Bezmaksas resursi latviešu valodas apguvei ģimenēm pieejami šeit.
Biedrība "Latviešu valoda diasporas ģimenēs" ir jauna, bet ļoti svarīga un nozīmīga, jo ikdienā aktualizē tematus, kas saistīti ar latviešu valodu diasporā, turklāt ievieš dzīvē terminu "mantotā valoda", kas pievēršas, iespējams, līdz šim novārtā atstātām niansēm par valodu, kas īsti nav dzimtā.
Stokholmā dzīvojošā latviete Signe Rirdance veikusi pētījumu par mantoto valodu Zviedrijā: "Mantotā valoda nav sens jēdziens. Kādreiz latviski mēdzam sacīt "mantojuma valoda" vai "etniskā mantojuma valoda", tas vēl ir jānoskaidro. Būtībā mēs visi savu dzimto valodu mantojam – mantojam no vecākiem, mantojam no tiem, kuri mums ir apkārt, kad vēl esam mazuļi, pirmajā dzīves gadā, pirms uzsākam valodu izmantot plašāk. (..) Taču vēlāk, nedzīvojot valodas dabiskajā vidē, tā neattīstās tā, kā sagaidītu, tā kļūst par mājas valodu, ģimenes valodu, bet visapkārt, skolā, bērnudārzā skan cita valoda. Tāda situācija nav tikai diasporā, jo arī Latvijā mūsu minoritāšu valodām, piemēram, lībiešu valodai, ir līdzīgi. Tu nevari aiziet uz veikalu iepirkties lībiešu valodā."
Var būt arī vairākas mantotās valodas, piemēram, ir latviešu mamma un poļu tētis, un ģimene dzīvo Zviedrijā. Tādā gadījumā var būt vairākas mantotās valodas. Par savas ģimenes pieredzi pastāstīja Inga Sindi, kura pēc izglītības ir teātra un literatūras zinātniece un ar ģimeni dzīvojusi dažādās valstīs, arī Apvienotajos Arābu Emirātos, kur vadīja nodarbības latviešu bērniem un sarakstīja grāmatu "Mamma saka ābols, papa saka Apfel". Sindi norādīja: "Valoda nav nekas akmenī iecirsts. Valoda attīstās atkarībā no tā, kur bērns iet skolā un kādā valodā viņš mācās skolā. Ģimenes, kuras pārceļas, pieredz, ka dinamika mainās. Tas, par ko mēs runājam šajā brīdī, var mainīties, tiklīdz mainīsies mūsu ģimenes situācija. Manu bērnu mantotā valoda šobrīd ir latviešu valoda, vienkārši tāpēc, ka viņi nekad nav gājuši Latvijā skolā un viņi neapgūst tādu vārdu krājumu kā bērni, kuri piecas dienas nedēļā mācās Latvijā skolā un pulciņos. Ir jāsaprot, ka šie bērni 75–80% savas dienas dzīvo citas valodas vidē."
Sindi arī norādīja, ka šajā gadījumā bērns valodu mācās no viena cilvēka un pārņem arī šī cilvēka iezīmes. "Es pati esmu no Limbažiem, cenšos izrunāt galotnes, bet ir situācijas, piemēram, kad esmu nogurusi, es norauju šīs galotnes, ir šis lībiskais dialekts. Un es esmu ievērojusi, ka tā dara arī mani bērni," viņa skaidroja.
Tātad gan vārdu krājums, runas veids un izteiksmes veids var būt pārņemts no viena cilvēka; tāpat vārdu krājums var būt ne tik plašs, tomēr svarīgākais ir, ka latviešu valoda dzīvo. Mantotās valodas galvenā atšķirība, ka apguves iespējas nav tik lielas, bet toties gramatiski reizēm ir ļoti pareizas, tiek lietoti arī senvārdi, ko bērni mēdz no vecvecākiem pārņemt.
Latviešu valodas aģentūras metodiķe Aija Otomere pauda: "Mantotā valoda ir tikai termins, paralēli pastāv mātes valoda, kas šobrīd vairs nav tikai mātes valoda, bet var būt arī tēva valoda un, iespējams, ka arī tas laika gaitā mainīsies. Bet šis termins apzīmē valodas apguves specifiku no aģentūras viedokļa, kā pasniedzam, kā bērni runā, kādi materiāli izmantoti, kā veidojam mācību materiālus. Mantotā valoda parastajam latvietim, kurš šīs teorijas nepārzina, ir saprotamāka, jo tā ietver arī kādas vērtības un ļauj saprast, ka mantotās valodas saglabāšana ne vienmēr ir vienkārša, jo ir arī kādi šķēršļi un spiedieni, ir vieglāk iekļauties mītnes zemes skolā, ja runā vienā valodā, iespējams, arī dzīvesbiedrs nevēlas, lai latviešu valoda tiktu mācīta. Jāsaprot, ka tu ar bērnu veido vērtību telpu, jo pagātne, atmiņas ir latviešu valodā, un dzimtas un ģimenes saiknes būs daudz ciešākas ar bērnu, ja arī bērns zinās latviešu valodu, vienalga kādā līmenī – vai tā būs sarunvaloda, vai arī plānojat atgriezties un tā pieeja būs nopietnāka."
Un vēl viena nianse, uz ko norādīja diasporas pārstāvji –
nereti mantotā valoda var kļūt par slepeno valodu, ko citi nezina. Tāpēc vien ir vērts atcerēties, ka latviešu valoda ir milzu vērtība.
