Kāpēc Vija un Una?
Kāpēc Una izvēlējusies podkāstā runāt tieši ar Viju? Unai ar Viju patīk runāt, gribētos to darīt biežāk, bet tas, protams, nav vienīgais iemesls šādai izvēlei. Una gan sākumā apsvēra, vai nevarētu runāt ar savu mammu, taču saprata, ka šāda saruna ne vien būtu diezgan "parasta", bet Una mammu arī neuztver gluži par īstu atbalsta personu. Una saka: "Viņa funkcionē tad, kad nekas cits nefunkcionē, un ir atbalsts tikai krīzes situācijās, ne ikdienā." Savukārt Vija atbalstīja Unu pēc tam, kad Una izšķīrās no viņas dēla Reiņa. Abu dēls Francis vēl bija pavisam maziņš. Vija tolaik Unai esot iedevusi "daudzas atslēgas frāzes, ielikusi sliedēs," tādējādi ļaujot kļūt gan par labāku mammu, gan labāku cilvēku.
Kad Una pēc attiecību pārtraukšanas uztraukusies, kā mazais dēls ar jauno situāciju sadzīvos, Vija esot viņai teikusi: "Katram cilvēkam ir viena mamma, un viņam tā ir vislabākā." Šī atziņa Unai palīdzējusi daudzkārt.
Vija atzīst, ka pati kļuvusi daudz pieņemošāka, mazāk iedala visu "pareizajā" un "nepareizajā". Viņa kādreiz žēlojusi Franci, uzskatījusi, ka Una varētu ar bērniem pavadīt vairāk laika, bet tagad domā, ka ir labi tā, kā ir: "Tu bērniem esi vismīļākā un galvenā, bet es ar pilnu krūti metos iekšā vecmāmiņas pieredzē."
Vija pievēršas arī Unas ģimenes pieredzei – viņai bijuši vairāki vīri, no trim vīriešiem pasaulē nākuši četri bērni. Vijas māte bijusi katoliete, un viņas priekšstatu par attiecībām – ja esi apprecējies, tad tas ir tavs cilvēks, un viss – pārņēmusi arī Vija. Viņa ar vīru kopā nodzīvojusi vairāk nekā 50 gadu, un šī apziņa ļāvusi pārvarēt vairākas krīzes: "Es pati esmu vadījusies pēc domas, ka ar citu jau nebūs citādāk, bet tu, acīmredzot, pieņem, ka, ja cilvēks nav tāds, kā esi iedomājusies, tad vari no viņa atteikties, un tās ir tavas tiesības."
Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene
► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.
Unai gan šķiet, ka svarīgi ir arī, kā šo stāstu izstāsta: "Vai es dzīvoju, lai izveidotu ģimeni, vai drīzāk mēģinu dzīvē realizēties dažādos veidos, un ģimene ir viens no tiem? Vai sievietes "nesošā konstrukcija" ir ģimenes veidošana vai sevis attīstīšana?" Unai šķiet, ka šajā jautājumā viņas un Vijas domas atšķiras, taču arī Vijai pašrealizācija vienmēr bijusi svarīga: viņa regulāri mainījusi darba vietas, un tas viņai kā personībai daudz devis. Pēc Vijas domām, nemaz nav jāizvēlas, gluži otrādi: "Lai to visu varētu realizēt, kaut kam ir jābūt ļoti stabilam". Taču atzīst, ka Unas piemērs rāda – var arī citādāk. Una gan arī piekrīt, ka bez ģimenes stabilitātes ir grūtāk, taču, domājot par to, kāpēc viņai tas tā izveidojies, spriež: "Es pati vispār neprotu kompromisu, un man šķiet, ka kompromisa apgūšana aizņem pārāk daudz laika; neesmu arī satikusi cilvēku, kurš būtu bijis gatavs mani tajā apmācīt."
Raksturs viņai esot vētrains, paštaisns. Ar šādu kombināciju esot grūti veidot ilgstošas attiecības, bet Una cenšas sev to nepārmest.
"Tu esi radikāla," saka Vija un smejot vaicā Unai: "Bet vai es neesmu radikāla?" Una atzīst, ka ir gan, bet klusākā veidā: "Tu kā brīnišķīgs diplomāts esi izveidojusi harmonisku vidi, bet man ir bažas, ka arī tu iekšēji cīnies ar dēmoniem un dari visu iespējamo, lai tie neizpaustos ārēji." Vija piekrīt, ka tuvie cilvēki viņas dēmonus patiesi neesot piedzīvojuši, bet to apspiešanas rezultātā Vijai savukārt nācies paslimot. Taču arī slimības Vija uzskata par skolotājiem. Ja Vijai gribas kādam citam aizrādīt vai pamācīt, viņa šīs pārdomas ļoti ilgi nēsājot sevī: "Lai brīdī, kad to beidzot izteikšu skaļi, vairs nebūtu dusmu. Naids ir slikts padomdevējs".
Tikmēr Una kādreiz centusies vispār nedusmoties, bet sapratusi, ka dusmu apspiešana nav veselīga ne viņai, ne apkārtējiem: "Dusmas veselīgās devās palīdz nospraust robežas un nepieļaut haosu, kur citi cenšas manu dzīvi un rīcību pārāk ietekmēt."
Kas ir normāla ģimene?
Abas nonāk arī līdz jautājumam par to, kas tad īsti ir "normāla ģimene". Unai ir nācies redzēt ģimenes, kur vecāki it kā ir kopā un nešķiras, bet, piemēram, var gadu nesarunāties; viņu bērni to vēlāk pārņem un sāk izmantot savās ģimenēs pret citiem, kuriem tas nebūt nešķiet normāli. Unas ģimene ar savu "nepareizību" ir spilgta un atšķirīga, bet daudzās no šķietami normālajām, "pareizajām" ģimenēm, no kādām nāk vairāki Unas draugi, bērni atceras – bērnībā cerējuši, ka vecāki beigs mocīties un izšķirsies.
Arī Vija atminas:
"Man bija ļoti sāpīgi, ka tu izšķīries no mana dēla. Tobrīd man likās, ka tu nodari pāri gan Reinim, gan Francim, bet beigās viss nokārtojās, un es arī sapratu, ka, ja būtu turpinājuši dzīvot kopā un strīdēties, nekas labāks nebūtu bijis."
Dēls Francis tolaik bijis tik mazs, ka pieņēmis dzīvi tādu, kāda tā bija, un, pateicoties daudzajiem iesaistītajiem ģimenes locekļiem, viņa bērnība bijusi ļoti laba. Una uzskata: "Francis dabūja piedzīvot daudzas dzīves vienlaicīgi." Savukārt Vijai šķita svarīgi iesaistīties gan kā vecmāmiņai, gan arī kā cilvēkam, kurš ir ilgstošās partnerattiecībās un var bērnam parādīt arī šādu modeli. Una saka: "Ja Francim pajautātu, kas ir pareizā, normālā ģimene, viņam arī liktos, ka tas viss mūsu kopums arī ir tas normālais."
Tā kā Una ir solo mamma, būtisks šķiet arī jautājums par finansiālo situāciju: "Mana paaudze ir pirmā Latvijā, kur sieviete gan finansiāli, gan sociāli var atļauties viena audzināt bērnus. Man finansiāli nav nepieciešams partneris, bet ko par to teiktu iepriekšējo paaudžu sievietes?" Vijai šķiet, ka viņa tā nebūtu varējusi un ka tam vajadzīga liela drosme, bet Una apzinās, ka sākumā viņa saņēmusi daudz palīdzības un atbalsta. Unai šķiet: "Labi, ka toreiz, agrā jaunībā, kad izšķīros no tava dēla, mums abiem pietika prāta ļaut tev vadīt to kuģi". Abi paļāvās, ka Vija zinās, kas Francim būs labākais. Vija min, ka viņas vīrs Andris gan visā piedalījās, taču pats maz ko ierosinājis, viņam tolaik savas lietas bija svarīgākas, bet Vija bijusi "kā bulta" – ļoti klātesoša. Abas ir vienisprātis, ka šis paplašinātās ģimenes modelis bijis un ir tik labs tāpēc, ka bērni vienmēr bijuši centrā, bet viņu intereses – priekšplānā.
Una vēl piebilst:
"Francis vienmēr bijis luteklītis, dabūjis no visiem visu to labāko; tagad izaudzis dzīvesgudrs un sirsnīgs, jo vienmēr bijusi šī drošā vide, kur visi bijuši vienoti un kur vienmēr drīkstējis kļūdīties."
► ĀTRIE JAUTĀJUMI VIJAI UN UNAI
- Kuram ir jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē?
Una: Tam, kuram tas patīk un izdodas. Visvērtīgākais ir tas sataupītais eiro, par kuru bērns, nākot mājās no skolas, nopērk smalkmaizīti kādam citam. Dalīties un būt dāsnam ir pats galvenais. Un darīt to ar prieku.
Vija: Tas atkarīgs gan no ārējiem, gan iekšējiem (subjektīvajiem) apstākļiem, bet svarīgi, ka katram ir arī kaut neliela "paša" naudiņa.
- Vai ģimenes pienākumi ir jādala vienlīdzīgi vai pēc tā, kas kuram labāk sanāk?
Una: Ģimenes pienākumi ir kopējās vajadzības, tāpēc tās ir jādala vienlīdzīgi. Lai puikas, pierodot pie "klasiskā" darbu sadalījuma, neizaug par traniem, un meitenes par kalponēm.
Vija: Kas kuram labāk sanāk.
- Kāpēc uz ielas mammas ar bērniem nereti neievēro, bet tētiem ar bērniem uzsmaida un bieži tētus uzslavē?
Una: Tāpēc, ka izņēmumiem aizvien pievēršam vairāk uzmanības. Bet es jokoju – nu jau ir gana daudz lepnu tēvu, kas stumj ratiņus ar abām rokām un nekautrējas no šī goda. Es pievēršu uzmanību tiem vecākiem, kuri ar cieņu pret bērnu un sevi tiek galā ar neērtām vai tizlām situācijām un atbalsta citus vecākus. Tas ir pa īstam skaisti.
Vija: Tāpēc, ka TO saka sievietes – pašu pieredze un asociatīvā domāšana…
- Vai bērniem ir svarīgi, ka vecāki ir kopā par katru cenu? Kāpēc jā/kāpēc nē?
Una: Manuprāt, bērniem ir svarīgi tas, ka vecāki ir vienoti viedoklī un izturas viens pret otru ar mīlestību, iejūtību un cieņu. Tas, vai viņi ir kopā un kā ir kopā, ir vecāku lieta. Protams, ja vien tajā nav iesaistīta nekāda veida vardarbība.
Vija: Ļoti gribētos, lai būtu abi, "pašu" vecāki, bet – ne par katru cenu! Jo "cena" var būt par augstu, traumatiska vairākiem; "miers baro, nemiers posta".
- Kāpēc Latvijā visbiežāk sastopamā ģimene ir solo mamma ar bērnu/bērniem?
Una: Mēs neuzdodam vīriešiem, kurus satiekam saviesīgā pasākumā, jautājumu: "Kur tad bērni?" Sievietēm gan. Mēs kā sociums visu atbildību tomēr aizvien liekam uz sievietēm, jo "uz viņām jau var paļauties". Vīriešiem drīkst citas lietas būt svarīgākas, sievietēm ne. Ja vīrietis viens rūpējas par bērnu, viņš ir tuvu dieva statusam. Sieviete ir "ar piekabi". Tīra sociuma atbildība – gan formulējumos, gan atbildības sadalē.
Vija: To pie mums aizvien baro arhetipiskie mīti, kultūra kopumā, dzīvesstāsti un valoda… Un tomēr hedonisma rēgs un šķietama pieejamība ir tik aicinoša…
