Dīvs Reiznieks: Pastāstiet galveno, kas mums būtu jāzina par jums.

Kristīna Ļjuļčenko: Es esmu teātra un kino režisore. Esmu no Krimas, no Sevastopoles. Kad 2014.gadā sākās karš, es pārcēlos uz Kijivas pievārti. Kad sākās notikumi Donbasā, es turpināju veidot dokumentālās filmas, bet vienlaikus kopā ar kolēģiem kļuvām par brīvprātīgajiem Donbasā. No 2014. līdz 2016.gadam kara skartajās teritorijās piedāvājām terapiju. Tad arī sāku darboties šajā sfērā.

Parunāsim par projektu "Мої лялькові історії". Vai izrunāju to pareizi?

Jā, "Мої лялькові історії" jeb "Mani leļļu stāsti".

Rotaļlietas ir jebkuras bērnības neatņemama sastāvdaļa. Bet kā, izmantojot lelles, var palīdzēt bērniem atgūties no dažādām psiholoģiskām traumām, jo tas ir tas, ko šajā projektā darāt, vai ne?

Jā, tā ir. Iepriekš mēs ar kolēģiem esam praktizējuši dažādus mākslas terapijas veidus, - drāmas terapiju, kustību terapiju. Esam veidojuši projektus bērniem un pusaudžiem kara skartajās teritorijās. 

Kad pirms diviem gadiem sākās lielais karš, pēc tam, kad pirmās emocijas bija pierimušas, mēs sanācām kopā ar kolēģiem un sākām domāt, ko varam darīt lietas labā. Un nolēmām, ka labākais risinājums būtu palīdzēt bērniem, izmantojot lelles un spēles elementus. 

Mana pirmā izglītība ir leļļu teātra aktrise. Arī draugos man ir daudzi leļļu teātru aktieri un režisori. Sapratām, ka šis būtu vieglākais veids, kā palīdzēt bērniem atklāt savas emocijas. Tā šajā mākslas terapijas projektā centrālo lomu ieņēma tieši lelles.

Caur rotaļām nošķirt emocijas 

Vai tās ir kā nodarbības? Saprotu, ka tās notiek brīvdienās divu mēnešu garumā. Kas notiek, kad bērni ir ieradušies?

Šis projekts notiek trīs vietās – Kijivā, Harkivā un Brejā, Īrijā. Ir divas vecuma grupas. Katrā pilsētā tas ir nedaudz citādāk. Piemēram, Harkivā ir vairāk pusaudžu, savukārt Īrijā, kur es vadu nodarbības, ir vairāk mazu bērnu – no sešiem līdz astoņiem deviņiem gadiem. Bet Kijivā ir divas grupas: 6-8 gadiem un 9-15 gadiem. 

Šis kurss tika radīts, pateicoties ieguldījumam no trijām dažādām pusēm. Pirmkārt, tas ir Harkivas akadēmiskais leļļu teātris, Kijivā mums bija mūziķu, kā arī leļļu teātra aktieri un režisori. Savukārt no Vācijas piesaistījām leļļu terapijas eksperti, kura mums palīdzēja tieši ar psiholoģisko aspektu.  

Uz šiem trijiem vaļiem tad arī balstās nodarbības. Katra nodarbība ir citādāka. Piemēram, vienā mēs gatavojam maskas un strādājam ar savām negatīvajām emocijām. Runājam ar bērniem par ļaunajiem monstriem, ko monstri grib nogalināt, ko viņi grib apēst – runājam par šiem ļaunajiem tēliem. Citā nodarbībā gatavojam lellītes no diedziņiem. Te svarīga ir tauste, krāsas, šī varoņa noskaņojums.  Tāpēc

mūsu darbā kā galveno rīku izmantojam lelles, jo tās dod iespēju dalīt izjūtas. Tevis radītais tēls var raudāt, bet tu neraudi. Tava lelle var nogalināt, bet tu nevari.

Jāatceras, ka tie ir bērni un tās emocijas, kas ir viņu dzīvē, ir tik dažādas. Es kā pieaugušais varu redzēt, kā viņi caur savām lellēm izspēlē šīs emocijas. Tur ir ļoti, ļoti daudz slāņu, arī neapzinātas lietas. 

Tāpat mūsu nodarbībās ir arī mūzikas terapijas elementi, jo tas palīdz bērniem atvērties.

Kopumā mūsu nodarbības ilgst divus mēnešus, un katra tikšanās reize ir citādāka. Piemēram, vienā centrālā tēma ir planētas. Bērni rada gan paši savas planētas, gan noskaņu uz tās, gan tēlus, kas uz šīm planētām dzīvo. Tāpat viņi izdomā, vai konkrētai planētai ir kāda saskarsme ar citām planētām, vai tā izplatījumā ir viena.  

Mūsu nodarbību pamatā ir spēles elements un sarunas. Bērni stāsta, kas noticis viņu dzīvēs pa šo nedēļu, kopš tikāmies pagājušo reizi. 

Savukārt mums – nodarbību vadītājiem jeb, kā paši sakām, kuratoriem – katru nedēļu ir tiešsaistes tikšanās, kurās pārrunājam savu pieredzi.

Un tad, piemēram, Harkivas kuratore stāsta: šonedēļ izdomājām jaunu joku par raķetēm, kas pilsētu apšaudīja vakar. 

Saprotiet – visi esam cilvēki, piemēram, nesen meitenes no Harkivas teica, ka nebija pārliecinātas, vai varēs novadīt nodarbību, jo īsu mirkli pirms tam bija kārtējais uzlidojums pilsētai, kurā gāja bojā daudzi bērni un viņas bija ļoti bēdīgā noskaņojumā. Te palīdz psihologu konsultācijas ārpus nodarbībām. 

Bet jāsaka, ka šīs tikšanās ar bērniem terapeitisku efektu atstāj ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem. Esam tikai cilvēki. Jā, mēs varam kontrolēt situāciju, taču arī mēs pārdzīvojam to pašu, ko bērni, un esam tajā visā iekšā.

Kāda ir nodarbību vadītāju loma un uzdevums?

Kad darbojamies mazo bērnu grupās, dažbrīd ir sajūta, ka mums jābūt viņu skolotājiem kā bērnudārzā vai skolā, taču vienlaikus mēs spēlējamies un esam pastāvīgā dialogā ar bērniem: tu vari to paveikt; kā tas izskatās; ko par to domā; varbūt darām šādi? Un tad man atbild: nē, es gribu sēdēt zem galda. Es saku: labi, vari sēdēt zem galda. Viņiem vienkārši vajadzīgs laiks, lai pierastu pie jaunās vides, jauniem cilvēkiem. Un tad pēc otrās vai trešās nodarbības viņi ir gatavi nākt laukā no pagaldes.

Jā, mūsu nodarbības pārsvarā notiek, izmantojot spēles elementus.  Mēs neesam kā skolotāji. Mēģinām būt viņu līmenī, runāt ar viņiem kā līdzīgs ar līdzīgu – atvērti un uzticami. Vienmēr prasām viņiem: kas tev ir vajadzīgs, ko tu jūti, ko tu par to domā?

Ko gribat sasniegt ar šīm nodarbībām?

Šī projekta mērķis ir strādāt ar bērnu emocijām. Ļaut viņiem saprast, ka, piemēram, tu drīksti būt skumīgs.

Jo ir brīži, kad kāds sāk raudāt tāpēc, ka esam aizskāruši kādu viņiem jūtīgu tēmu. Es neesmu psihologs, taču mēs ieklausāmies bērnos, mēs ar viņiem runājam, taču neejam dziļi iekšā šajā emocionālajā aspektā. Mēs viņiem vienkārši darām zināmu, ka nav nekā ļauna, ja tev ir šādas emocija. Svarīgi saprast, ko ar tām darīt. Izmantojot rotaļas, bērni var nošķirt šīs atšķirīgas emocijas – vienas ir viņu, bet citas var piešķirt viņu radītajiem tēliem. 

Piemēram, ja esam uztaisījuši kādu monstru, kas skrien apkārt, galinādams nost citus, pēc tam varam to apspriest – redz, tās bija maskas, kam bija šīs negatīvās emocijas. Bet ko jūti tu pats? Dažbrīd, protams, ir grūti nodalīt sevi no paša radītajiem tēliem, bet ar laiku to var mainīt, un tad mēs varam runāt par šo negatīvo tēlu. Vai viņā ir arī kādas labās puses?

Protams, mēs nevaram mainīt bērnu skatījumu, taču, pirmkārt, mēs viņiem dodam iespēju spēlēties… Mēs saprotam, ka visiem bērniem, ne tikai ukraiņiem, vajadzīga mīlestība, taču, ņemot vērā esošo situāciju, manuprāt, ukraiņu bērniem vajag nedaudz vairāk uzmanību un mīlestību. Un tāpēc mēs šo darām. Izmantojot rotaļas. 

Ukrainā karš ir skāris visus

Kāds ir šo nodarbību organizatoriskais process?

Kijivā un Harkivā šīs nodarbības rīkojam bērniem, kuru ģimenes kara dēļ bijušas spiestas pārcelties no savām mājām uz citiem reģioniem. Ir daudzas palīdzības organizācijas, kas palīdz šiem cilvēkiem. Informāciju par mūsu nodarbībām izplatījām tieši caur šīm organizācijām. Mēs gan saņēmām daudz vēstuļu no mātēm, kuras rakstīja, ka nav bijušas spiestas nekur pārcelties, bet ļoti gribētu, lai arī viņu bērni varētu piedalīties. Protams, nevaram aizvērt durvis arī šādu cilvēku priekšā, jo, iespējams, ģimenē ir karavīri vai brīvprātīgie. Patiesībā jau visus, kuri dzīvo Ukrainā, tā vai citādi karš ir skāris. 

Cik daudz bērnu ir vienā šādā nodarbību grupā?

Mēs sev paši esam noteikuši limitu – 10 bērni, taču dažreiz sanāk arī 12.

Vai ir pieprasījums pēc vairāk šādām nodarbībām? Es saprotu, ka šo kursu divu mēnešu periods drīz noslēgsies. Kādi ir plāni nākotnei?

Nākamajā nedēļā dodos uz Ukrainu, un tad redzēsim. Šis būs jautājums, ko projekta rīkotāju grupā tieši apspriedīsim. Protams, šādus projektus īstenosim vēl. "Leļļu stāstus" varējām īstenot, pateicoties projekta "Kultūra palīdz" finansiālajam atbalstam, ko ar Eiropas Savienības palīdzību īsteno nevalstiskās organizācijas "Zusa" un "Інша Освіта".

Protams, gribam to darīt vēl. Mums jau ir idejas, kas būtu jāpamaina, kā piesaistīt vairāk bērnu, jo tādu, kuriem šis vajadzīgs, ir daudz vairāk. Redzēs, kā mums klāsies. 

Saprotu, ka pirmā reize, kad izmēģinājāt šāda veida projektu, bija Bučā.

Jā.

Vai tā pieredze deva jums pārliecību, ka šādas nodarbības dod rezultātu un tādas jārīko vēl?

Jā, tas bija efektīvi. Tobrīd šajās leļļu terapijas nodarbībās ar bērniem strādāja 4 kuratori. Tas notika 2022.gada augustā – piecus mēnešus pēc iebrukuma. Cilvēki tur turpināja savu dzīvi, un vecāki bija ļoti priecīgi par šādu iespēju, jo bērni varēja spēlēties. Pirms sākām toreiz to projektu, man piezvanīja kolēģe Ksenija Vasiļjeva, kura tikko bija bijuši Bučā un teica: "Zini, es Bučā redzēju, kā bērni rotaļājās ārkārtīgi mazā rotaļu laukumā. Mums tur vajag kaut ko izdarīt viņu labā. Šiem bērniem vajag rotaļāties, viņiem vajag izveidot jaunas draudzības, mums vajag izveidot ar viņiem saikni." Tā tas projekts arī sākās. 

Uz nodarbībām nāca kādi 10-15 bērni vecumā no 7 līdz 15 gadiem, viņi darbojās visi kopā. Sanāca lieliskas nodarbības un brīnišķīga pieredze. Viņi veidoja savas rotaļlietas, izgudroja tēlu stāstus, spēlējās ar tiem. Tie bija bērni, kuri bija aizbraukuši pēc iebrukuma un tad atgriezušies atpakaļ. Mēs, protams, nevarējām viņiem vaicāt par to, kas Bučā bija noticis, taču spēlēs varēja just, ka piedzīvotais viņos zem kaut kādiem slāņiem vēl aizvien ir dzīvs.

Agresija, noslēgtība un ilgas

Un ko tagad jūs redzat nodarbībās ar bērniem? Par kādām problēmām viņi runā caur šo spēles elementu? Kādas ir izplatītākās emocijas? Ko redzat kā pieaugušais, kas uzrauga šo procesu?

Katru nedēļu pēc nodarbībām mēs, visi kuratori un psihologs, sazvanāmies, lai pārrunātu, kā konkrētajā nedēļā gājis, ko kas nozīmē, ko varam uzlabot, pie kā varam vēl piestrādāt. 

Protams, bērni Ukrainā un bēgļu bērni Īrijā atšķiras.

Bēgļu bērni ļoti ilgojas pēc mājām. Tas ir galvenais. Viņi ilgojas pēc saviem vecākiem, draugiem, radiem. Jāsaprot, kāda ir šo bērnu situācija te. Viņu vecākiem nav ne jausmas, kad viņi atgriezīsies Ukrainā. Līdz ar to bērni nezin, vai viņi zaudēs savus jaunos, šeit iegūtos draugus, vai tomēr varēs būt kopā.  Viņi nevar paļauties uz šīm jaunajām draudzībām. Viņi to gribētu, taču pieredze ceļojot no vienas vietas uz citu, to neļauj. Pārsvarā bērni te ir kopā ar mātēm vai vecmāmiņām, protams, viņi ilgojas pēc saviem tēviem. 

Šie apstākļi bēgļu bērnos izraisījuši neapzinātas reakcijas vai izpausmes, piemēram, agresiju. Mēs saprotam, ka tā nav vienkārši agresija, bet tur apakšā ir vēl kaut kas. Es neesmu psihologs, tādēļ man nav tiesību bērniem par to jautāt un nevaru nodarboties ar nopietnu terapiju. Taču, varu palīdzēt, izmantojot spēles elementu. Piemēram, atklājām, ka puisis ar visai agresīvām izpausmēm patiesībā ir brīnišķīgs aktieris un viņā ir tik daudz lielisku īpašību, kas lieliski noder atveidojot dažādus tēlus.

Un ko dzirdat no saviem kolēģiem, kuri ir kuratori grupās, kas darbojas Ukrainā, kādas emocijas dominē tur? Īrijā bērni, protams, ir drošībā, taču viņi nav mājās. Ukrainā šīs drošības nav. 

Protams, arī mūsu pirmās nodarbības Kijivā norisinājās bumbu patvertnēs, jo tajā dienā bija uzlidojumi, taču bērni šā vai tā atnāca, un tad visi aizgāja uz patvertni. 

Kijivā un Harkivā bērnu grupas veidojām no ģimenēm, kuras bijušas spiestas pamest savas mājas un pārcelties no kara skartajām teritorijām. Pēc tam šiem bērniem pievienojām arī tos, kuriem kāds no vecākiem dienē armijā. 

Ja runā par šo bērnu problēmām, jāsaka, ka arī viņos novērojama agresivitāte, ir bērni, kuri ir ļoti ierāvušies sevī un nevēlas veidot mijiedarbību ar ārējo pasauli. Tiem bērniem, kuri pārcēlušies, klāt nāk stress par jauniem, nepazīstamiem apstākļiem, viņi īsti nezin, kā uzvesties, kā būtu pareizi, kā nepareizi. 

Jāsaka godīgi, ka

bērni, kuri ir Harkivā, šos drūmos apstākļus pieņēmuši kaut kā labāk un par sarežģītām tēmām ar viņiem caur spēles elementu runāt ir vieglāk. 

"Karš ir sadalījis ukraiņus"

Pilna mēroga iebrukums turpinās jau vairāk nekā divus gadus. Un šos divus gadus ir divu veidu ukraiņi: tie, kuri palika, un tie, kuri aizbrauca. Varbūt to varat pateikt, skatoties uz sevi un saviem kolēģiem Ukrainā, vai tāpēc, ka esat atšķirīgos apstākļos, esat arī kļuvuši nedaudz atšķirīgi, vai nedaudz atšķirīgs kļuvis jūsu skatījums uz pasauli, uz karu? Varbūt tīri emocionālā līmenī? Un tāds pats jautājums ir arī par ukraiņu bērniem. Vai pastāv iespēja, ka tad, kad karš būs beidzies, Ukraina būs uzvarējusi un jūs varēsiet atgriezties mājās, jūsu pasaules skatījums būs mainījies un savā ziņā atšķirsies no tiem ukraiņiem, kuri palika Ukrainā?

Jums ir pilnīga taisnība. Tāpēc arī šo projektu veidojām gan ar bērniem, kuri bijuši spiesti bēgt no mājām, bet palikuši Ukrainā, gan ar bēgļiem, kuri nonākuši citā valstī. Tas palīdz mums labāk dzirdēt vienam otru, un tas attiecas arī uz mums – kuratoriem.

Es, piemēram, cenšos uz Ukrainu braukt, cik bieži iespējams. Protams, mēs, kuri šobrīd esam ārzemēs, visi gribētu atgriezties mājās, taču katram ir savi apstākļi. 

Ļoti izplatīti ir tas, ka ukraiņi, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs, ir vainas apziņas pārņemti.

Jūtamies vainīgi, ka neesam Ukrainā. Protams, mēs ziedojam, ziedojam, ziedojam, cik varam. Cik zinu, visi cilvēki man apkārt atbalsta ne tikai savu ģimeni Ukrainā, bet arī ziedo Ukrainas armijai. 

Un tai pat laikā mēs izveidojām šo leļļu projektu, arī lai labāk sadzirdētu viens otru. Gan pieaugušie, gan bērni. Projekta noslēgumam jau šobrīd gatavojam pastkartes, ko Īrijas grupas bērni sūtīs bērniem, kuri šī projekta ietvaros darbojas Kijivā un Harkivā. Un tas ir tas, kā mēģinām veidot tiltus vienam starp otru, jo, protams, karš ir sadalījis ukraiņus.

Es iedomājos – ja jūsu grupā ir kāds sešgadīgais, kurš Īrijā dzīvojis pēdējos divus gadus, trešdaļu savas dzīves viņš vai viņa ir dzīvojis Īrijā. Vai nemanāt, ka ir bērni, kuri vairs nejūtas tik ukrainiski, kā varētu gaidīt? Vai viņi vispār saprot jūs vai vecākus, kad runājat par to, ka Ukrainā ir karš? Varbūt viņu vienīgās atmiņas ir no dzīves Īrijā?

Nē, protams, viņi runā tikai par Ukrainu. Protams, viņi runā tikai par savām mājām, jo lielākoties viņi joprojām dzīvo tādās kā nometnēs, kur ukraiņi mitinās visi kopā. Viņu pasaulē pārsvarā ir citi ukraiņu bērni, visi ar vecākiem runā ukrainiski.

Jā, mēs piesaistījām īru skolotāju, kura ar bērniem veic dažādas sportiskas spēles. Bērni jau saprot skolotāju, taču savā starpā turpina runāt ukrainiski. 

Es ļoti labi saprotu jūsu jautājumu; par to satraukušies arī daudzi no tiem, kuri palikuši Ukrainā.  Taču es nedomāju, ka šādām bažām ir pamats.

Manuprāt, te paliks ļoti maza daļa no atbraukušajiem. Tā nebija mūsu vēlme braukt šurp vai vispār būt kaut kur ārzemēs. 

Šī ir citāda situācija nekā, piemēram, tad, kad izjuka Padomju Savienība, kad daudzi no mūsu vecākiem brauca kaut kur prom jaunas dzīves vai labāka darba meklējumos. 

Mēs esam ļoti pateicīgi Eiropas Savienībai un Eiropas valstīm, ka varam būt šajās valstīs, elpot mierīgi un uz situāciju skatīties no malas. Domāt, kā varam palīdzēt, esot šeit. Tā kā es nedomāju, ka mūsu bērni te kļūs par īriem. Vismaz pagaidām. Kurš gan to zina?

Kas notiek ar bērnu, kad pabeigti noteiktie divi mēneši jūsu nodarbībās? Viņi ir pamainījušies, salīdzinot ar laiku pirms šīm nodarbībām? 

Jā, jau var redzēt, kā viņi mainās, piemēram, kā paliek runātīgāki savā starpā. Mums ir arī viens puisis, kurš sākumā nevarēja uzzīmēt pat vienkārši apli, bet pēdējā nodarbībā jau nedarīja neko citu – uzzīmēja desmit, vienpadsmit zīmējumus un bija gluži vai neapstādināms. 

Mēs viņiem dodam iespēju izpausties caur spēlēm vai mākslu, jo tas, ko radām, ir ļoti abstrakts. Izpaužoties mākslā, viņi var atrast savu ceļu. 

Tādēļ taču māksla ir svarīga cilvēkam.

"Šobrīd māja ir tur, kur esam mēs paši"

Teicāt, ka esat no Sevastopoles Krimā.

Jā. Un pēc tam pārcēlāmies uz Irpiņu.

Es pieņemu, ka smagas sajūtas jūs pavadījušas jau ļoti ilgu laiku. Vai šis projekts, kurā jūs palīdzat bērniem, savā ziņā palīdz jums pašai? 

Protams, protams. Jo vairāk piedalos šādos projektos, jo vairāk apzinos, ka esam dabas daļa. Kā putni, kuri katru gadu migrē, bet vienmēr atgriežas. Vētras laikā diemžēl ne visi izdzīvo, bet gluži kā putni mēs visi atgriezīsimies vietā, kur esam dzimuši. Iepriekš vaicājāt par to, vai bērni kādā brīdī vairs nejutīsies kā ukraiņi, jo dzīvo ārzemēs. Pat ja kādi no viņiem paliks ārzemēs, pienāks diena, kad mēs visi atgriezīsimies, jo mūsu dabā ir būt tur, Ukrainā. 

Kā jums šķiet, vai jums izdosies kādudien atgriezties Sevastopolē, vai to vairs neuztverat kā mājas?

Mūsu projektā mēs veidojam pastkartes, kurās attēlojam savas dzimtās vietas. Šobrīd mums katram tās mājas ir šajās pastkartēs. 

Protams, mums katram ir cerības, taču reālā pasaule zīmē citus scenārijus. Ir ļoti svarīgi saglabāt ticību un cerību, arī es ticu, taču te jāatgriežas pie mūsu spēlēm ar bērniem, kurās mēs atgādinām, ka ir jādzīvo esošajā mirklī – šeit un tagad. 

Okupētās teritorijas jāatgriež, nav citu variantu, taču šobrīd māja ir tur, kur esam mēs paši.

Latvijā ir diezgan daudz ukraiņu, kas šobrīd pārcēlušies pie mums. Ja jūsu stāstu klausās kāds leļļu mākslinieks vai varbūt Rīgas Leļļu teātra aktieris un gribētu palīdzēt šeit mītošajiem ukraiņu bērniem, ko jūs viņam ieteiktu – iet un vienkārši spēlēties ar šiem bērniem, varbūt sazināties ar jums un jūs palīdzētu ar kādu padomu?

Es domāju, ka būtu fantastiski, ja Latvijā kāds veidotu dialogu ar bērniem, izmantojot lelles. Realizējot mūsu šī brīža projektu, manī tikai nostiprinājusies pārliecība, ka ir ļoti svarīgi komunicēt ar saviem kolēģiem. Ja pie jums būtu kādas šāda veida iniciatīvas, mēs ar prieku dalītos pieredzē.

Tas, ko varu teikt uzreiz – mēs visi esam citādi un līdz ar to arī šīs nodarbības katrs vadām nedaudz atšķirīgi. Jā, mums ir vienota programma, taču katrs nodarbību vadītājs, kurators to realizē pa savam.  

Un, ja Latvijā būtu kaut viens leļļu mākslinieks, meistars vai aktieris, kurš gribētu ko šādu realizēt, protams, arī viņš to darīs pa savam. Pirms sākām savus kursus, ļoti daudz lasījām, iepazināmies ar līdzīgām praksēm citos apstākļos, lai saprastu, kā tas tiek darīts. Taču galu galā pats nosaki to, kā vēlies darboties. 

Katru interviju beidzam ar vienu un to pašu jautājumu – ko novēlēt jums personīgi?

Es domāju, ka ticību. Patiesībā tā jau mums ir. Ziniet, kad redzam Eiropas cilvēku atbalstu, dažbrīd vienkārši trūkst vārdu. Mēs esam saņēmuši palīdzību, un tas mums ir devis ticību. Un liels paldies jums, ka runājāt par Ukrainu! Un tas jau arī ir svarīgi. Bez ticības un cerības mēs neko nevaram izdarīt.

Liels paldies par šo sarunu.

Liels paldies jums.