Kas ir "Normāla ģimene"?
Latvijas Radio oriģinālpodkāsts "Normāla ģimene" vēstī par dažādu ģimeņu attiecībām. Ģimenes bez intervētāja klātbūtnes spriež par attiecībām un dzīvi ar bērniem, ļaujot pastarpināti būt klāt viņu privātajā sarunā.
Raidierakstu klausies lielākajās straumēšanas vietnēs, kā arī Latvijas Radio mājaslapā un mobilajā lietotnē: https://ej.uz/LR_NormalaGimene
► Kā tapa otrā sezona, lasi šeit.
Satikšanās Grīziņkalna galā
"Vai atceries, kā mēs iepazināmies?" jautā Ieva. "Jā, internetā. Nevis tinderī, bet tviterī, tā teikt. Tu man uzrakstīji, un tad mēs norunājām tikšanos Grīziņkalna augšā," atbild Reinis. Viņš tobrīd aktīvi lietoja šo sociālo tīklu, un katru dienu lika ziņas par saviem iecienītākajiem mūzikas albumiem. Uz Ievas jautājumu, ko viņš padomāja, kad sveša meitene viņam uzrakstīja par mūziku, Reinis atbild: "Biju pagodināts un ieintriģēts, jo parasti jau tā neraksta." Ieva gan atzīst, ka rakstīja bez nekādām domām par to, ka abi pēcāk varētu satikties un vēl pēc tam – dzīvot kopā.
Viņa jau tobrīd zināja, ka Reinim ir redzes problēmas, bet nezināja, kādas un cik pamatīgas; Reinis par to bija ieminējies, bet neko pārāk konkrētu. "Mani arī tas tobrīd tik ļoti neinteresēja," saka Ieva, bet Reinis piebilst: "Nu jā, un es ne toreiz, ne tagad nevēlos to padarīt par tādu kā galveno savu identitātes iezīmi – negribu, lai viss, ar ko dalos internetā vai par ko runāju, ir tieši par neredzību. Bet atceros, ka tev toreiz, kad jau norunājām tikties, šķita interesanti: nez, kā viņš tiks tur Grīziņkalna pašā augšā?"
Ievai toreiz bija daudz brīva laika un diezgan garlaicīgi, arī Reinis nebija pārāk noslogots, un abi izdomāja satikties. Tad Ieva Reinim jautāja, lai pastāsta par neredzību ko vairāk: "Es uztraucos, jo domāju par to, kā būs tevi satikt – es tobrīd absolūti neko nezināju par neredzīgiem cilvēkiem." Reinis atzīst: "Patiesībā jau es pats, pirms kļuvu gandrīz neredzīgs, arī neko nezināju. Tas notika pirms aptuveni diviem gadiem – šī ģenētiskā slimība un redzes zaudēšana. Es biju apmēram tāds pats, kā tu – pirms tam nebiju saticis nevienu neredzīgu cilvēku."
"Man šķita ļoti interesanti ar tevi sarakstīties, un gribēju tevi satikt dzīvē," saka Ieva. "Un mums uzreiz bija, par ko runāt."
Reinim ļoti patikusi Ievas balss, kā arī atklātība: "Tu esi cilvēks, kurš atklāti izsaka savas domas, tev par visu ir viedoklis, tu nekad nebūsi tas cilvēks, kurš par kaut ko saka: "Es nezinu"," uzskaita Reinis. Abiem nu jau ir kopīgs raidieraksts "Uz redzi", un Ieva šajā sakarā atceras: "Man patīk runāt un visu apspriest, un es atminos, ka vienā no pirmajām tikšanās reizēm tu stāstīji, ka plāno iegādāties mikrofonus vai vēl kādu tehniku, jo sapņo par savu podkāstu, kas būtu saistīts ar mūzikas tēmu. Es toreiz teicu: atceries par mani, kad tev šis podkāsts būs, uzaicini uz kādu sēriju, jo es arī noteikti gribu parunāt par mūziku; un vislabāk jau gribētu veidot arī pati savu raidierakstu!" Tas bija pēcpandēmijas posms, kad visi bija sākuši lietot "Zoom". "Bija "Clubhouse" un visi "Twitter Spaces" – tobrīd šķita, ka sācies audio uzvaras gājiens," atceras Reinis. Lai gan pēcāk parādījās arī "TikTok" un, kā spriež Reinis, par karali kļuva video, tomēr viss salikās un podkāsts tika ierakstīts.
Karš satuvināja
Ievas un Reiņa pirmā tikšanās bija 2022. gada 21. februārī, bet nākamā – 25. februārī, vienu dienu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. "Man šķiet, ka notiekošā kontekstā es jau pašā sākumā tev ļoti pieķēros," atzīst Ieva. "Manī tāpat kā ļoti daudzos tas izraisīja šoku, bailes un neziņu, un man tobrīd nebija tā īsti neviena, ar kuru par to parunāties, padalīties sajūtās. Tā nu mēs tikāmies nākamajā dienā pēc kara sākuma un nopļāpājām visu vakaru."
Reinis atceras, ka Ieva bija satraukusies, un Ieva piekrīt: "Es vienmēr uztraucos par visu, un tas mani ļoti izsita no līdzsvara. Bija labi, ka blakus bija kāds cilvēks, ar kuru var satikties un to visu pārrunāt, jo tobrīd katrs, šķiet, bija ierāvies savās domās un sadzīvē." Tā arī sākās abu randiņu periods. "Es jau pašā sākumā sapratu, ka man tevī kaut kas imponē," Ieva saka. "Taču es neko tādu tālejošu šajā sakarā tobrīd nedomāju; pēdējos gados biju sapratusi, ka dzīvē vispār nav jēgas daudz plānot, celt sapņu pilis, domāt, kā būs, un analizēt, jo viss tāpat notiks tā, kā tam jānotiek, turklāt visdrīzāk – ne tā, kā to esi izplānojis…". Reinim tas šķiet interesanti, un viņš atzīst: "Es gan esmu viens no tiem cilvēkiem, kas parasti visādas lietas savā galvā sadomājas… Brīdī, kad tu pateici, ka tev ir meita, uzreiz nodomāju: o, tad jau vajadzēs, ja ne gluži audzināt, tad vismaz kaut kā iesaistīties…"
Ievai gan šķiet, ka pirmajā pusgadā, kad abi jau bija sākuši tikties, tomēr vairāk bija katrs pats par sevi. Viņa saka: "Es uzreiz nejutu no tevis tādu romantisku nākotnes nodomu…" Reinis pēc pirmā skūpsta iekšēji pie sevis iesaucies "Yes!!!", bet atzīst, ka Ievai savā ziņā taisnība: "Man jau laikam arī ir problēmas ar emocionālo tuvību, ir bijušas bailes no attiecībām, ņemot vērā, ka iepriekš man attiecības bija īsas – garākās ilgušas tikai sešus mēnešus…" Ievai sajūta, ka Reinis viņai ir ļoti nozīmīgs, atnāca pēc Reiņa nokļūšanas slimnīcā. Notika nelaimes gadījums, kura laikā viņš nokrita no otrā stāva, salauza abas rokas un guva vēl citas traumas. "Tad es sapratu, ka varēja taču būt arī daudz sliktāk, ka tev patiesībā paveicās," saka Ieva. "Un tas man lika saprast arī to, ka tu man nozīmē daudz vairāk, nekā iepriekš šķita." Reinis pievienojas:
"Toreiz arī es sapratu ko vairāk par savu dzīvi – ka tā ir vērtība, ka jānomierinās, ka par labām lietām jācīnās…"
Kur divi, tur trešais… ar laiku iejutīsies?
Šobrīd Reinis un Ieva dzīvo Ievas dzīvoklī, kur kopā ar viņiem katru otro nedēļu dzīvo arī Ievas meita Emma. "Ko tu par to domā?" Ieva jautā Reinim. "Emma ir jauka meitene, ļoti asprātīga – tas man viņā ļoti patīk," Reinis uzsver. "Protams, ne viss ir tik vienkārši. Ir sajūta, ka es ne obligāti viņai ļoti patīku… bet viņa ir desmitgadīgs bērns, ko tur daudz varu sagaidīt, sevišķi kā mammas draugs… Reizēm varbūt es arī šķietu tāds mazliet augstprātīgs, nemāku īsti ar bērniem runāt, un runāju kā ar pieaugušajiem – tā ir mana problēma, un tu man arī to esi teikusi; cenšos tam pievērst uzmanību, bet reizēm tāpat aizmirstas."
"Jā, tā ir viena no lietām, kas jūsu abu saskarsmē mazliet mums visiem traucē, un arī tas, ka tu manā un Emmas dzīvē pēc viņas tēta esi tāds pirmais "nopietnais čalis", kas atvests mājās," prāto Ieva. "Un nevis vienkārši "atvests mājās", bet ir tur uz palikšanu. Pieļauju, ka mēs visi īsti vēl nezinām, kā šajā situācijā uzvesties, kā vienam pie otra pierast. Turklāt mana un meitas pozīcija, protams, ir radikāli atšķirīga: es esmu iemīlējusies cilvēkā, gribu ar viņu pavadīt maksimāli daudz laika kopā un man tas rada tikai pozitīvas emocijas. Savukārt bērnam, protams, ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz šo situāciju – viņa visu laiku bija divatā ar mammu, un te pēkšņi ir vēl viens viņai svešs cilvēks, ar kuru jādala mammas laiks…" Reinis jautā: "Bet iedomājies, kā būtu, ja būtu pretēja situācija, un tev tagad mani vajadzētu dalīt ar vēl kādu – kā tu tad justos?". Abi gan cer, ka drīzumā Reinim ar Ievas meitu izdosies saprasties labāk un visiem kopā kļūt tuvākiem.
Reinis ir pārliecināts, ka labi būtu visiem kopā paceļot: "Aizbraucam uz to pašu Lietuvu varbūt! Kaut kādi nelieli piedzīvojumi, manuprāt, saliedē vairāk nekā vienkārši ikdiena – darbs, skola, mājasdarbi, pulciņi…" Ieva piekrīt: "Jā, tā ikdienas rutīna ir tāda, ka īsti pat nesanāk citam ar citu satikties. Mājās esi plkst. 21.00, vakariņas, duša, saliekam skolas somu, saliekam pusdienas līdzi uz darbu, aizejam gulēt, un nākamā diena jau klāt. Tāpēc jau dažādiem notikumiem un svētkiem ir vērtība – tad tu it kā atdali to laiku, nedēļas… Man šķiet, ka brīvdienās ir forši nepalikt mājās, aiziet kaut uz kafejnīcu apēst pankūkas vai vafeles, pavadīt laiku kopā."
Ievai šķiet, ka viņai un meitai reizēm ir līdzīgas sajūtas, jo ikdienas sadzīvē un ritmā, visā, ko kopā dara, abām jāpieņem tas, ka ir lietas, ko Reinis nevar izdarīt: "Piemēram, tu nevari mani vai meitu aizvest kaut kur ar automašīnu…" Reinim savukārt bieži vien ir bail, ka par viņu varētu kaunēties: "Domāju, vai nebūs kauns, kad citi redzēs, ka čalis saulesbrillēs un ar spieķi iet blakus. Tās, protams, vairāk ir manas problēmas, es nedomāju, ka Emma vai kāds no viņas draugiem tā domā, bet šādas sajūtas tāpat ir. Vēl arī tas, ka mēs ar tevi, ejot uz kino, sēžam pirmās rindas vidū, bet ja mēs ar Emmu ietu uz kādu bērnu filmu, vai viņa gribētu sēdēt pirmajā rindā?"
Ieva sliecas domāt, ka jautājums par kaunu viņas meitai nav aktuāls. "Es vienmēr esmu viņu audzinājusi būt ļoti atvērtai un pieņemt to, ka mēs katrs esam ļoti dažādi," viņa uzsver. "Tāpat varam darīt lietas kopā un kopīgi dzīvot. Es vispār esmu ar viņu par to runājusi, un domāju, ka viņa man godīgi pateiktu, ja šādas kauna sajūtas būtu. Man vispār šķiet, ka šī jaunā paaudze jau no mazotnes redz visu, pierod pie visa, pieņem tik daudz dažādā, kā arī ģērbjas, kā grib, nešķiro pēc vecuma, dzimuma, ādas krāsas… Man drīzāk šķiet, ka problemātiski mēdz būt manas paaudzes vai vecāki cilvēki: es redzu, kā reizēm uz ielas atskatās, vai pat kādreiz ir pateikts kaut kas rupjš un nievājošs. Bet es sliecos domāt, ka jaunā paaudze šajā pieņemšanas ziņā ir labāka par iepriekšējām." Reinis ir nedaudz mazāk optimistisks un uzskata, ka "tīņi reizēm mēdz būt visļaunākie cilvēki", bet ka viss, protams, atkarīgs no apkārtējiem, no klasesbiedriem – kā paveicas. "Bet ir arī tas, ko mēs, bērnam apkārt esošie pieaugušie viņā ieliekam – tam ir ļoti liela nozīme," ir pārliecināta Ieva.
Ikdiena abām grūtāka?
Ieva turpina jau iepriekš pieminēto jautājumu par dažām grūtībām ikdienā. "Gan man, gan Emmai jāpierod, ka vairāk jādara pašām, jo saistībā ar tevi ir tādas lietas, ko nevari palīdzēt mums izdarīt. Man ļoti bieži šī aspekta pietrūkst, un brīžiem uznāk… ne īsti dusmas, bet tāda bēdiņa, kad gribētos aiziet pie tevis, iedot tev kādu stereotipisku priekšmetu, āmuru vai skrūvgriezi, un palūgt izdarīt kādu sīkumiņu, salabot kādu apmalīti vai ko tādu…" Reinis gan atsmej: "Nedomāju, ka arī tad, ja es redzētu, es šīs lietas pārāk labi spētu izdarīt," un Ieva jau smejas: "Nu, tas jau ir cits jautājums..."
Ievai šķiet, ka kopumā abi nemaz nestrīdas. "Jā, es neesmu vērsts uz konfrontācijām," piekrīt Reinis, bet Ieva piebilst: "Es tev te stāstu par lietām, ne globālām problēmām, bet tādiem drīzāk sīkumiem, kuriem man savā ziņā bijis jāpārkāpj pāri, bet kā ar tevi? Tev šajās attiecībās nav bijis kaut kas radikāli jāmaina?" Reinis piezīmē, ka attiecības ar Ievu sākušās visai neilgi pēc tam, kad viņš gandrīz pilnībā zaudējis redzi: "Man jau tāpat vairs nevarētu būt mana iepriekšējā dzīve, jo es vairs neredzu. Daudz kas no šī ar mani notika vienlaikus: pandēmija, redzes problēmas, satikšanās ar tevi… Man apritēja 30 gadu, un sapratu, ka dzīve tāpat būtu jāstrukturē citādāk. Turklāt attiecībās jau labāk saproti savus mīnusus, un tas motivē mainīties – vienīgi dažreiz varbūt par lēnu…"
Iepazīt vienam otra "aizmuguri"
"Uzsākot attiecības, vēl jau arī jāpieņem vienam otra ģimene un draugi, parādās visa tā "aizmugure", kas stāv aiz cilvēka," bilst Ieva. "Man katrā ziņā prieks, ka man tava "aizmugure" šķiet ļoti forša. Runājot par manējo: arī tie, kas sākumā varbūt mazliet uztraucās par manu nākotni vai kam bija kaut kādi aizspriedumi, ātri vien mainīja savu viedokli. Vai arī iemācījās to vienkārši neteikt." (smejas). Ievas ģimenē visi tāpat zina, ka viņa visu izdarīs pa savam. Ja kļūdīsies, tad mācīsies no savām kļūdām. Viņa nosmej: "Esmu pārāk ietiepīga. Bet, ja arī no draugu un citu apkārtējo puses bija kādi komentāri, tad biežāk tie bija ļoti pozitīvi." Reinis piebilst: "Varu iedomāties, ka cilvēki varētu tev jautāt: vai esi pārliecināta, ka gribi būt ar cilvēku, par kuru kaut kādā mērā ir praktiski jārūpējas?"
Ieva atceras, ka sākotnēji vairākiem viņas draugiem neziņas dēļ bija vairāki praktiski jautājumi: "Viņi man jautāja: kā ar viņu sarunāties? Kur sēdēt? Vai ko padot? Kā uz viņu skatīties?"
Arī Reiņa draugiem bija jāpierod pie jaunās situācijas. Reinis atceras: "Viens draugs, kas nesen atgriezās Latvijā, lai gan visu laiku bija grupas čatā un visu par manu situāciju zināja, bieži vien aizmirsa par manu redzi, un kaut ko rādīja telefonā… un tad pēkšņi atcerējās: Ā, pareizi!" Savukārt Ieva piebilst: "Jā, esmu ievērojusi, ka tavi draugi reizēm tā izdara, neatceras tavu stāvokli, jo tik ilgi taču tā nebija. Bet, no otras puses, tas ir arī forši: visi ir tik ļoti to pieņēmuši, ka reizēm aizmirst… tā arī tam būtu jābūt, ka tā nav lieta, par ko ikdienā piedomā."
Runājot par draugiem un komentāriem, Ievai ienāk prātā: "Tavi draugi taču arī varēja pateikt: "Klausies, Reini, Ieva ir pāris gadus vecāka, viņai ir meita, vai tev to vajag? Vai tu negribi pats savu dzīvi būvēt no jauna?"", uz ko Reinis atbild: "Nē, domāju, ka viņi bija priecīgi, ka es pēc ilgas vienatnes esmu kopā ar kādu, kas man patīk." Viņš gan atceras kādu savādu sava tēva komentāru: "Kad es zaudēju redzu, tētis man teica: atradīsi arī kādu citu grūtdienīti… domājot – citu neredzīgo. Es tā padomāju, ok, labi, bet nav obligāti… Tagad arī viņš ir iepazinies ar tevi, un viss ir forši. Droši vien ir ļoti smagi pieņemt, ka tavs dēls zaudē redzi, šķiet, ka pasaule beigusies…"
Sabiedrības attieksme mūsdienās
"Savulaik visi neredzīgie dzīvoja kaut kur Juglā, Cēsīs, prom no acīm, nepiedalījās sabiedriskajā dzīvē, nebija, protams, arī interneta," spriež Reinis, bet Ieva atzīst: "Ja tu man pirms, piemēram, trim gadiem pajautātu: "Ieva, ja tu tagad zaudētu redzi, ko tu darītu ar savu dzīvi?" – es droši vien teiktu: "Kādu dzīvi? Lēkšu Daugavā!" Bet tad, kad tu no tā visa sāc kaut ko saprast, uzzini, kā cilvēki dzīvo, tavas domas pilnībā mainās…" Reinis piekrīt, ka tas viss saistīts ar empātiju: "Ir svarīgi, ka redzi sev apkārt dažādus cilvēkus, ka viņi ir daļa no sabiedrības, nevis kā teicienā "out of sight, out of mind" (angļu valodā; latviski sakāmvārds: Nost no acīm, nost no sirds), ka nav sajūtas, ka atšķirīgie neeksistē."
Ieva atceras: "Es pirms mūsu pirmās tikšanās domāju – kā mēs aiziesim kaut kur, kaut vai uz kafejnīcu, ko darīsim, kā es tev tur palīdzēšu visu izdarīt… bet tad sākām iet uz kafejnīcām, kino, kopīgi gatavot ēst, spēlēt viktorīnu… un tad tu sev uzdod jautājumu: kas tad ir tas, ko nevar darīt?" Reinis nosmej: "Braukt ar automašīnu!"
Ieva tomēr atzīst, ka mazliet trūkst izpratnes no apkārtējiem: "Lai cik visi pazīstamie būtu jauki un atvērti, gribētos, lai sabiedrība kopumā ir pieņemošāka un atbalstošāka, lai panāk kaut solīti pretī… bet varbūt cilvēki to nemaz neiedomājas."
Neskatoties uz gaidām no sabiedrības, Ieva tomēr gribētu vairāk iniciatīvas un uzņēmības no Reiņa paša. "Es tomēr mazliet vairāk no tevis sagaidu," viņa atzīst. "Ir vairākas lietas, kas man šķiet svarīgas, piemēram, gribētos, lai tu aktīvāk pievērsies darba meklējumiem un vairāku citu praktisku lietu savešanai kārtībā. Man šķiet, ka mēs atkal un atkal atgriežamies pie tām pašām tēmām, un tā esmu es, kas tās nepārtraukti "paceļ". Brīžiem man liekas, ka es viena par dažādiem plāniem satraucos. Gribētos, lai tu man palīdzi vismaz saplānot." Reinis gan piebilst, ka arī viņam reizēm ir tādas pašas sajūtas par Ievu, kura atzīst: "Nu, jā, katram ir savs skatpunkts, es jau zinu tikai to, ko domāju es pati…"
Ieva ir aizdomājusies arī par to, kas notiktu, ja Reinis pēkšņi atgūtu redzi, un grib zināt, ko par to domā viņš. "Es cenšos par to nedomāt," Reinis atsaka. "Cerība ir dīvaina lieta, un negribētos vienkārši dzīvot sapņos – kā būtu, ja būtu." Ieva prāto, vai šāda iespējamība drīzāk viņu attiecības nevarētu ietekmēt negatīvi: "Tā ir viena no lietām, par kurām esmu aizdomājusies. Lai gan negribas pārāk plānot nākotni, šobrīd ļauju sev vairāk padomāt uz priekšu… un liekas, ka pie tādām lielām pārmaiņām viss būtu "Ba-bam!". Jo tas noteikti tevi padarītu par citādāku cilvēku…" Reinis piekrīt: "Jā, saprotu, cilvēkiem ir ierasts sevi šaustīt, baidīties… Es jau arī uztraucos, ka varētu tev apnikt."
► ĀTRIE JAUTĀJUMI IEVAI UN REINIM
- Kuram ir jābūt galvenajam pelnītājam ģimenē?
Mums šķiet, ka nav jābūt kādam galvenajam – galvenais, lai kopdzīvē abi sniedz savu artavu ģimenes budžetā. Lai neveidojas situācija, ka viens ir no otra atkarīgs un tas otrais caur finansēm var izmantot varas pozīciju.
- Vai ģimenes pienākumi ir jādala vienlīdzīgi vai pēc kādiem citiem kritērijiem?
Jādala būtu pēc prasmēm un iespējam veikt konkrēto lietu. Katrs veic tos pienākumus, kas padodas labāk un ko vairāk patīk darīt.
- Kāpēc Latvijā visbiežāk sastopamā ģimene ir solo mamma ar bērnu/bērniem?
Mēs to lielā mērā sasaistītu ar paaudžu pieredzi. Stereotipiskais iedalījums ir, ka bērni ir mātes atbildība, un savās ģimenēs pieredzētais, ka tēvam nebūt ar bērniem šķiet norma, kamēr sieviete identiskā situācijā saņem sabiedrības nosodījumu.
- Ko jūs ieteiktu citiem pāriem, kuriem (vienam vai abiem) ir bērni no iepriekšējām attiecībām?
Atcerēties, ka dzīvē nenotiek kā kino. Veidojot kontaktu ar bērnu, nedrīkst aizmirst, ka šo attiecību veidošanā arī ir jāiegulda darbs un laiks – kā jau jebkurās citās attiecībās.
- Kam Latvijā būtu jāmainās attiecībā pret cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem?
Komunikācija. Ja ir vēlme palīdzēt, pavaicāt, vai konkrētajā brīdī tas ir nepieciešams (nevilkt aiz elkoņa neredzīgu cilvēku, nesākt stumt riteņkrēslu bez vajadzības u.tml). Konsultēties ar attiecīgo auditoriju, veidojot atbilstošus projektus infrastruktūras uzlabošanā.
