Basketbola leģenda Valdis Valters: Sporta ziņā Latvijā neviens nedomā par nākotni

Arnis Krauze: Kad Valdi Valteru 2017. gadā uzņēma Starptautiskās Basketbola federācijas Slavas zālē, savu pateicības runu Šveices pilsētā Ženēvā viņš sāka ar pateicību vecaimātei Almai Miezītei, kura viņu bērnībā uzaudzināja.

Viņa uzaudzināja pasaules un divkārtējo Eiropas čempionu, PSRS izlases sastāvā vienīgo latvieti – pasaules čempionu basketbolā. Savu vecomāti viņš bērnībā saucis par opīti, jo omīti nav varējis izrunāt, un kādā no kinohronikām ir saglabājies Almas atmiņu stāsts. "Valdis man bija labs puika, lai tādi visi būtu, mēs vārda nepārmainījām, man viņš nebija jābar ne par ko." 

Vieni viņu sauc par Latvijas basketbola leģendu, citi par basketbola ģenerāli. Vēl ir daudz stāstu par Valda Valtera aso mēli un nevaldāmo raksturu. Bija jāmāk uzvesties, bija jāmāk dzert un bija jāmāk spēlēt – tik precīzi kā savus metienus grozā savu laiku pagājušā gadsimta 80. gados basketbolā ir raksturojis Valdis Valters. Es saku labdien Valdim, sveiks!

Valdis Valters: Sveiks, Arni! Prieks tevi redzēt atkal.

Paldies, ka atsaucies sarunai! Valdi, ar sportistiem ierasti sarunu sāk par sportu, par sporta statistiku. Es sākšu ar tavu sociālo mediju statistiku. Es nezinu, vai tu esi iemetis grozā, spēlējot profesionālo basketbolu, 50 tūkstošus metienus.  Diez vai, tas laikam nav iespējams. Bet tu jau esi ierakstījis 50 tūkstošus tvītus jeb ierakstus "Twitter" (tagad – "X").

Tas ir daudz?

Tas ir gana daudz, ja saskaita tās stundas, cik tu kopā esi rakstījis. 

Tas ir tikai "Twitter"?

Bet Valdi, es redzu, gadiem jau tev sekojot, ka tu ļoti aktīvi seko visam, kas notiek pasaulē. Lietas, kam piekrīti, tu atbalsti, bet ļoti daudz ko tu arī vērtē kritiski. Kādēļ tu tik daudz laika pavadi internetā, un kādēļ tev ir svarīgi arī dalīties ar saviem vērojumiem?

Jā, nu tas ir tāds labs jautājums. Man liekas, ka tu esi pirmais cilvēks, kas to vispār uzdod, kāpēc es to daru. Es uzskatu, ka mums Latvijā pietrūkst tādu, kā var teikt, viedokļu līderu, kuri izsaka savu viedokli. Es arī ļoti daudziem sekoju, un man viņi arī ir paraugi tam, ko viņi saka, un es arī daudz ko ņemu. Ir daudzas lietas, kur tu pilnīgi neko nesaproti, un tad, kad tu sāc klausīties un ieklausīties [citos], tev ir viedoklis uzreiz, un tu saproti, kas pasaulē vai kaut kādās situācijās notiek. Sportā man vienmēr prasa, kāpēc tu neizsakies? Tur kaut kas notiek – kāpēc tu klusē?  Nav tas jautājums, kāpēc tu tik daudz raksti? Bet tagad jau ir tā pierasts, ka man gandrīz par katru lietu ir kaut kas jāizsaka. Par sportu ir baigi viegli, tur man ir viedoklis, un tur man ir pieredze, tur man ir gan spēlētāja pieredze, gan jaunieša pieredze, gan trenera pieredze, gan organizatora, gan… Nu, man liekas, uz vienas lapas vietas nebūtu to visu uzrakstīt.

Es varu iedomāties – Latvija 1940. gadā un varbūt kaut kādā 1938. Tādā mēs tagad laikā atrodamies, kad kaut kas tāds var notikt, var nenotikt ar Latviju, un ļoti svarīgi tomēr ir, kā saka, izteikt savu viedokli un sekot procesiem līdzi, lai neatkārtotos tas 1940. gads. Tomēr mana vecāmamma stāstījam tieši kā tas notika un kas. Zini, godīgi sakot, tad mēs tam uzmanību nepievērsām, bet, kad atkal atguvām neatkarību, tad gan – nu pazaudēt to vairs negribas. Tas tā ir kopumā. Nu, ja tu būtu neinteresants, tev nesekotu. Ir jau arī tādi, kam ir 200 sekotāju – viņš arī 50 tūkstošus [ierakstu] raksta, bet viņam neviens neseko. Man baigi nepatīk dezinformācija. Ļoti daudzi raksta, sevi reklamē kaut kā, bet es tieši iestājos par to, lai informētu otru pusi. Nu, ka tas nav pareizi, ka jādara ir tā. Cik tas strādā, nezinu.

Bet tev dažreiz arī nenolaižas rokas, tā teikt, atklājot šo dezinformāciju? Pēdējais vilnis, kas bija te pirms dažām dienām, pirms nedēļas, kad no Sahāras atpūta tās smiltis, un vesela rinda ļaužu stāsta, ka tas ir speciāli izdarīts.

To es nemaz nekomentēju. Beidz! 5G un Covid-19, tur ir vesela grupa cilvēku, es viņus saucu par trampistiem, kuri kovidu noliedza un visu to potēšanu, un vēl visādus tur.. Cilvēki neizpēta to problēmu dziļāk, bet noklausās kaut kādu virsrakstu un tad arī "mauc" par to. Šinī ziņā tev ir jāinformē, nu vismaz jāizsaka savs viedoklis. Varbūt, ka kādi 10, 20, 50 cilvēki padomās un izvērtēs. (..) Ir viena lieta, padomju laikā mūs visus potēja. Tu vari izslimot to slimību kā bērns, tu vari dabūt labāku imunitāti, bet par to nav runa. Runa ir par to, ka pasaule ir pārgājusi uz to.. nu nemirst no tiem.. Galvenais mums, cilvēkam, ir imunitāte. Ja ir laba imunitāte, tad tā potēšana ir pie vienas vietas.

Bet, par imunitāti runājot, lai būtu tik aktīvs internetā un sociālajos tīklos kā tu, tur, man šķiet, arī vajag sava veida imunitāti – imunitāti pret komentāriem. Kā tu sadzīvo? Jo katrs, kam nav slinkums, var kaut ko "iepļekāt" un nozākāt. Tevi dažkārt arī varbūt tas aizskar?

Man patīk. Nē, zini kā, ir tas sākums, kad ir cilvēki, kuri uzraksta labas lietas, un tad interesanti ir padiskutēt. Bet ir lietas, kas vienkārši... nu es viņiem nepatīku. Tas ir normāli – vienam māte, vienam meita. Tu nevari visiem izpatikt. Es vienmēr esmu uzstājis uz to, lai internetā būtu cilvēks vismaz ar vārdu un uzvārdu, kas, teiksim, nepilda kaut kādu uzdevumu, vai nav kaut kāds tur bērnībā apvainotais vai kā. Kad tu zini, ar ko tu runā un par ko tu runā, bet šitie ar anonīmiem [profiliem], kuri plēš virsū…

Kā tu sadzīvo ar šiem naida komentāriem?

Es nezinu, es pieradis esmu. Es teikšu tā, kad es PSRS izlasē biju un vispār ar visu to sportisko gaitu, ko esmu izgājis, man diezgan bieza āda ir uzaudzināta. Tur jau sākās tā kritika, un tā bija katru dienu, katrā treniņā, katrā minūtē tu varēji dabūt pa ļipu pat ne par ko, un ar to tev bija jāsadzīvo. 

Kāds tev ir skaidrojums, kāpēc tik daudz naida un šī žults ir interneta komentāros, kādēļ ļaudīm šādā veidā jāizpaužas?

Tas ir psiholoģijas jautājums. Redzi, pašā sākumā.. Es izlasīju arī vienu tādu pētījumu, kāpēc cilvēki raksta tos naida komentārus. Tur ir tā, ka principā viņi cīnās ar savām negatīvajām īpašībām, tad tāpēc viņš raksta, lai pašam vieglāk paliktu. Viņš tāds ir, bet viņš izdzird, ka tāds ir, un tad viņam vajag, tā teikt, viņu kārtīgi naidīgi apsaukāt, un attiecīgi tad viņš kaut kādu vieglumu dabū. Nu, tā es to redzu. Tas ir psiholoģijas jautājums. Kas ir sociālie tīkli? Sociālie tīkli šobrīd… Man liekas, ka mēs ar tevi esam par to runājuši, ka ziņas un televīzija vairs nestrādā. Tās ziņas visas iet ar baigo nobīdi, tur [sociālajos tīklos] ir pēc vienas minūtes. Kaut kas notiek, un tu zini, kas pasaulē notiek, tu zini, kā reaģēt, ko darīt, un tā tālāk. Tu vari izteikt viedokli.

Bet fakts ir tāds, ka šie dezinformatori un naida runātāji arī šos sociālos tīklus diezgan pamatīgi ir pārņēmuši.

Jā, jā.

Par taviem dažiem ierakstiem.. tu jau arī neraksti gluži dzejā un daiļliteratūrā, arī diezgan…

Man latviešu valoda ir baigi švakā, to es uzreiz varu pateikt.

Ne tik daudz par latviešu valodu, bet diezgan šerpi dažreiz tev tie izteikumi ir. Es te dažus tavus pēdējā laika ierakstus apskatījos "Twitter", viens ir, piemēram: "Tie jeņķi ir galīgi galvu saspieduši. Eiropai ir jāpārņem iniciatīva Ukrainā." Šis ir prezidenta vēlēšanu gads ASV, kādas tev ir prognozes vai priekšnojautas?

Nu, nedrīkst spēlēties ar viņu [Krievijas vadoni Vladimiru Putinu]. Te ir vai nu stingra nostāja… Te mums ir jābūt kādiem trijiem Čērčiliem [kādreizējais Apvienotās Karalistes premjerministrs], tiem, kas var pieņemt lēmumus. Mēs redzam – cepuri nost [Francijas prezidentam Emanuelam] Makronam, ka viņš ir uzņēmies iniciatīvu, un viņš psiholoģiski…

Uz Putinu tu skaties kā uz spēcīgu personību?

Neskatos, nē. Es uzskatu, ka viņš ir, kā var pateikt, viņš ir kolektīvs, viņš nav viens... Viņš ir priekšgalā. Kad viņu novāks, tad arī visu vainu uz viņu novels. Tāpat arī šeit, visi domā, ka viņš.. Es domāju, ka tur ir izveidojusies diezgan spēcīga ideoloģiska cilvēku grupa, tāda, kā teikt, apmēram Sanktpēterburgas bandītu stilā, kā filma bija toreiz. Nu un viņi tā arī valda pār valsti. Demokrātija viņiem pie vienas vietas – īpašumi, vara, un es nezinu, kas ar to Ukrainu. (..) Es nesaprotu, kas viņiem ar to Ukrainu, kāpēc viņi tā, bet zini, labi, ka viņi nesāka ar Baltiju. Ja viņi būtu iesākuši te ar Baltiju… To jau sen teica, ka viņiem ir tādi plāni. Tas biedēja. Šobrīd mēs esam daudz stiprāki, nekā bijām.

Tu esi spēlējis PSRS izlasē, tu esi arī daudz bijis bijušajā Padomju Savienībā, vai tev arvien vēl ir kādi kontakti ar spēlētājiem no tā laika – krievi vai ukraiņi, vai tu ar viņiem sazinies?

Nē. Ar ukraiņiem ir.. [Ukrainas Basketbola federācijas goda prezidents Oleksandrs] Volkovs ir bijis Rīgā bieži, mums taču te Ukrainas izlase spēlē. Es teikšu tā, neviens no tās PSRS izlases īsti nesaprot, kas notiek. Viņi jau arī politikā tur neviens baigi nav. Leiši saprotams, igauņi – saprotams, bet pārējie – nē.

Bet tev ir vēl kādi kontakti ar krievu spēlētājiem?

Nu nav. Bija līdz karam. Mums bija pat "Clubhouse" tāda PSRS izlase izveidota, tāda komūna, kurā mēs stāstījām par tiem laikiem, bet nu.. Es zinu, ka daļa tur vispār neatbalsta to lietu, bet, kā viņi atvērs muti, tā tu pats saproti, kas tur notiks. Braukt viņi arī negrib prom, tad viņi klusē un sēž. 1988. gadā Seulā Olimpiādi vinnēja PSRS izlase pēdējo reizi, un bija tāda tradīcija – ik pa 10 gadiem taisīt kaut kādu ballīti. Pēdējā ballīte bija 2018. gadā, tur bija visi sabraukuši, pat ļoti daudz ir arī sociālajos tīklos no tā visa. Nu, ļoti draudzīgi viss tur tā.

Tu arī biji?

Jā, viņi aicināja visus tos, kas 80. gados bija [komandas sastāvā]. Tad mēs tur visi sabraucām, un tur nekas neliecināja par to, kas būs tagad. Pasaule ir izmainījusies. Es domāju, ka Krievijai ir lielais priekškars ciet, un mēs nekad ar viņiem netiksimies un nekad ne par ko nerunāsim, jo tas, kas notiek, tas nav normāli. Es nezinu, es pat negribu viņiem prasīt daudz neko, bet katru dienu tā propaganda, ko viņi tur klausās… Pat [bijušais Krievijas tenisa spēlētājs Jevgeņijs] Kafeļņikovs bija ierakstījis "Twitter", viņš saka tā: nu es jau sāku ticēt tai propagandai. Saproti, tu visu laiku dzīvo tajā, un tās prāta spējas nav tik lielas, lai izanalizētu visu, un tad viņi visi iekrīt tajā. Tāpēc arī tas atbalsts ir. 

Valdi, vēl par taviem sociālo tīklu ierakstiem. Tu, protams, daudz raksti par politiku, par aktualitātēm, par starptautisko situāciju, bet tu vērtē arī notikumus sportā, un sporta saimniecību tu arī diezgan kritizē. Tev ir virkne ierakstu, kuros tu norādi, ka krietni lielāks finansējums ir jāiegulda bērnu un jauniešu sportā. Citāts no nesena tava ieraksta: "Latvijas sporta sabiedrība ir sapuvusi, ir vajadzīgas kardinālas izmaiņas. Esmu priecīgs, ka es tur neesmu, vienmēr tā ir odusi pēc naftalīna. Ideju nav, un, ja kādam ir, tad tas ir jānoēd. Dodiet tik naudu, mēs to apsaimniekosim. Pilnīgs bezcers."

Vienā teikumā ļoti pareizi viss ir izteikts, tāda ir situācija. Es nezinu, vai tu tam piekrīti.

Es tagad neatcerēšos, tieši par kuru sporta saimniecību tas bija, – vai par basketbolu, vai..

Par visu kopumā. 

Ā, zinu, zinu, tas bija par to, ka Latvijas Olimpiskā komiteja nespēja apvienoties ar sporta federāciju…

Redzi, tu varbūt neseko tai sporta lietai. Es jau arī kādreiz biju viens no tiem, kas to Latvijas sportu... Mēs to visu sporta saimniecību veidojām. Tur jau bija naudas maz, visa maz. Iedomājies, no kaut kādas Padomju Savienības tev ir jādabū [finansējums].

Tā ir tiesa, ka toreizējais premjers Māris Gailis tevi aicināja par sporta ministru?

Jā, mani viņš personīgi uzaicināja gadu pirms vēlēšanām. Tad bija nevis [sporta] ministrs, bet tad bija tādi valsts ministri. Es teicu – nu es jau pa gadu neko neizdarīšu, knapi tur iesēdīšos, kamēr to un šo...

Bet par to, kas ir šodien?

Tas, kas ir šodien... Šodienas situācija, es teikšu, ir tāda. Mums ir pāri par 40 tūkstoš bērnu, kas trenējās pēc skolas. 160 tūkstoši ir skolā. Nu, tikai 20% bērnu trenējas. Es uzskatu, ka vispār tā sistēma tika sajaukta kaut kad 2010.–2012. gadā, kad visa nauda… Kad tika likvidēta tā sporta pārvalde un visas funkcijas atdeva Olimpiskajai komitejai un Sporta federāciju padomei. Tā bija kļūda. Saproti, tagad viss ir atpakaļ. Tātad tā stratēģija ir ļoti vienkārša – tie lielie kungi, kurus tur ievēl, viņi jau no tā sporta dzīvo. Kā es esmu vienmēr uzskatījis, nu ar sportu nopelnīt neko nevar, tur ir jābūt tikai fanātismam – tev ir no rīta līdz vakaram jādomā, kā lai to sporta līmeni paceltu augstāk. Šobrīd es uzskatu tā, ka vispār jau visās jomās nav ideju – nav ideju, kā mēs varētu pacelt šo problēmu. [Anda] Čakša arī atnāca, [izglītības un zinātnes] ministre, kura pateica, ka mums prioritāte ir bērnu un jauniešu sports, bet neviens jau nav uzlicis uz papīra, kādam tam būtu jāizskatās. Jo mums ir 105 federācijas, kuras prasa naudu, bet ko dara federācijas – tās organizē sacensības. Principā darbu jau organizē pašvaldības, un mums vajadzētu izveidot tādu programmu, ka mēs vairāk varētu aptvert tos bērnus pašvaldībās, skolās, visur, lai viņi vairāk sportotu. 

Vēl viena lieta, ja tu man to tēmu esi uzdevis. Principā Latvijā nav līdz šim brīdim neviens pētījums izdarīts, kādā stāvoklī mūsu bērni ir fiziski. Vispār nav. Nav nekur, saproti. Es aizeju uz vienu sēdi, uz otru – nav. Tātad es saprotu, ka tas nav vajadzīgs, jo, tiklīdz tie dati iznāks ārā, ka tur 50% ir tādu, 40% – tādu, un kas galvenais – armijai nederīgi cilvēki. Armija, man liekas, bija pateikusi kaut ko tādu… Mana tā ideja ir tāda, ka visus līdzekļus principā lielākoties vajag novirzīt bērnu un jauniešu sportam. Jo kas notiek tālāk, – viņš ir veselīgs, viņš ir domājošs, viņam ir labāka izglītība, viņš labāk mācās un tā tālāk, un tā tālāk. Arī tas pats Hosams Abu Meri, jaunais veselības ministrs, viņš arī to secina, ka veselības budžets jau pēc tam aiziet tieši tiem bērniem, kas neko nedara, – pēc tam aiziet viņu ārstēšanā. To mēs nesaprotam. Mums nav stratēģijas valstī, nav cilvēku, kā Igaunijai bija savā laikā, viņi kaut kad kaut kādu stratēģiju uzlika, un tā strādā. Šobrīd mēs redzam, kur mēs esam un kur viņi. Mums nav pateikts, ka prioritāte ir bērni, jaunieši – visās jomās. Nav tā, un tā ir tā bēda, kāpēc varbūt šobrīd ir tāda situācija.

Valdi, šis fragments man bija paredzēts nedaudz vēlāk, bet ja reiz tu pats ievirzīji sarunu par bērniem un jauniešiem, par jauniešu veselību.. 2004. gada februārī "Panorāmā" tika rādīts sižets, un tas ir bēdīgs stāsts, jo viens aiz otra toreiz divi jauni cilvēki, divi jauni basketbolisti tolaik aizgāja mūžībā. Tiki aptaujāts arī tu, jo tu viņiem arī biji treneris.

Izlasē, jā, Latvijas izlasē. 

Jā, šim stāstam jau 20 gadu, bet ik pa brīdim ir diemžēl šādas situācijas, kad jauni sportisti saļimst uz laukuma.

Nekas jau nav mainījies. Vēl sliktāk ir. Pēc tā [gadījuma], pēc 2004. gada nekas jau nemainījās. Bertāni, visa tā paaudze, Strēlnieki, viņi pa 110 spēlēm spēlēja. Tā divu nāve jau neko neizmainīja. 

Bet sižetā dzirdam, ka tiks veikti secinājumi.

Nekādi secinājumi, nu nekādi nebija. Kāpēc, teiksim… Nu, par to nav populāri runāt, tas nav svarīgi, bet…  Mums ir dispanserizācija, padomju laikā bija, es pats savu kartiņu redzēju, sporta dispansers. Divreiz gadā es gāju pārbaudīties, un tur viss bija. Tagad ir interesanti, kā es tur augu, kā tie centimetri un kas, kur… Tagad tāda sporta dispansera nav, viss ir aizgājis uz Vienības gatvi, uz bērnu slimnīcu. Tātad tie 40 tūkstoši bērnu, kuri būtu jāpārbauda valstij ar likumu.. Ir likums, ka viņi ir jāpārbauda valstij, un valstij par to ir jāmaksā.

Vai viņiem var būt tāda slodze, ja?

Jā, [Bērnu slimnīcā] 16 tūkstošus tur var tikai nodrošināt. Vairāk nevar. 24 [tūkstošiem] vecāki paši iet, meklē kaut kur… Vienota tāda reģistra nav, neko tu nezini. Saproti, pie mums ir tā, ka ir baigi grūti tos 40 tūkstoš bērnu pārbaudīt, uztaisīt pētījumu un uztaisīt programmu, ko viņiem darīt. Nu nevienam tādas intereses nav.

Tas ir tas, par ko es tur cepos visu laiku. Tā ir elementāra lieta. Visi saka – mums vajag domāt par nākotni. Nu neviens šeit, Latvijā, vismaz sporta ziņā nedomā par nākotni!

Spēlē tās spēles no rīta līdz vakaram! Arī šodien nekas nav mainījies, nu nekas nav mainījies [Latvijas] Basketbola savienībā. Esmu to 100 reizes teicis – uzlieciet 30 spēles un punkts. Nē, mēs nevaram! Kāds iemesls – tu zini? A mums biedri Latvijas Basketbola savienībā ir sporta skolas, un, ja mēs to noņemsim, viņi par mums nebalsos. Nu lūk! Viss! Ar to viss beidzas.

Bet, ja mūs tagad klausās jauno sportistu vecāki, kas ir tas, kam tu mudinātu pievērst uzmanību?

Es saku, ka mums Latvijā ir jāiegulda nauda tieši jaunās tehnoloģijās, jaunās programmās tādā veidā, ka ir jāizstrādā modelis. Pirmkārt, tas ko es tagad daru… Ja tu man paprasīsi, ko es daru tagad, es esmu izveidojis Valtera basketbola skolas sporta zinātnes centru, tas arī tev būs jaunums, kurš varēs noteikt katra bērna talanta... Sauksies – talanta apliecība. Tur būs noteikts tā: tātad pirmais ir veselība, fiziskās spējas. Otrs ir psiholoģija. Trešais ir ģenētika un tādas lietas. Tātad, izveidojot programmu no 300 datiem, es ar algoritmu varu iedot katram bērnam, teiksim, informāciju par to, kādu sporta veidu [izvēlēties], vai viņš vispār var atļauties lielo sportu, vai viņam ir amatieru sportā [jāpaliek], un cik daudz stundu tam jāvelta un tā tālāk. Nu, kas ir 40 tūkstoši? Mums nav 40 miljoni, mums ir 40 tūkstoši sportojošu bērnu, kurus mēs nevaram izanalizēt pēc jaunākajām tehnoloģijām.

Tu savai meita kā potenciālajai nākotnes tenisistei esi jau šādu prognozi veicis?

Viņa jau nav tenisiste, viņa ir it kā tenisiste, bet viņa gan iet vieglatlētikā, gan mēs paralēli trenējamies divos sporta veidos.

Bet šādu testu esi veicis? Ģenētiku paskatoties…

Daudz ko es esmu veicis. Redzi, kādreiz, padomju laikā, kā basketbolā atlasīja [spēlētājus] – tāda dienvidslāvu sistēma bija. Atnāci un tā – pirmais, cik tev garš ir tēvs un cik gara ir māte? Tad bija tāds standarts – 1,90 metri tēvs, 1,70 metri māte – ja ir vai ja ir virs, tad jā, bet, ja nav, tad tu labāk uz basketbolu neej, jo, zini kā, augumi ir ļoti svarīgi. Tas ir no 60.–70. gadiem, es pat grāmatā redzēju tādu atlases sistēmu. Tagad ir tādas tehnoloģijas, tu vari vēl sazin ko izdarīt, bet šodien nav sistēmas, un iniciatīvu pārņem vecāki. Tad ir tie neizsapņotie sapni – manam dēlam jābūt tādam. Viņš tur mazajās grupās kaut ko vinnē, nu tad tūliņ mums būs pasaules čempions, un tik mauc. Tad ir tās pārslodzes, un 15 gados ir pīpe zobos un prom no sporta.