«Normāla ģimene». Vidusskolas sirdsāķīši Juta un Raimonds strādā kopā līdz pat spēku izsīkumam un audzina mazuli

Kas ir "Normāla ģimene"?

Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.

Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene

► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.

Atzīme par grūtniecību – no trijnieka līdz desmitniekam

"Kādu atzīmi no 1 līdz 10 tu liec savai grūtniecībai?" sarunas sākumā Jutai jautā Raimonds. "Grūtniecībai noteikti 10, bet tikai par visu, kas attiecas uz mani pašu, ne medicīnas aprūpi – tai es lieku 4…" Raimonds gan piebilst, ka ir dzirdēti arī sliktāki stāsti, kam Juta piekrīt, bet ir pārliecināta: "Ņemot vērā, ka es visur maksāju, man šķiet, ka cenas un kvalitātes attiecība bija neadekvāta…" Uz Raimonda jautājumu, vai viņa neuzticējās valsts apmaksātajai medicīnai un domāja, ka būs labāk, ja par visu maksās, Juta atbild: "Nav tā, ka neuzticējos, bet man bija labas attiecības ar savu ginekoloģi – vismaz pirms es paliku stāvoklī." Viņai šķita, ka pirmo grūtniecību vēlas grūtniecību piedzīvot ar kādu, ko pazīst un kam uzticas.

Turpinot likt sev atzīmes, Juta atzīst, ka 10 par grūtniecību viņa pelnījusi tikai pēc dekrēta atvaļinājuma sākšanās: "Pirms dekrēta es sev lieku 3. Man šķiet, ka es vispār ar viņu grūtniecības laikā neizveidoju nekādu saikni, nerunāju… un pēc tam, dekrētā lasot Vitas Kalniņas grāmatu, jutos slikti, ka neesmu jau kopš pirmās dienas ar savu augli komunicējusi." Raimonds ir pārliecināts: pirms pašam ir sava pieredze, lasīt bērnkopības grāmatas ir tāpat kā lasīt romānus: "Nekas nenogulsnējas, bet, kad bērns ir klāt, tās grāmatas lasīt ir pavisam citādāk, var beidzot saprast, kas tur rakstīts un vai tas tev ir derīgi vai nav."

Juta piekrīt: "Viņš varētu atnākt ar tādu kā manuāli, kā ar viņu rīkoties, un it kā jau tās bērnkopības grāmatas varētu būt tas manuālis, bet beigās tās ir tikai pašpārmetumu avots. Kad bērns piedzimst, pieslēdzas visādi konsultanti, speciālisti, ģimenes ārsti – katram ir sava versija par to, kas viņam būtu jādara, kā būtu jādzīvo man, tev, viņam."

Raimonds pauž, ka daudz jau bērnam tajā pašā laikā nevajag – ēst, gulēt, bet Juta piebilst: "Principā viņam vajag tikai mūs. Mums jāizdomā, kā pielāgoties, kā sakārtot dzīvi tā, lai dotu viņam klātbūtni, kas viņam nepieciešama. Pagaidām liekas, ka sanāk, bet ir vasara, vēlu pienāca KKF [Valsts Kultūrkapitāla fonda – red.] rezultāti… būtu bijuši laikā, tu, visticamāk, būtu "atslēdzies" ātrāk!"

Kultūras darba 24/7

Trijnieku Juta sev par posmu pirms dekrēta atvaļinājuma liek par to, cik smags un haotisks šis laiks bija. "Tas laikam no manas puses bija apzināts solis: es gribēju palikt stāvoklī, lai "legāli" atbrīvotu sevi no darba apjoma… bet pirmsatvaļinājuma laiks tad likumsakarīgi piepildījās ar visu iespējamo un neiespējamo." Arī Raimonds, domājot par to, kāpēc abiem, bet īpaši Jutai, pirmie grūtniecības mēneši bija tik stresa pilni, min: "Tu zināji, ka sāksies dekrēta atvaļinājums un tad tu ignorēsi visus un koncentrēsies uz grūtniecību, bet posmā līdz tam tev bija tā nenormālā deadline sajūta, ka jāpaspēj pilnīgi viss, un tas visam pa virsu iedeva papildu stresu."

"Ir pārsteidzoši, cik maz vajag, lai varētu dzīvot mierā ar sevi - vien "nogriezt" visus cilvēkus," min Raimonds. "Varbūt nevar teikt, ka tas ir "maz", taču tas vismaz dod cerību, ka patiesībā jau ar tevi viss ir kārtībā - tevī pašā ir gana daudz resursu, spēka un pašapziņas, lai dzīvotu mierā ar sevi." Juta piebilst: "Jā, bet mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā - no tās izolēties ir neveselīgi un grūti, un pilnīgi visiem jārēķinās ar to, ka viņiem ir kaut kādi pienākumi un darbi." Viņa arī uzskata, ka kaut kādā mērā robežas izdevies nospraust nevis iekšēji, bet ārēji, jo dekrēts un bērna kopšanas atvaļinājums viņai ir tāds "oficiāls atvaļinājums".

Abi pārrunā arī kultūrā strādājošo un nereti no KKF finansējuma atkarīgo projektu darbinieku situāciju attiecībā pret bērna kopšanas atvaļinājumu. "Es joprojām šaustu sevi, jo līdz galam nezinu, vai uz KKF projektiem, kas nav iekļauti algotajos darbos, vispār attiecas mans atvaļinājums – visticamāk jau, ka neattiecas," saka Juta. Raimonds atminas nesenu gadījumu, kad pie kāda projekta strādājoša sieviete aizgāja dekrēta atvaļinājumā un, kad pienāca laiks iesniegt KKF atskaites, rakstīja, ka fiziski viņas darba spējas samazinājušās un nav iespējams plānoto veikt laikā. "Es gan nezinu, ar ko tas beidzās," bilst Raimonds. "Bet tas ir jautājums par to, kā tādas institūcijas, kurām ir svarīgi termiņi, nevar pieņemt tādus cilvēciskus izņēmumus… bet varbūt arī pieņēma. Taču tas, ka nekad īsti nevari atrast brīdi būt ievainojamam vai, gluži vienkārši, būt tādā normālā cilvēciskā stāvoklī kā grūtniecība…" Juta smejas, ka vajadzētu taču to spēt pieņemt, jo ar demogrāfiju mums ir grūti… "ir sajūta, ka viss apkārt esošais demogrāfiju čakarē," saka Raimonds un piebilst:

"Protams, var runāt kaut ko par ģimenes vērtībām, bet, ja netiek radīti apstākļi, kuros bērnus radīt ir ērti, patīkami un, cik nu tas ir iespējams, viegli, tad ko var gaidīt no cilvēkiem?"

Dzemdības ar gatavošanos un bez panikas

Juta sarunā atgriežas pie jautājuma par medicīnas aprūpi un grūtniecības uzraudzību: "Informācija par grūtniecību un dzemdībām ir jāmeklē pašam, tā nav sistemātiski pieejama; varbūt man vienkārši nepaveicās ar uzraugu, kurš man nepiedāvāja nekādu informāciju… bet, ja nebūtu jaunās mātes, "Instagram" influenceres, tad es nebūtu uzzinājusi par visiem kursiem, kuros reāli sagatavo tam, kas ir dzemdības. Es nevaru iedomāties, ka kāda sieviete varētu ar labu pēcgaršu iziet no savām dzemdībām tad, ja viņa uz tām būtu aizgājusi kā balta lapa, nezinot, kas tur notiks."

Juta dzemdībās esot bijusi ļoti mierīga: "Es zināju katru posmu, kas kurā brīdī notiek. Biju mierīga arī uzņemšanā, lai gan biju dzirdējusi daudz stāstu par neapmierinātām sievietēm, kurām uzņemšanā jāatbild uz dažādiem jautājumiem. Man prasīja par tevi, cik tev gadu, un es tajā brīdī nevarēju atcerēties (smejas). Man vispār nebija panikas." Savukārt Raimonds atceras: "Man bija panika brīdī, kad skrēju pa Katoļu ielu pēc mašīnas – man bija līdz Miera dārzam jāaizskrien. Es aizelsies skrēju pa Ludzas ielu, tur 4:00 naktī brauca 15. trolejbuss, kam noskrēju gar degunu. Bet pēc tam, kad biju atkal ar tevi un jau braucām, viss bija mierīgi."

Turpinot iesākto atzīmju likšanu, Juta saka: "Par dzemdībām man būtu 8," un Raimonds piebilst: "Man liekas, līdz šūšanai bija 10." Juta gan smejoties iebilst: "Jau tas vien, ka bija jāšuj, nozīmē, ka es varēju sagatavoties labāk." Tikmēr Raimonds atzīst – viņam šķitis, ka būs četrreiz trakāk, nekā bija. Juta tikmēr atceras: "Vecmāte man teica, ka nemaz neizskatījos pēc dzemdētājas līdz pat brīdim, kad bija jādzemdē." Raimonds turpina atsaukt atmiņā dzemdību dienu: "Atceros brīdi, kad tu laikam vairs jau netiki ar sevi galā, un es nezināju, kā tev palīdzēt. Es vienkārši sēdēju kompī un brauzēju auto sēdeklīšus. Vienā brīdī pacēlu acis, un bija ienākusi vecmāte; nezinu, cik ilgi viņa tur jau stāvēja un novērtēja situāciju: es tur sēžu kompītī, gan jau strādāju…"

Juta atzīst, ka viņai laika nogriežņi tobrīd jau bija relatīvi, bet vienlaikus arī viss raiti gāja uz priekšu, nebija nekādas gaidīšanas.

Jutai trauksmainākas bija nākamās 24 stundas pēc bērna dzimšanas: "Es neaizmigu, lai gan vajadzēja izmantot situāciju, kad arī bēbis pēc darbiņa padarīšanas bija noguris, un pagulēt kopā ar viņu. Tā vietā es pārdomāju katru dzemdību soli, kā viss notika attiecībā pret iecerēto… pirmā pēcgarša man nebija pārāk laba, bet varbūt tas bija drīzāk ķermeniski – tāds pilnīgs šoks ķermenim, jo, lai kā tu gatavotos, tu nevari iepriekš iztēloties to fizisko un emocionālo sajūtu kompleksu."

Kopā kopš vidusskolas

"Vai tad, kad vidusskolā sagājām kopā, tu varēji iedomāties, ka dzīvosim šādi, jau gandrīz 10 gadus, ar kaķi, suni, kredītu, bēbi… kā tu biji to iztēlojies?" Juta prasa Raimondam, kurš atbild: "Centos neko neiztēloties. Man liekas, ka labāk nevienā brīdī vienam pašam neko neiztēloties, drīzāk savstarpēji sarunāties par to, ko sagaida." Abi gan noteikti iztēlojās savu dzīvokli – tik ļoti gribēja dzīvot atsevišķi no vecākiem, ka bija apsēsti ar sludinājumu lasīšanu. "Mēs arī atradām mūsu situācijai ļoti krutu dzīvokli – es joprojām domāju, ka tas bija tik superīgs dzīvoklis," atceras Juta. "Tu vēl mācījies 12. klasē, bet tas arī laikam ir vienīgas tāds "nenormālais" fakts mūsu attiecību vēsturē, ka mēs tik ātri sākām dzīvot kopā. Mana mamma uztraucās par to, kādas man būs atzīmes augstskolā, ja sākšu dzīvot atsevišķi, bet tad man 1. semestrī vidējā atzīme bija 9,8," Juta smejas.

Raimondam kopdzīves uzsākšana vairāk saistījās ar izraušanos savā, neatkarīgā dzīvē, un šķita likumsakarīgs solis. "Droši vien stulbie draudi, ka tevi izmetīs no skolas pirms eksāmeniem, būtu bijuši tādi paši arī tad, ja mēs dzīvotu pie vecākiem," uzskata Juta. "Es vienkārši biju no "nepareizās" klases," saka Raimonds. "Tā vide skolā bija tāda…" Lai gan Juta domā, ka vide skolā sagatavoja dzīves realitātes skarbumam, Raimondam tā nešķiet: "Es domāju, ka nekas mūs nav baigi sagatavojis. Man vidusskola drīzāk sabojāja gaidas un cerības par pieaugušo dzīvi: es gaidīju kaut ko, nezinu, skaistu, lielu lietu darīšanu…" Juta mierina: "Bet tu jau dari lielas lietas!" Raimonds uz to atbild: "Jā, bet tas man sagādā vairāk grūtību un galvassāpju, brīžiem nepatikas, nekā tam vajadzētu. Un tā trauksmes sajūta par lietām man vairāk vai mazāk nāk no vidusskolas."

Jutai šķiet, ka skola un skolotāji "kā suga" rada ilūziju, ka ir cilvēki, kuriem viss ir skaidrs, kuriem ir tas dzīves manuālis, kuri zina, kā dzīvot pareizi un skaisti, pēc kaut kādiem priekšrakstiem. "Un tad tu nonāc dzīvē, un saproti, ka visi tie pieaugušie ir tikpat apmulsuši, spītīgi un gļēvi… man liekas, skolā rodas priekšstats par dzīvi un cilvēkiem kā par viendabīgāku masu, nekā viņi patiesībā ir."

Vilšanās medicīnas aprūpē

Līdzīgu vilšanos kā skola rada arī medicīnas sistēma. "Es vienā nedēļā aizeju pie diviem ārstiem no divām dažādām iestādēm, un abi neuzticas un pārmet tam otram par viņa viedokli vai slēdzienu, saka, ka tas ir nepareizs," ir sašutusi Juta. "Un tu tur sēdi pa vidu, un vairs nesaproti, kuram no viņiem uzticēties, jo viņi abi diskreditē viens otru. Tu esi tas, kuram nav medicīnas izglītības, un labticīgi uzticies pirmajam, ko satiec… ko tad tev darīt?" Kamēr viens speciālists Jutai teica, ka varētu vēl divas nedēļas "pārstaigāt" grūtniecības termiņu, otrs norādīja, ka dzemdības būtu jāierosina jau nākamajā dienā pēc noteiktā datuma. "Skaidrs, ka gandrīz neviens bērns nepiedzimst noteiktajā datumā, bet vienā brīdī šis relatīvisms kļūst praktisks – un ierosinātas dzemdības es ļoti negribēju, lai gan arī tajā droši vien ir daļa mīta: kursos un informācijā, kuru patērēju, viss bija par to, ka grūtniecība ir dabisks process, nevis slimība, ka tai jāļauj risināties pašai. Protams, es to saku no zema riska grūtnieces pozīcijas, un labi apzinos, ka ir situācijas, kad viss jāuzrauga daudz stingrāk," nosaka Juta.

Juta jau ierasti atgriežas pie atzīmju likšanas. "Tu man prasīji par atzīmēm… man visu laiku bija sajūta, ka gatavojos eksāmenam, ka dzemdības būs process, kurā man beigās ieliks atzīmi," viņa saka. "Bet es biju ļoti mierīga, un atceros, ka jebkādas nobīdes no iecerēta tajā rītā man šķita vienkārši smieklīgas – tās mani nekādi nespēja ne sarūgtināt, ne satraukt. Nekas no ārēji notiekošajiem procesiem – visas pārbaudes, norādes jautājumi – nespēja mani tajā brīdī ietekmēt. Bet pēc tam, iznākot ar bēbi no slimnīcas, šie viedokļi mani ietekmē – viens saka, ka jābaro tā, otrs, ka šitā…"

"Tagad visur ziņās raksta par to, ka sabiedrības acīs mediķu reputācija krītas, un īpaši pēc Covid-19 pandēmijas cilvēki kļuvuši viegli agresīvi pret ārstiem, tāpēc man gribētos būt ārstu pusē," saka Raimonds. "Bet ļoti daudz kas mani tomēr kavē būt viņu pusē, un īpaši mūsu nesenajā pieredzē viņu lēmumi man liek domāt, ka tā tomēr arī ir baigā ezotērika. Man gribas uzticēties ārstiem, kas regulāri piedalās starptautiskās zinātniskās konferencēs, zina, ko dara un seko līdzi jaunumiem, nevis kuri ir apguvuši savu arodu pirms nez cik gadiem un kaut kā tajā plūst. Turklāt man liekas, ka ārsti ir tie, kuriem vajadzētu spēt uzticēties pat vairāk nekā mums savstarpēji kādos noteiktos brīžos, tāpēc jebkurš ārsta gļuks, dīvains, absurds lēmums norādījums, grauj to visu sistēmu, un tas ir skumji."

"Tāpēc es grūtniecības laikā teicu, ka saprotu, kā rodas antivakseri –kad ārsti nonāk līdz pretrunīgiem lēmumiem par vienu un to pašu," piebilst Juta.

Strādāt kultūrā

Viņa arī turpina: "Bet runājot par pandēmiju, kopš sākās Covid-19 un līdz brīdim, kad aizgāju dekrētā, mans darba apjoms burtiski pieckāršojās. Kovida laikā es beidzu strādāt aģentūrā un pārgāju no klasiskā 9-18 uz 24/7 (smejas)..." Raimonds atgādina, ka muguru Juta "sabeidza", vēl strādājot aģentūrā, bet Juta atsaka, ka tur pie vainas Covid-19 posms un tas, ka mājās nebija darba vietas…

Viņa saka: "Tagad gan skatos uz to galdu un krēslu – ergonomisko darba vietu, ko esam mājās ieviesuši, un man tas liekas stulbi; mājas būtu jāizmanto citādāk, un gribētos dzīvot tādā mierā ar sevi, ka man šis nav vajadzīgs. Manā galvā tas viss ir tikai – darbs, darbs, darbs. Izlasīji to, tagad jāizlasa šito, kaut kādas mērķprogrammas, papildnaudas, tas iznāks, šis…"

Raimonds uzsver, ka, šādi strādājot, abi radīja materiālos apstākļus, kuros jutās droši radīt bērnu, bet, kā uzskata Juta, šāda pieeja viņiem bija raksturīga jau ilgi pirms domas par bērnu: "Toreiz bija runa par kredītu, par dzīvokli, mēs sakašinājām naudu… es ik pa laikam kaut kādos dzīves posmos jūtos kā tāds kāmis, kas stūķē aiz vaigiem, krāj ziemai… tāds rausējs (smejas). Un tad izlādēju vienā brīdī. Mēs vispār dzīvojam ļoti racionāli, nav mūsu dzīvē tādu ļoti pārsteidzīgu lēmumu." Viņa atzīst, ka varbūt justos brīvāka, ja kādreiz ļautos kādiem grandioziem un emocionāliem lēmumiem, piemēram, rīt aizlidot uz Itāliju un viss.

Juta atceras, ka pirms bērna piedzimšanas abiem darba apjoms bijis tik liels, ka vispār vairs nesatika cilvēkus: "Mēs pabeidzām projektu, tad bija daži cilvēki, kuri ar mums šo faktu nosvinēja, kamēr mēs jau svinību vakaru izmantojām, lai sāktu strādāt pie nākamā. Mēs vispār vairs nedabūjām nekādu atgriezenisko saiti vai socializēšanās pozitīvos aspektus, kas palīdzētu atslēgties no darba." Raimonds gan to daļēji saista ar nozares specifiku: "Grāmatu izdošanā jau ir tā, ka man tā grāmata ir morāli novecojusi jau tad, kad atdota uz tipogrāfiju vai pat mazliet agrāk; citi cilvēki sāk to piedzīvot tad, kad man tā grāmata jau vairs neinteresē vispār nemaz; un tad sanāk, ka citi dzīvo uz tā viļņa, priecājas par iznākušo grāmatu, bet mēs par to priecājamies krietni agrāk, un tā sajūta vienkārši nepārklājas." Juta gan atsmej, ka šī sajūta reizēm pabaro viņas ego: "Es jūtos tā kā pārāka, ka esmu to atklājusi agrāk par citiem…"

Jutas ģimenē strādāšana kopā ar partneri ir jau paaudžu paraža. "Mani vecvecāki savus pēdējos gadus pirms pensijas nostrādāja vienā darbavietā, vecāki strādā vienā darbavietā jau 20 gadus, mēs tagad strādājam vienā darbavietā," Juta uzskaita. "Turklāt ar maniem vecākiem mums pārklājas nozare, brīvdienās satiekam viņus, un es teiktu, ka 75% laika paiet, runājot par darbu. Arī tad, ja pārrunājam ar darbu saistītos cilvēkus."

Abiem arī šķiet, ka apkārtējiem ir grūti respektēt robežas pēc bērna piedzimšanas. Raimonds uzskata, ka no tēva ir īpaši neproporcionālas gaidas: "Man radās iespaids, ka apkārtējie pieņēma, ka manā dzīvē jau nekas tik liels nav noticis, nekas nav tik krasi mainījies – šķiet, ka viņi nesaprata, ka vajadzētu būt nedaudz iejūtīgākiem, dot nedaudz laika, lai mēs aprastu ar jauno dzīvi."

Juta piebilst: "Mani tas ļoti pārsteidz - ir gan privātas, senas draudzīgas attiecības, kur cilvēki pēkšņi brutāli nesaprot robežas, bet arī darba sakarā ir gadījumi, kad cilvēkus neapmierina, ka ir kaut kāda bezdarbība viņu projektu sakarā, un viņi pārmet nevis tev kā cilvēkam, bet uzreiz vispārina un uzstāj, ka tā ir uzņēmuma kopējā "taktika" vai vienaldzība… Man šķiet, ka viņi zina, ka tas sāp vairāk – tā ir tāda zīmola apzināta degradēšana."

Raimonds smejas, ka kultūras nozarē vispār ir ierasta lieta ārkārtīgi sabiezināt krāsas: "Tas viss šķiet ļoti ārkārtēji un dramatiski, šķiet, ka pasaule brūk, visi ir slaisti."

"Atceros, ka pirms bērna piedzimšanas, kad kādā ballītē sēdēju bērnu istabā, man kāda draudzene jautāja, vai negribu vēl izbaudīt pieaugušo kompāniju, kamēr ir iespēja," saka Juta. "Bet man ir tā apnikuši visi tie cilvēki! (smejas) Es uz viņiem visiem skatos, viņi visi bīda kaut kādas idejas, projektus, arī atpūtas brīžos… un es iepriekš izjutu šausmīgu spiedienu, šķita, ka tas attiecas arī uz mani, ka visu laiku jābūt radošam un produktīvam, bet es esmu šobrīd iztērējusi savus pašrealizācijas resursus. Metafora, ko izmantoju, kad man pajautāja, kā man iet, bija: "I’m a Donkey Shrek". Man šķiet, tas ir trāpīgs apzīmējums tam, kā līdz šim jutos – cenšoties pašrealizēties un būt iederīgai gudro, skaisto un radošo saimē, es labprātīgi biju uzņēmusies pārāk daudz, un beigās biju kā ēzelītis, kas pārnēsā citu cilvēku mantas…"

Raidieraksta "Normāla ģimene" šīs un iepriekšējās sezonas stāsti

Sarunas

Sarunas

Sarunas

Cilvēkstāsti

Sarunas

Raksts & podkāstsSarunas

Sarunas

Sarunas

Sarunas

Sarunas