Vents Sīlis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, filozofs, sociologs un publicists, Latvijas Centrālās medicīnas ētikas komisijas vadītājs un krājumu "Filosofiskā antropoloģija" autors un redaktors. Sīlis vada seminārus un diskusijas par tādām tēmām kā mūsdienu garīgums, iniciācija, attiecības un seksualitāte, apzinātais un neapzinātais, dzimumu lomas un personības arhetipi.
Gints Grūbe: Nesen latviski iznācis slavenā filozofa Slavoja Žižeka darbs "Par vēlu atmodai. Kas mūs sagaida, ja nākotnes nebūs?". Filozofs Vents Sīlis par šo grāmatu saka, ka tā atpazīst ne tikai mūsu – Rietumu – estētiskās degradācijas pazīmes, bet arī cenšas formulēt kaut ko jaunu, kas palīdzētu tikt galā ar šī brīža bezjēdzīgajiem kultūrkariem, panākot reālas izmaiņas. Vienmēr, kad iznāk kādi tādi mūsdienu darbi latviešu valodā, ir jautājums, kāpēc mūsu valodas vai kultūras vidē ir svarīgs šāds tulkojums?
Kāpēc mēs runājam par Žižeku? Pirmkārt, viņš ir austrumeiropietis, tātad kaut kādā nozīmē reprezentē arī mūs. Viņš ir Austrumeiropas intelektuālā zvaigzne, kas operē Eiropas, varbūt arī pasaules līmenī. Nezinu, cik viņu zina Āzijā, bet Eiropas līmenī šajā anglosakšu diskursā viņš, protams, ka piedalās. Mūsu iesaiste šajā pašā diskusijā par centrālajiem jautājumiem, par to vispār, kas notiek pašlaik, kādā laikmetā mēs dzīvojam un kur tas viss virzās, šis ir mūsu ieejas portāls tajā diskusijā, tāpēc vien jau [šis tulkojums ir] vērtīgs. Pat ja jūs nepiekrītat pilnīgi nekam, ko viņš saka.
Bet kāpēc mēs kaut ko izdodam un kaut ko neizdodam latviešu valodā? Tev ir atbilde uz šo jautājumu?
Dievišķā nejaušība. Es nezinu, es jau šodien kā vienu no konceptuālajiem pamatiem sagatavoju tādu uzstādījumu par tā saukto jauno neparedzamību. Kāpēc tā ir jauna? Tāpēc, ja iepriekš neparedzamība bija kaut kas tāds, par ko mēs varējām teikt: labi, ir lietas, ko mēs zinām; ir lietas, ko mēs zinām, ka nezinām; un tad ir kaut kādas lietas, ko mēs nezinām, ka mēs tās nezinām. (..) Es teiktu, ka mūsdienās šo nezināmo lielumu apjoms ir maksimāli palielinājies, līdz ar to arī prognostiskās funkcijas faktiski sevi ir izsmēlušas. Es pārstāju par to interesēties pirms kāda gada.
Respektīvi, par to, kas būs?
Jā. Kad es sapratu, ka visas manas fantāzijas par to, kā varētu attīstīties situācija Ukrainā, ir saistītas ar manu visdziļāko kļūdu paradigmas izvēlē. Es joprojām atrados induktīvā pozīcijā, proti, es mēģināju no pagātnes notikumiem izsecināt nākotnes trajektoriju. Žižeks uzliek diagnozi un pasaka...
Jā, viņš raksta tā, ka mēs darbojamies šobrīd, un tas, kas notiek šobrīd, nosaka nākotnē gaidāmo un mūsu reakciju uz to, kas būs.
Bet viņš ar to arī pasaka, ka mēs absolūti nesaprotam, kāpēc šobrīd notiek notiekošais. Viņa grāmata jau ir mēģinājums pateikt, ka, mīļie draugi, mēs atrodamies situācijā, kurā mēs principā visu laiku melojam vairākos virzienos. Pirmkārt, mēs melojam sev, jo izliekamies kompetentāki, nekā esam, izliekamies racionālāki, nekā esam. Patiesībā mēs esam diezgan liekulīga morāli izgāzušos indivīdu varza, kas sevi dēvē par Eiropas kultūras mantiniekiem. To viņš tur tā diezgan tieši ar koku starp acīm iedod. Viņš saka: mēs melojam arī saviem politiskajiem konkurentiem un oponentiem, jo mēs esam nonākuši situācijā, kurā nevar ticēt vairs nevienam mūsu vārdam. Treškārt, mums ir pazuduši kaut kādi jēdzīgi kritēriji, kā noskaidrot, teiksim, verificēt lietas. Mēs dzīvojam tā sauktajā postpatiesības laikmetā, kur faktu vērtība ir samazinājusies un ir krietni relativizēta, proti, fakti tagad tiek uztverti kā viedokļi. Nu, to jau Tramps pieteica ar to, ka es jums pastāstīšu alternatīvos faktus. Ir vieni fakti... Kādreiz bija tāda saistība starp faktiem un evidenci, kaut kādu empīrisku pārbaudāmību, tagad tādas nav, tagad jebkurš fakts ir tikai viedoklis.
Grāmatā atklājas arī tādi cilvēka uztveres paradoksi. Žižeks saka, ja izceļas kāda nelaime, mēs samērā skaidri varam pateikt, kāpēc tā notika.
Jā.
Respektīvi tas, kas notika pagātnē, par to mēs varam diezgan skaidri tagadnē pateikt, kāpēc mēs nonācām tādā nelaimes situācijā. Bet attiecībā uz nākotni, kā tu minēji, ko tu neprognozē un ko arī Žižeks saka, ka mēs nevaram pateikt to, kas notiks tālāk. Tāds zināms uztveres paradokss.
Nu ja. Bet mēs jau esam šīs te hindsight gudrības meistari. Katram Latvijas iedzīvotājam, ja paprasīs tagad, ko vajadzēja darīt Covid-19 laikā, viņš izstāstīs, viņam būs piecu punktu programma, viņš perfekti mācēs pateikt – vajadzēja tā, vajadzēja šitā, tur to tā vajadzēja.
Ar atpakaļejošu skatu mēs visi esam ģeniāli. Bet, no otras puses, tas arī ir tas, kas mūs padara par idiotiem.
Tas mums iedveš viltus gudrības sajūtu, ka, ja es izprotu pagātnes norises, tātad – no šejienes tiek izdarīta loģiskā pāreja – es varu kaut ko pateikt par nākotni. Žizeks šo ķēdi sarauj un saka: nekā nebija. Tas, ka es varu kaut ko pateikt par pagātni, nozīmē tikai to, ka man piemīt zināma spēja analizēt pagātnes notikumus un, teiksim, atzīt zināmas kļūdas. Bet nākotne jau tiek prognozēta tieši tāpēc, lai mēģinātu izvairīties no šīm kļūdām, lai trāpītu tajā vēstures vilcienā, kas tad mūs aizvedīs uz kaut kādu labāku sabiedrību. Te Žižeks, manuprāt, ir diezgan precīzs, kad viņš saka, ka neparedzamība lielā mērā ir saistīta ar paradigmas trūkumu, un paradigmas trūkums balstās uz mūsu ētiskās degradācijas sekām.
Tu jau pats atsaucies uz to, ka Žižeks ir slovēnis, austrumeiropietis. Tas nozīmē, ka viņš redz labāk to Rietumeiropas krīzi?
Jā, tāpēc, ka viņam ir tomēr totalitāras pieredzes. Viņš ir dzīvojis sabiedrībā, kas ir totalitārismu uz savas ādas izbaudījusi. Viņam līdz ar to ir instinkti, kā saka.
Tagadnē viņš saskata to, kas ir noticis pagātnē?
Domāju, ka jā. Nu bet atkal. Analizēt tagadni, manuprāt, ir ļoti produktīvi, bet tas ir tāds vidusskolas līmenis. Vidusskolā ir jāanalizē tagadne. Ja mēs gribam padarīt sarunu interesantu, mums drīzāk ir jājautā pašiem sev, kāpēc mēs esam pieļāvuši tik šausmīgi daudz morālu kompromisu.
Bet tu raksti, ka mēs šobrīd esam nonākuši, citējot Žižeku, ideoloģiskās sprukās: starp piedauzīgo, jauno populismu, starp reliģisko fundamentālismu un kreiso voukismu. Vai tu vari paraksturot šo spruku situāciju, kurā esam nonākuši? Kas ir tā vērtību krīze, kas nosaka to, kāpēc ir tā?
Nu tā vērtību krīze… Es to dēvēju par hibrīdkara sekām. Tas ir šis kultūru karš jeb pilsoņu karš. Tas pilsoņu karš tiek izcīnīts šādā kultūras sfērā. Šie trīs minētie lielie strāvojumi varētu būt tās galvenās, nosacīti sakot, armijas, kas savā starpā plēšas. Vieni ir kaut kādi neokonservatīvie, kas saka: atgriežamies pie tradīcijām, liekam visus tos liberāļus pie vietas, iedibinām veco, labo reliģisko fundamentālismu un dzīvosim zaļi. Respektīvi, viņi Eiropu redz šādā veidā. Kaut kādi kreise voukisti savukārt domā, ka Eiropas galvenais uzdevums ir nojaukt jebkādas atšķirības starp jebko un plūst tādā plurālā plūdumā, nezinu, uz kurieni, nu bet visi katru dienu ir brīvi mainīt savu dzimumu, savu politisko pārliecību un visu ko, jo tā taču ir brīvība. Brīvība tātad kā nepastāvība, kā tā sauktais noncommitment – saistību neuzņemšanās. Žižeks pats sevi sauc par komunistu. A, tur iekšas vajag, lai pēc visa tā vēl sauktu sevi par komunistu un sociālistu, zinot, ko tas režīms ir sastrādājis, ko tā ideoloģija ir izdarījusi. Tas nozīmē, ka viņš uzņemas saistības. Viņš uzņemas saistības tajā skaitā par visām neveiksmēm un izgāšanās reizēm, kas ir bijušas ar šo ideoloģiju saistītas.
Viena no Žižeka grāmatas nodaļām, kas man patika, saucas tā: aplikt ar nodokli bagātos, un ar to nepietiek. Tāds ir tas nodaļas nosaukums. Tas mani uzrunāja, protams, arī domājot par to banku nodokli Latvijas kontekstā, bet vairāk arī par to, ko viņš raksta, ka šodienas kapitālisms, viņaprāt, nu lai mainītos lietas, spēj izturēt daudz radikālākas iejaukšanās. Ka šī lietu kārtība ir jāmaina daudz radikālāk, nekā mums varētu šķist, lai tā situācija nebūtu tāda, kādu tu aprakstīji sākumā.
No komunista mēs neko citu negaidām kā labumu pārdali. (smejas) Atcerieties veco Šarikova tēzi no Bulgakova "Suņa sirds": ko jūs piedāvājat – atņemt un sadalīt! Ko tad vēl mēs varam no viņiem gaidīt? Bet es domāju, ka…
Bet viņš saka, ka ar to nepietiek.
Ar to nepietiek. Es domāju, ka viņš ir… Es mēģinu tur to intelektuālo kartējumu salikt tā, ka… Es zinu, ka viņš ir lasījis to Jana Varufaka darbu, ka saucas "Tehnofeodālisms". Tur vēl ir trešais personāžs, ko šajā diskusijā var piesaistīt, un tas ir Juvāls Noass Harari, kuram tikko iznāca jauna grāmata "Nexus", kurā viņš runā par informācijas laikmetu un to, kā mēs nonācām no informācijas, no rakstu valodas, līdz mākslīgajam intelektam. Bet tas, ko saka Varufakis, un kur, es domāju, arī Žižeka kritika ir, ka viņš uzskata, ka mūsdienu kapitālisms ir revolucionējis nevis kaut kur tālāk, bet atpakaļ tehnofeodālismā. Tā ļoti tēlaini aprakstot, tas nozīmē, ka mums ir "Facebook", "Instagram" – tās ir tā sauktās digitālās zemes, kuras mums iznomā šie feodāļi, to īpašnieki, un mēs tur aram to zemi, audzējam labību un radām viņiem peļņu. Principā tā ir arī nākotnes ekonomika, ka ekonomika ir informācijas aprite, un šī informācijas aprite ir daudz vājāk kontrolēta nekā viss pārējais.
Tad ir cits jautājums, kurš tad spēj tās izmaiņas ieviest? Tas ir arī tas Žižeka jautājums – kuri tad var pārvarēt mūsdienu krīzi? Mākslinieki un domātāji, kā Harari, kā Vents Sīlis, vai vecie, labie birokrāti, vai pragmatiskie reālpolitiķi? Vai šis ir tāds viņa izvirzīts retorisks jautājums, vai mēs varam mazliet platoniski uz to raudzīties?
Mēs varētu atgriezties Žižeka manierē pie tā, ka Žižeks bagātīgi izbārsta jokus tajā savā [grāmatā]. Atbildot uz jautājumu, vai tas ir retorisks jautājums, es varētu pajokot, sakot, ka uz retoriskiem jautājumiem vajag atbildēt tad, ja tev piemīt retoriskais talants. Jo tas nozīmē, ka tu spēj kaut kā savērpt vārdu straumi kaut kādā jēdzīgā punktā. Bet, atbildot nopietni, es domāju, ka viņš to saka tikai tāpēc, lai parādītu, ka, pirmkārt, reālpolitiķi pašlaik ir totāli izgāzušies. Nu kā izgāzušies – viņi vienkārši spēj funkcionēt ļoti labi tikai viena gājiena ietvaros. Viņi var kaut ko izdarīt un tad paši to nokomentēt, bet, ja viņiem liek komentēt saistību ar iepriekšējo gājienu, kāpēc jūs iepriekš darījāt tā, bet tagad šitā, viņi nespēj atbildēt. Tur ir vajadzīgs būt tādam demagogam kā Tramps vai kādam citam, teiksim, vienlīdz amorālam tipam, lai vienkārši absolūti atsacītos… Teiksim tā, lai neatsacītos no iepriekš teiktā, bet teiktu: nu es šodien domāju tā, bet rīt citādāk. Respektīvi, mana patiesība mainās atbilstoši garastāvoklim. Tātad tas izgāž reālpolitiķus. Reālpolitiķi neatbild par sekām, līdz ar to viņi nav tik daudz politiķi, kā veiksmīgs PR stratēģiju rezultāts. Viņi ir veiksmīgi manipulatori.
Žižeks vispār, atkal jau kā kreisajam tipam, viņam drausmīgi patīk vārds revolūcija, viņš to arī nekautrējas lietot savā grāmatā. Tur viņš citē vienu superīgu fragmentu no Engelsa. Jūs iedomājaties, 21. gadsimtā Engelsu citēt? (smejas) Viņš raksta, ka revolūcija ir pēdējais demokrātijas patvērums, tāpēc ka revolūcija ir tiešā veidā tautas vara, tautas rīcība. Bet, ko viņš saka… Engelss tātad raksta: revolūcijas brīdī visa reakcionārā masa rīkosies tā, it kā tā būtu demokrātiska – visos notikumos izšķirošajā dienā un dienu pēc tam viņi rīkosies tā, it kā viņi būtu demokrāti. Problēma ar revolūciju, protams, ir tāda, ka revolūcija nozīmē krasu atkritienu sociālās kārtības, dzīves līmeņa un vispār kaut kādas sakarīgas cilvēciskas dzīves sakarā. Bet mums ir izvēle tagad starp karu un revolūciju, un karš notiek jau tagad. Tas ir hibrīdkarš, tieši tāpēc mēs to tik mierīgi uztveram, bet man jau 2022. gadā bija skaidrs, un es to kaut kad arī "Facebook" ierakstīju, ka man ir skaidrs, ka es piedalos hibrīdkarā. Man nav divu domu vispār. Kopš tā laika es sāku apģērbā daudz vairāk izmantot haki krāsas preces, tāpēc ka vienkārši taču uniforma jānēsā, ja tu karā esi. Jā, un daļēji tas ir karš arī pret postpatiesību, pret šo ārkārtīgi vaļīgo attieksmi pret patiesību. Ja vajag, mēs to varam izvērst, es vienkārši tagad to nedarīšu. Bet es teiktu tā, ka, kāpēc mēs nevaram nākotni prognozēt? Tāpēc, ka esam revolucionārā situācijā. Te ir tā atbilde.
Bet viņš arī ievieš, ja atgriežamies pie kara, jēdzienu "kara komunisms". Tas ir par to mobilizāciju, kura var pārkāpt ne tikai tirgus ekonomikas noteikumus, bet arī demokrātijas normas. Respektīvi, piespiedu pasākumi, ierobežotas brīvības bez jebkāda demokrātiska apstiprinājuma, lai tiktu galā ar esošo krīzi. Tāds ir tas piedāvājums.
Jā, tieši tā, bet tā jau arī ir revolūcija. Tā ir būtībā varas pārņemšana. To tas arī nozīmē. Tas jau arī ir tas, ko te gribēja uztaisīt vairāki personāži arī Latvijā. Kā viņam bija vārds…. Nu tas, kurš uz Spāniju emigrēja…
[Kādreizējais] Artusa Kaimiņa partijas biedrs?
Iedomājies, cik ātri aizmirstas, Gobzems, jā. Viņš pretendēja uz to, ka var mobilizēt revolūciju, bet viņš vienkārši aizmirsa, ka darīšana ir ar Latvijas publiku, un Latvijas publikas inertums un apātija, es domāju, ir pelnījusi atsevišķu pieminekli. Tas piemineklis izskatītos tā: stāv cilvēks stacijā un gaida, uz tablo nav nekādu uzrakstu, pulkstenim ir nolūzušas abas ciparnīcas, bet viņš stāv un uz kaut ko gaida.
Tam nav nekādu vēsturisku attaisnojumu?
Tam ir absolūts vēsturisks attaisnojums. Viņš gaida netelpā un nelaikā tieši tāpēc, ka, ja viņš izietu ārā, realitātē un saskartos ar konkrēto laika ritējumu un konkrēto sociālo situāciju, tad viņš būtu panikā, un viņam būtu jāsāk vispār stipri domāt, kur viņš atrodas.
Daži jau bija un aizbrauca uz lidostu.
Nu ja.
Tagad atgriežas.
Nu ja, bet tas jau ir… Tajā nozīmē Gobzems jau ir tieši tāds pats populists kā visi pārējie, es domāju Trampu un visu to kohortu politiskā šova veidotāju, tāpēc ka Gobzems tieši tāpat nekad neatbild par vakardien teikto.
Man filmā "Titāniks" un vispār visā "Titānika" stāstā visvairāk šokē tas apstāklis, cik viņi absolūti… Vispirms viņi paziņo, ka kuģis nav nogremdējams. Pēc tam viņi ietešas aisbergā. Tad viņi brīnās, ka kuģis grimst. Tad, protams, tie, kas ātrāk tiek pie laivām, izdzīvo, bet pārējie daži, es domāju, joprojām tur varētu tā sēdēt un brīnīties – paga kā, mēs tiešām grimstam? Nevar būt! Tā jau arī ir tā vistrakākā lieta, kas notiek ar labklājības iemidzinātiem pilsoņiem, – tas, ka viņi aizmirst, ka viņu brīvība ir ikdienas darbs. Ka brīvība, kas netiek pirkta ar šādu ikdienas piepūli, nav īsta brīvība. Tā ir bezatbildība, kas tiek uzdota par demokrātiju. Proti, es deleģēju kādu, kurš ir bezatbildīgs manā vietā. Es no viņa neprasu atbildību, jo es no sevis neprasu atbildību. Tas ir tas, kāpēc man ir, teiksim, garlaicīgi klausīties kaut kādas Latvijas politiskās pārrunas. Viņi viens otram stāsta, ko vajadzēja darīt, kur vajadzēja darīt un ko viņi darīs. Ir skaidrs, ka tikko viņus ievēlēs, pirmais, ko viņi darīs – paskaidros, kāpēc nekas nenotiek. Respektīvi, viņi atkal novels atbildību uz kaut ko citu.
Tu savulaik diagnosticēji, ka mēs esot logocentriska sabiedrība – tāda, kurai patīk runāt un lasīt, kas nozīmētu, ka mēs runājot spējam diezgan labi definēt to stāvokli, kurā mēs esam, bet ar to vien nepietiek. Tu teici, ka mēs daudz runājam, bet maz darām. No kurienes ir tā pasivitāte?
Iemācītā bezpalīdzība. Tās ir totalitārā režīma sekas. Arī mūsu tādas puskoruptīvās sabiedriskās organizācijas sekas, kurā rīcībspēja piemīt tikai dažiem cilvēkiem, tāpēc ka viņu bezkaunība un azarts viņus dzen uz priekšu. Ir ļoti maz cilvēku… Es pašlaik runāju par politisko vidi, jo privātajā sektorā droši vien ir pa pilnam uzņēmēju, kas strādā uzņēmīgi un tā tālāk, bet mums ir ļoti liela neasociēšanāsar valsti. Disasociēšanās ar valsti. Tas ir – "es neesmu valsts, es mīlu šo zemi, es ienīstu šo valsti". Bet mēs jau arī esam tā valsts. Līdz ar to tā ir disasociēšanās pašiem no sevis. Tā ir atbildības novelšana no sevis.
Bet tomēr, ja mēs to visu norakstām uz mūsu totalitāro pagātni, es neesmu statistiķis, es neesmu tos datus pētījis, bet es pieļauju, ka cilvēki, kuri ir piedzimuši pēc 1991. gada, kas ir mūsu robežgads, tie šobrīd ir tie sociāli ekonomiski aktīvie? Vai arī viņiem piemīt tas pats logocentrisms?
Jā, teiksim, tās totalitārās domāšanas vai totalitārās apziņas sekas tur ir mazākas, bet viņus jau ir audzinājuši vecāki, kam ir tās totalitārās apziņas pazīmes. [Vācu filozofam] Adorno, man liekas, bija teorija par autoritāro personību. Tā ir personība, kura kaut kādas dogmas un noteikumus ieceļ par absolūtiem un pēc tam operē ar to un tā tālāk. Mēs jau esam diezgan dogmatiska sabiedrība, jo tas, kas man Latvijā absolūti nepatīk, jo man liekas, ka publisko diskusiju ziņā mēs arī esam diezgan pabriesmīgi, ir tas, ka mums publiskās diskusijas pārsvarā ir kaut kādu iepriekš pieņemtu dogmu apstiprinājums, nevis mēģinājums tiešām diskutēt un kaut ko noformulēt. Tāpēc es arī saglabāju šo atvērtību. Es gribētu, ka kāds mani pārliecina, ka man nav taisnība. Nu lūk, un, atgriežoties pie šīs 1991. gada paaudzes, man nav pārliecības, ka viņi sevi redz kā Latvijas pilsoņus. Daļa redz sevi, bet, iedomājieties situāciju, kurā jūs zināt angļu valodu un jums ir izvēle studēt Latvijas Universitātē vai kādā no pasaules augstskolām, pieņemot, ka jums tur ir nauda un uzņēmība to darīt. Jūs ātri vien sapratīsiet, ka izvēlēties studēt Latvijā nozīmē izvēlēties arī visu vietējo kolorītu, un tas vietējais kolorīts ir specifisks reizēm. Esmu diezgan daudz no jauniem cilvēkiem dzirdējis, ka viņi to gribētu, bet viņiem nav pārliecības, ka Latvijā tam ir kaut kāda jēga – saistīt savu dzīvi un karjeru ar Latviju. Tas ir saistīts arī ar izbraukušo cilvēku skaitu un tā tālāk, tāpēc es teiktu, ka viena no pazīmēm, ka ar valsti nav kārtībā, ir tas, ka ne visi jaunie cilvēki vispār redz sevi un savu nākotni Latvijā, un tam ir pamatojums. No otras puses, un te es atļaujos būt naivi romantisks, es uzskatu, ka vienīgais iemesls, kāpēc Latvijas valstij vēl būtu vērts eksistēt, ir tāds, ka Latvijas valsts ar saviem nodokļiem un visu ekonomisko struktūru balsta latviešu valodā notiekošās kultūras noteiksmi. Arī tas, ka Žižeks, re kur, iznāk latviski, nozīmē, ka mēs ar savu naudu atbalstām to, lai latviešu valodā notiktu kultūra. Jo principā vienīgā jēga Latvijas valstij pastāvēt ir latviešu valoda un latviešu valodā notiekošā kultūra. Ja mēs to pazaudējam, respektīvi, palaižam, izputinām, tad principā mēs varam mierīgi saplūst ar kādu citu nāciju un absolūti nekas no tā šeit nemainīsies. Mūsu interesēs būtu visu to turēt pie dzīvības.
Tas ir mūsu interesēs – saukt sevi par latviešiem un būvēt kaut ko Latvijā.
Tu teici, ka nesaki, ka ir labi nest pasaulē vērtības ar ieročiem, taču ir skaidrs – ja tu gribi, lai tavas vērtības uztver nopietni, ir jābūt gatavam par tām karot, ka ar vārdiem vispār nepietiek vairs.
Jā, nepietiek. Ir jābūt gatavam cīnīties, tajā skaitā pielietojot varu. Tieši tā es arī domāju un turpinu domāt, un mani absolūti neapmierina kaut kāda arī tradicionāli latviskā visa tā tēma, ka nē, ko tad mēs, mēs taču nedrīkstam, mēs nedrīkstam, nezinu, provocēt Krieviju. Taču tieši provocēt Krieviju ir vienīgais veids, kā nepadoties. Provokācija ir nepadošanās.
Tu kādreiz arī izteicies, ka tevi vēsture interesē galvenokārt kā psiholoģisku norišu jeb tendenču vēsture. Atgriežoties pie Žižeka fokusa, kas tad ir tās psiholoģiskās tendences šobrīd, par kurām mēs varam teikt, ka tā būs vēstures daļa? Kuras mēs analizēsim?
Ohoho… Nu es pašlaik visvairāk noņemos ar jautājumu par bāreņu tēmu. Tā ir sena Atmodas laiku tēze…
Mēs esam bāreņu tauta – Māra Zālīte?
Jā, tieši tā, par ko Māra Zālīte pēc tam ir 100 reizes skaidrojusi, ka viņa bija domājusi, ka mēs esam bāreņu tauta, bet tagad mums būs mājas, ar to domājot, ka tagad mēs dzīvosim brīvā Latvijā. Proti, tur ir tā otra puse, ko visi aizmirst. Bet es pieķeros tomēr tam, ka mēs esam bāreņu tauta, un tā ir upura pozīcija, pirmkārt. Ja mēs definējam sevi kā bāreņus, tas nozīmē, ka mums ir ļoti sliktas attiecības ar autoritātēm, mēs neprotam autoritātes, mēs no viņām sagaidām… Nu, ko bārenis sagaida principā no vecākiem – vardarbību. Tas izskaidro mūsu absolūto neuzticību varai un varas struktūrām. Mēs varu principā uztveram kā okupācijas varu. Arī to varu, kuru mēs paši aizejam ievēlēt, arī to mēs pēc tam saucam par… Oj, nu tā valdība… Vai nereti tepat uz radio zvana cilvēki un pauž tādas tēzes kā, cik ilgi tas turpināsies, tas taču ir genocīds pret latviešu tautu. Un šo [tēzi par upura pozīciju] saka cilvēks, kurš pirms 10 minūtēm pats te kaut ko līdzīgā veidā apgalvoja, ka no Latvijas aizbrauc cilvēki, ka jauni cilvēki netic savai valstij, netic nākotnei savā valstī un tā tālāk. Bet es to saku tāpēc, ka mani tas pamodina, motivē, mobilizē. Es ticu Latvijas valstij, es ticu Latvijas cilvēkiem. Turklāt es vēl izvirzu tādu tēzi, ka mums ir jāatrod veids, kā izkāpt ārā no šīs divkultūru kopienas, un man ir milzīgs lepnums par visiem maniem kolēģiem, kas arī Stradiņu universitātē strādā, kas nāk no šīs krievu kopienas, bet kas ir brīnišķīgi un perfekti iekļāvušies Latvijas valsts veidošanā. Ar viņiem es tiešām lepojos. Es nelepojos ar dažiem no tiem, kas runā dzidrā latviešu valodiņā, bet pārposto kaut kādus Krievijas propagandas saukļus un balso par mūsu vietējiem populistiem. Tā kā es teiktu, ka šis pilsoņu karš vairs nav etniskais sadalījums, tas ir jautājums par vērtībām, izglītību un kaut kādas jaunas nākotnes sabiedrības celšanu – izglītībā balstītas sabiedrības, nepārprotami. Es teiktu, ka tai īstajai revolūcijai būtu jānotiek izglītības laukā. Pats es no turienes nāku, mani var turēt atbildību, man ir interešu konflikts, un var teikt – protams, draudziņ, ko tu te aģitēsi, pats jau no tās izglītības nāc. Bet es neredzu nekādu citu veidu.
Tu tomēr nepiekrīti Žižekam, ka ir par vēlu atmodai?
Es domāju, ka viņš saka, ka ir par vēlu tieši tāpēc, ka… Viņa sauciens ir tieši par to, ka mēs esam principā pakāsuši iepriekšējo, bet tas netraucē mums tagad radīt kaut ko jaunu. Mums nevajadzētu nodarboties ar to, ka mēs mēģinām reanimēt kaut kādus pagātnes rēgus un kaut kādā zombiju formātā radām mītus par ideālo 30. gadu Latviju. Tās nav un nebūs, aizmirstiet par tiem ulmaņlaikiem vienreiz un beidziet sapņot par vadoni, tāpēc ka vadoņa ievēlēšana ir obligāta atkrišana totalitārismā, un totalitārisms ir infantila pozīcija. Tas nozīmē uzticēt kādam varu pār sevi tāpēc, ka pašam nav drosmes sevi pārvaldīt.
Kad tu saki, ka tevi Latvijas sabiedrībā pamatīgi kaitina, ka mēs septiņas reizes nomērām un tā arī nenogriežam, tas nozīmē, ka šajā situācijā, kurā mēs esam, piesardzība kā mūsu identitātes zīme ir samērā nederīga?
Jā, ir par vēlu piesardzībai.
