tagad gulstas uz Ukrainu.
Kā domājat, vai aiz robežām cilvēki maz zina par to, kas notiek Ukrainā, vai vienkārši negrib zināt, kas tur notiek?
Jā, es domāju, tas ir nogurums, jo
cilvēki Rietumos, Eiropā, Amerikā ir nedaudz noguruši no kara. Bet viņi aizmirst, ka arī mēs jau arī esam noguruši, bet mums nav cita ceļa…
Es domāju, ka par Ukrainu zina visa pasaule. Par to zina Āfrikā, par to zina Eiropā… Es nedomāju, ka ir kaut viena valsts, kas nezinātu, kas par valsti ir Ukraina. Bet es redzu tagad, ka akcenti mainās, kad sākās karš Izraēlā, notikumi Amerikā. Tomēr par Ukrainu ir jāraksta. Ukrainai ziņās vajadzētu būt Nr.1 pasaulē, pasaules ziņās. Jo citādi būs grūti.
Domāju, ka tad, kad būsiet ASV, tā būs laba iespēja jums atgādināt amerikāņiem, kādēļ Ukraina ir jāatbalsta.
Es arī tā domāju. Jā, mēs šajā ziņā darīsim visu iespējamo un neiespējamo.
Pēdējais jautājums, ko parasti uzdodam mūsu viesiem, – ko jums novēlēt? Skaidrs, ka gan uzvara, gan miers, bet ko jums personīgi novēlēt?
Novēliet man veiksmi – veiksmi gan sportā, gan manās militārajās lietās. Tas, iespējams, man ir vissvarīgākais.
