Raidījuma vadītājs Ivars Austers: Neilgi pēc automobiļu masveida ražošanas uzsākšanas 20. gadsimta 20. gados sāka plānot parkveida ceļus, kuri bija paredzēti tieši autobraucējiem – lai izbaudītu atpūtu ar automašīnu. Ir runa par autoceļiem kā parku?
Kristīne Vugule: Jā, runājam par ceļu ne tikai kā ceļu, pa ko pārvietoties un ātrāk nonākt galamērķī, bet ceļu kā ceļā pavadītu laiku un ainavu, ko izbaudīt. Sākotnēji braucēji, kas varēja atļauties iegādāties un braukt ar automašīnām Amerikas Savienotajās Valstīs, bieži brauca ārpus pilsētām, uz nacionālajiem parkiem. Vēlme bija padarīt baudāmāku arī pilsētu un lai pats ceļojums ir baudāms, ne tikai galamērķis.
Kas ir ainava no pētnieka skatupunkta?
Ainavu arhitekti ainavu lielākoties uztver pēc Ainavu konvencijas definīcijas. Latvija arī ir ratificējusi konvenciju. Ainava ir cilvēku uztverta teritorija, izveidojusies dabas vai cilvēku darbības un mijiedarības rezultātā. Līdz ar to ainava ir mums visapkārt. Ainavu arhitekti skatās ne tikai uz skaistām un vizuāli estētiski baudāmām ainavām, bet arī uz degradētām ainavām.
Par visām ainavām ir jārūpējas, bet katrā ziņā ainava atspoguļo mūsu šī brīža dzīvesveidu, tajā var redzēt pagātnes liecības, dažreiz tās izzūd un mēs mēģinām tās saglabāt.
Ja gribi paskatīties, kā cilvēki dzīvo, paskaties uz ainavu?
Jā. Pie mums ir savādāk, citās valstīs ir savādāk, un tas ir tas interesantais, ar ko mēs viens no otra atšķiramies. Šobrīd ļoti daudz runā par to, kā nezaudēt vietas identitāti, kā izcelt, kā saglabāt raksturīgo, kā nepalikt visiem vienādiem.
Kā var izmērīt ainavu?
Vispirms ir jāsaprot, kāds ir mērķis, kāpēc pētīt, un kas ir tas, ko grib izpētīt, jo pētīt ainavā var ļoti daudzas lietas. Var mērīt, var noskaidrot ainavas raksturlielumus, fiziskās īpašības, cik tālu kaut kas atrodas, jo arī tas ir svarīgi. Piemēram, cilvēkiem tuvumā ir nepieciešamas dabas teritorijas vai parki, lai viņi var aiziet, atpūsties, un to, cik tad tālu viņi ir gatavi iet –, tas tiešām tiek mērīts.
Cik tālu tas ir?
15 minūtes. Bet vēl var skatīties uz ekoloģiskajām vērtībām – vai ir kas ir saglabājams. Vēl var skatīties uz kultūrvēsturiskajām vērtībām – kas ir redzams, kas ir saglabājies. Vēl var skatīties uz to, kā teritorija šobrīd tiek izmantoti un kā ir iepriekš izmantota. Piemēram, degradētās teritorijās, kur kādreiz ir bijusi rūpniecība, var būt nepieciešams noņemt augsnes virskārtu un pārbaudīt, vai no rūpniecības nav saglabājies kas nevēlams, pirms ko plānojam. Vēl ir ainavas vizuāli estētiskais novērtējums. Var mērīt redzamību. Piemēram, šobrīd ir satraukums par vēja ģeneratoriem un saules paneļiem – lielākoties tie mums nepatīk, bet enerģija mums ir vajadzīga. Viens no elementiem, lai izvērtētu, kur tos likt, varētu būt redzamība – kur tie būs vairāk vai mazāk redzami.
Galvenais ir izdalīt kritērijus, pēc tiem vērtēt, un izmantot tādu metodi, lai pētījums būtu atkārtojams. Noteikti nebūs tā, ka ainavu arhitekts paskatās, secina, ka skaisti, un tad nu būs skaisti.
Vai pētnieku viedoklis sakrīt ar sabiedrības viedokli?
Var būt dažādi, tas ir atkarīgs no cilvēka izglītības, jomas, kurā viņš darbojās. Mežsaimnieks redzēs kokus, ekologs redzēs aizsargājamās sugas. Ar transporta jomu saistīts cilvēks redzēs ceļa zīmes un ceļa stāvokli, katram būs savas vērtības. Ainavu arhitekts ir cilvēks pa vidu, kam būtu jāpārzina notiekošais visās šajās jomās, jāpalīdz apzināties, ka vērtības ir dažādas, bet ir jāatrod kompromiss un labākais risinājums.
Kā cilvēki uztver ceļa ainavu?
To pētīju savā doktora disertācijā. Cilvēku uztvere ir pirmais jautājums, ar ko sākt, lai domātu par ceļa ainavas plānošanu. Respondentu atbildes bija ļoti dažādas un ne vienmēr sakrita ar to, kas teorijā būtu pareizi. Mani pārsteidza, ka cilvēki ļoti lielu uzmanību pievērš drošībai. Ja ceļam tuvumā ir kas tāds, kas var to aizsegt, piemēram, kukurūzas lauks, respondenti bažījās, ka no lauka var izlēkt kāds zaķis vai stirna. Ja tuvumā ir necaurredzams mežs ar blīvu pamežu, tur arī tiek saskatīts risks, ka kaut kas var izskriet uz ceļa. Daudzi vērtēja pozitīvi ainavu, kurā nav objektu ceļa tuvumā un nav orientieru. Zinātniskie pētījumi savukārt pierāda, ka šādās vietās, kur ir atklāta ainava, nav tuvumā orientieri, cilvēki automātiski sāk braukt ātrāk. Tas vairs nav droši, kaut cilvēkam ir sajūta, ka ir. Ja ceļš ir taisns, tad sāk braukt vēl ātrāk, pārsniegt ātrumu.
Kā veidots tipisks ainavu arhitektūras pētījums?
Vispirms jāsaprot mērķis, jāapskata ir pieredze citās valstīs, ko citi pētnieki ir darījuši – literatūras apskati, kādas metodes citi ir izmantojuši; kā iegūt datus, vai tie pieejami vai jābrauc ko novērtēt vai apsekot; kā apsekošana notiks, kā apkopot datus; vai piesaistīsim ekspertus. Ļoti bieži tiek iesaistīta sabiedrība un tiek noskaidrots sabiedrības viedoklis, it īpaši saistībā ar ainavas uztveri. Piemēram, kad es pētīju ceļa ainavu, bija svarīgi iekļaut kustību, jo pa ceļu mēs pārvietojamies. Tādēļ es veidoju modeļus, tādas kā animācijas filmiņas par to, kā ainava varētu mainīties. Ja būtu intensīvāka lauksaimniecība, lielāki lauki, mazāk citu elementu vai koku, kā cilvēki uztvertu šādu ainavu? Un kā uztvertu ainavu, kurā ir lielāka augu dažādība, plašākas ceļa malas? Šīs video animācijas demonstrēju respondentiem, kas pēc tam aizpildīja gadu aptauju, no kuras datiem varēju izdarīt secinājumus par to, kas cilvēkiem patīk vai nepatīk. Es gribēju saprast, kas ir Latvijai raksturīgie ceļa elementi, ko noteikti vajadzētu ceļa ainavā saglabāt. Kādam jābūt ainavas raksturam, lai tā cilvēkiem liktos interesanta.
Kā var uzlabot ceļa ainavu?
Nav tik svarīgi, cik bieži ceļa mala tiek pļauta. Galvenais – lai nav ar krūmiem aizauguši grāvji, nekontrolēti sasējušies koki, kas vēlāk haotiski saauguši. Koki, protams, ir vajadzīgi, bet jāpārdomā, kur tie ir un kur nē. Nav tik vienkārši, ka visur varētu noteikt – darīsim šādi. Citās valstīs ceļiem tiek izstrādāti apsaimniekošanas plāni, norādot, ko kur stādīt, cik biezi, kā veidot, kā kopt.
Ceļi ir ļoti dažādi, un jo mazāks un līkumaināks ceļš, jo interesantāk – vismaz tiem, kam patīk ceļu izbaudīt un kas nesteidzas. Arī pa šosejām ir jābrauc un jādomā, lai cilvēki nesāk nogurt.
Ja ainava ir pārāk vienveidīga un garlaicīga, tad tas ļoti ietekmē drošību.
Kā ainavu arhitektūra var palīdzēt drošākai braukšanai?
No citu valstu pētījumiem varam izdarīt secinājumus. Piemēram, jo tuvāk koki ceļam, jo cilvēki brauc tuvāk ceļa vidum, nenovirzās uz malu un intuitīvi brauc lēnāk. Tas, protams, nenozīmē, ka mums visur jāstāda koki. Jau tagad aptuveni 50% Latvijas teritorijas klāj mežs, un ainava "mežs, mežs un mežs" būs par daudz, tādēļ jāpiedomā, kas notiek gar ceļa malām. Visur arī tos kokus nevajag. Vēl gribu pieminēt kādu stereotipu – cilvēkiem ļoti nepatīk, ka meži tiek izcirsti, un kailcirtes. Tajā pašā laikā vienlaidus meža masīvs ir ļoti garlaicīgs un atvērumi meža ainavā palīdz to dažādot. Kailcirtes nav nekas slikts, tur mežs tiks sastādīts. Pēdējā laikā tiek pievērsta uzmanība tam, lai tiktu veidots meža ainavas dizains, kailcirtes nebūtu taisnās līnijās. No apsaimniekošanas viedokļa tas ir sarežģītāk, bet tiem, kas pārvietojas pa ceļu un no cilvēka uztveres viedokļa veido ieguvumu.
Kā skatās uz ainavu urbānajā vidē?
Kovida laiks pierādīja, cik daba cilvēkiem pilsētā ir svarīga – gan meži, gan parki, jebkura dabas teritorija, kurā var apsēsties, sataustīt zāli. Ainavas pilsētā ir ļoti plaša tēma. Šobrīd arvien vairāk tiek novērtēti augi, koki, gan lauksaimniecība ienāk pilsētā, gan mazdārziņi atgūst popularitāti. Arī citās lielās Eiropas pilsētās ir mazdārziņi un ir grūti pie tiem tikt, lai iznomātu un saimniekotu. Ļoti tiek piedomāts pie tā, lai būtu vairāk koku, apstādījumu, tas uzlabo mikroklimatu.
Ir pierādīts – ja cilvēki pa logu redz ārā kaut ko zaļu, kas aug, ir dzīvs, tas viņiem palīdz psiholoģiski.
Kā pārsēdināt cilvēkus uz sabiedrisko transportu?
Mobilitāte vispār šobrīd ir ļoti aktuāla. Kā samazināt sastrēgumus, kā cilvēkiem vairāk pārvietoties ar sabiedrisko transportu, ar velosipēdiem, kā to visu savienot, lai visiem pietiktu vietas. Tur mums vēl daudz ko darīt. Diemžēl mums daudzās ielās ir tik maz vietas, ka ir grūti visu savienot. Zem ielām ir komunikācijas, kokiem vienkārši nepietiek vietas. Ir jādomā, lai transportlīdzekļi ir savā starpā ērti savienojami, piemēram, lai no velosipēda ērti var pārsēsties uz citu transporta veidu. Sabiedriskajam transportam jākursē pietiekami bieži. Maršrutiem savā starpā jāsavienojas, pie stacijām jābūt iespējai droši novietot automašīnas. Šo sakārtojot, cilvēki vairāk brauktu ar sabiedrisko transportu.
Kā sabalansēt drošību uz ceļa un baudāmu ainavu? Drošas lietas parasti ir diezgan garlaicīgas, vai ne?
Šim ir pat atsevišķs termins – ainaviskie ceļi. Ainaviskie ceļi ir aizsākušies Amerikas Savienotajās Valstīs. Šobrīd tur ir izdalīti īpašie ainaviskie ceļi. Lai iekļūtu šajā kategorijā, ir jāizpilda virkne prasību. Tos var nominēt arī sabiedrība. Katram ainaviskajam ceļam ir savs attīstības plāns. Tādi, protams, ir arī citās valstīs. Piemēram, Norvēģijā šos sauc par tūrisma ceļiem. No tiem paveras skaisti skati un gar tiem tiek plānotas atpūtas vietas – ainavu arhitektu plānotas, katra savādāka, ar skatu platformām. Atpūtas vietas pie ceļiem – par to mums vajadzētu domāt, to mums ļoti trūkst. Vācijā savukārt ir šosejas vai autobāņi, pa kuriem brauc ātri, un tematiskie ceļi – vīna ceļi un vēl citi. Ainaviskie ceļi parasti ir līkumoti, ar dažādiem apskates objektiem tuvumā.
Kādus nozīmīgus pētījumus īstenojat institūtā?
Viens no lielākajiem pasūtījumiem bija no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM). Citās valstīs ir izstrādāti ainavu atlanti, kuros novērtēta valsts teritorija, raksturota, sadalīta kategorijās un raksturotas ainavas. Beidzot arī Latvijā tāds tapa, mēs apbraukājām visu valsti, vadījāmies pēc ārzemju pieredzes un metodēm, kā veikt šo milzīgo darbu. Ainavas raksturojām ņemot vērā reljefu, apaugumu, vai tā ir lauksaimniecības ainava, vai mežaina vai līdzena, vai viļņota un kā tiek izmantota, vai tur ir apdzīvotas vietas, cik blīvs ceļu tīkls, vai ir upes, aizsargjoslas, ezeri. Tiek aprakstīts viss, ko redzam. Lasot rodas priekšstats, bet ir pievienotas arī fotogrāfijas, un viss ir balstīts uz kartes, var pievilkt tuvāk un apskatīt.
Kā to var izmantot?
Mēs novērtējām arī ainavas jūtību. Teritoriju plānotāji, pašvaldības var saprast, kādas vērtības ir viņu teritorijā, kādas – blakus teritorijās, jo bieži vien ir tā, ka mēs nezinām, kas notiek apkārt, bet ir svarīgi saprast kopumā, kas notiek citās teritorijās. Kaut vai par vēja parkiem – kur tos varētu novietot, kur noteikti ir jāsaglabā lauksaimniecība, kur ir auglīgās zemes, kur jāpievērš uzmanība esošajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem. Tas palīdz gan tūrismā, gan ainavu un teritoriju plānošanā, gan uzņēmējiem. Piemēram, ja uzņēmējs vēlas audzēt mežu, pašvaldība pēc atlanta varētu parādīt, kuras ir apmežošanai piemērotākās brīvās teritorijas.
Kā mainīsies pētniecība ainavu arhitektūrā nākotnē?
Es domāju, ka tuvāko 10 gadu laikā svarīgi būs pievērst uzmanību dažādiem ekoloģiskiem, videi draudzīgiem risinājumiem. Ko darīt ar lietus ūdeņiem? Ko darīt ar klimata pārmaiņām? Kā uzlabot vidi pilsētās? Kā uzlabot dzīves vidi cilvēkiem? Kā pārstrādāt un vēlreiz izmantot jau izmantotus materiālus? Kā atkal nonākt tuvāk pie dabas un nesabojāt mūsu apkārtējo vidi?