Latvijas parlaments maijā vēlēs jaunu Valsts prezidentu, sesto pēc kārtas kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Raidījuma viešņa Vaira Vīķe-Freiberga Valsts prezidentes amatā bija no 1999. līdz 2007. gadam. Prezidentūras laikā viņa aktīvi piedalījās valsts tiesisko pamatu nostiprināšanas procesā, iestājās par Latvijas ārpolitikas interesēm, palīdzot gan Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā, gan Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (NATO). Bijusi arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretāra īpašā sūtne reformu jautājumos un arī Baltijas valstu kandidāte ANO ģenerālsekretāra amatam.
Gints Grūbe: Kaut kur klausījos, ka jūs šobrīd strādājat pie saviem memuāriem. Vai jūs esat domājusi par tādiem savas dzīves variantiem, ja 20. gadsimta Eiropas vēsture vai Latvijas vēsture būtu bijusi citādāka?
Vaira Vīķe-Freiberga: Man galvenais mūža pārdomu objekts, protams, ir bijis tas, kāpēc Latvija pazaudēja savu neatkarību. Es kā deviņus, desmit gadus vecs bērns izlasīju Aleksandra Grīna "Nameja gredzenu", "Zemes atjaunotājus", Annas Brigaderes "Kvēlošā lokā", kas ir par Pirmo pasaules karu ļoti interesants romāns, Aleksandra Grīna "Dvēseļu puteni" – visas šīs detaļas par to, kādā veidā Latvija izcīnīja savu brīvību.
Mana personīgā pieredze kā bēgļu bērnam, un, trīs dienas pirms Rīga krita sarkanarmijas rokās, ļoti īsā laikā paņemot pāris mantiņas, cik nu var rokā paņemt, atstājot uz mūžīgiem laikiem savas mājas, savu dzīvokli, man tas ir rūpējis – kāpēc lietas tā notika? Kā tās būtu varējušas notikt citādi?
Galvenokārt man rūpēja tas, kāpēc tik ilgi mums bija jācīnās par neatkarību un kāpēc mēs to tik ātri pazaudējām. Tās citas detaļas man šķita sekundāras.
Protams, mani jau trimdas gados sāka nodarbināt arī tas jautājums, kad atgūsim neatkarību, jo es biju pilnīgi pārliecināta par to, ka Padomju Savienība nav ilglaicīgs veidojums. Tā varētu būt ilgāka nekā mans cilvēka mūžs, bet gadu simteņiem tā nebūs spējīga pastāvēt, tā noteikti sabruks pati no saviem strukturālajiem vājumiem, neadekvāto uzbūvi un principiem. Mani jau sāka nodarbināt domas par to, kāda veida Latvija būs atbrīvotā Latvija, kad būs atjaunota brīvība. Man šķita, ka starp trimdiniekiem, kas bija aktīvi, kā paši uzskatīja, politiskajā arēnā, daži bija tik konservatīvi savos uzskatos un iestrēguši kaut kur 30. gadu diezgan autoritārā domāšanas veidā, ka es jau tad sapratu, ka mums būs jāmaina domāšanas veidi, būs jāmodernizējas, salīdzinot ar Kārļa Ulmaņa Latviju.
Tā nevarēs būt Kārļa Ulmaņa Latvijas kopija, tai būs jābūt modernai demokrātijai, kam ir jāspēj stāvēt blakus Rietumu demokrātijām, kas kopš Otrā pasaules kara nebija stāvējušas uz vietas, bet kurās gan tautas vispārējā noskaņojumā, gan vērtību ziņā un dažādās citās vairāk vai mazāk būtiskās niansēs sabiedrība bija mainījusies, un jaunai, atbrīvotai Latvijai būs jābūt, manā uzskatā, liberālākai, nekā to redzēja vecā paaudze, trimdas paaudze.
Tā radās šī plaisa starp jauniem un veciem. Viņi paši to neapjēdza, ka tas ir konservatīvisms pret liberālismu.
Profesors Aivars Stranga rakstīja savā jaunajā grāmatā par to, vai Ulmanis varēja vai nevarēja novērst okupāciju. Viņš rakstīja, ka neapsūdzēsim Ulmani par to, par ko ir jāapsūdz Staļins, bet viņa versija bija, ka varēja skaļāk kliegt.
Absolūti!
Tikt okupētai vai zaudēt kaut vai karu mazai valstij pret milzīgu valsti nav negods, bet padoties bez neviena šāviena un teikt, ka tā ir draudzīga valsts, kura jāuzņem ar atplestām rokām un ar kuru draudzīgi jāsadzīvo – tā, man šķiet, ir kauna lieta.
Ir dažādi laiki un, protams, vienmēr ir arī dažādas līderisma izpausmes politiskajā kultūrā. Kā jūs analizētu tieši šo pēdējo 30 gadu periodu Latvijā no tāda līderisma viedokļa? Mums ir bijis dažādu vērtību cīņu lauks, kurā politiskie līderi ir veidojušies. Nereti arī par Eiropas politiskajiem līderiem saka, ka pazūd tādi vizionārie līderi.
Redziet, tas uzsvars, kas ir likts uz līderību, man šķiet, ka pēdējā laikā ir kļuvis par klišeju. Tas vārds pats ir nodilis un gandrīz neko vairs nenozīmē.
Nav tādas organizācijas, kaut vai bērnudārzu līmenī, kas nebūtu jauno līderu organizācija. Savā ziņā, jā, taisnība, es pati piedalos organizācijās, kur mums ir jauno līderu grupas, tie jaunie līderi ir priecīgi iepazīties, samainīties ar domām ar tādiem, kas ir bijuši [līderi] vismaz oficiāli, teiksim, likumu pieņemšanas vai lēmumu pieņemšanas līmenī, vai kā premjeri, kā prezidenti, kā valstu ministri, kā starptautisko organizāciju vadītāji. Bet tā doma, ka pasaule virzās uz priekšu, pateicoties vizionārām personībām... Tās vizionārās personības drīzāk būtu filozofi un dzejnieki.
Latviešiem vizionāra personība bija Imants Ziedonis ļoti daudzos un dažādos veidos. Savā, mazliet citādā veidā, arī Jānis Peters to ir darījis, sevišķi pirmajos neatkarības gados, kad viņš bija vēstnieks Krievijā un no dzejnieka kļuva par diplomātu.
Idejas ir vajadzīgas, tas ideju leaderships [vadība], tas gan ir ļoti būtisks.
Tajā brīdī, kad sabiedrībā nemana vairs kaut ko, kas aizrauj, kas iedvesmo, izņemot naidu, sadismu, vardarbību, iedzīvošanos uz citu rēķina, stāvus bagātam palikt ar kaut kādām negodīgām afērām, citus izputinot, tad mēs sakām – nē, te kaut kas vairs nav kārtībā.
Tie vadmotīvi, vaduguns, kas cilvēku prātus ir aizņēmuši, nav tie īstie, un te ir vajadzīgs kāds, kas to darītu. Savā laikā bija tā – karalim bija vara, un baznīca nodrošināja, kā saka, morālo un taisno ceļu, lai pilsoņi sekotu. Bet to, cik efektīva vai cik neefektīva tāda absolūtas varas sadalīšana var būt, to jau mēs redzam mūsdienu Afganistānā un mūsdienu Irānā. Irānā, ja nemaldos, bija 280 nāves sodi šogad līdz maija vidum izpildīti.
Tie arī bija roku rokā ar pareizticīgo baznīcu, kas realizē savu...
Jā, tikko divus pakāra, kā viņi to bija nosaukuši, par zaimošanu pret Korānu. Tā atkal nav iedvesmojoša pieeja, lai cilātu dvēseli, lai viņi justos iedvesmoti, apgaroti, humānāki, cilvēcīgāki savās domās. Ar tāda veida leadershipu [vadību] tas ir posts un bēdas, un asiņu jūra.
Jūsuprāt, kas būtu tās prioritātes gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan arī attiecībā uz ārpolitiku, kuras nākamajam prezidentam būtu visbūtiskākās?
Satversme jau sniedz ietvaru, kurā prezidentam ir jādarbojas, un nosaka to, ka mēs esam parlamentāra, nevis prezidentāla republika.
Prezidentālās republikās prezidentam ir personīga autoritāte, vara viņa rokās, eksekutīvās izpildvaras elementi ir prezidenta rokās, un līdz ar to viņš vai viņa var nākt ar savu personīgo programmu, ko viņš uzņemsies. Citiem vārdiem sakot, to pašu, ko sniedz politiskās partijas parlamenta vēlēšanu laikā. Prezidentālā republikā kā Amerikā prezidents pārstāv vienu partiju, tātad viņam pati par sevi jau ir partijas programma. Viņa partija viņu izraugās, jo viņa redzējums, vīzija un apņemšanās sakrīt ar to, ko partija vēlas, un viņam būs pietiekami liela autoritāte un spēks, lai censtos to izpildīt. Kaut gan, protams, arī prezidentālā republikā ir vajadzīgs parlamenta, parasti divu palātu akcepts.
Parlamentārā republikā Satversme prasa vispirms prezidentam būt politiski neitrālam, viņš vai viņa nepārstāv nekādas politiskās partijas. Otrkārt, viņam nedod nekādu izpildvaru. Varētu teikt, nelaiž viņu naudas lietām ne tuvumā.
Tas bija savā ziņā skumji un reizē amizanti, es apbraukāju visu Latviju, biju vietējās pašvaldībās, pēc tam man bija tikšanās ar iedzīvotājiem, un viņi man uzdeva visādus jautājumus un ļoti bieži sūdzējās, kāpēc mums ir tik zemas pensijas. Ja nu ir viens cilvēks valstī, kam nav nekādas teikšanas par to, cik lielas ir skolotāju algas vai cik lielas ir vecuma pensijas, visbālākais sakars ar naudu, tad tas ir prezidents.
Tā ir izpildvaras privilēģija. Prezidentam pēc Latvijas Satversmes ir tiesības Saeimai atgriezt otrreizējai caurlūkošanai visus likumus, izņemot – uzminiet, kuru? – budžetu.
Bet ir divas jomas, kur prezidentam ir īpašas varas elementi, un tās ir ārlietas un drošība. Tās ir ļoti svarīgas. Bija tādi brīži, kad pavīdēja iespēja, ka Latvija nekļūtu par NATO locekli, jo bija vairāki elementi, kas neatbilda tām prasībām, kas bija vajadzīgas. Bija jāpārliecina mūsu politiķi atbildēt šīm prasībām un darīt to, ko sagaida NATO, un pārliecināt esošo dalībvalstu līderus, no vienas puses militāros, bet galvenokārt politiskos līderus par to, ka, – jā, mēs esam gatavi.
Jūs esat teikusi vairākkārt, ka Latvija par matu tiesu varēja nekļūt par NATO dalībvalsti.
Jā, tieši tā, es strādāju melnās miesās, jo es redzēju to pretargumentu kalnu, kas bija – priekš kam mums tas vajadzīgs?
Man viens amerikāņu senators jautāja – ko lai saku saviem vēlētājiem, ja jums uzbruks Krievija un jūs būsiet NATO locekļi? Maniem vēlētājiem būs jāsūta savi dēli un meitas mirt par jūsu zemi. Es teicu, bet jūs taču esat jau sūtījuši savus dēlus un meitas uz daudz neizdevīgākām vietām, kā, piemēram, Vjetnamu, kur jums galīgi nevajadzēja būt un krist šajās kaujās.
Es pavadīju ļoti garas stundas, lai katram savos vārdos un atbilstoši viņa interesēm un intelektuālajam līmenim, kā saka, lobētu šo Latvijas ideju – tas būs jūsu drošībai, tas nāks par labu. Redziet, teikt viņiem – mēs gribētu būt drošībā, lūdzu, esiet tik labi, sargājiet mūs, – tas ir tāds arguments, kas iet tik tālu un ne tālāk.
Šobrīd Latvija ir NATO, nākamajam prezidentam šis jautājums kādā ziņā būs tikpat svarīgs?
Viņam būs jābūt nomodā par to, lai Latvija neiemieg, lai Latvijas drošības spēki neiemieg. Es skatos, piemēram, internetā dažādas debašu programmas no dažādām valstīm, kur pensionēti franču ģenerāļi saka: mēs esam savus bruņotos spēkus nolaiduši līdz kliņķim. Par Zviedriju paši zviedri mazāk izsakās, bet bijušie NATO ģenerāļi saka: Zviedrija savus bruņotos spēkus ir nolaidusi līdz kliņķim, Bundesvērs vispār ir ēna no tā, kas kādreiz Bundesvērs bija.
Vienu vārdu sakot, bija tāds periods, kad bija cerība, ka Krievija būs miermīlīga valsts, ka krievi darīs to pašu, ko tās republikas, kas viņai gar tuvo robežu, kas kļuva par demokrātiskām valstīm. Kādēļ mums ieguldīt savā drošībā, ja mēs varam ieguldīt citās lietās, kas varbūt tautai labāk patiks? Bet, redziet, drošība ir kaut kas, kur ir jāiegulda vienmēr.
Manā izpratnē viens no prezidenta pienākumiem Latvijā, ņemot vērā Latvijas vēsturi un ģeogrāfisko novietojumu, kas nemainīsies nākotnē, būs rūpēties par to, lai mūsu izpildvara un mūsu aizsardzība turētos līmenī un turētos līdzi mūsu sabiedrotajiem, un lai šī sadarbība ar mūsu sabiedrotajiem turpinātos.
Šis tad ir jautājums par tām attiecībām ar draugiem un sabiedrotajiem, jo šobrīd pastāv viena versija, ka prezidentu var ievēlēt ar balsīm, kuras pārstāv izteikti vai slēpti prokremliski politiķi. Ir jautājums par to, kā uz to skatās sabiedrotie? Kādā veidā ar šādām balsīm ir iespējams tālāk veidot tās sarunas, par kurām jūs runājāt? Vai tur ir risks?
Es domāju, ka tā ir diezgan oriģināla situācija. Tipiski jau ir tā, ka, lai arī mūsu prezidenti pēc Satversmes kļūst neitrāli, tajā brīdī, kad viņi ir ievēlēti, vairāk nekā puse no viņiem ir bijuši politiskas partijas biedri tajā brīdī, kad viņi tika ievēlēti. Ulmaņa kungs bija Zemnieku savienībā un Bērziņa kungs arī, un tādā veidā.
Šī piederība nav tāda pati kā Amerikā, kad tev ir demokrāts vai republikānis kā prezidents un viņš nes tās savas partijas vērtības kā galvenās un svarīgākās. Katram prezidentam ir atstāta zināma rīcības brīvība nākt ar savu zīmogu, savai prezidentūrai uzspiest zināmu zīmogu tam, ko viņš izvirza kā svarīgāko.
Cik man zināms, tad šobrīd Latvijas Saeimā nav neviena deputāta, kas būtu publiski deklarējis, ka viņš vai viņa ir pret Latvijas suverenitāti, neatkarību, piederību NATO, Eiropas Savienībai un visiem šiem pamata principiem.
Ja tādi būtu, tad manā izpratnē te būtu darbs mūsu drošības dienestiem, jo es to uzskatītu kā valsts nodevību. Lai viņi nevarētu pārstāvēt tautu parlamentā, ja viņi tur ir iekļuvuši, slēpjot šo savu nostāju.
Ja viņiem ir kaut kādas slēptas simpātijas, tad atkal tas ir mūsu drošības dienestiem uzdevums – sameklēt un atrast, vai personām, kas ir parlamentārieši, ir kādi slēpti sakari un kontakti ar Latvijai naidīgām personām. Atklāti naidīgām personām vai atklāti naidīgām organizācijām, vai atklāti naidīgām valstīm. Bet, ja viņi ir savā vēlēšanu kampaņā jau deklarējuši, ka viņi ir par neatkarīgu Latviju, ka viņi ir par Latviju kā NATO locekli, ka viņi ir par Latviju kā Eiropas Savienības dalībvalsti, tad nav iemeslu viņu balsis neņemt par pilnu.
Tomēr karš Ukrainā maina radikāli to, kāda ir šo spēku attieksme pret Krieviju.
Saprotiet, tas ir profesionāļu darbs. To nevaru es te, tantiņa studijā, vai cita tantiņa uz ielas vienkārši pateikt, vai jebkurš žurnālists pateikt – tas ir vai nav lojāls mūsu valstij. Tas ir profesionāls darbs, kas jāveic mūsu drošības dienestiem. Ja parādās šaubas par mūsu parlamenta deputātu lojalitāti valstij, tad tas ir signāls, trauksmes signāls, zvaniņš, ka viņiem tas ir jādara.
Bet Eiropas Parlamentā mēs jau redzam šādu problēmu daudzām valstīm ar deputātiem.
Pār viņu deputātiem mums nav varas, Latvijas valstij ir vara pār saviem deputātiem.
Ko iesākt ar šīm bailēm? Tās var nosaukt par kolektīvām bailēm, kas šobrīd ir mūs pārņēmušas?
Es ļoti pārdzīvoju par to, kas notiek Ukrainā, un katru dienu sekoju līdzi visiem notikumiem ļoti detalizēti, cik nu detalizēti tas ir iespējams.
Par Latviju šobrīd man nav bail tāpēc, ka es esmu pilnīgā pārliecībā un drošībā,
jo ir doktrīna, kas sākotnēji īstenībā bija divdomīga, par to [NATO] piekto pantu, jo tur jau ietekmes aģentu iespaidā parādījās tāda doma, ka tas piektais pants jau nepiespiež tūliņ momentā visiem doties tur un cīnīties pretī. Tagad tomēr, kā es saku, ir atmodušās tās valstis, kas domāja, ka var uz saviem lauriem dusēt. Nevar dusēt uz saviem lauriem drošības jautājumos.
Jūs arī savā prezidentūras laikā vairākkārt veidojāt savu politiku attiecībās ar Krieviju, kas ietvēra gan tikšanos ar Krievijas prezidentu [Vladimiru] Putinu, gan bija virkne uzdevumu, ko Krievijas puse mēģināja uzdot jums kā prezidentei. Viens no izplatītākajiem ir – nu tieciet galā ar šo jautājumu par krievvalodīgajiem Latvijā.
Kad es atgriezos Latvijā, es saskatīju, ka mēs turpināsim to pašu, kā varētu teikt, propagandu par to, kas ir Latvijai jāstāsta pasaulei par sevi – ka mēs esam daudz cietusī tauta, kas 45 gadus bijusi zem svešas okupācijas, kas kara laikā ir divu totalitāru valstu okupāciju pārdzīvojusi, ka mēs esam tādi kalnā kāpēji, kam būs grūts ceļš, lai atkal nostabilizētu drošu demokrātiju. Kam būs grūti pēc šiem neefektīvās apsaimniekošanas gadiem uzbūvēt un celt tādu ekonomiku, kas ir pasaules līmenī spējīga konkurēt un nenoslīkt.
Man tas savā ziņā bija šoks un pārsteigums. Pirms inaugurācijas, vēl sēžot Latvijas Institūta telpās, man sāka nākt klāt ārzemju žurnālisti, un es sagaidīju, ka varēšu viņiem tagad sniegt to "raudu stāstu" kā Izraēlas bērni par savām ciešanām Babilonas gūstā jeb Ēģiptes verdzībā un tādā garā, ka mēs esam bijuši zem komunisma jūga. Bet viņi nāk ar kareivīgu nostāju un saka – ko jūs tagad domājat darīt ar tiem nabaga krievvalodīgajiem, kuriem tagad būs jāmācās latviešu valoda? It kā tas būtu kaut kāds viņiem milzīgs pāri darījums.
Es pārspīlēju, protams, to frāzējumu, ne jau tādos vārdos viņi to teica, bet tā doma tāda bija. Pirmā doma, ko jūs darīsiet ar saviem nabaga krievvalodīgajiem. Bet kur šis Rietumu žurnālists, teiksim, amerikāņu žurnālists, kur viņš rezidē? Maskavā.
Visiem, kas nāca no Maskavas, raudu mūris bija par šejienes bijušo okupantu ciešanām, nevis par apspiestās tautas ciešanām.
Žurnālistiem, kam rezidence bija Helsinkos, jau bija mazliet citāda pieeja un saprašana. Ja man tagad, kad skatos internetā, ir jāklausās, ka prezidents Putins taču savos sākumos bija demokrātisks un šķita gluži normāls cilvēks, tad es jums varu teikt, ka manas pirmās tikšanās reizē viņš uzstājās un viņa pirmais vārds bija – kas tā ir par traģēdiju, ka starp mūsu zemēm tagad ir robeža, ka tur ir robežkontroles punkti, ka tagad ir vajadzīgas pases, lai cilvēki varētu tikt pie saviem radiem Maskavā no Rīgas, un tādā garā.
Tā ka prezidentam Putinam tā bija kā prioritāte, tā sajūta, ka krievvalodīgajiem, ja viņi kādreiz vēsturē savu kāju kaut kur ir spēruši, tad uz mūžu mūžiem viņiem tur būtu jābūt kā kungiem un pavēlniekiem.
Visiem citiem būtu jāpielāgojas viņiem, vienalga, kas tā par zemi. To es redzēju no pirmās dienas.
Bet kādēļ jūs toreiz izlēmāt mācīties krievu valodu?
Tāpēc, ka Latvijā sabiedrība ir jāintegrē. Mēs nevaram atļauties naidīgu divkopienu valsti, kas tā kā palestīnieši un izraēlieši nonāk līdz vardarbībai savā starpā.
Ir viena tauta, kura vēsturisko apstākļu dēļ ir multinacionāla, un tāda, jāsaka, Latvija ir bijusi gadu simtiem. Ne jau, ka tā vienmēr būtu bijusi 90% latviska, nu nē. Tas bija labas gribas žests, lai mudinātu uz savstarpēju sapratni. Tas bija arī aicinājums – ja cilvēks var izrādīt labu gribu un mācīties valodu, tad jebkurš cits to var darīt arī, mācoties latviešu valodu.
Bet mana labā griba pazuda, es teikšu godīgi, tajā dienā, kad pie manis atnāca it kā krievu skolu pārstāves. Tādas jaunas sievietes, kas, izrādās, nebija vispār vidusskolnieces, bet bija universitātes studentes, un sāka man stāstīt, cik ārkārtīgi kaitīga esot šī prasība – prast divas valodas. Tātad latviešu valodu mācīties bērniem, kuri uzauguši ar krievu valodu kā mātes valodu. Tas esot smadzenēm kaitīgi, nerviem kaitīgi un šausmīga nasta, kaut kas gandrīz necilvēcīgs.
Tad es viņām pateicu – ziniet, cik man ir zināms, un es zinu to no savas pieredzes, jauniem cilvēkiem, bērniem un pusaudžiem iemācīties vienu svešvalodu ir ārkārtīgi viegli. Daba mums ir devusi smadzenēm fleksibilitāti, līdz 18 gadiem ir īpaši viegli iemācīties svešvalodu.
Kāpēc tad man, relatīvi vecam cilvēkam, pūlēties mācīties valodu, kura man nav nepieciešama, jo tā nav valsts valoda?
Es uzskatu, ka valoda vienmēr ir bagātība, un es to būtu darījusi, ja nebūtu man šīs preilenes atnākušas un stāstījušas, cik tas ir smadzenēm kaitīgi.
