Dace Leimane: Latvijas Televīzijai šogad 70. Cik sen un kā sākās tavs laiks šeit?
Raivo Freimanis: Televīzijā sāku strādāt 2012. gada februārī, tātad pirms 12 gadiem. Pirms tam man bija neliela pieredze darbā pāris privātajās televīzijās un projektos – gan filmēšanā, gan montāžā, arī mūzikas video klipu veidošanā. Liels grūdiens savulaik bija Jāņa Vaišļas studija, viņš man daudz par montāžu, arī par režiju stāstīja. Faktiski sāku no amatiera līmeņa un lēnām pildīju savu pieredzes groziņu gan filmējot un montējot, gan veidojot datorefektus. Mācījos, un tas vēlāk ļāva man sākt strādāt arī šeit, Latvijas Televīzijā.
Kāpēc tomēr izvēlējies operatora profesiju, nevis darbu montāžā?
Montāža man kādā brīdī apnika – sēdēt astoņas stundas pie datora un graizīt klucīšus – nē! Man gribējās kaut ko laukā vairāk darīt. Tolaik aiznesu savu CV uz vairākām Latvijas televīzijām. Atbildes nenāca uzreiz. Pēc apmēram deviņiem mēnešiem man piezvanīja Aivars Kalniņš, toreizējais Latvijas Televīzijas Operatoru nodaļas vadītājs, un teica, ka man esot ļoti labs CV un ka ir atbrīvojusies vakance. Man piedāvāja atnākt aprunāties. Atnācu ļoti priecīgs, un mani tūlīt arī pieņēma.
Cik gadu tev bija toreiz?
25. Un man ļoti patika. Latvijas Televīzija bija arī ļoti spēcīga skola – nācās mācīties, pie tam ļoti ātri. Daudz nezināju, jo, filmējot privātajos sektoros, kā arī strādājot pie videoklipiem, darba specifika ir citādāka nekā televīzijā. Šeit ir striktas gaismošanas, kompozīcijas, skaņas kvalitātes vadlīnijas – visam jābūt visaugstākajā līmenī, jāatbilst sabiedriskā medija standartam. Piemēram, lai sižeta vajadzībām nofilmētu teātra izrādi vai mūzikas koncertu ar vienu kameru un pēc tam to varētu arī gaumīgi samontēt, ir ļoti jāiemanās pareizajos brīžos izmantot kameras kustības, zoom (tālummaiņas) funkciju un pārkadrēšanu.
Vajadzēja vienlaicīgi gan strādāt, gan arī mācīties?
Jā, un es ļoti daudz prasīju padomus, atsauksmes žurnālistiem un redaktoriem par saviem darbiem, daudz skatījos citu operatoru darbus, konsultējos ar režisoriem – kas bija labi un kas ne tik labi. Tādējādi salīdzinoši īsā laikā apguvu nianses. Atceros, viens no maniem pirmajiem projektiem bija raidījums jauniešiem "Sems" – mēs ar režisori Aigu Gramsti braucām filmēt sižetus par dažādiem pasākumiem un notikumiem kultūrā, arī ar raidījuma vadītāju Valteru Frīdenbergu braukājām pa visu Latviju, filmējot ciklu "Sems ceļo", – ļoti labi pavadījām laiku. Bijām pavisam jauni, svinējām dzīvi. Vispār mani ļoti ātri pamanīja un sāka pieprasīt tieši izklaides un jauniešu raidījumu veidotāji, arī "Troksnis" un "Kas te? Es te!" sižetu filmēšanās daudz strādāju. Vēlāk sekoja "Panorāmas" laiks, vairākus gadus veltīju gan ziņām, gan "De Facto", kas savukārt pieprasa tādu klasiskāku portretinterviju stilu. Kopumā tie bija tādi profesionalitātes uzkrāšanas gadi… Un, jā, raidījums "Gudrs, vēl gudrāks"! Arī šajā projektā strādāju no pašiem pirmsākumiem.
Tagad tu daudz strādā ar Sporta redakcijas puišiem, nesen atgriezies arī no olimpisko spēļu filmēšanas Parīzē. Arī tagad tev galvā ir cepurīte ar uzrakstu "Parīze 2024". Kāda ir pieredze šajā laukā?
Jā, man ir sanācis strādāt pēdējās trīs olimpiskajās spēlēs: vasaras spēlēs Tokijā, tad ziemas spēlēs Pekinā un tagad – Parīzes vasaras spēlēs. Sporta redakcijā ir daudz pašaizliedzīgu džeku, kas paši skrien, intervē, montē – taisa fantastiskus sižetus. Piemēram, Dāvids Ernštreits, Matīss Timofejevs, Reinis Ošenieks. Ar Raimondu Gekišu daudz kopā strādājam, piemēram, esam bijuši Zviedrijā, kur filmējām biatlona sacensības. Ik pa laikam sanāk ar sporta džekiem aizbraukt arī kaut kur tālāk. Ar Matīsu bijām arī "Tour de France" –veidojām piecus stāstus par mūsu sportistiem.
Sporta raidījumu specifika prasa ļoti īpašas un specifiskas prasmes – ne visi, lai arī ir profesionāli operatori, spēj tās realizēt. Tu esi viens no tiem diviem vai trim operatoriem, kurus sportiņa (tā LTV bieži dēvē Sporta redakciju – red.) puiši aicina līdzi arī uz tāda mēroga sacensībām kā olimpiskās spēles.
Izaicinājums ir spēt apvienot divas lietas: kvalitāti un ātrumu. Jo, ja tu gribi uztaisīt skaistu portretinterviju, vajag daudz laika, lai atrastu pareizo filmēšanas leņķīti, uzliktu pareizo gaismu pareizajā augstumā. Kā televīzijas leksikā mēdz teikt – lai atrastu zelta kadru. Sportā vai filmējot ziņu reportāžas, tam nav laika – sports parasti ir ļoti dinamisks, arī politiķi nereti mūk. Vai ļoti steidzas. Ļoti īsā brīdī, reizēm pussekundē, ir jāpieņem zibenīgs lēmums, kur atrasties, lai iegūtu maksimāli labāko, pilnvērtīgāko kadru. Un operatoriem, līdzīgi kā žurnālistiem, – katram ir savas stiprās un vājās puses, un, jā, laikam jau pieredze man ļauj ātri noorientēties arī šādā situācijā.
Savulaik es daudz kāzās filmēju, kur bija līdzīgi izaicinājumi – kā paspēt nofilmēt gan svarīgo momentu, gan aplausus, gan emocijas un pēc sekundes būt jau citā vietā. Šī un citas līdzīgas pieredzes audzējušas prasmi prognozēt notiekošo mazliet uz priekšu. Un zibenīgi pārvietoties, kā arī perfekti pārzināt tehniku, ar kuru strādā.
Vai liels palīgs nav arī tava pieredze montāžas darbā? Pieļauju, ka filmējot tu galvā plāno kadru pēctecību – kura epizode sekos kurai?
Jā, noteikti. Cilvēki ar pieredzi, kas gūta pie montāžas galda, filmējot noteikti domā šādā veidā. Esmu arī viens no tiem operatoriem, kas, strādājot privātajā sektorā, mēdz pats montēt savus darbiņus. Ja esmu par to padomājis jau filmējot, tad montēt ir viegli – kopplāns, tuvplāns, tad vēl tuvāk detaļās, lai ir organiska kadru pēctecība. Režisoriskā domāšana – tas ir ļoti svarīgi.
Sarunājos arī ar Latvijas Televīzijas skaņu režisori Diānu Pāvilsoni, un viņa stāstīja interesantu lietu. Proti, kad viņa skatās kādu teātra izrādi, ko pēc tam plānots filmēt, viņa tik ļoti koncentrējas uz dažādām tehniskajām detaļām, lai zinātu, kā filmēšanā izkārtot mikrofonus, ka izrādes saturs paslīd gandrīz nepamanīts. Kā ir tev? Vai, filmējot un domājot par kadra kvalitāti un raidījuma žanram atbilstošu stilu, tu spēj sekot arī saturam?
Sākumā nē. Ļoti izteikti arī man tā bijis – nofilmē kādu interviju vai ko citu, bet kopainu pat nepamani. Jo esi tik ļoti iegrimis savā ekrānā, domājot par cipariem, kas tur skrien, par baltā balansa rādījumiem, fokusa distancēm, kadra kompozīciju, mikrofonu ieejas līmeņiem un visu pārējo, esi tik ļoti aizņemts ar tehniskajām lietām, ka saturs paliek sekundārs. Taču nu jau pagājis kāds laiks, kopš ļoti brīvi tieku galā ar visu tā, ka mierīgi varu klausīties arī sarunā.
Turēšu tevi pie vārda un pajautāšu: kas satura ziņā visvairāk palicis atmiņā no Parīzes olimpiskajām spēlēm?
Laikam break dance (breika) sacensības. Atmiņā man palicis Matīsa (Timofejeva – red.) stand up (žurnālista pieteikums, ko viņš ierunā kamerā – red.). Izdomājām, ka viņš pieteiks piecus kritērijus, ko žūrija ņem vērā, vērtējot breika priekšnesumu. Kā, piemēram, ritmiskums, atlētiskums, tehnika un bija vēl kādas lietas, ko Matīss centās atcerēties. Un brīdī, kad mums radās iespēja ierakstīt šo stand up, viņš, tāpat kā es tagad, aizmirsa piekto kritēriju, bet ļoti labi izgāja no situācijas, godīgi sakot: "Pēdējo kritēriju es aizmirsu, jo šeit ir ļoti laba atmosfēra!" Jo patiešām – pūlis klausījās mūziku, dejoja, bija tik emocionāli forši uzlādēts, un šis stand up pieteikums tajā visā iekļāvās tā, ka mēs to iemontējām arī sižetā.
Kā sporta paveids breiks laikam šogad pirmo gadu tika iekļauts olimpiskajās spēlēs, vai ne?
Jā, tieši tā. Un laikam arī vienīgo, jo nākamajās, kas notiks Losandželosā, vairs netiks iekļauts. Francijā, es pieļauju, to traktēja kā viņu urbānās kultūras nozīmīgu sastāvdaļu. Kā mums, piemēram, tautas dejas. Francijā ļoti daudz breiko. Nodarbojas ar hip hop kultūru.
Atgriežoties pie operatora profesijas, tu iezīmēji savu ceļu Latvijas Televīzijā, raidījumu ciklus, caur kuriem esi audzējis savu pieredzi, bet vai tu esi mācījies profesiju arī akadēmiski? Un kuras, tavuprāt, ir labākās vietas Latvijā, ko izvēlēties jaunam cilvēkam, kas savu dzīvi vēlētos saistīt ar operatora profesiju?
Šo jautājumu man cilvēki nereti jautā – kur apgūt šo profesiju –, bet mans stāsts ir mazliet ačgārns, jo es neesmu mācījies par operatoru. Mācījos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē par vides speciālistu, ieguvu bakalaura grādu. Nebija tā, ka vide mani ļoti saistīja. Man ne pārāk padevās matemātika, savukārt ļoti labi rezultāti bija angļu valodas, ģeogrāfijas un vēstures eksāmenos. Ģeogrāfijas fakultātē bija ļoti liels konkurss, bet matemātiku nevajadzēja, tāpēc es to izvēlējos un tiku. Paralēli studijām sāku strādāt apkalpojošajā sfērā, bet jau tad jutu, ka mani velk uz kameru, tehnoloģiju un filmēšanas lietām – parādījās pirmie tālruņi, ar kuriem kaut ko jau varēja nofilmēt. Mēs ar draugiem braukājām ar riteņiem, lēkājām pa mežiem un es filmēju, kā mēs tur tusējām. Internetā atradu arī kādas programmiņas, kur to samontēt, daudz ko mācījos internetā – "Youtube". Protams, televīzijā ir kolēģi, kas operatora profesiju ir mācījušies gan Latvijā, gan, piemēram, Igaunijā, bet es studēju vides lietas un man filmēšana sākotnēji bija aizraušanās. Filmēju kāzas, klipus, un, laikam ejot, vaļasprieks izvērsās profesijā.
Pie tam – man šķiet, ka tad, kad man bija 20, Latvijā nemaz nebija iespēju studēt operatora profesiju. Tagad to var darīt, ja nemaldos, Kultūras koledžā, RISEBA un arī Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, kur ir operatoru nodaļa. Bet manā laikā nekā tāda īsti nebija. Es lietas iemācījos darot.
Tas varētu būt emocionāli sāpīgāk?
Jā, atceros pirmo reizi, kad ierados uz raidījuma "Kas notiek Latvijā?" tiešraides filmēšanu. Tas bija pirmais mēnesis, kopš strādāju Latvijas Televīzijā. Un tiešraides laikā režisors kliedza man ausī (daudzkameru filmēšanas projektos režisors ar operatoriem sazinās, sēžot pie televīzijas režisoru pults un komandas operatoriem nododot elektroniskajās austiņās – red.): "Kas tas par kadru?" Man iekšēji bija liels pārdzīvojums, tāpēc jautāju sev: "Ko es daru ne tā?" Viņš man kliedz, lai es paņemu pusmilimetru zemāk kadru, kurā tika portretēts viens no diskusijas dalībniekiem. Es pie sevis domāju: "Nopietni? Tik skrupulozi, ja? Nu, labi!" Pēc tam mājās braucu, ļoti pārdzīvojot. Un tas man lika piedomāt pie tā, ko es daru. Ļoti.
Tas nozīmē, ka standartu zināšana un izglītība ir ļoti svarīgi, vai ne? Lai nebūtu jāpārdzīvo par tādām lietām?
Man ļoti patika tas, ko es daru. Gribēju mācīties, lai kļūtu labāks un novērstu kļūdas, kas man radās akadēmisko zināšanu trūkuma dēļ. Un savā ziņā, jā, zināšanas nāca sāpīgāk. No otras puses – ja tevi neiegrožo akadēmiski iemācīti rāmji, piemēram, bērnu un jauniešu raidījumos tāda dauzīšanās, cits kameras skatījums ir pat vēlamāks.
Bet vai nav tāpat kā mākslā, piemēram, lai izveidotu savu oriģinālo stilu, vispirms ir jāiemācās klasiskie glezniecības pamati?
Protams. Pēc tiem joprojām arī es vados, piemēram, kas ir divu trešdaļu likums…
Paskaidrosi, lūdzu, lasītājiem, kas tas ir?
Tas ir, ja tu kadru sadali trīs daļās, tad klasiskā intervijā cilvēks aizņem divas trešdaļas. Viena trešdaļa paliek tukša, kas kadram piešķir gaisīguma sajūtu. Tad, protams, ir arī gaismu aspekts – no kuras puses un pēc kāda principa gaismu liek? Divpunktu vai viena punkta gaismas. Vai, ja projektā ir arī gaismotājs, tad var uzlikt arī trīs gaismas.
Vai divpunktu gaisma, piemēram, nozīmē, ka gaismas avots nāk no divām dažādām vietām?
Jā, tieši tā. Ir pamatgaisma, kas iezīmē sejas siluetu. Un pretgaisma jeb kontrgaisma, kas iezīmē siluetu no aizmugures. Un, ja ir resurss, tad var uzlikt piepildošo gaismu, kas piesit ēnaino pusi. Tas ir tāds ideāls variants, kā bieži strādā televīzijas studijā. Savukārt izbraukumos nereti ir tikai kameras gaisma, ar kuru tu mēģini panākt labāko iespējamo variantu. Es tad bieži palīgā ņemu dabīgo gaismu, nostādot cilvēku pie loga un iegriežot tādā leņķī, lai optimāli izgaismojas seja un ir ar nelielu raksturiņu.
Tu esi viens no operatoriem, ko režisori bieži aicina kā vadošo operatoru savos projektos. Tu arī esi pietiekoši pieredzējis un radošs, lai tev būtu pašam savs oriģinālais, savs autorstils. Vai vari noraksturot, kāds tas ir? Kā tev patīk strādāt, ja tev ir laiks un resursi?
Interesants jautājums. Tas ir tāpat kā ar cilvēkiem. Ir cilvēki, ar kuriem tu vari jokot vismelnākos jokus – viņi pasmiesies un pajokos pretī. Un ir cilvēki, kas ir ļoti nopietni, un ir jāuzmanās, ka viņi var pārprast. Līdzīgi ir ar raidījumiem – ir raidījumi, kas prasa pietāti un klasiku, piemēram, ziņu raidījumi, portretintervijas vai darbs Saeimā. Tur ir jābūt ieturētam, klasiskam, mierīgam. Savukārt bērnu un jauniešu raidījumos, kā, piemēram, ciklā "Gudrs, vēl gudrāks" tu vari dauzīties – mētāt kameru, iet pa skolas klasi, strauji mainot rakursus, – tur tas stils ir pavisam citādāks.
Vai tas ir mans unikālais stils? Grūti teikt. Jo es daudz mācos no kolēģiem, skatos filmas – man patīk analizēt, kā strādā kamera, kā ir uzlikta gaisma. Savā stilā ļoti daudz iespaidojos arī no citu darbiem un beigās veidoju savu bildi tā, kā man pašam vislabāk patīk. Man ļoti patīk, piemēram, filmas par Džeisonu Bornu. Fenomenāli, kā tieši ar filmēšanas stilu, kadrējumu un dinamisku montāžu skatītājam tiek iedota papildu sajūtu par spriedzi, par skrējienu, par to, kas notiek saturā.
Vai vari padalīties ar kādiem piemēriem, par konkrētiem projektiem?
Piemēram, filmējot grūtās situācijās, tajā pašā "Tour de France", atradu kādus oriģinālus risinājumus. Mums bija jāpaspēj noķert sportisti pirms starta, skatītāju emocijas, organizatori, ierakstīt stand up, paspēt nofilmēt startu, tad ātri pārbraukt uz finišu – tas paģērēja ļoti ātru, bet arī precīzu darba stilu. Lai to panāktu, es speciāli izvēlējos vieglu kameru, ar ko ātri operēt, un kameras optiku, kam viegli mainīt zoom (tālummaiņas) mērogus un mētāties. Un tas palīdzēja iedot modernu, šim žanram atbilstošu, no rokas filmēšanas sajūtu, līdz ar to rezultātā reportāžas sanāca ļoti dinamiskas – "Youtube" var paskatīties. Tas ir pilnīgi kas cits, nekā filmēt portretintervijas. Jo prasa fiziski no tevis daudz vairāk – kamera ir ilgstoši jātur rokās, citkārt visu dienu jāskrien no punkta A uz punktu B, paralēli domājot, kas notiek ar kameras baterijām, kas ar mikrofoniem, ar skaņu līmeņiem, baltā balansiem un citiem tehniskajiem rādītājiem.
Vai tev ir komentārs par teicienu: "Operators ir ikviena projekta acis"?
Varu piekrist šim apgalvojumam – arī es, meklējot vietu filmēšanai, acīs it kā ielieku kadra formāta rāmīti un prioritāri skatos, no kurienes krīt gaisma, un tad domāju trīs plaknēs: priekšplāns, pamatplāns un aizmugures plāns jeb fons. Skatoties apkārt pa 360 grādiem, meklēju labāko risinājumu. Parasti laika domāt ir ļoti maz, tāpēc pieņemu lēmumu pāris sekundēs. Un risinājums, kādu katrs izvēlas, arī veido operatora individuālo stilu.
Tieši tāpēc, ka operators ir projekta acis, filmu aktrises tieši viņus uzskata par galvenajām personām filmēšanas laukumā. Jo no operatora ir atkarīgs arī tas, cik skaisti vai neglīti viņas filmā izskatīsies. Vai esi saskāries ar to?
Jā, jā, esmu dzirdējis: "Galvenais, lai es neizskatos veca!" Gaisma ir vissvarīgākais aspekts – kā uz objektu krīt gaisma un kā objektīvs, kameras matrica, to renderē – tas ir izšķirošais aspekts. Prasme izgaismot portretu ir atsevišķa māksla, jā.
Vai tev kādreiz ir sanācis kāds kuriozs ar dāmām, varbūt kādām cienījamām aktrisēm, kas atļauj sevi filmēt tikai no vienas, viņuprāt, skaistākās sejas puses?
Man ir bijušas situācijas, kad es ieeju šaurā kabinetā un ir jāieraksta intervija ar kādu ārsti vai skolotāju. Un, veicot 360 grādu apskati, esmu atradis vienīgo iespējamo leņķi, kur spīd gaisma no loga. Esmu sarotējis kadru par 180 grādiem, lai fonā būtu skatāms kāds grāmatu plaukts vai sekcija, kas varētu piepildīt tukšo sienu un izveidot klasisku kompozīciju. Bet tajā brīdī cilvēks paziņo: "Mani drīkst filmēt tikai no šīs puses!" – kas ir pilnīgi pretstatā tam, kas ir saskaņā ar labu kadru.
Un ko tu tad dari?
Mēģinu cilvēku pierunāt vai, ja neizdodas, tad daru viņam pa prātam. Un tad, rakstot interviju, skaties uz kadru un domā: "Kāpēc?" Dažādas situācijas ir bijušas, jā.
Vēl viens izteikums par operatoriem, ko šad un tad mēdz lietot režisori, ir: "Labs operators ir tas, kas maz runā!" Kā tu to komentētu?
Es laikam nepiekritīšu.
Nē? Bet arī tevi pašu par ļoti runīgu darba procesā nenosauksi. Pēc maniem novērojumiem tu ļoti mērķtiecīgi koncentrējies uz darāmo.
Nu, jā, ir projekti, kuros es vairāk veicu tikai operatora darbu. Bet ir projekti, kuros es pats režisēju to, kas notiek kadrā. Un, jā, es ļoti koncentrējos, lai īsā laikā iegūtu maksimāli daudz izmantojama materiāla, un tad nav laika runāt. Bet ir arī projekti, kur bez jokiem, pie tam melniem un sarkastiskiem, un bez citu kolēģu apcelšanas darbs nemaz nav iedomājams.
Vai vari arī atklāt, kuri ir kolēģi, ar kuriem kopā tev veidojusies tik lieliska sinerģija?
Piemēram, redaktors Uldis Birziņš, ar ko pēdējā laikā reti sanāk strādāt kopā, bet, ja sanāk, tad diena ir izdevusies. Gan Uldim ir ļoti īpatnēja humora izjūta, gan arī man. Vēl varu minēt arī sporta žurnālistu Matīsu Timofejevu, ar viņu mums ir tādi mammu joki un bijušo joki – filmējot "Tour de France", tie gāja vienā laidā, kas ļoti atdzīvina, jo rodas motivācija strādāt, iet visam cauri ar smaidu, pat ja tā diena ir ļoti smaga, ir karsts un tu esi noskrējies. Tas uztur pie dzīvības.
Pieņemu, ka sporta puiši, būdami vīriešu kārtas žurnālisti, palīdz nest arī operatora ekipējumu, kas nav viegls. Vai esi parēķinājis, cik tas kopā sver?
Svars ir atkarīgs no projekta, kāda kamera man ir nepieciešama konkrētajai filmēšanai, bet, protams, jaunās kameras cenšas ražot vieglākas. Standartizbraukumā, lai veidotu sporta ziņas vai ziņas, izmanto lielo videokameru, kas sver apmēram 10 kilogramus, objektīvs, statīvs – arī kādi 10 kilogrami, vēl palīgsoma ar vadiem, baterijām, mikrofoniem un gaismu – beigās sanāk 26 kilogrami. Visu laiku to pārvietojot no vienas filmēšanas lokācijas uz otru, slodze sasummējas un, protams, fiziskajai izturībai ir jābūt. Tieši izturībai, jo bieži, ja ir 15 vai 30 minūšu gara intervija vai process, ko tu iemūžini, piemēram, māla bļodiņas veidošana, sanāk turēt kameru uz pleca vai rokās. Tas prasa sīkstumu.
Muguras problēmas – tā ir profesionālo operatoru vaina, vai ne?
Jā, arī man ir muguras problēmas, pēc vairākām smagām filmēšanas dienām tā pasāp, tāpēc es pastaipos un pavingroju. Zinu džekus, kas sporto, apmeklē sporta zāli, lai varētu turpināt darīt to, ko dara.
Un tomēr, neskatoties uz izaicinājumiem, kas ir tas, kāpēc tu esi palicis šajā profesijā? Kas tev tajā patīk?
Labs jautājums, par to arī pats esmu domājis. Pieļauju, ka sākotnējās sajūtas ir nākušas no mana tēva, kas savulaik aizrāvās ar fotografēšanu. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, kad vēl bija fotofilmiņu laiks, viņš mūs daudz fotografēja. Atceros – biju mazs, un viņš vannas istabā attīstīja filmiņas, arī es tiku tur iekšā. Joprojām mums ģimenē ir saglabājies bērnības fotogrāfiju arhīvs. Ja nebūtu tēva, tā nebūtu.
Tas, kas man patīk šajā darbā, – es uzreiz redzu rezultātu. Nofilmēto materiālu uzreiz varu atskaņot vai arī tas tiek aiznests uz montāžu, samontēts un vakarā jau skatos sižetu vai, ja ir lielāks projekts, vēlāk, bet man ir gandarījums – redzu, kas no tā kopā ir sanācis, kā izskatās cilvēks, par kuru ir stāsts un cik tas ir kvalitatīvi. Tas ir veids, kā uzreiz varu baudīt sava darba augļus. Neesmu tas cilvēks, kas varētu sēdēt pie grāmatvedības ekseļa tabulas un tikai gada beigās sagaidīt sava darba statistikas apkopojumu.
Vai arī radošums ir pašizpausme?
Jā, bet tev ir jābūt arī tehnoloģiju cilvēkam – operatora darbā ir jāapvieno māksla un elektronika. Tev jāpārzina, kā darbojas kamera, kā veidojas attēls, smalkas niansītes. Un katram operatoram ir arī sava uzbūve un veids, kā viņš kustās. Un reizēm es ar kameru jūtos kā viens vesels.
Vai patiesi tā jūties? Tas daudz ko pasaka.
Jā. Īpaši straujās intervijās, kad maksimāli interesanti jāparāda divu cilvēku saruna, – tā, lai skatītājam nebūtu visu laiku jāskatās tikai neinteresantā divplānā (tikai intervētāja un intervējamais statiskos kadros – red.). Tad tu mēģini ar kameru dzīvoties, ātri veikt piezūmus, atzūmus, kādas kadru maiņas, bet ar nosacījumu, lai tas viss joprojām ir izmantojams.
Ko tas prasa no tevis tajā brīdī?
Lielu koncentrēšanos, tādu ķermenisku sagrupēšanos, lai viss būtu organiski un plūdeni, lai rezultāts ir patīkams un baudāms pat tad, ja filmēšana ir dinamiska un strauja.
Izklausās pēc savā ziņā meditatīva stāvokļa. Tas ir vairāk nekā profesionālisms, vai ne?
Grūti teikt. Ir operatori, kuriem tas padodas, bet ir arī tādi, kas visu mūžu to nevar iemācīties.
Bet šo spēju uzreiz var ieraudzīt, sajust no malas. To, kā tu saki – operators ir kā saaudzis ar kameru. Ir iedvesmojoši skatīties – tāds kā prieks, starojums ir tajā, ko grūti aprakstīt vārdiem. Tas ir talanta jautājums, vai ne?
Iespējams. Savulaik kolēģis, agrākais raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" vadītājs Kaspars Ozoliņš, kas pats ir kustību cilvēks, fitnesa treneris, kas labi pārvalda savu ķermeni, man teica: "Kad tu filmē no pleca, tev galva tā savādi grozās." Es pats to nemaz nebiju pamanījis, bet kad piefiksēju, biju ļoti pārsteigts – kāpēc es tā daru, kas tas ir?
Pats fokusējies, ja? Ne tikai kameras zooms?
Jā, pēc tam man vēl vairāki cilvēki ir to teikuši. Bet es nezinu, kas tas ir, jo es to pats nejūtu – esmu procesā tik ļoti iekšā, ka nepamanu ārējās lietas.
Atliek tev vēlēt, lai turpinās tā, ka sagādā gandarījumu gan tev, gan tiem, kas skatās tavus darbus. Un vai tev savukārt būtu novēlējums tavai darba vietai, Latvijas pirmajai televīzijai, kas piedzima 1954. gadā un kurai šogad 70 gadi?
Es vēlu nezaudēt redakcionālo neatkarību un saglabāt stingru nostāju pasaules politisko notikumu atspoguļošanā. Ir dzirdēti dažādi stāsti par vēlēšanām, politiķu vēlmi ietekmēt sabiedriskos medijus. Senāk atpakaļ –ir bijuši mēģinājumi ietekmēt arī mūsu saturu. Kas attiecas uz Ukrainas notikumu atspoguļošanu – man ļoti patīk, kā strādā Latvijas Televīzijas Ziņu dienests – kolēģi dodas uz turieni un veido drosmīgas reportāžas.
Arī pats esi bijis Ukrainā?
Jā, tiesa gan pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Tas bija 2015., 2016., un 2017. gads, kad mēs ar žurnālistiem Tomu Pastoru un Oditu Krenbergu vairākas reizes piegādājām Ukrainai humāno palīdzību, kas bija sarūpēta ar Zviedrijas un Latvijas atbalstu. Veidojām stāstus par Maidana revolūcijas gadadienu, apciemojām vīrus frontē. Latvijas Televīzijai es novēlētu nepazaudēt uzstājību, ar kādu mēs par šo karu atgādinām skatītājiem, jo cilvēki mēdz aizmirst. Cilvēki pierod, viņiem apnīk par to domāt, bet, kamēr vien ir karš, par to vajag uzstājīgi runāt.
