Latvijā nodarbinātā zinātniskā personāla ienākumi ir divas reizes mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), – mērot pilna laika slodzes procentos pret kopējo tautsaimniecību, Latvijas rādītājs ir 0,86%, kamēr Eiropas Savienībā – 1,6%, festivālā "Lampa" ar statistikas datiem iepazīstināja Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis.
Šajā rādītājā Latvija atpaliek arī no lietuviešiem un igauņiem. "Ja valsts sektorā mēs esam samērā līdzīgi, arī augstākās izglītības sektorā tas procents ir līdzīgs, atšķirība meklējama uzņēmējdarbības sektorā, – tur galvenokārt pastāv plaisa," vērtēja Hermanis.
Daudzi jaunie zinātnieki strādā uz izdegšanas robežas, un šī pārslodze var dārgi maksāt,
atzīmēja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes locekle, Latvijas Universitātes Optometrijas un redzes zinātnes pētniece Tatjana Pladere.
"Izdegšana var rasties dažādu situāciju dēļ, piemēram, ja pētniecība netiek pietiekami labi finansēta, tad jaunajam zinātniekam ir jāmeklē papildu ienākumi, lai varētu samaksāt par rēķiniem, lai varētu apmaksāt savu dzīvi. Savukārt cita situācija var rasties arī gadījumā, ja pētniecībā viss ir kārtībā un tiek iegūts pietiekami liels finansējums, taču tajā pašā laikā augstskolā parasti pētniekam ir arī citi papildu pienākumi, proti, ir nepieciešams arī iesaistīties docēšanā, administratīvajos darbos un pildīt citus uzdevumus. Un tas viss aizņem ļoti daudz laika," stāstīja jaunā zinātniece.
Pladerei piekrita arī Latvijas Universitātes (LU) profesors, biznesa vadības eksperts Henrijs Kaļķis, kurš uzsvēra, ka jaunā zinātnieka sākumposms ir ļoti aktīvs un sevi nākas upurēt zinātnei. "Nav tā, ka finansējuma pietrūkst, tas ir jāprot paņemt: ir ES fondi, Fulbraita stipendija, "Baltic American Freedom Fondation". Kad nonāc apritē, vari veidot starpdisciplināru projektu grupas un piedalīties dažādos zinātniskos pētījumos," uzsvēra LU profesors.
Šis esot pirmais gads, kad zinātnei ir ļoti precīzi novirzīts finansējums, sacīja Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ("Jaunā Vienotība").
Viņa norādīja: "Gan doktorantu programma, gan pēcdoktorantu programmas, kas šobrīd tiek Saeimā apstiprinātas, ir ar ļoti skaidriem finansējumiem, un šis laikam ir tiešām pirmais gads, kad pēc ilgstoša laika zinātnei ir ļoti precīzi novirzīts finansējums. Iespējams, ja zinātnieks ir tādā tēmā, kas nav šobrīd ļoti aktuāla, tad, protams, piesaistīt finansējumu ir daudz grūtāk."
Čakša pauda, ka zinātnieka profesija ir prestiža un ne katrs varot kļūt par zinātnieku. "Svarīgi, ka zinātne un universitātes ir saistītas, nevar būt tikai zinātnieka darbs vai tikai pasniedzēja darbs, droši vien tur tās proporcijas ir atšķirīgas, bet ir mums jādod iespēja arī studentiem ieraudzīt zinātni, būt tur iekšā un vilkt viņus iekšā nepārtraukti."
Arī pārējie diskusijas dalībnieki piekrita, ka zinātnieka darbs ir prestižs, taču pašam zinātniekam ir jāspēj daudz ieguldīties un investēt, uzņemties atbildību. Doktorantūras laikā attīstītās prasmes noder ne tikai akadēmiskajā vidē, bet arī industrijā uzņēmumos Latvijā un ārvalstīs.
"Ja kādam paprasītu, vai hokejs ir prestižs, es domāju, ka nevienam jautājumi nerastos, jo viņi ir varoņi, ir milzīgi sasniegumi un viņi ir kā rokzvaigznes. Ja zinātnieku vidū arī ir šādi veiksmīgie piemēri, kuri spēj aizraut un uzrunāt jauniešus, tas arī palīdz veicināt prestižu. Un šādi starptautiski atzīti zinātnieki ir," uzsvēra Hermanis.
