Dubultā dzīve
Ilona piedzima bēgļu nometnē Vācijā, no turienes viņas ceļš veda uz Angliju, kurp mamma kā vientuļā māte nokļuva ar mazo Ilonu uz rokas: "Anglija pieņēma vientuļās mātes, kuras nebija precējušās. Diemžēl mani vecāki nepaguva apprecēties, lai arī mana tēva mīlestības vēstules mammai joprojām glabājas zem manas gultas. Tēvs pazuda, kā jau tas tolaik ar daudziem notika. Mana mamma nonāca Ziemeļanglijā pie pašas Skotijas robežas, strādāja par kalponi ārstu ģimenē."
Pirmā skaņa, ko Ilona no Anglijas atceras, ir strauta skaņa, ūdenim tekot pāri akmeņiem, kalnu avota burbuļošana. Ilonas mammai, kura tikpat kā neprata angliski, trūcis latviešu, tāpēc drīz vien pārcēlušas uz dienvidu pusi, tuvāk Bredfordai, kur tolaik veidojās latviešu kopiena, bija latviešu klubs, koris, teātris, dejas. Tur Ilonas mamma jutusies daudz labāk, jo paralēli darbam lielā muižā ik sestdienu un svētdienu varēja pavadīt kopā ar latviešiem. Tikmēr ikdienā bērnību Ilona vadījusi vienatnē, bet, skolas gaitām sākoties un mācībām aizritot angļu vidē, bijusi pilnīgs anglis. Tikai tad, kad mamma apprecējusies ar Ilonas audžutēvu, ģimene ievākusies mājā, kur kopā dzīvojušas vairākas latviešu ģimenes. Tad arī sākusies Ilonas dubultā dzīve.
"Tai mājā kopīgajā virtuvē viss gāja vaļā latviešu valodā – vieni cepa pīrāgus, un tā smarža... kas var būt labāks par pīrāgu smaržu… jā, tikai tad man sākās tā latvietība,"
viņa sacīja.
Viegla dzīve ienācējiem Anglijā nebūt nav bijusi, smejot atzina Ilona. Viņai skolas gados nācies piekaut visus skolas puišus, jo tie viņu saukuši par "foreigner" – ārzemnieks. "Es kārtīgi paņēmu pa vienam viņus katru priekšā, un pēc tam man bija miers. Un es neesmu vienīgā, kas šo stāsta, – angļiem ļoti nepatika ārzemnieki, sak, kas tie tādi. Mums bija jācīnās," atzina Ilona.
Lai arī sestdienas latviešu skolā Ilona atceras kā jauku notikumu, tolaik bērnībā pukojusies par to, ka angļu bērniem brīvdiena, tad kāpēc viņai uz skolu jāiet, bet tas bija vērtīgi, jo tieši tur gūta tā īstā sapratne: "Mums bija brīnišķīgi skolotāji, bija jāmācās gramatika un vēsture, bija jāzina, cik Latvijā govju audzis un cik augsts ir Gaiziņkalns, cik skaisti ir pie Gaujas. Un tad vienā brīdī, sakot, cik skaisti ir pie Gaujas, uzdod jautājumu, kā es to zinu, jo es to Gauju neesmu redzējusi…" Starp citu, Ilona nekļūdīgi var nosaukt Gaiziņa augstumu, bet Gauju pirmo reizi ieraudzījusi 1991. gadā, kad abas ar meitu Zintu atbraukušas uz Latviju, uz folkloras festivālu "Baltica".
Vai Latvija ir Lapzemē?
Pie stāsta par to, cik skaista ir Gauja, sarunā iesaistījās arī Ilonas meita Zinta, kura uzsvēra dzīves kūleņu savdabību, jo šobrīd dzīvo tuvu Gaujai – viņa pirmā no Uskaļu četriem bērniem pārcēlās uz Latviju: "Dzīvoju desmit minūšu gājienā līdz Gaujai. Un tagad es saprotu, kāpēc mamma mums svētkos vienmēr cepa pīrāgus, jo tā ir viņas bērnības smarža, kas palikusi atmiņā."
Arī Zintas bērnība un skolas gadi bija sadalīti – viena daļa dzīves ritēja angliskajā vidē, ko Zinta sauc par oficiālo dzīvi, par pienākumu, kas vienkārši jādara, un tad bija otra dzīves daļa – latviešos: "Es atceros, ka mums tā sestdienas latviešu skola šausmīgi patika, brauciens uz Bredfordas klubiņu, bija iespējas satikt citus latviešus, jo angļu skolā arī mani uzskatīja par ārzemnieci. Katru reizi, kad jauna skolotāja klases sarakstā nonāca līdz manam vārdam Zinta, man nācās skaidrot, kas tas par vārdu, ka es esmu latviete. Bet tolaik jau neviens nezināja, kas tā Latvija ir, prasīja, vai tā ir Lapzeme, no kurienes nācis Ziemassvētku vecītis."
Latviešu skolā, lai arī Zintas klasē bijuši vien seši bērni, bet sajūta visiem bija līdzīga – visi kā bērni reizēm nespēja noticēt, ka tāda Latvija vispār pastāv un eksistē, jo neviens cits par to nerunāja. Britu medijos un ziņās par tādu valsti neviens nestāstīja, tāpēc Zintai ar vienaudžiem reizumis šķita, ka tā ir izdomāta vieta, kur visi dzīvo mierpilnu dzīvi, savstarpējā cieņā, kur nav neviena bandīta, nav noziegumu – tāda bija Latvija, idealizēta.
"Es esmu dzimusi Anglijā, neesmu dzimusi Latvijā, bet ģenētiski, kaut kur dziļi iekšā gēnos ir tas, ka vienmēr visur, kur esmu dzīvojusi, esmu teikusi, ka esmu latviete,"
norādīja Zinta.
Latvietība ar mammas pienu iezīsta, bet tētis Kārlis Uskalis bija autoritāte un latviskuma paraugs. Kā atminējās Zinta, tētis nepieļāva, ka mājās ieskanētos angļu mēle. Starp citu, interesants ir stāsts, kā Ilona kļuva par Kārļa, rotkaļa un deju kopas "Sakta vadītāja", sievu, turpina meita Zinta: "Tētis bija krietni vecāks par mammu, kad mamma sāka apmeklēt deju kopu. Tā kā paps tolaik nebija precējies, tad mamma solījusies, ka atradīs viņam sievu. Nevarot atrast piedienīgu sievu, mammai pašai nācās precēt manu papu. Un, skaties, četri bērni! Paps bija stingrs audzināšanā, mēs nedrīkstējām runāt angliski, paps uzreiz jautāja, kas tā par valodu."
Arī televizora Uskaļu mājās nav bijis tieši šī iemesla dēļ, lai izslēgtu angļu valodu. Bet ne visi dzīvoja ar tādu apziņu. Kā stāstīja Zinta, piemēram, viņas brālēni nerunā latviski. Tomēr Uskaļi bija caur un caur latvieši, ne velti Ilona un Kārlis riskēja, dzīvojot Anglijā, bērniem dot latviskus vārdus – Zinta, Līvija, kuru angļi saukuši par Lividža, Mārim arī nav bijis viegli ar savu vārdu, vienīgi Ērikam vārds neesot sagādājis grūtību angļu vidē.
Atgriežas sapņu zemē Latvijā
Lai arī liela daļa mūža aizvadīta Anglijā, Uskaļu dzīvē milzu lomu nospēlējusi Francija, precīzāk, Abrenes pils, kur nonākuši jauši nejauši.
Ilona norādīja: "Vienos Jāņos bijām sabraukuši vairāki latvieši ciemos pie citiem latviešiem Francijā. Sākām runāt par bailēm zaudēt savu valodu, latvietību… rezultātā nonācām pie lēmuma pirkt pili Francijā, kur varētu rīkot augstskolu. Togad Francijā varēja lēti nopirkt pili, un mēs, viena latviešu grupa, naktī pārrunājuši, sākām rīkoties. Nopirkām pili, ko nosaucām par medību un prieka pili. Tur bija gan medības, gan prieks. Un es tur pārcēlos, jo pratu franču valodu. Bērni turpināja mācības Anglijā, pievienojās pa vasarām."
Zinta uz Franciju pārcēlās 80. gadu beigās, saslimstot papum, lai pavadītu ar viņu mūža nogali: "Paps vienmēr teica, ka tad, kad Latvija būs brīva, mēs pārcelsimies uz turieni. Paps diemžēl nomira 1990. gadā, bet viņš gan sagaidīja Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu 4. maijā. Mums kā bērniem tas bija ieaudzināts, ka mēs atgriezīsimies brīvā Latvijā, un tā arī notika. Ne uzreiz, bet tiklīdz bija iespējams."
Kad folkloras festivālā "Baltica" divtūkstošo gadu sākumā Zinta satika tik daudz latviešu, kuri prasīja: "Ko tu dari Francijā, tev jābrauc uz Latviju," – ideja transformējās realitātē: "Man sagādāja darbu, dzīvesvietu, sagādāja arī vīru –, tur gan nekas nesanāca. Bet te manu dzīvi draugi palīdzēja sakārtot."
Zinta jau bija iedzīvojusies, kad viens pēc otra uz Latviju pārcēlās Ilonas pārējie bērni. Pati Ilona pievienojās ģimenei tik tad, kad bērni jau bija iekārtojušies. Likumsakarīgi, ka Latvijā atgriezies arī Kārlis Uskalis, Ilonas vīrs: "Es ar jaunāko dēlu Māri braucām autobusā no Parīzes uz Rīgu, Māris brauca uz palikšanu. Manam dēlam koferī bija Kārļa pelni. Mēs drebējām uz katras robežas, vai nepamanīs, nepārbaudīs. Tā ka Kārlis arī atgriezās Latvijā, ko bija pametis 13 gadu vecumā."
Šobrīd visi Uskaļi nogruntējušies Latvijā. Zinta darbojas ļoti aktīvi, pēc pārciestām vairākām onkoloģiskām saslimšanām viņa jau desmit gadu rosās pašas radītā biedrībā "Rozā vilciens", kas atbalsta Latvijas sievietes, kuras skāris krūts vēzis. Zinta ir arī asprātīgās akcijas #pupkultūra radītāja.
