Arnis Krauze: "Brīva prese, kas sāka veidoties Atmodas laikā, ir viens no pamatu pamatiem tam, ka Latvijas attīstība ir bijusi sekmīga. Atmodas laikā nepastāvēja debates par žurnālista ētiku lielā mērā tādēļ, ka tajā laikā nebija iedomājams pērkams žurnālists. Tomēr 90. gadu sākums arī presē atnesa korupciju un pērkamus rakstus. Šo taku ieviesa politbiznesmeņi 1993. gada un 1995. gada vēlēšanās, un diemžēl politiķi pa šo taku turpina staigāt arī tagad."
Toreizējā laikraksta "Diena" galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte šos vārdus teica 1998. gada oktobrī, kad Rīgas Latviešu biedrībā tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgade.
Sarmīte Ēlerte aktīvi līdzdarbojās Atmodas procesos, 18 gadu garumā vadīja reiz ļoti ietekmīgo laikrakstu "Diena", bijusi kultūras ministre, Saeimas deputāte; dažādu amatu uzskaitījums būtu ļoti garš, tādēļ paliksim pie šī brīža oficiālā statusa – Valsts prezidenta padomniece un padomnieku biroja vadītāja.
Ar kādām domām, ar kādām pārdomām jūs raugāties uz 31. maiju, kad mūsu parlaments vēlēs nākamo Valsts prezidentu?
Sarmīte Ēlerte: 31. maijā Latvijai ir nepieciešams prezidents, kas tūlīt un bez kavēšanās ar izpratni var piedalīties svarīgākajā, kas šobrīd Latvijā ir, un tā ir Latvijas drošība. Tātad kompetence, izpratne ārpolitikā, šo ārpolitisko loku pazīšana. Man liekas arī, ka no citu valstu līderu solidaritātes ir atkarīga Latvijas drošība, no NATO valstu līderu solidaritātes. Šo valstu iedzīvotāji bieži ir ļoti tālu no Latvijas un ļoti bieži pat nav šeit bijuši, viņu [interese] par to, ka mēs dzīvojam vienā vērtību lokā, ka viņiem ir interese un arī pienākums aizsargāt Baltiju, aizsargāt NATO austrumu flangu, ir lielā mērā atkarīga no tā, kā viņi identificē attiecīgo nāciju ar tās līderiem. Tāpēc šī kompetence, šī atpazīstamība starptautiskajā arēnā Latvijai šobrīd ir ļoti nozīmīga. Tas Latvijas tuvākās un tālākās nākotnes interesēs Saeimas deputātiem būtu jāņem vērā.
No trīs oficiāli izvirzītajiem kandidātiem – Uldis Pīlēns, Edgars Rinkēvičs un Elīna Pinto –, kuru jūs redzat, kurš šobrīd ir vistuvāk Rīgas pils atslēgām?
Ne es, ne kāds cits līdz galam to šobrīd nevar prognozēt, bet vistuvāk tam kritērijam, kuru es nupat uzstādīju, neapšaubāmi ir Rinkēvičs. Nevis vistuvāk, – viņš tam atbilst.
Vai jūs redzat arī scenāriju, ka pirmajā reizē prezidents netiek ievēlēts un ārpus šiem trim tiks meklēts vēl kāds?
Tas ir ļoti iespējams. Es arī ļoti sen pazīstu Uldi Pīlēnu, pazīstu no laikiem, kad viņš bija Liepājas galvenais arhitekts, tātad no tik seniem laikiem. Un tieši tāpēc, ka es viņu pazīstu un viņu cienu, es viņam no sirds nenovēlu kļūt par prezidentu ar Šlesera un Rosļikova balsīm. Tā runāšana, ka visas balsis ir vienādas, nav taisnība, jo varētu jautāt, bet kāpēc tad nevar izveidot valdību, kuru vadītu Rosļikovs vai Šlesers? Kāpēc tur pēkšņi visas balsis nav vienādas?
Eksprezidents Zatlers mums pirms nedēļas raidījumā teica, ka visas balsis Saeimā ir vienādas.
Jā, bet ne izvēloties valdību, izvēloties [prezidentu], jo, izvēloties valdību, Saeima izvēlas valsts politisko identitāti un virzienu, izvēloties prezidentu tāpat. Tas ir iemesls, kāpēc es no sirds viņam to nenovēlu.
Prezidenta Egila Levita lēmums izstāties no prezidenta vēlēšanu sacensības. Cik šis lēmums jums pašai bija pārsteigums, vai arī prezidents Levits ar jums kā padomnieci konsultējās – ko darīt, kādus uzsvarus savā paziņojumā likt? Kas šajā trešdienā notika, jo rīta pusē no prezidenta komandas cilvēkiem mediji saņēma apstiprinājumu, ka prezidents piedalīsies prezidenta kandidātu debatēs, bet atnāca pēcpusdiena, un prezidents Levits saka, ka viņš vairs nav kandidāts.
Šajā trešdienā nenotika nekas īpašs, tas bija lēmums, kurš visu laiku pastāvēja kā iespējams un kurš pamazām nobrieda, un nobrieda tā iemesla dēļ, ka patiesībā bija izveidojusies tāda situācija, kas, ļoti iespējams, veda uz to, ka tiks ievēlēts Pīlēns par prezidentu. Levita atkāpšanās atvēra šo lauku citu iespēju meklēšanai. Tajā trešdienas rītā tiešām varu apliecināt, ka nenotika nekas, jo ne es, ne prezidents nebijām redzējuši [Krišjāņa] Kariņa ("Jaunā Vienotība") interviju, kuru mēģināja kaut kā sasaistīt ar to lēmumu. Tas lēmums tika pieņemts no rīta, un tikšanās ar Kariņu mums bija tikai pēc tam.
Cik daudz prezidents konsultējās ar jums, lai šo lēmumu pieņemtu?
Tas ir prezidenta lēmums, un viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas klausās visus, bet lēmumu pieņem pats. Es domāju, ar tādu zināmu tiesneša rutīnu tos lēmumus arī ļoti rūpīgi izsver. Tā kā padomus var dot jebkurš, bet lēmumus pieņem viņš pats.
Pagājušajā nedēļā ar bijušo prezidentu Valdi Zatleru runājām par sabiedrības uzticību prezidentiem, arī Egilam Levitam. Tas, ko rāda sabiedrības aptaujas un dažādas reitingu līknes, liecina, ka uzticību varētu vēlēties krietni augstāku. Prezidents Zatlers teica, ka ne visi Egila Levita vēstījumi un prioritātes, iespējams, plašākai sabiedrībai bija izprotami.
Tad droši vien jāsāk ar to, kas bija Levita prioritātes. Tā, pirmkārt, bija Latvijas drošība, un es domāju, ka tur ir panākts [daudz], tiešām panākts, un to nav izdarījis viņš viens, bet ciešā sadarbībā ar ārlietu ministru, ar Saeimas vadītāju. Ir Madrides NATO samita lēmumi, kas konceptuāli maina NATO stratēģiju un ļoti būtiski paaugstina mūsu drošību. Šādi lēmumi nekrīt no gaisa, tas ir ilgstošs process, panākot vienprātību B9 valstu vidū (tas ir tā saucamais Bukarestes devītnieks, austrumu flanga valstis), panākot šī viedokļa uzklausīšanu un atbalstu jau plašākajā vidē. Tātad Latvijas drošība. Otrkārt, kas arī ir Latvijas drošība, atbalsts Ukrainai. Ne jau velti šogad Ļvivā, kad prezidents Volodimirs Zelenskis bija saaicinājis Amerikas tieslietu ministri, Eiropas Savienības ģenerālprokurorus un ministrus, viņš tieši Egilu Levitu aicināja atklāt šo forumu un runāt par starptautiskā tribunāla izveidi. Attiecībā uz izpratni par Krievijas impēriju, attiecībā uz izpratni par Ukrainas tiesībām uz savu valsti, tādā Eiropas publiskajā telpā, īpaši vācvalodīgajā telpā, ja mēs paskatāmies, nopietni šo valstu izdevumi ir intervējuši un vērsušies tieši pie Levita pēc viedokļa. Tieši Levitu aicināja uzrunāt Bundestāgu. Vai Latvijas sabiedrībai interesē šis ārpolitiskais darbs, kas, ņemot vērā Satversmi, ir prezidenta numur viens no viņa ļoti ierobežotajām pilnvarām?
Kāda būtu jūsu atbilde, vai Latvijas lielākajai daļai tas interesē?
Nu, iespējams, ka neinteresē. Otrs ļoti svarīgs prezidenta Levita darbības virziens ir Latvijas valsts nacionālā identitāte, nacionālā latviskā identitāte, kuru viņš skata no dekolonizācijas aspekta. No aspekta, ka tā koloniālā politika, kas notika okupācijas laikā, vēl joprojām ir redzama mūsu ielās, mūsu publiskajā telpā, mūsu vēstures izpratnē. Lielā mērā tas, ka arī šī Eiropas kopējā atmiņa vai izpratne par to, kas īsti notika šeit laikā pēc dzelzs priekškara, vēl nav vispārpieņemta, tajā skaitā arī rietumvalstīs, kur viņš ir strādājis. Vēl viens interesants it kā atsevišķs fakts – prezidents Levits iestājās un panāca sarunās ar Izglītības ministriju, ka no 2026. gada ir noteikts, ka otrā svešvaloda skolās būs kāda no Eiropas Savienības valodām. Vēl joprojām skolās dominē krievu valoda kā otrā svešvaloda pēc angļu. Tas ir vēl viens solis dekolonizācijas virzienā. Mēs esam Eiropas daļa, mēs esam Eiropas kultūrtelpā, mums ir jāzina Eiropas valodas, nevis Krievijas valoda. Trešais ļoti svarīgais viņa prezidentūras virziens ir bijis Latvijas konkurētspēja, kuras pamatu viņš redz tikai un vienīgi izglītībā, īpaši augstākajā izglītībā un zinātnē, pietiekamā finansējumā, tajā skaitā humanitārajās zinātnēs. Es domāju, ka bez viņa atkārtotas [uzstāšanas] gan Saeimas runās, gan sarunās ar premjeru tas, ka valdība ir apņēmusies līdz 1,5% palielināt finansējumu zinātnei, pētniecībai, augstākajai izglītībai, tas nebūtu noticis. Mēs atpaliekam, un lielā mērā tāpēc, ka mums šī modernitātes pamata nav vai tas nav pietiekami stiprs.
Par jūsu kā prezidenta padomnieces darbu. Padomnieka uzdevums ir gan veidot prezidenta darba un dienas kārtību, gan saprast, kas ir un kas nav svarīgi. Kā jums pašai šķiet, kā jums izdevās sataustīt sabiedrības pulsu, noskaņojumu?
Viens no virzieniem, kas prezidentu patiesībā ir ļoti interesējis, ir reģionālās vizītes. Viņš ir bijis gandrīz vai pilnīgi visos Latvijas novados, tajā skaitā pirms reformas, kad to novadu bija daudz vairāk. Es domāju, ka to sabiedrības pulsu tu lielā mērā izjūti, tieši runājot ar cilvēkiem, runājot ar cilvēkiem novados, ar uzņēmējiem, skolotājiem. Katru reizi, kad mēs braucam uz kādu novadu, mēs noteikti ejam arī uz skolām, uz slimnīcām. Tas ir veids, kā izjust to. Tajā pašā laikā es domāju, ka Levitam ir raksturīgi tas, ka, ja viņam par kādu lietu ir pārliecība, tad viņš šo pārliecību arī neslēpj. Piemēram, viņa pārliecība bija, ka pandēmijas laikā mums ir jābūt racionāliem, ka mums ir jāklausās zinātnes atziņās, ka cilvēkiem ir jāpotējas un ka tie, kas nepotējas, apdraud tos, kas gribētu izvairīties no šīs slimības.
Un tiem nebūs Ziemassvētku, bija šis citāts.
Jā, un kā mēs atceramies, ļoti daudz cilvēku bija iegrimuši visādos misticisma stāstos. Tiem cilvēkiem, protams, ļoti nepatika tas, ko Levits darīja. Tāpat es domāju, ka ļoti daudziem arī nepatīk viņa nostāja par Latvijas dekolonizāciju, arī tā nepatīk.
Daudzi cilvēki arī no viņa kā jurista sagaidīja daudzos jautājumos daudz skaidrāku valodu, piemēram, stāstā par Stambulas konvencijas ratifikāciju Saeimā.
Jā, šajā jautājumā viņš uzskata, un to viņš arī ir teicis intervijās, ka šo konvenciju var ratificēt, to ir atzinusi arī Satversmes tiesa, un, ja kādam ir kādi iebildumi, tad līdzīgi kā atsevišķas valstis [to dara], tai var pievienot arī savu īpašo viedokli vai komentāru. To, cik zinu, ir darījusi Horvātija, Ukraina, Polija.
Jūs kā padomniece viņam varbūt ieteicāt šajā jautājumā to vēstījumu skaidrāku paust?
Viņš šo vēstījumu ir skaidri paudis pavisam nesen intervijā žurnālam "Ir".
Bet tas jau ir faktiski prezidentūras beigu posmā. Pirms tam daļa ļaudis sagaidīja no prezidenta skaļāku balsi šajā jautājumā.
Jā, bet tad, kad viņam jautā, tad viņš arī atbild. Varbūt agrāk tik skaidri arī nejautāja. Tā ir Saeimas atbildība, un diemžēl mēs redzam, ka Saeima to ir atkārtoti noraidījusi, – prezidents nevar pieņemt konvenciju.
Tiesību jurists, savulaik arī prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos jautājumos Edgars Pastars "Twitter" rakstīja: "Vēsturiskās zemes, kas ir simboliski, būs svarīgi vēlāk. Nebija Levita laiks. Pandēmija un ekonomika viņu nesaistīja, tiesiskuma sardzē nebija. Negaidīti. Ātri apskatot, vismazāk veto gadījumi mūsu laikos." Arī tāds vērtējums.
Jā, es neesmu izsekojusi, vai to veto gadījumu ir vairāk vai mazāk. Likumdošanas jomā, es domāju, prezidents Levits ir bijis ļoti aktīvs. Viņš ir pats rakstījis likumus vai piedāvājis likumu labojumus. Viņš ir panācis izmaiņas tiesiskuma jomā, runājot un vienojoties ar Saeimas deputātiem un Saeimas komisijas vadītājiem, piemēram, uz iespēju samazināšanu novilcināt tiesu procesus, kas mēs zinām ir bijusi ilgstoša problēma. Viņš ir vairākkārt iesniedzis grozījumus, kas ir arī pieņemti, partiju finansēšanas likumā. Ja mēs runājam par tiesiskumu, tad uzņēmēju finansētas partijas ir viens no netiesiskuma pīlāriem, kas ir radījis vidi vienai iespējai korumpēt politisko sistēmu. Viņš ir konsekventi iestājies no savas prezidentūras sākuma, ka ir jāpalielina finansējums, arī nācis ar priekšlikumiem, un tas ir arī pieņemts. Demokrātijas pamatā ir partijas, mēs nevaram dzīvot demokrātijā bez partijām. Sabiedrības interesēs ir, ka šīs partijas netiek finansētas no oligarhiem vai uzņēmējiem, kuriem ir savas intereses.
Dažādas naida, melu kampaņas ir piedzīvojis katrs no atjaunotās Latvijas prezidentiem, bet pret prezidentu Levitu bija ļoti masīvas dažādas kampaņas sociālajos tīklos. Ar ko jūs to izskaidrotu?
Es domāju, to var izskaidrot gan ar sociālo mediju ietekmi vispār mūsu informācijas telpā, kura ir ar katru gadu augoša, kas nozīmē, ka arī tie informācijas avoti kļūst arvien sasmalcinātāki, kas nozīmē, ka sabiedrība dzīvo arvien atšķirīgākos informācijas avotos. Vēl es to skaidroju ar ļoti apzinātu kampaņu, kuras mērķis ir diskreditēt Latvijas valsti, un labs veids, kā to darīt, ir tieši caur noteiktām personībām. Sabiedrisko mediju portālā ir Anitas Braunas raksts par šo tēmu, atsaucoties uz Somijas gadījumu un izpēti. Tās Kremļa troļļu fermas jau darbojas, tai skaitā pamudinot visādus vietējos dīvainīšus, kas labprāt pieslejas šādiem Kremļa iniciētiem uzbrukumiem.
Kāda ir viņu motivācija to darīt?
Diskreditēt Latviju?
Vietējiem.
Vietējiem vienkārši prāta trūkst, pieslejoties šādiem Kremļa iniciētiem uzbrukumiem. Labi atceros, piemēram, 2008. gadā uzsvērti parādījās, ka Latvija ir neizdevusies valsts. Runāju ar vienu igauņu [prezidenta] Ilvesa padomnieku, kas tieši atbildēja par viņa publisko politiku, un viņš teica, ka ir interesanti paskatīties, ka vienlaicīgi parādās Igaunijā un Latvijā pēc būtības vienādi vēstījumi – tik un tik kilometru līdz Tallinai vai līdz Rīgai, tā valsts ir zudusi, mēs viņu tūlīt paņemsim… Diemžēl, es domāju, ka mums trūkst tādas sabiedriskās drošības, kopējās sabiedriskās drošības pret visu šo dezinformāciju un naida runu, un trūkst arī kritiskās izvērtēšanas vai zināmas cilvēka psiholoģiskās drošības.
Ja reiz pieminējām medijus, tad par tiem arī turpināsim, runājot par mediju spēku, kvalitāti un ietekmi. Pēc jūsu vārdiem – Atmodas laikā nebija iedomājama pērkama prese. Kurš bija tas brīdis, kad šī situācija mainījās un rakstus presē jau varēja nopirkt, varēja sākt runāt par korupciju medijos?
Es domāju, ka tas bija 90. gadu sākums. Toreiz pastāvēja daudzi preses izdevumi, kuri nebija spējīgi nopelnīt savai dzīvošanai. Tas ir viens. Otrs, tur bija korupcija gan institucionālā līmenī, medija kopējā līmenī, gan atsevišķu žurnālistu līmenī. Manas atmiņas no tā laika liecina, ka arī žurnālistu vidē nebija izpratnes, ka tas ir kaut kas slikts. Man bija diskusija ar vienu krievu preses žurnālistu, kas ļoti brīnījās – kāpēc žurnālists nevar ņemt naudu par to, ko viņš raksta? "Dienai" tas bija ārkārtīgi svarīgs princips, un es atceros, ka mēs sākām iznākt 90. gadā, un tas varēja būt 91. gadā, kad uzzinājām, ka viens no mūsu biznesa žurnālistiem ir ņēmis naudu, un mēs viņu ļoti publiski atbrīvojām no darba. Visiem bija skaidrs, kāpēc, tas netika slēpts, un mums "Dienā" bija arī iekšējās ētikas kodekss, kas ir tā vadlīnijas, ko žurnālisti drīkst. Tas ir pašsaprotami, ka žurnālisti nedrīkst ņemt naudu par savu darbu no kāda no ārpuses, izņemot no darba devēja. Es domāju, ka tāpēc arī daudziem kolēģiem citos medijos bija greizsirdība un dusmas uz "Dienu", jo mēs jau rakstījām arī par citiem medijiem, pārmetot viņiem, ka viņiem nav šo ētikas standartu. Mēs darbojāmies kā zināms policists mediju aprindās, kas vienmēr nav patīkami.
Jūs jau zināt, ka ik pa laikam ir šis jautājums, cik godīgi Sarmīte Ēlerte tika pie "Dienas" akcijām? "Diena" pati daudz rakstīja par privatizāciju un prihvatizāciju, bet vai arī "Dienas" gadījumā nebija šis prihvatizācijas ceļš, tas jums tiek pārmests jau gadu gadiem.
"Dienas" privatizācija, es domāju, ir viscaurlūkojamākais privatizācijas gadījums. Dibinot "Dienu" ar Augstākās Padomes un Ministru Padomes lēmumu, šajā lēmumā bija ierakstīts, ka "Diena" tiks privatizēta, jo mēs ļoti labi apzinājāmies, ka tas ir vienīgais veids, kā šo laikrakstu izveidot, bet vienīgais veids, kā tam pastāvēt, ir neatkarīgi no politiskās varas. Par "Dienas" privatizāciju bija divi Augstākās Padomes – tā laika parlamenta – lēmumi. Jebkurš, kurš vēlējās kļūt par "Dienas" akcionāru, par tādu varēja kļūt. Man šķiet, ka mūsu kopējais akcionāru skaits bija ap 160. Katrs varēja nopirkt tik akciju, cik grib, un tad, kad šis process jau tuvojās izskaņai, [Ivars] Godmanis izdomāja, ka – kā tad viņš, Ministru prezidents, varētu dzīvot bez savas avīzes, un tad es zinu, ka mēs teicām – nu, tad mēs pērkam piecus burtus. Tā arī bija, mēs nopirkām no valsts piecus burtus "Diena", jo visi gludekļi, aizkari, datori, tas viss palika Godmanim.
Daudz bija gadījumu, kad "Diena" nonāca konfliktos ar politiķiem?
Tas bija nepārtraukti, vienkārši nepārtraukti, jo, kā jau jūs teicāt, "Diena" bija ļoti ietekmīgs medijs. No tā, ko rakstīja "Dienā", tā dienaskārtība lielā mērā tika ietekmēta un dažkārt arī veidota. Mums, protams, bija gadu desmitu attiecības ar Aivaru Lembergu, kuras sākās tādējādi, ka tika pieņemts likums, ka Valsts kontrole varēs kontrolēt arī pašvaldības, kas līdz tam nez kāpēc nebija. Aivars Lembergs pateica, ka viņš šo likumu nepildīs, un mēs pateicām, ka viņam tas likums ir jāpilda. No tā laika sākās zināma Aivara Lemberga apsēstība ar "Dienu", no kā izrietēja viss tālākais – gan "Neatkarīgās Rīta Avīzes" iegūšana, gan beigās "Dienas" nopirkšana no mistiskiem starpniekinvestoriem pa vidu.
Lietas sākas un beidzas, bet kaut kas nozīmīgs paliek. Man liekas, ja nerunā par to, ka vienmēr būs ļoti interesanti pētīt vēsturi, ejot cauri "Dienas" lapām, ir divas nozīmīgas lietas. Man liekas, ka vesela paaudze, jo tie tomēr bija 20 gadi, ir izaugusi, un tāda lēmumu pieņēmēju paaudze ir izaugusi, lielā mērā arī sekojot un apzinot pasauli caur "Dienas" skata logu.
Arī žurnālistu paaudze ir izaugusi "Dienā".
Otrs, ko gribēju teikt, žurnālistu paaudze, kura ir joprojām, un tie ir, manuprāt, ļoti profesionāli un ļoti ētiski godīgi cilvēki.
Kāpēc Sarmīte Ēlerte aizgāja no "Dienas"?
Pirmo reizi es teicu, ka iešu prom no "Dienas" ap 2010. gadu, un 18 gadi šajā amatā ir ļoti, ļoti… Mēs toreiz nezinājām vārdu izdegšana, bet domāju, ka kaut kas tamlīdzīgs tur bija. Lai cik man nozīmīgs liekas un svarīgs bija tas darbs, ko mēs darījām, ne miega sapņos, ne nomodā man nekad nav gribējies tur atgriezties. Ir tādas vietas, kur gribas atgriezties, bet droši vien es pārāk daudz iztērēju no sevis ļoti intensīvā 18 gadu skrējienā.
KONTEKSTS:
Līdzšinējais Valsts prezidents Egils Levits paziņojis, ka nekandidēs uz otro pilnvaru termiņu.
Šobrīd uz augsto amatu kandidē trīs pretendenti – "Apvienotā saraksta" virzītais uzņēmējs Uldis Pīlēns, "Jaunās Vienotības" virzītais pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kā arī opozīcijas partijas "Progresīvie" virzītā biedrības "esiLV" vadītāja Elīna Pinto.
Amata pretendentu vārdus Saeimā varēja iesniegt no 9. līdz 13. maijam. Valsts prezidenta vēlēšanas notiks 31. maijā.