ĪSUMĀ:

• Serhijs bijis helikoptera pilots, un pēc smaga ievainojuma palicis ratiņkrēslā.
• Ievainojumu viņš guva, kad helikoptera dzinējā trāpīja raķete un tas avarēja. 
• Centienos izglābties Serhijs pārdzīvojis gan ļoti lielas bailes, gan spēcīgu vēlmi izdzīvot.
• Pēc ievainojuma izmācījies par psihologu, kas strādā ar cilvēkiem ar invaliditāti.
• Tagad Serhijs skaidro: krīzē psihe ir kā miesassargs – tikai mērķis izdzīvot.
• Pēc ievainojuma un izdzīvošanas karavīri sāk apstrādāt traumatisko pieredzi. Tas ir grūtākais posms.
• Atgriezties frontē gatavi praktiski visi ievainotie, bet ne visiem ļauj. Ar to grūti samierināties.
• Tagad Serhiju darboties motivē iespēja reāli palīdzēt karavīriem. Un talkā nāk arī viņa paša pieredze.
• Kara dēļ psihotraumas Ukrainā būs guvuši gan karavīri, gan iedzīvotāji. Ar to būs daudz jāstrādā.

Latvijas Radio: Serhij, izstāstiet savu stāstu, iepazīstiniet ar sevi. Kas jūs esat un kāds bijis jūsu ceļš līdz tam, ko jūs darāt tagad? 

Serhijs Titarenko: Esmu Krievijas–Ukrainas kara veterāns. Pagātnē biju profesionālā dienesta virsnieks. Dienestu beidzu 2015. gada sākumā pēc smaga ievainojuma kaujā Ukrainas austrumos. Biju helikoptera pilots. Dienestu beidzu majora pakāpē. Pēc ievainojuma sekoja ilgs ceļš ar operācijām un rehabilitāciju. Mans ievainojums mani iesēdināja ratiņkrēslā, kurā šobrīd dzīvoju visu laiku, dienu un nakti.

Pēc zināmas rehabilitācijas iziešanas man bija laiks slimnīcas gultā apdomāt dzīvi. Tad es izlēmu: ja es tomēr izdzīvošu, tad darīšu visu iespējamo, lai palīdzētu tādiem pašiem cilvēkiem kā es – ievainotajiem, kuru dzīve tāpēc pilnībā mainījusies. 2017. gadā es sāku mācīties psiholoģiju, inkluzīvo psiholoģiju, proti to, kas strādā ar cilvēkiem ar invaliditāti. 2020. gadā aizstāvēju maģistra darbu psiholoģijā. Kopš 2019. gada maija strādāju rehabilitācijas centrā cilvēkiem ar invaliditāti. Šobrīd tas ir darbs ar cilvēkiem, kuriem ir kādu ekstremitāšu amputācijas – [amputēta] viena, divas, augšējās, apakšējās. 

Helikopterā trāpīja raķete

Izstāstiet savu stāstu par ievainojumu, par helikopteru. Kas tur notika? 

Mūsu brigāde kopš Krimas aneksijas brīža tika pārsviesta uz Ukrainas austrumiem, dienvidaustrumiem. Tas bija tad, kad to visu pat vēl nesauca par pretterorisma operāciju jeb ATO. Toreiz to vēl nekā nesauca. Mēs vienkārši lidojām cīnīties pret agresiju. Mana pirmā rotācija Ukrainas austrumos bija no 8. marta līdz 15. aprīlim. Tās laikā tad arī sākās antiteroristiskā operācija. Mēnesi vēlāk sākās mana otrā rotācija un ilga līdz 4. jūnijam.

Todien mums bija kaujas uzdevums. Mēs – divi helikopteri – to agri no rīta paveicām, bija jāiznīcina pretinieks. Tad atgriezāmies uzpildīties un saņēmām jaunu, iepriekš neparedzētu uzdevumu. Atkal divas ekipāžas. Es vienā no tām pilota pozīcijā. Man jau bija kaujas pieredze miera uzturēšanas misijā Kongo Demokrātiskajā Republikā 2012. gadā – tur mums bija nedaudz jāpakaro. Un, protams, ka pirmie uz Krievijas agresijas atvairīšanu tika nosūtīti tie, kuriem bija kāda kaujas pieredze. Es tajā skaitā.

Uzdevuma laikā mēs nonācām apšaudē. Priekšā lidojošā ekipāža atšaudījās un devās prom no uzdevuma kursa, un mēs to pārņēmām. Uzbrukuma manevra laikā es pamanīju, kā no labās puses pa mums šauj no zenītraķešu kompleksa. Pirmā raķete tika izšauta pa pirmo helikopteru, bet pamatā trāpīja termoslazdā. Kad mēs veicām manevru, lai sāktu šaut, ieraudzīju, ka no tās pašas vietas nu jau lido raķete uz mums. Ziņoju komandierim. Mēs tomēr izlēmām atšaudīties un paveikt uzdoto. Tajā brīdī pa mūsu labās puses dzinēju trāpīja raķete. Nogranda sprādziens.

Helikopters sāka haotiski krist. Mēs ar komandieri mēģinājām to kaut kā stabilizēt. Nokritām no 100 metru augstuma, helikopters izšķīda un sprāga.

Tas bija pie Slovjanskas. Iegāzāmies tādos kā krūmos, tur bija akāciju jaunaudze. To ļoti labi atceros, jo kabīnes stiklam cauri bija izsities akācijas zars. Helikopters bija cietis tik stipri, ka mana kabīne bija pārlūzusi un es ar visu krēslu biju iekritis lūzuma vietā. Kritiena brīdī biju guvis nopietnu mugurkaula bojājumu un saviem spēkiem no kabīnes vairs nevarēju izkļūt. Visapkārt bija dūmi, visur sprāga. Es saucu palīgā. Zināju, ka komandieris ir izdzīvojis – redzēju viņu cauri dūmiem brīdī, kad viņš noskrēja gar helikoptera priekšpusi. Kad viņš pirmo reizi pienāca pie manas kabīnes, tā ir tāda kā aka, kā kapsula, es tajā biju diezgan dziļi iekritis. Kā vēlāk izrādījās, komandierim arī bija bojāts mugurkauls un apdegumi.

Viņš mēģināja mani izvilkt, bet mana uzkabe (tur bija magazīnas, aptieciņa, pistole un tā tālāk), tas viss uz manis jau bija apdedzis. Komandieris aiz tās mani satvēra, gribēja izvilkt, bet tā jau bija sakususi, saplīsa lupatu lēveros un nekas nesanāca. Viņš pazuda kaut kur dūmos. Es paliku viens pats degošā helikopterā. Atceros tādu epizodi – kabīne man aiz muguras jau dega. Jutu, ka uguns nāk man arvien tuvāk un tuvāk. Mums ķiverei aizmugurē ir tādi divi pievadi sakariem. Sajutu, ka tie sāk kust, un tas viss pilēja uz mugurkaula. Tas bija ļoti sāpīgi un nepatīkami.

Vienā no uzkabes kabatām bija pistole. Es uz to skatījos un domāju: ja vairs nevarēšu izturēt, droši vien nošaušos, jo paciest tādas sāpes jau kļuva neiespējami.

Un izlīst es nevarēju, jo tobrīd varēju pakustināt tikai labo roku un galvu. Viss pārējais bija nekustīgs vai salauzts, piemēram, kreisā roka.

Tajā brīdī komandieris otrreiz ielīda kabīnē, pārliecās pār malu, satvēra mani aiz jostas un sāk vilkt. Šoreiz viņam izdevās. Viņš mani pārvilka pāri apmalei, galva man jau bija ārā, bet ķermeņa lejasdaļa vēl kabīnē. Atceros, ka tajā brīdī viņam uz rokas dega āda. Tieši āda, nevis ekipējums vai forma. Viņš mani izvilka no kabīnes, sāka vilkt. Viņš pats mocījās sāpēs no saviem ievainojumiem un apdegumiem. Kad biju aizvilkts kādus 15 metrus no lidaparāta, es sapratu, ko no zīmē vārdi "īsts kaifs". Tas ir tad, kad svaigs apdegums saskaras ar slapjiem dubļiem. Tas ir reāls kaifs. Pa tiem dubļiem un zemi viņš mani bija aizvilcis tos 15 metrus. Mana ķivere bija pārplīsusi trāpījuma brīdī, un viena tās daļa bija man priekšā sejai, un pasauli redzēju tikai ar vienu aci. Tajā brīdī komandieris pateica, ka vairs sāpju dēļ nespēj mani vilkt.

Gulējām krūmos, bijām nokrituši starp ienaidnieka un mūsu karavīriem. Blakus ritēja kauja, virs galvām svilpa lodes.

Varēja dzirdēt, kā cauri krūmiem laužas kaut kāda tehnika – bruņumašīna vai kas tāds, katrā ziņā ne ar ķēdēm. Vēlāk izrādījās, ka tas bija bruņutransportieris, mūsējais. Dzirdēju, ka komandieris kliedz – nešauj, nešauj, savējie. Un tur kaujas laukā arī nevarēja saprast, kurš uz ko tur šauj. Skanēja automāta kārtas. Nodomāju – nu gan beigas. Komandiera vairs nav, es guļu krūmos, mani neredz, neuzsprāgu, nesadegu, bet tagad mani sabrauks bruņutransportieris krūmos. Tādas domas man bija. Droši vien dumjas, bet tobrīd tās tādas nešķita. Guļu es tur krūmos, dzirdu, kā turpat skrien cilvēki. Aizžmiedzu acis, jo sapratu – ja pirmais mani ieraudzīs pretinieks, gūstā mani neņems, vienkārši piebeigs, jo neesmu transportējams.

Tad kāds vienkārši paklupa pret manu plecu un pievērsa uzmanību. Vēl ciešāk aizžmiedzu acis, jo negribēju skatīties, kā mani nošauj. Tad pār mani kāds noliecas un teica: eu, brāl, kas noticis, kur esi ievainots, kur asinis? Atvēru savu vienu aci un ieraugu dzeltenu skoču, seržanta uzplečus un mediķa krustu. Viņš man uzreiz iespricēja butorfanolu, apskatīja, es pateicu, ka nejūtu ķermeni, ka, visticamāk, ir lauzta mugura. Viņš pasauca vēl divus karavīrus, viņi mani uzlika uz automātiem un sāka vilkt.

Tieši tajā brīdī sāka eksplodēt helikoptera munīcija. Tas bija aprīkots ar 23 milimetru lielgabalu. Lādiņi sāka lidot uz visām pusēm. Bija pagājušas kādas 15 minūtes, kopš biju helikopterā. Munīcija glabājās zem manas kabīnes. Tas nozīmē, ka pa šo laiku mana kabīne jau bija pilnībā izdegusi. Ja es tur būtu palicis, es vairs nebūtu starp dzīvajiem.

Un ja nebūtu komandiera….

Jā, ja nebūtu komandiera, manis nebūtu. Nu jā, tā tie 23 milimetru lādiņi tur tā lidoja. Tā ir pietiekami nopietna lieta. Viņi lienot mani ievilka grāvī pie ceļa. Tad es izdzirdēju ekipāžas komandieri, kurš izsauca mūsu brigādes medicīnisko evakuācijas helikopteri. Es to neredzēju, tikai pa daļai dzirdēju. Viņš teica – tūlīt izlido, mūs notrieca. Tur prasīja koordinātes, uz ko komandieris atbildēja: kādas vēl koordinātes, dūmus var redzēt pa gabalu – kā pacelsies, tā sapratīsi, kur lidot. Pēc laiciņa viņi pārlidoja virs mums. Desantnieki aizskrēja pēc nestuvēm un aiznesa uz helikopteru. Pēc tam mūs aizveda, cik atceros, uz Harkivu, sniedza pirmo palīdzību.

Lielas bailes un vēlme izdzīvot

Jūs nupat tā precīzi faktus izstāstījāt. Kāds bija tas emocionālais stāvoklis brīžos, kad nevarēji zināt, cik ilgi vēl būs jādzīvo?

Ir tāds stereotips no filmām vai grāmatām, ka pirms nāves visa dzīve noskrien gar acīm. Nekā tāda man nebija. Kad kritām un centāmies stabilizēt helikopteri, mēs cīnījāmies. Tobrīd domājām tikai par to, ka kaut kā vajag nosēdināt sašauto lidaparātu vai nokrist pēc iespējas maigāk.

Tāds "šeit un tagad" brīdis, ja?

Jā, tā kaut kā. Bet jā, pēc tam, kad biju iesprostots kabīnē, tur gan bija bail. Bija ļoti bail. Un galvā nāca nepavisam ne tās priecīgākās domas. Kad apsvēru nošaušanos, tas ilga dažas sekundes, bet tas bija ļoti izsvērts lēmums. Apdomāju visas iespējas savā arsenālā. Tad tiešām bija bail. Bet paralēli bija arī gatavība rīkoties. Tā ka tas bija apzināts domu gājiens.

Kad komandieris mani vilka laukā, bija cerība, ka dzīvošu. Vēl tagad atceros – varēju palīdzēt komandierim tikai ar savu vienu roku un ka saucu viņam: velc, velc, velc. Tā bija spēcīga vēlme izdzīvot, ja reiz nebiju sadedzis un bija izdevies mani izvilkt. Tajā brīdī kaut vai ar zobiem bija jāgraužas zemē, lai aizlīstu prom no degošā un sprāgstošā helikoptera, bija tomēr diezgan nepatīkams tas karstumiņš tur.

Kad jau gulēju krūmos, tās bija ne tik daudz bailes kā vilšanās. Tur izdzīvoju, nesadegu, mani izvilka, bet beigsies tas viss zem bruņutransportiera riteņiem vai nošaus. Bija ļoti, ļoti, ļoti liela vilšanās sajūta.

Bet tad, kad pieskrēja mūsu desantnieki, jau biju mierīgs. Sapratu, ka esmu izdzīvojis. Saņēmu pirmo palīdzību, mani velk ārā. Helikopterā jau biju pilnībā mierīgs. Kad pienāca helikoptera tehniķis no mūsu brigādes, vecāks par mani, un noteica "Mazais, mazais, viss būs labi, viss būs labi, mēs tevi tūlīt aizvedīsim uz slimnīcu", tad bija miers un nebija satraukuma.

Jā, tie ir īstie vārdi, pat ja dažkārt tā nav patiesība. Tā vienkārši ir jārunā. 

Jā, jā, tā ir.

Ko jūs no savas pieredzes sacītu, ko tas nozīmē būt tur tajā momentā? Pieļauju, ka esat arī ar daudziem citiem runājis, kuri ir bijuši tādā pašā vai līdzīgā situācijā kā jūs.

Zināt kā… Kad cilvēks saka, ka nebaidās no nāves, jāatgādina, ka no nāves baidās visi. Bet kritiskās situācijās, kad tiešām vajag upurēt savu dzīvību, tad nav to baiļu, ka, lūk, es tagad miršu. Savu nāvi un dzīvības upurēšanu puiši tad uztver kā instrumentu un kā vienīgo izeju. Tad viņi stāsta – ja, piemēram, mani saņem gūstā, es uzspridzinātu granātu un paņemtu viņus sev līdzi. Un viņi tiešām tā arī izdarītu.

Man tajā kabīnē bija līdzīgi – ja man tur būtu jāturpina sadegt un nebūtu iespējams izturēt, es, visticamāk, nošautos. Tas nav lēmums vai domas, kas rodas pašas no sevis. Lielākoties tās rodas bezizejas situācijā. Mūsu psihe to uztver kā instrumentu. Jo apzināti līdz tam nonākt – to tad laikam sauktu par pašnāvību. Mūsu psihe tam nav sagatavota. Tāpēc arī vieglāk to uztvert kā instrumentu, nevis kā apzinātu lēmumu. 

Psihe kā miesassargs

Bet saka, ka pats grūtākais seko tikai pēc tam. 

O jā, pavisam noteikti. Mums psihe ir kā miesassargs. Tā atslēdz vairumu kognitīvo funkciju un domāšanas procesu un sagrupējas ar mērķi izdzīvot. Un visi psihotraumatiskie notikumi – tie it kā iekapsulējas. Darbojas tikai tie procesi, kas vajadzīgi izdzīvošanai šeit un tagad.

Bet, kad cilvēkam vairs lielas briesmas nedraud un viņam ir plašāki resursi, mūsu psihe sāk vērt vaļā visas šīs atmiņas. Un bieži var dzirdēt, kā puiši slimnīcās vai rehabilitācijas centros, vai mājās man saka – es vairs nevaru izturēt, man iet ciet. Tad, lūk, tas ir tas gadījums, kad mūsu psihe sāk apstrādāt šo traumatisko pieredzi. Un tad ar to jau ir grūti tikt galā. Jo šie psihes aizsargmehānismi vairs nestrādā, jo vairs nav reāla apdraudējuma.

Dažkārt, kad ir traucējumi, tad tur ir vēl dziļāki procesi. Bet, kamēr līdz psihiskajiem traucējumiem vēl nav nonākts, tad iedomas, atmiņas rada vēl traumatiskāku efektu uz psihi, uz uzvedību, ietekmē emocijas. Un ar to tikt galā ir ļoti grūti. Tas viss akumulējas, un puišiem bieži uzmācas vainas sajūta, piemēram, izdzīvojušā efekts un tamlīdzīgi. Un tieši šīs traumatiskās pieredzes apstrāde ir pats grūtākais posms. Zinu no savas pieredzes. 

Šobrīd jūs strādājat tieši ar šādiem gadījumiem vai jau ar vēlākām stadijām, kur cilvēkam jāmācās atrast vieta savā jaunajā dzīvē, vai arī pavisam ko citu darāt? 

Jā un nē. Kāpēc? Tāpēc, ka

ir ļoti svarīgi pirmos soļus spert jau pēc iespējas agrāk, lai nākotnē nepieļautu psihisko traucējumu rašanos.

Mans uzdevums ir sniegt palīdzību traumatiskās kaujas pieredzes apstrādē un pārdzīvošanā. Īpaši jau tad, ja ir ievainojums. Es strādāju ar puišiem, kuriem visiem ir ievainojumi. Palīdzu apzināties savu jauno "es", sevi jaunā ķermenī, savu sakropļošanu, lai kā tas arī neskanētu. Jo viņu dzīve dalās "pirms" un "pēc". Es par sevi kādreiz puspajokam, pusnopietni stāstu, ka biju gara auguma zilacains gaišmatis, bet tagad esmu "kaut kas" ratiņos. Šīs domas apzināšanās un apstrāde var aizņemt ļoti ilgu laiku un prasīt ļoti daudz spēka. Ar to tad es arī strādāju.

Bet diemžēl, diemžēl mūsu sabiedrībā pagaidām nav šīs kultūras strādāt ar psihiskās veselības speciālistiem. Daudzi nesaprot, ka labāk darbu pie sava psihiskā stāvokļa ir sākt agrāk, nekā pēc tam tas atspēlēsies desmitkārtīgi. Ir reizes, kad puiši pēc ierašanās mūsu rehabilitācijas centrā atsakās no palīdzības. Tas parasti ir uzreiz pēc amputācijas operācijām. Tātad svaigi gadījumi.

Viņi atsakās no psiholoģiskās palīdzības, protezējas, atgriežas mājās vai savā vienībā, bet pēc kāda laika, piemēram, pusgada viņi vai nu zvana, vai brauc šurp un saka: Serhij, es vairs nevaru izturēt, sākušās panikas lēkmes, es nevaru gulēt. Tas jau ir rezultāts – pishotrauma ir sākusi izpausties. Ir vēl otra puse – puiši jau no pirmās dienas sāk strādāt ar psihologiem, psihoterapeitiem, iziet psihoedukācijas periodu, kad izstāstām, kas un kāpēc notiek mūsu psihē un ko ar to darīt, kā tas izpaužas un kā to nepieļaut. Un burtiski pēc dažiem mēnešiem cilvēks protezējas. Man ir vairāki tādi gadījumi, kad ir zaudēta roka, augsta labās rokas amputācija, bet viņi atgriežas frontē un šobrīd lieliski funkcionē. 

Taisnīguma sajūta un birokrātija

Es ne reizi vien esmu sajutis, ka tie, kuri ir ievainoti, joprojām atrodas rehabilitācijās, izstaro tādu kā depresīvu fonu, tādu kā nedaudz aizvainojumu uz visu pasauli un speciālistiem, kas ar viņiem strādā. Sak, kāpēc mums tur vēl kāds nepalīdz. Es ko tādu esmu novērojis.

Tā nav tik daudz depresija, kas jau būtu kā traucējums vai diagnoze.

Te vairāk runa ir par apātiju. Un tur klāt nāk vēl arī saasināta taisnīguma izjūta.

Tāda ir visiem veterāniem neatkarīgi no tā, vai viņi ir ievainoti vai nav. Tie, kuri ir piedalījušies kaujās, visticamāk, būs ar šo saasināto taisnīguma izjūtu. Tas, ko jūs sakāt, ir tieši šīs sajūtas izpausme. Jo karā viss ir skaidrs – tu viņu vai viņš tev. Tur viss ir melnbalts.

Kad cilvēks atgriežas civilajā dzīvē, tad mēs, veterāni, saskaramies ar milzīgu birokrātiju, kāds vēl prasa kaut kādus kapitālieguldījumus kukuļa formā. Tas ļoti saasina to sajūtu. Tad parādās sajūta, ka netiek novērtēts tas, ko esi darījis karā. Un tad daudzi saka – sasodīts, es taču par jums karoju, kamēr jūs te sēdējāt, un tagad jūs man sakiet, ka es kaut ko neesmu izdarījis vai atnesis. Tā ir reāla nenovērtēšanas sajūta. Es pats 2016. gada beigās izgāju šo posmu.

Visa to invaliditātes dokumentu un citu lietu kārtošana ir kā septiņi elles loki.

Tagad gan situācija ar katru dienu uzlabojas, bet joprojām saglabājas cilvēciskais faktors – joprojām jāsastop postpadomju dzīves izpratne, un tad ir sarežģīti. 

Gatavi atgriezties frontē

Vai savā ziņā var teikt, ka psihologi ar savu atbalstu un darbu var tiešāk vai netiešāk ietekmēt to, kas un kā notiek frontē? 

Es domāju, ka noteikti var ietekmēt. Vienīgais šķērslis tam ir paša klienta, paša karavīra vēlme saņemt šo palīdzību. Ja šīs vēlēšanās nav un ir pretestība, tad pat vislabākais psihologs vai psihoterapeits nespēs sniegt atbilstošu palīdzību tikai tāpēc vien, ka viņu neviens neņems nopietni. Bet, ja ir vēlēšanās, tad ir lieliski, ka viņi nāk pēc pašu iniciatīvas. Tad arī darbs veidojas pavisam citādāk, un ir daudz labāki rezultāti.

Minējāt piemēru ar puisi, kurš atgriezās frontē un atkal tai bija gatavs. 

Gatavi [frontē] atgriezties ir praktiski visi.

Viņi saka – es te tikai uz brīdi, uzlieciet man protēzi un man jāskrien atpakaļ pie saviem biedriem, jo viņi tur bez manis nevar. Bet diemžēl viena no psihologa darba sastāvdaļām ir likt pacientam, veterānam saprast, ka var notikt tā, ka tevi atpakaļ neņems, ņemot vērā tavu invaliditāti. To gadījumu, kad kādu paņem atpakaļ dienestā un ne obligāti uz pirmajām rindām, nav daudz. Tie pat ne tuvu nav 50%. Labākajā gadījumā tie varētu būt kādi 20%. Bet visiem pārējiem, kuri grib atpakaļ, bet veselības dēļ viņus neņem, to vajag pareizi izstāstīt. Viņiem tas ir jāsaprot un, galvenais, jāpieņem. Tā ir ļoti liela daļa no psihologa darba. Tas var būt ļoti sāpīgi. Es pats toreiz arī biju ne tik daudz noskumis un neapmierināts par to, ka man pateica, ka nevarēšu staigāt, bet gan

pat līdz asarām un kamolam kaklā biju brīdī, kad man pateica, ka esmu pilnībā atvaļināts no bruņotajiem spēkiem. 

Tā taču bija ļoti svarīga un liela jūsu dzīves daļa…

14 gadi formā. Man nemaz citas dzīves nebija. Man mans darbs patika. Es, ja tā var teikt, no tā "pavilkos" un kaifoju. Tā bija mans mērķis, un tas bija manas dzīves darbs. Un tad vienā brīdī tev pasaka, ka esi nekas. 

Pieredze palīdz darbā ar karavīriem

Jūs jau nedaudz pieminējāt, ka sarunājaties ar tiem, kuri ir tur – frontē – pelēkajās un nulles zonās. Jūsu bijušie klienti jums zvana, raksta?

Jā, man ir daži puiši, ko pazīstu jau no ATO laikiem, tas ir, jau no 2014., 2015. gada. Pēc tam viņus demobilizēja, un mēs bijām vienā veterānu grupā, bet pēc iebrukuma viņi atkal mobilizējās un devās uz kaujas zonām. Un gadās, ka nakts vidū, ap kādiem pulksten trijiem zvana un saka: Sera, ja es ar tevi tūlīt nevarēšu parunāt, tad, sasodīts, ir beigas. Un tā nu mēs sēžam līdz pieciem, sešiem rītā pie telefona, un tā viņam kļūst vieglāk, viņš motivējas, viņš izliek savu sāpi. Un arī tas ir psihologa darbs, jo es zinu, kā tas ir, kad vairs nevar izturēt. Tas ir daudz grūtāk nekā šeit nosacīti drošajā zonā. Jo tur nav, ar ko izrunāties un kaut ko apspriest. Bet domas jau nekur nepazūd. Tās pastāvīgi grozās un vārās galvā, un situācija lielākajā daļā gadījumu tikai samilst. Un to domu uzkaršanu vajag ar kaut ko nodzēst, bet tur jau nav ar ko. Tāpēc arī es tomēr ļaujos tādam solim, ka ir daži karavīri, kuriem ir mans numurs, kuriem ir ļauts man zvanīt jebkurā diennakts laikā. 

Jūs teicāt, ka "pavilkāties" no sava darba, kad bijāt karavīrs. No kā jūs "pavelkaties" jeb kas jūs aizrauj tagad psihologa darbā?

Ir tāda lieta kā izdegšana. Jebkurā darbā, dienestā tu nogursti un it kā zaudē jēgas sajūtu. Un psihologiem tādi brīži iestājas ļoti bieži, jo darbs ir ļoti smags emocionāli. Dažreiz no rīta tu vienkārši negribi braukt uz darbu, jo nav ne spēka, ne vēlēšanās, nekā. Bet! No kā tad es "pavelkos"? Kad atbraucu uz darbu un sarunājos ar puišiem un redzi, ka cilvēks ar tavu palīdzību atrod sev kādu risinājumu, pat ja tas ir tikai pagaidu risinājums, tad tas ir īsts kaifs. Mēs ar kolēģiem sakām – ja esi atnācis uz darbu un palīdzējis kaut vai vienam cilvēkam, diena nav nodzīvota velti.

Ja vari apzināties savu lomu un to, ka tu reāli kādam palīdzi, tā ir īsta bauda.

Psiholoģija ir zinātnes nozare bez robežām. Vienīgā robeža ir tevis paša zināšanas. Papildini zināšanas, un robežas paplašināsies. 

Tad tas ir tas, kā jūs redzat savu misiju? 

Ja reiz par misiju, tad varu piebilst, ka tad, kad pats gulēju slimnīcā – man bija daudz sarunu ar Dievu, ar sevi un tā tālāk, jo es pusgadu gulēju kā dārzenis. Un visas tās norunas un kompromisi ar Dievu ir pamatā tam, kas mani dzen uz priekšu šodien. Kā karavīrs esmu pienākuma cilvēks – ja esmu kādam kādreiz devis vārdu, es centīšos to maksimāli paveikt, kamēr vien man būs spēks. Te es runāju tieši par savu gadījumu, par savu darbu. 

Tas, ka jūs pats personīgi esat tam visam gājis cauri pēc ievainojuma – redzējāt, kā uz jums šauj, pārdzīvojāt visas tās bailes, pats esat ratiņkrēslā – ko tas nozīmē jūsu klientiem un pacientiem, kad ar viņiem runājat? Kur ir atšķirība, ka ar viņiem runājat jūs un ka runā kādi citi kolēģi, kas to visu nav paši piedzīvojuši un ir vienkārši psihologi?

Tā ir ļoti liela starpība, jo tas noņem vienu no nopietnākajām barjerām. Kad viņi atnāk uz kabinetu pie psihologa, viņi saka – par ko gan mēs te varam runāt, ja tu no tā pats nesaproti burtiski neko. Ar mani tāda lieta neiet cauri. Kad es viņiem īsumā izstāstu savu stāstu, viņi mēdz secināt, ka viņiem salīdzinot vispār nav nekādu problēmu. Tam ir ļoti liela nozīme. Ir tāda lieta kā empātija, kad sarunu biedri iejūtas viens otra lomā. Tas ļoti palīdz darbā ar ievainotajiem puišiem, ar pacientiem, jo man ir pieredze, kurā varu dalīties un kuras viņiem vēl nav.

Es viņiem kļūstu par tādu kā vecāko cīņu biedru. Viņi pie manis nāk pēc padoma un jautā: kā tu domā, kā tev bija? Tas reāli palīdz.

Vēlāk, kad viņi saprot, kas tā psihiskā veselība tāda ir, kā ar to strādāt, tad viņi var bez grūtībām un barjerām strādāt arī ar pārējiem speciālistiem. 

Nav tā, ka kolēģi psihologi jūs apskauž par to, ka esat ratiņkrēslā? 

Nu, tā var teikt [smejas]. No profesionālā skatu punkta, jā. Ar savu stāvokli, pieredzi un domām šajā gadījumā esmu nedaudz lielāks eksperts – tā būtu korektāk sacīt. Bet, jā, ja kāds ir draugos ar melno humoru, tad šeit tādam var atrast vietu. 

Kara rezultātā jārēķinās ar psihotraumām

Mēs redzam, ka valstis, kuras vēlas palīdzēt, dara visu iespējamo, lai sniegtu gan psiholoģisko, gan medicīnisko palīdzību. Es pieļauju, ka Ukrainā karavīru, kam vajag šādu palīdzību, ir daudzkārt vairāk nekā jums ir psihologu. Kāda ir šī situācija Ukrainā?

Pavisam noteikti partnervalstu palīdzība ir nepārvērtējama bez nekādiem pārspīlējumiem. Patstāvīgi tikt galā ar tik spēcīgu agresiju mums būtu desmitiem reižu grūtāk. Ja skatāmies tieši uz psiholoģisko aspektu, tad šī joma Ukrainā attīstās. Kopš 2014. gada bijis ļoti daudz psihiskās veselības speciālistu apmācības programmu. Es pats ne reizi vien esmu mācījies pie kolēģiem no Izraēlas vai Savienotajām Valstīm, vai Ungārijas, arī no Baltijas valstīm. Mums mācīja dažādu metodiku, procesuālas lietas un psiholoģiskās palīdzības sniegšanu.

Psihologu Ukrainā kļūst arvien vairāk. Mēs, protams, darba gaitā uzsitam paši savus punus, jo visu zināt vai visam būt gataviem nav iespējams. Bet Ukrainā mēs iegūstam pieredzi, kurā jau paši varam dalīties ar ārvalstu kolēģiem. Notiek daudz kopīgu konferenču un sanāksmju. Un tur jau mūs varbūt mazāk māca, bet gan mēs apspriežam savu pieredzi kā līdzīgs ar līdzīgu ar kolēģiem no valstīm, kur pieredze ir krietni senāka. 

Lūdzu, izstāstiet pāris piemērus, ko ukraiņu psihiskās veselības speciālisti šobrīd var dot ārzemju kolēģiem un viņi joprojām var dot jums.

Ir lietas, kuras jāpraktizē gadiem, jāveic izmeklējumi, jāizvēlas optimālie risinājumi. Mums šī laika nav. Mēs šeit izmantojam viņu algoritmus. Bet ar tiem jāmāk pareizi strādāt. To viņi mums var dot.

Ko mēs varam dot? Ir ļoti maz valstu, kas pētījumos kara psiholoģijā var izmantot pieredzi no karadarbības savā teritorijā. Tas ir ļoti svarīgs aspekts. Tas atstāj ļoti spēcīgu ietekmi uz uztveri, uz reakciju, uz emocijām, uz motivāciju utt. Ar šo savu pieredzi mēs dalāmies ar saviem ārvalstu partneriem. Viņiem ir bijusi pieredze ar karu citās zemēs, kā, piemēram, amerikāņiem ar karu Irākā. Taču tā ir pavisam cita pieeja, cita motivācija un līdz ar to arī cita psihes un sabiedrības reakcija. Jo karavīru nevar aplūkot atrauti no visa pārējā. Viņš darbojas noteiktā kontekstā, kur liela loma ir sabiedrībai ap viņu. Un mums ir šāda unikāla kompleksā pieredze, kuras citiem nav. 

Ja mēs paskatāmies tās pašas amerikāņu filmas par viņu veterāniem pēc Vjetnamas kara, viņu dzīves pēc tam bieži iegājušas ne tajās patīkamākajās sliedēs. Jūs šādus stāstus skatāties realitātē jau apmēram 10 gadus, kādu iespaidu uz sabiedrību atstāj karš. Lai kāds arī nebūtu šī kara rezultāts, kādas sekas tas atstās uz ukraiņu sabiedrību – gan uz civiliedzīvotāju, gan uz karavīru mentālo veselību? Cik milzīgs būs šis efekts vai defekts? 

Es nevaru uz to šobrīd statistiski paraudzīties, jo tā joprojām ir tālu no pilnības. Bet varu noteikti sacīt, ka

jārēķinās ar psihotraumām, kas radušās, piedaloties karā vai civiliedzīvotājiem okupētajās teritorijās vai vietās, kur varbūt nekaro, bet kur bieži atlido raķetes vai droni. Sabiedrība mainās.

Es runāju par to nemitīgo raķetes atlidošanas sajūtu. Es, piemēram, dzīvoju Ukrainas rietumos, arī man tuvumā vairākreiz tādas raķetes ir atlidojušas. Tas iedzīvotājus tur tādā kā mobilizētā stāvoklī. Un tas ir stress, kam piemīt īpašība uzkrāties. Un mūsu sabiedrībā tas jau ir sakrājies līdz kritiskai robežai.

Daudzi ārvalstu speciālisti brīnās, cik liels ir mūsu iekšējais resurss, lai šo stresu pārdzīvotu. Bet brīdī, kad pienāks uzvara – mūsu, protams –, sabiedrība nosacīti atslābināsies. Tikai tad sāks parādīties šī uzkrātā stresa sekas. Ja ar karavīriem šie procesi ir vairāk vai mazāk saprotami, tad civiliedzīvotājiem variantu, kā tas var izpausties, būs tik daudz, ka psihologiem darba būs nu ļoti daudz. Jau tagad ir daudz darāmā, bet būs vēl daudzkārt vairāk.

Ja mēs laikus visu to traumatisko pieredzi apstrādāsim un pārdzīvosim, un izdarīsim pareizos secinājumus, tad viss būs kārtībā.

Ja ne, manuprāt, situācija būs diezgan skumja. Tur parādīsies kaut kas degradējošs. 

Jā, diemžēl. Un nobeigumā – ko mums novēlēt jums pašam?

Man? Spēku, resursus un motivāciju. Tas ir tas, kā dažreiz pietrūkst, kad sākas izdegšana un kad vairums cilvēku nesaprot to, kas jāsaprot man ar savu pieredzi. Un spēku vajag, lai skaidrotu sevis pieredzēto un saprasto tiem, kuri to vēl nav sapratuši, jo tas ir ļoti svarīgi. Uzvaru var nenovēlēt, tā tāpat mums būs cieta kā dzelzsbetons. 

Liels paldies jums par šo sarunu. 

Vienmēr laipni.