Elīna Baltskara: Mūsu sarunas tēma ir īstenība, tāpēc mans pirmais jautājums tev ir, – kāda tu esi īstenībā?
Inese Liepiņa: Uzreiz ar smago artilēriju (smejas). Kāda es esmu īstenībā? Es nezinu. Man šķiet, ka ļoti dažāda, tas ir atkarīgs no situācijas, kāda es esmu darbā, kāda es esmu ar saviem mīļajiem, kāda es esmu viena pati. Bet man šķiet, ka žurnālistikas šķautne mani nekad nepamet. Nav tā, ka ir Inese un tad ir Inese žurnāliste. Man šķiet, ka visur, kur es eju, es esmu žurnāliste. Tas ir tāds aicinājums, ne darbs. Laikam tas ir tas, kāda es esmu – dažāda, bet visur ar žurnālista skatījumu.
Vai tu atceries to brīdi, kad tu sevi savā dzīvē apzinājies kā reālu personību – es esmu cilvēks, es varu sevi veidot, varu arī neveidot?
Jā, es neatceros konkrētu dienu, bet man šķiet, ka tas notika nedaudz vēlāk nekā citiem cilvēkiem. Es jau biju pabeigusi augstskolu un sāku strādāt, kad sāku saprast, kādas ir manas vēlmes un ka man drīkst būt vēlmes, un kas man nepatīk, un ka ir lietas, kas man drīkst nepatikt. Tas bija krietni vēlāk, jo līdz tam es visu laiku biju tādā izdzīvošanas režīmā, man par sevi bija jācīnās, jācīnās par savu vietu, varbūt reizēm jāizpatīk kādam citam, lai cīnītos par savu vietu, lai nostabilizētos. Tad, kad sāku nostabilizēties, sāku saprast, ka man ir izvēles iespējas, ka es varbūt varu atteikt kādus darbus, ja es tur nejūtos ērti. Iepriekš man vienmēr šķita, ka man ir jādara viss, lai es ietu uz priekšu. Es biju tādā tiešām iekšējā karastāvoklī. Es sev devu uzdevumus, kas man ir jādara. Biju pati sev komandieris un pati sev kareivis, izpildīju pati savas pavēles. Tad kādā brīdī komandieris nedaudz apklusa, un es ļāvu sev nedaudz ieklausīties sevī. Bet tas bija pavēlu, jā, pirms pāris gadiem.
Kā tev šķiet, vai tu varēji to vispār izdarīt ātrāk? Vai tev vajadzēja sākumā karot?
Man šķiet, ka es ātrāk nevarēju. Mani apstākļi bija tādi, kādi bija. Mana aizmugure ir tāda, ka es nāku no, kā to tagad sauc, nelabvēlīgas ģimenes. Toreiz, kad es tādā biju, es to nesaucu par nelabvēlīgu ģimeni. Tā bija ģimene, kura man bija. Bet visi tie apstākļi, kas vienmēr man bija apkārt, lika cīnīties par sevi un izdzīvot, nevis domāt, kādi talanti man ir vai kādi hobiji man varētu būt. Tas bija [jautājums], kā es varu izdzīvot un tikt no šī ārā. Tad, kad es tiku no tā ārā, kad es nostabilizējos, kad es sāku savu dzīvi un kļuva nedaudz ērtāk, tad es tikai sāku domāt, kas ir tas, ko es gribu.
Kas mainījies tajā, kā tu raugies uz pasauli, mainoties tam, ka tu sāki domāt, ko tu gribi?
Laikam kļuva nedaudz vieglāk. Es beidzu sevi šaustīt, es beidzu dot sev tās pavēles. Un tad, kad pavēle netika izpildīta kaut kādu objektīvu vai neobjektīvu iemeslu dēļ, beidzu sevi šaustīt par to, ka tā nav izpildīta. Jo vienmēr bija – es taču varu vairāk, es varu arī trīs stundas gulēt naktī, galu galā pagulēšu tad, kad būšu vecāka. Bet tad es kaut kā sāku prioritizēt savas vajadzības – ir forši pagulēt, ir forši atpūsties, ir labi arī vienu dienu paskatīties seriālus un neizlīst no gultas. Man šķiet, ka es kļuvu mierīgāka, jo es vienmēr biju tāda stresa bumba. Biju satraukta par visu, – kā es izskatos, kā es sevi prezentēju, kā es to pateicu. Es kļuvu mierīgāka, un tagad ir patīkamāk dzīvot pašai ar sevi.
Kas bija lūzuma punkts, kas tev ļāva pāriet uz pilnīgi citu prāta stāvokli?
Es gribētu teikt, ka man bija kaut kāda transformējoša pieredze, no kuras visi var iedvesmoties, bet tas notika pamazām. Tiklīdz es sāku nostabilizēties savā karjerā, tiklīdz es sāku nostabilizēties finansiāli, tiklīdz es sāku nostabilizēties varbūt arī garīgi un morāli, – es vienkārši lēnām izaugu. Tas nebija vienā dienā, kad sapratu, – viss, tagad varu būt ar sevi mierā. Es lēnām augu. Skaidrs, ka tā bija arī terapija, uz kuru es gāju. Bija ļoti daudz dažādu soļu, kas man ļāva transformēties. Laikam galvenie punkti bija tad, kad es sev ļāvu izgāzties, kas man vismaz likās, ka tā bija izgāšanās.
Tagad, skatoties atpakaļ, tā nebija izgāšanās. Man bija darbs, kurā es tiku kaut kādā brīnumainā veidā kā zaļš gurķis, – mani paņēma un apmācīja. Tas darbs bija sasodīti grūts, es nebiju laimīga, biju pārgurusi, bet es ļoti daudz iemācījos. Kādā brīdī, kad sāku just, ka ļoti izdegu un varbūt pareizākais būtu iet prom no šī darba, es sev ilgi pārmetu: "Nu kā? Tu pievilsi tos cilvēkus! Viņi tev uzticējās, viņi tevi paņēma, kad tu neko nemācēji, viņi tevi apmācīja, viņi tev deva uzticības kredītu, un tagad tāpēc, ka esi nogurusi, iesi prom?" Tas neskan pareizi. Es ilgi gāju pie tā lēmuma. Tad, kad biju jau tik nogurusi, ka sapratu, ka man ir jāiet prom, ka nekas mani vairs nepierunās šeit palikt, kad es spēru to soli, – izrādījās, ka tas ir pareizs. Izrādījās, ka var būt tā, ka tu vari pateikt nē. Un tas nenozīmē, ka tu uzmet kādu.
Tu tajā brīdī vienkārši vienkārši izvēlies sevi. Tas ne vienmēr nozīmē, ka izdari slikti kādam.
Tur atrada jaunu cilvēku, un viss bija kārtībā. Pasaule neapstājās, lai gan man šķita, ka varētu apstāties. Tas man iemācīja, ka es drīkstu teikt "nē" un izvēlēties sevi kaut kādās situācijās. Tad es sāku izvēlēties sevi pat tādās mazās situācijās. Piemēram, es aizeju uz teātri un pēc pirmā cēliena saprotu, ka nepatīk man tā izrāde, ka es negribu tur būt. Agrāk es sēdēju līdz galam, jo, pirmkārt, es esmu samaksājusi, otrkārt, tā taču ir necieņa pret aktieriem. Tagad es atļauju sev piecelties un aiziet, ja man tas nepatīk, un tas nav par kādu citu, tas ir par to, ka es tajā brīdī izvēlos sevi.
Tu pieminēji darba situāciju, un man šķiet, ka tas, ka mēs apzināmies savu aizvietojamību, ja to tā var saukt, ir no vienas puses grūts, no otras – ļoti vajadzīgs solis, jo saprotam, ka mēs neesam vienreizēji. Kāds cits var nākt mūsu vietā, kas nozīmē, ka mēs varam arī no vietām aiziet un viss būs kārtībā.
Man tas ļoti grūti nāca. Es nekad nebiju tā paņēmusi un aizgājusi. Es vienmēr biju aizgājusi, ja man ir kāds labāks piedāvājums citā vietā vai vēl kaut kur, bet toreiz man nebija piedāvājuma. Man nebija tā, ka es aizeju uz labāku vietu. Es nezināju, vai man nākammēnes būs alga. Es vienkārši gribēju aiziet. Tad, kad tu kādu soli tādā paļāvībā veic, tas nedaudz transformē, jā.
Vai tas, ko tu stāsti, – vai tas viss nācis kopā ar pārliecību par sevi?
Kaut kādā mērā jā, jo, ņemot vērā, ka iepriekš es visu laiku biju tādā izdzīvošanas režīmā, es nekad nebiju pārliecināta pati par sevi. Tā kā es nācu no šīs ne visai labvēlīgās vides, tad man nekad nebija vislabāko drēbju, es nekad neizskatījos vislabāk, nekad nebiju pati populārākā skolā. Bija tieši pretēji. Es biju cilvēks, kuru vienmēr apsmēja. Tas man nedeva pārāk labu pašvērtējumu. Mans pašvērtējums bija ļoti zems, un es kaut kā jutos vainīga par tiem apstākļiem, kur es esmu. Lai gan pēc tam, kad es izaugu, tas arī bija viens no tiem transformējošiem posmiem, – es sāku apzināties to, ka tas, kur es biju bērnībā, ka mana ģimene – tas nav kaut kas, ko es varēju izvēlēties. Līdz ar to man nav jāuzņemas vaina par to. Tie bija tādi apstākļi, tās bija manu vecāku izvēles vai kaut kas, ko viņi darīja vai neizdarīja, kāpēc mēs bijām tur, kur mēs bijām. Un es piedzimu šajā ģimenē. Man šķiet, ka tas bija viens no punktiem, kuru man bija ļoti grūti pārkāpt – ka es neesmu vainīga pie tā. Es vienmēr to arī slēpu, visas tās lietas ģimenē. Piemēram, mums nebija elektrības, un tad, kad es gāju sētā ar bērniem, man vienmēr gribējās to slēpt. Es mēģināju izdomāt visādus attaisnojumus – mums ļoti patīk sveču gaisma, piemēram. Vai mans tētis ir romantisks, mums patīk sveču gaisma, bet mums ir elektrība, mums vienkārši patīk sveces. Un es visu laiku gribēju kādu aizstāvēt. Es gribēju aizstāvēt savu tēvu, pirmkārt, un es gribēju aizstāvēt mūs, – ka mēs neesam sliktāki par jums. Es to jutu kā savu atbildību, ka es esmu vainīga pie tā. Tad, kad es augu un izaugu, pabeidzu augstskolu un sāku atskatīties uz to, es sapratu, ka tas nebija kaut kas, pie kā es biju vainīga. Tad, kad es to skaidri pieņēmu, tas arī deva lielu devu pašpārliecinātības turpmākajām gaitām. Ka tas ir kaut kas, kas notika ar mani, nevis kaut kas, kas notika manis dēļ. Tas ļāva iet tālāk ar bišķiņ paceltāku galvu.
Tu stāsti par to, ka tas notika pakāpeniski, bet vai tavā dzīvē ir bijuši pēkšņas atklāsmes brīži, kad tu pēkšņi vienkārši kaut ko saproti? Tam nav jābūt kaut kam dziļi emocionālam, bet reizēm mēs tā vienkārši saprotam arī kaut ko par pasauli, pēkšņi ieraugot vienu situāciju vai kaut ko citu.
Man šķiet, ka regulāri tā ir. Būtu neinteresanti, ja tā nebūtu. Es tieši nesen braucu uz darbu naktī, uz rīta maiņu, un domāju par vienu situāciju. Es negribu stāstīt, konkrēti kuru filmu, bet es skatījos vienu latviešu filmu, un tur bija attēlots vēsturiski leģendārs notikums, un tas tika attēlots tā meh, – nu nekā. Man vienmēr no skolas laikiem bija palicis prātā, ka tas bija kaut kas iespaidīgs, bet tur tas bija tāds pelēks. Es izgāju no tās filmas un biju dusmīga. Es biju dusmīga uz režisoru un visiem pārējiem. Man šķita, – kā jūs varējāt atļauties tik ļoti to nonivelēt? Tas taču ir tik leģendārs notikums! Kāpēc tas tika attēlots tik vienkārši? Līdz ar to visu laiku, kad kāds man jautāja par to filmu, es teicu, – re, kā viņi šitā izdarījās. Tad, pirms pāris dienām braucot uz to rīta maiņu, es domāju, – bet varbūt tie stāsti ir padarījuši to notikumu tik leģendāru, un patiesībā filma parāda, cik viss leģendārais ir vienkāršs, cik tas ir ikdienišķs un patiesībā pelēks. Tas man bija [atklāsmes] mirklis, ka varbūt man ir jāpārstāj visus sodīt savā prātā un jāļauj sev paskatīties uz lietām citādi. Tagad es vairs nesaku, ka man tā filma nepatīk.
Ir divi notikumi, uz kuriem, es domāju, arī nākotnē atskatīsies un par kuriem būs dažādas leģendas un nostāsti, kurus mēs esam diemžēl piedzīvojuši, nu jau jāsaka, kā ikdienišķus. Tā ir pandēmija, karš Ukrainā, kas arī ir milzīgi notikumi, bet šobrīd tā ir mūsu ikdiena. Par pandēmiju vispār lielākā daļa šobrīd ir absolūti aizmirsusi. Ko tev par īstenību iemācīja gan pandēmija, gan karš Ukrainā? Vai ir kaut kādas brilles, kas tev nokrita, sastopoties ar šiem notikumiem?
Man šķiet, ka tās abas tēmas, bet vairāk karš Ukrainā, joprojām turpina mācīt kaut ko. Un uz to varēs atskatīties tikai tad, kad visās Ukrainas zemēs būs Ukrainas karogs. Tad varēs vairāk saprast, kas notika un nenotika. Manā dzīvē tas bija par cilvēkiem. Man tas atvēra acis uz cilvēkiem, – kāda ir viņu patiesā daba, kādi ir viņu patiesie uzskati. Arī izjauca ļoti daudzas attiecības ar cilvēkiem. Es parasti cenšos būt ļoti diplomātiska un varbūt ne tuvu laist sev tos cilvēkus, bet vismaz paturēt savā lokā – varbūt mums atšķiras uzskati, bet tas ir normāli. Bet tad, kad man pretī sēž cilvēks, kuru es sev esmu uzskatījusi par tuvu, un saka, ka ir jāšauj visi ukraiņi, jo viņi ir tādi un šitādi, tad man tur vairs nav vietas viedokļu dažādībai, tad es pieceļos un aizeju. Man šķiet, ka gan pandēmija, kas arī bija ļoti kontroversiāls temats, gan karš Ukrainā pavēra acis uz cilvēkiem. Bet ne tikai sliktā ziņā. Man šķiet, ka īpaši kara jautājums man parādīja, cik ļoti mēs varam saliedēties. Ne tikai Latvijā, kur mēs adām zeķes, sūtām pakas, vācam naudu, dziedam un ejam gājienos, – jo iepriekš es neatceros, kad mēs tik ļoti būtu bijuši vienoti, – bet arī visā pasaulē cilvēki sadodas rokās un palīdz Ukrainai gan ar ieročiem, gan naudu, gan jebkādu citu atbalstu. Tas, man šķiet, ir parādījis, ka cilvēkos vēl ir labais. Tas ir ļāvis noticēt, ka ir vēl palicis labais. Tā ka tas viss, man šķiet, ir par cilvēkiem. Par to īstenību. Par to, cik cilvēki patiesībā var būt mērgļi, un par to, cik cilvēki patiesībā var būt labi.
Par šiem abiem notikumiem un arī daudz ko citu, kas notiek pasaulē, tu nereti dalies arī savos sociālajos tīklos. "Instagram" profilā tev ir tāds vienkāršs teikums, ko esi pierakstījusi par sevi klāt – "žurnāliste, rūp lietas". Sākumā par to pirmo daļu, par žurnālistiku, – kad tu saprati, ka tas ir ceļš, kuru tu iesi?
Tad, kad es pabeidzu augstskolu, kurā es mācījos žurnālistiku. Pēc tam es to sapratu. Es tur nokļuvu pavisam netīši, man nebija nekāda plāna, ka es būšu žurnāliste, ka es izmeklēšu kaut ko. Es nesapratu, ko nozīmē žurnālistika. Atceros, ka tad, kad pirmajā kursā mums Anda Rožukalne, kas mums bija kursa vadītāja, lika nosaukt žurnālistus, kas ir mūsu elki, es nezināju nevienu žurnālistu. Es tiešām nezināju vārdā nosaukt nevienu žurnālistu. Es noteikti biju kādu dzirdējusi, bet tad, kad tev tieši pajautā nosaukt, es nezināju nevienu. Un es tur kaut kā izlīferēju un pateicu kādu, kas man ienāca pirmais prātā, es pat neatceros – ko, bet es tur nokļuvu pavisam netīšām. Es zināju, ka man padodas valodas, es gribēju sākumā kļūt par latviešu valodas skolotāju, tad par baltu filologu, vēl kaut ko. Es pat iesniedzu filoloģijas studijām dokumentus. Tad es iegāju "Twitter", un Stradiņa universitāte bija ietvītojusi, ka ir palikusi pēdējā stunda vai pusstunda līdz dokumentu iesniegšanai žurnālistikas fakultātē. Man bija tāda sajūta, ka varbūt jāpamēģina. Es atceros, ka toreiz dzīvoju Ķengaragā, iesēdos taksī un aizvedu savus dokumentus. Viņi mani paņēma, un es aizgāju.
Es nezināju, ko nozīmē žurnālistika toreiz.
Es apmēram nojautu, bet varbūt es nebūtu gājusi, ja es zinātu uzreiz, ko tas nozīmē. Bet tad, kad es sāku strādāt, sapratu, ka tā ir īstā vieta, jo, kā tu teici, runāsim sākumā par tā teikuma pirmo daļu, par žurnālistiku, bet tas ir arī, kāpēc es esmu tur – jo man rūp.
Kurā brīdī pēc augstskolas absolvēšanas vai caur kuriem notikumiem tu saprati, ka žurnālistika ir tas veids, kā tu vari realizēt savas rūpes?
Man šķiet, ka tad, kad sāku strādāt pie Jāņa Dombura. Viņam bija "Delfos" raidījums, es biju producente. Mums bija diezgan smags režīms, bet mēs centāmies ķert visas aktualitātes, kas tobrīd sabiedrībā bija. Ņemot vērā, ka tas bija interneta raidījums, tur nebija tā, ka pirmdien pulksten 10 tam ir jābūt. Mums varēja vienā nedēļā būt piecas tiešraides un vienu mēnesi nebūt nevienas. Un mēs ķērām aktualitātes, mēs mēģinājām saprast, kas cilvēkiem rūp, kas cilvēkus uzrunā, kas ir tas, kā mēs varam kaut ko mainīt. Jānim ir ļoti liela harisma, un viņš kaut kā procesu padara interesantu. Viņš pats aizraujas ar to un saka – paskaties, cik šis ir interesanti, un mēs izdarīsim šo, mums ir jāizdara tas, mums ir jāmaina tas. Varbūt tas šķiet smieklīgi, jo varbūt ne vienmēr var kaut ko mainīt, bet tas, kā viņš to procesu pasniedz, tas liek tev noticēt, ka tu tiešām vari kaut ko mainīt. Un reizēm arī var kaut ko mainīt. Pēc tam jau es aizgāju uz "Re:Baltica", un tur ar tieši tādu pašu noskaņu ir manas kolēģes, kurām besī, kurām vajag visu atrisināt (smejas). Laikam cilvēki, kas bija apkārt, man ļāva tam noticēt. Un arī kaut kādas pārmaiņas, kas tapa pēc tam, gan pēc raidījumiem, gan rakstiem.
Vai un kādu misiju tu izjūti kā žurnāliste?
Ļoti daudz. Man šķiet, ka mēs te varētu stundām runāt, jo to misiju ir ļoti daudz. Skaidrs, ka viens ir informēt, otrs ir atklāt, parādīt, būt sargsunim, mēģināt kaut ko ietekmēt, palīdzēt. Tās misijas ir tiešām ļoti dažādas, un starp tām viena nav svarīgāka par otru. Līdz ar to es nezinu. Ikdienā nav tā, ka es pieceļos un apgarota saku – mana žurnālista misija šodien ir tāda, es izdarīšu tādas lietas. Tā nav.
Bet kāda ir tava, ja tu tādu jūti, atbildība sabiedrības priekšā? Vai tu jūti, ka tev tāda ir?
Reizēm es varbūt jūtu, ka man ir vairāk spēka nekā citiem sabiedrības locekļiem. Līdz ar to es jūtu, ka reizēm varu izdarīt vairāk nekā kāds cits, jo viņam nav pieejas kaut kādām lietām. Līdz ar to, kad mēs rakstām par sociālpolitiskiem jautājumiem, par vardarbību vai vēl kaut ko, es zinu, ka varu dot šiem cilvēkiem balsi, kuras viņiem nav, jo man tā laika gaitā ir izveidojusies, mani uzklausa, man ir platforma, kurā es varu dot šo balsi. Tādā ziņā es jūtu atbildību nodot to korekti, patiesi un nenodarīt pāri kādam citam. Īpaši, kad mums ir raksti par vardarbību. Nu nevienā augstskolā, nevienos kursos tev neiemācīs, kā runāt ar vardarbības upuriem! Tad, kad tu ej uz šīm intervijām, tu domā, kā tev dabūt ārā no viņa vai viņas to stāstu, nenodarot pāri šim cilvēkam vēlreiz. Tajā pašā laikā tev ir jādabū no viņa informācija pietiekamā daudzumā, lai tu varētu uzticēties arī viņam. Tev ir jālūdz: "Vai tu vari iedot man dokumentus, vai tu vari izstāstīt šo detaļu", jo es jūtu atbildību arī pret savu lasītāju, jo man ir jānodod lasītājam patiesa informācija. Līdz ar to viss, ko man šis cilvēks stāsta, ir jāmēģina pēc iespējas vairāk pārbaudīt. Tās sarunas ir grūtas. Kad tu zvani cilvēkam, kurš ir bijis izvarots, un jautā, vai vari atsūtīt tos un tos dokumentus, vai vari pastāstīt par to, kā tev gāja tiesu medicīnas ekspertīzē, – tas vienmēr ir sarežģīti. Atbildība ir gan pret saviem avotiem, gan pret lasītāju, jo lasītājam ir jānodod pareiza informācija, nevis vienkārši, ka šis cilvēks tā saka. Ir tas slavenais teiciens, ka, ja viens cilvēks saka, ka ārā līst, bet otrs, ka ārā spīd saule, tavs kā žurnālista uzdevums ir paskatīties pa logu un pateikt, kā tad īsti ir.
Līdz ar to atbildība ir nodot informāciju patiesi.
Tu stāsti par šīm sarežģītajām situācijām un sarunām, bet pati esi izvēlējusies iet šajā virzienā – pētnieciskajā žurnālistikā. Tu arī izvēlies tematus, kas nav tie vienkāršākie. (..) Tu droši vien dari, kā jau pati saki, tāpēc, ka tev rūp. Kas tad ir tas, kas tev rūp?
Man rūp cilvēki. Es zinu, ka ir arī ļoti svarīgi rūpēties par planētu, par globālo sasilšanu, par dzīvniekiem un visu pārējo, un tas man arī rūp, bet pāri visam man rūp cilvēks. Es gribu, lai katrs bērns var aiziet gulēt ar siltu segu. Es gribu, lai viņš pamostoties var dabūt sev brokastis. Es gribu, lai viņš aiziet uz skolu un piekļūst pienācīgai izglītībai. Un es gribu, ka, ja viņam paliek slikti, lai viņš piekļūst arī pienācīgai medicīnai. Tas ir tas, par ko es sapņoju Latvijā. Tas ir tas, kas man rūp. Un tas nav par bērnu, tas ir par jebkuru cilvēku. Pat ja tu esi lielākais nelietis, joprojām iestāšos par tavām tiesībām piekļūt izglītībai, medicīnai un ēdienam, jo tās ir pamatlietas, kas cilvēkam ir vajadzīgas. Tas laikam ir tas, kas man rūp. Cilvēks.
Vai tas tev rūp tāpēc, ka kaut kas no tā tev kādreiz ir trūcis?
Arī. Man šķiet, ka tas, ka man ir trūkušas daļa no šīm lietām, ļauj man empātiskāk uz to paskatīties un saprast. Piemēram, viena lieta, kas man ļoti rūp, ir sieviešu higiēnas preces, kas šķiet ļoti maza problēma, bet tā nav maza problēma. Manuprāt, sieviešu higiēnas precēm, tamponiem un paketēm būtu jābūt bez maksas cilvēkiem, kas nevar tās iegādāties. Es pati nāku no laukiem, un es zinu, ka tur ir situācijas, kad cilvēki tās nevar iegādāties. Es stāstu to kādām savām Rīgas draudzenēm un saku, ka ir šāda problēma, un viņas saka: "Bet paciņa tamponu taču maksā trīs eiro!" Bet šis cilvēks, iespējams, trīs eiro nopelna dienas laikā, tā ir dienas alga. Ļoti labi, ka tev tie ir tikai trīs eiro, bet trīs eiro kādam var būt nedēļas iztika. Mums šķiet, ka lielākās grūtības ir palielinājušies rēķini un tā tālāk, bet ir cilvēki, kuriem trīs eiro ir uz nedēļu, un labi, ja tie trīs eiro ir. Ņemot vērā, ka es pati nāku no šīs nabadzīgās vides, man tas ļauj labāk saprast, kā ir tur.
