Kāpēc joprojām vērts lasīt un rakstīt uz papīra? Saruna par digitālajām ierīcēm ar LU profesoru Šķilteru

Ja lasām pētījumu, ka šobrīd nav pietiekoši daudz datu, kas apstiprinātu digitālo ierīču negatīvu ietekmi uz mentālo veselību, ko no tā vajadzētu secināt? Ka varam neuztraukties, jo sliktas ietekmes nav, vai tomēr to, ka joprojām neko daudz par to nezinām?

Ir ļoti daudz dažādu papildu mainīgo, kas ietekmē mentālo veselību, tādēļ rezultāti ir ļoti heterogēni (neviennozīmīgi – red.) un viennozīmīgu atbildi mēs nevaram gūt. Ietekmējoši faktori, piemēram, ir lietojuma intensitāte, vecums. Jautājums drīzāk ir, ko mēs ar tiem ekrāniem darām. Piemēram, ekrānu ietekmi uz redzi neviens neapšauba, jautājums par ietekmi uz mentālajiem procesiem ir mazliet sarežģītāks. Es teiktu, ka jautājumu būtu vērts pārformulēt tādā veidā – kāds ir saturs mūsu darbībai? Tas daudz nosaka. Piemēram, digitālu sociālu tīklu lietošana ir viena joma, kur patiešām var redzēt ietekmi uz mentālajiem procesiem. Otrs ir lasīšana un rakstīšana – satura uztvere ekrāna vidē salīdzinājumā ar fizisko klātesamību jeb papīra formātu ir atšķirīga.

Šogad ir publicēti pētījumi (vairāk var lasīt šeit un šeit), kuros secināts, ka cilvēkiem, kuri digitālajā sociālo tīklu vidē veido atšķirīgu izpratni par sevi, biežāk ir mentālās veselības problēmas

nekā tiem, kuri savu autentiskumu (īstumu – red.) saglabā gan fiziskās klātienes, gan digitālajā vidē. Respektīvi – ja cilvēki savu tēlu digitālajā vidē veido atšķirīgu, piemīt tendence rasties mentālajiem traucējumiem. Pētījumi arī apstiprina šādu saistību, īpaši jaunāka gada gājuma lietotāju vidū.

Domājams, ka arī reālajā dzīvē būtu grūti ārēji censties uzturēt atšķirīgu tēlu no tā, kāds cilvēks ir patiesībā. Piemēram, ja pusaudzim ir problēmas mājās, ko viņš cenšas slēpt skolā, tad arī tā ir ļoti sarežģīta situācija, kas varētu radīt mentālās problēmas. Stāsts varbūt nav par rīku, bet par vispārēji sarežģītu situāciju, kurā izliekas par kādu citu?

Protams, ja mēs mēģinām dzīvot atšķirīgu dzīvi un ar savu autentiskumu mākslīgi manipulēt, ir liela varbūtība rasties mentāliem traucējumiem. Jāsaprot arī, ka digitālajā vidē kopumā ir liela iespējamība rasties t.s. viedokļu burbuļiem. Sliktā lieta ir tāda, ka mūsdienu cilvēkam, īpaši jauniešiem, pasaule šķiet ļoti melnbalta, un tas veicina sociālo polarizāciju (krasu viedokļu pretstatu veidošanos – red.). Mūsdienu sabiedrības liela problēma kopumā ir tās aizvien izteiktāka polarizācija. Pie vainas ir gan digitāli sociālie tīkli un to saturs, gan tas, kāda veida algoritmus tie izmanto, lai cilvēkus padarītu aktīvus. "Facebook" vai citur tos ir svarīgi pielietot, lai cilvēkus aktivizētu. Lietotāji, kas digitālu sociālu tīklu vidē kaut ko izdara pāris reizes mēnesī, viņiem nav īpaši vajadzīgi. [Tādēļ] tiek piegādāta informācija, kas ir pēc iespējas pozitīvāka vai negatīvāka un kurai ir emocionālāks vēstījums, jo ir lielāka varbūtība, ka tā izraisīs kādu reakciju lietotājā. Līdz ar to pasaule, vismaz digitālo sociālo tīklu gadījumā, kļūst salīdzinoši melnbalta.

Izraēlas kolēģi ir mēģinājuši ar datorsimulācijām modelēt scenārijus, kuros varētu sociālos burbuļus caurdurt, lai mazinātu sabiedrībā pastāvošo polarizāciju. Izrādās, ka tas nav iespējams, ja mēs gribam saglabāt demokrātiskās vērtības un kultūru. Digitāla vide paredz to, ka mums diemžēl būs šādi viedokļu burbuļi. Mēs nevaram vienlaikus gribēt demokrātisku sabiedrību, attīstītu digitālu vidi un to, lai nerastos viedokļu burbuļi. Tā ir ļoti nozīmīga publikācija, kas citstarp demonstrē, ka sociālie burbuļi ir cena, ko maksājam par jaudīgo digitālo vidi, vienlaikus saglabājot piederību demokrātiskajai pasaulei.

Ja ekrāni paši par sevi viennozīmīgi nekaitē mūsu mentālajai veselībai, bet būtisks ir saturs, ko tajos patērējam, tad ko varētu uzskatīt par nevēlamu?

Ekrāna ietekme ir daudz neviennozīmīgāka nekā konkrētais uzdevums, ko veicam digitālajā vidē. Pēdējā gada laikā ir vairāki salīdzinoši viennozīmīgi pētījumu rezultāti, kas apstiprina, ka brīdī, kad lasām un rakstām, izmantojot papīru, ļoti nozīmīgs ir sensori motorais jeb sajūtamais taustes kontakts, kura laikā būtiski labāk uztveram saturu un koncentrējam uzmanību nekā tad, ja klikšķinām datora taustiņus vai lasām ekrānā. Evolucionāri cilvēka roka ir ļoti jaudīgs orgāns, tā ir daļa no mūsu saprašanas procesiem; tauste, protams, ir veidojusies simtiem tūkstošu gadu laikā. Ja mēs pierakstām ar roku vai lasām analogi, jēgas kopsakarus uztveram daudz labāk.

Kad lasām no papīra, mēs to darām diezgan atšķirīgi nekā no ekrāna – digitālā vidē lasām ātrāk, uztveram atslēgas punktus, bet kopumā darām to virspusējāk.

Iemesli ir dažādi – datorā ir multitaskings jeb daudzlietojums (vairāku darbu darīšana vienlaikus vai gandrīz vienlaikus), pārslēgšanās starp dažādām programmām un uzdevumiem, dažādas hipersaites, kas no viena materiāla aizved uz citu. Digitālajā vidē arī horizontālās skenēšanas process nenotiek tik labi, cik analogajā. Ja mēs lasām no vienas rindiņas uz otru, mēs saglabājam uzmanību ilgāk un labāk – tas ir ļoti būtiski gan lasītprasmes apguves laikā, gan arī uzmanības treniņiem tālākā dzīves laikā. Arī abstraktu zināšanu apguvē vizualizācijas uz papīra ir būtiska daļa no saprašanas procesa, ko apliecina pētījumi ar matemātikas apguvi.

Kuriem cilvēkiem ir labāka uzmanība? Tiem, kuri lasa analogi. Viņi patiešām ilgāk spēj noturēt uzmanību, skenējot horizontāli. Mēs esam daļa no pasaules, kur lasa digitāli, un uzmanības noturīgums mums, 2024. gada cilvēkiem, kopumā ir mazāks, nekā bija kādreiz.

Vai ir zināms, vai tas ir neatgriezeniski? Proti, ja cilvēks gadiem ir lasījis tikai digitāli, tad uzmanības noturība ir neatgriezeniski samazinājusies vai viņš var atgriezties pie drukātiem tekstiem un uzmanību atkal uztrenēt?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Mēs visu laiku runājam par tādiem "šeit un tagad" pētījumu rezultātiem, ilgtermiņa pētījumi notiek salīdzinoši retāk. Piemēram, vienā pavisam nesenā pētījumā tika skatītas 32 dažādas zemes 31 gada diapazonā, bija ļoti liela izlase, kas tika salīdzināta. Jautājums bija, vai 31 gada laikā cilvēka veiktspēja, domājot par uztveri un uzmanības procesiem, ir pasliktinājusies vai uzlabojusies. Rezultāti ir ļoti šokējoši: ja ir neliels koncentrēšanās spēju pieaugums pieaugušajiem, tad bērniem ir būtisks kopējais kļūdu un – vienlaikus – apstrādes ātruma pieaugums, bērni darbojas ātrāk, bet ar vairāk kļūdām. Tātad mēs varam pateikt, kas īsti ir noticis ar digitālo paaudzi uztveres procesu kontekstā, un tas var šķist diezgan biedējoši. Es tomēr arī gribētu teikt, ka visi šie procesi ir ilgtermiņā adaptīvi (pielāgoties spējīgi – red.) – mēs veidojam digitālos rīkus un viena procesa trūkums, evolucionāri skatoties, neko daudz nenozīmē, jo mūsu veiktspēja ilgtermiņā līdzsvarojas. Tas nozīmē, ka mēs pielāgojamies dažādiem rīkiem un formātiem. No otras puses, arī rīku izstrādātāji tos optimizē mūsu uztverei.

Ja kādi vecāki, šo lasot, nospriedīs, ka tagad bērnam vajadzētu tikai lasīt tekstu no papīra un rakstīt ar roku, tas varētu būt pārspīlēti?

Reālistiski skatoties, mēs no ekrāniem un digitālās vides nekur neaizmuksim, taču no visiem iepriekš minētajiem pētījumiem izriet, ka mums vajadzētu mēģināt līdzsvarot darbības, ko veicam, lasot vai rakstot digitāli un analogi.

Mēs nevaram bērnu piepeši "pārslēgt" uz analogo vidi, tas arī nav vajadzīgs, jo dzīvē viņiem būs daudz situāciju, kur jādarbojas digitāli, bet, ja runa ir par jēgas kopsakarību uztveri, tad ir jāmēģina lasīt vai rakstīt analogi, izmantojot papīru.

Tas būtiski uzlabo gan uzmanības apstrādi, gan atcerēšanos, gan saprašanas procesu kopumā. Savukārt, ja ir teksts, kam ir svarīgi galvenie pieturas punkti – un tādu ir daudz, jo mēs dzīvojam dinamiskā sabiedrībā, – tad pietiek ar lasīšanu digitāli.

Kad pats lasāt, piemēram, publikācijas par pētījumiem, dodat priekšroku datoram?

Es parasti daru tā – apskatos kopsavilkumā, vai tur tiešām ir kas tāds, ko būtu vērts pārdomāt un lasīt detalizēti. Ja tā ir, tad drukāju laukā, kas gan nav diezko labi dabai. Lasot ekrānā, vienkārši arī nogurst. Ja neskaita e-pastus vai kādus ātri izlasāmus materiālus, es mēģinu lasīt drukātā formātā.

Vai e-grāmatu lasīšanas ierīces, piemēram, "Kindle", arī ir pieskaitāmas pie ekrāniem? Vizuāli tās šķiet līdzīgākas papīram.

Tieši tā, dizaineri un programmētāji ir centušies šīs ierīces radīt tādas, lai tās sniegtu pieredzi, kas ir līdzīga, lasot drukātas grāmatas, bet vienalga tās klasificējas kā digitālās ierīces, jo mums taustes kontakta īsti nav. Ir arī pētījumi, kuros skatīts, kādas ir mūsu acu kustības, kad lasām no papīra vai ekrānā – ir ļoti būtiskas atšķirības. Piemēram, lasot no digitālām ierīcēm, mūsu acu fiksācijas ir daudz īsākas, savukārt lasot no papīra, mēs to darām daudz mērķtiecīgāk, fiksācijas ir ilgākas un vairāk. Mums ir ļoti atšķirīgas darbības rutīnas, kad lasām no planšetes vai papīra. Viennozīmīgi, lasot no planšetes, kopumā jēgas kopsakarus uztveram mazāk, nekā lasot no papīra. Tas pats attiecas uz rakstīšanu.  

Ir pētījumi, kuros tiek vilkta saikne starp pārmērīgu ekrānu lietošanu bērniem un izmaiņām smadzeņu struktūrās. Tas var mudināt domāt par neatgriezenisku digitālo ierīču ietekmi. Kas būtu jāsaprot no šādiem pētījumiem?  

Uz šiem pētījumiem ir jāskatās niansētāk. Ļoti viennozīmīgas ietekmes nav, taču viena no atziņām multitaskinga pētniecībā, kas ir skaidra jau diezgan ilgi – pusaudžu vecumā īpaši aktīvi veicot multitaskingu, ilgtermiņā pavājinās uzmanība.

Pusaudžu vecumā tāpēc nav ļoti prātīgi nodarboties ar intensīvu multitaskingu jeb daudzlietojumu, jo tad pavājinās spēja izstumt traucēkļus – veidojas sliktāka spēja nereaģēt uz nevajadzīgiem apkārtējās pasaules stimuliem.

Otra lieta ir – vai, intensīvi lietojot digitālus sociālos tīklus, ir kādi paliekoši efekti? ASV nesen bija ilggadējs pētījums ar vairāk nekā 17 000 dalībnieku vecumā no 10 līdz 21 gadam. Tajā konstatēja, ka patiešām ir saistība intensīvākai digitālu sociālo mediju lietošanai un dzīves kvalitātes un apmierinātības kritumam pēc gada, taču tas attiecas uz konkrētiem vecumposmiem. Proti, jo vairāk lieto digitālus sociālos tīklus, jo vairāk krīt dzīves kvalitāte divos konkrētos periodos – puišiem 14–15 gadu vecumā un 19 gadu vecumā, meitenēm 11–13 gadu vecumā un 19 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka digitāli sociālie tīkli, protams, var ietekmēt jaunieša dzīves kvalitāti, bet konkrētā vecumposmā. Kopumā ietekmes ir daudz grūtāk viennozīmīgi skaidrojamas, jo ir saistītas ar dažādu ietekmējošu faktoru kopu.

Vēl viena digitālo rīku ilgtermiņa ietekme ir sarunas lomas mazināšanās; tā vietā, lai runātu, mūsdienu cilvēks dod priekšroku īsziņu komunikācijai. Taču saruna nav tikai informācijas pārnese, bet būtiska daļa no ikdienas emociju regulācijas. Tādējādi, atradinoties no vēlmes un spējas sarunāties, notiek izmaiņas tajā, kā pārvaldām emocijas.

Runājot par multitaskingu, katrs mūsdienās noteikti ir piedzīvojis, ka attaisa datoru, lai paveiktu kādu darbu, bet attopas "Facebook" un neatceras, kā viņš tur nokļuvis.

Kas mūs vada? Mēs spējam koncentrēties uz darbiem, kas ir vajadzīgi ikdienas pienākumu veikšanai, bet jebkurā gadījumā ir mūs interesējošas lietas. Neatkarīgi no tā, vai esam daļa no digitālās pasaules, darot lietas, kas mūs interesē, laiks sarūk. Ja esam koncertā, 20 minūtes šķitīs kā piecas vai 10 minūtes no uztvertā laika viedokļa. Ja būsim garlaicīgā lekcijā, tad šīs 20 minūtes būs 40 minūtes. Tāpat, ja ieslēdzam datoru skaistā sestdienas rītā, lai darītu darba lietas, piepeši un nevilšus varam saprast, ka stundu esam gājuši cauri "Facebook".

Kādēļ ierīces un digitālie tīkli ir tik pievilcīgi? Kas notiek mūsu smadzenēs, kad skatāmies ekrānā?

Jautājums ir nevis par pašu ierīci, bet funkcijām, kuras tajā izmantojam. Mēs pie tām pierodam.

Esam ļoti mācītiesspējīgi zvēriņi, un kļūstam atkarīgi no šīm funkcijām. Vislielākā problēma ir digitāli sociālie tīkli, jo tur ir dažādi emocionāli efekti un tie pamazām kļūst par lieliem emocionāla atbalsta un padomu došanas tīkliem.

Kāpēc cilvēki lielā mērā ir atkarīgi no digitālajām ierīcēm? Jo viņi nemitīgi izjūt sevi kā daļu no sociālajiem tīkliem. [Līdzībās runājot,] mēs jau neesam atkarīgi no televīzijas pultīm. Tāpat ar digitālajiem rīkiem, piemēram, viedtālruņiem, – mēs esam atkarīgi no sociālajiem tīkliem, kuriem mūsu dzīvē ir noteiktas funkcijas. Digitālajā vidē mēs īstenojam pamata sociālās vajadzības, kā piederēt un saņemt atzīšanu no citiem. Tas digitālais uzsitiens uz pleca "Facebook", "X" vai "TikTok" mums ir emocionāli svarīgs – mums ir atkarība no digitālā atbalsta.

Tas droši vien ir apburtais loks – jo mazāk to saņem reālajā dzīvē, jo svarīgāk tas ir digitālajā pasaulē.

Visticamāk, tāpēc ir atšķirība tajā, kādi esam klātienē un kādi – digitālajā vidē. Jo kreņķīgāka ir reālā dzīve, jo vairāk cilvēks sevi izmaina digitālajā vidē. Šobrīd daudz uzmanības tiek pievērsts arī ģeneratīvajiem mākslīgā intelekta rīkiem, īpaši mācīšanās procesā ļoti populārs ir jautājums – tie ir labi vai slikti. Ir daži pāris gadu laikā tapuši pētījumi, kuri liecina, ka ietekme no "ChatGPT" tā lietotājos, protams, ir un akadēmiskais veikums viennozīmīgi ir vājāks. Turklāt monētas otra puse ir tā, ka 2024. gada sabiedrība mudina bieži lietot digitālos palīgrīkus – ir liela akadēmiskā pārslodze, laika trūkums, mēdz būt arī saasināta jūtība pret atzinību, arī prasība pēc pētījumu vai izglītības rezultātiem, izmantojot mazāk finansiālu resursu. Bet es gribētu teikt, ka mums ir jānošķir īstermiņa un ilgtermiņa efekti. Minētais pētījuma atklājums, ka bērni 31 gada laikā ir kļuvuši būtiski ātrāki, bet kļūdaināki, var šķist mazliet briesmīgs, domājot par to, ko digitālā vide ar mums izdara. Taču, domājot tālākā evolucionārā perspektīvā, mēs pietiekami labi spējam adaptēties un izlīdzināt to, kas šobrīd traucē.

Mūsu ēras atslēga – paškontrole

Bērnu psihiatre Karīna Beinerte:

“Viedierīču mērķis ir pēc iespējas ilgāk noturēt mūsu uzmanību. Visi algoritmi un būtība tiek veidota un tiks optimizēta, balstoties uz cilvēku sociālo psiholoģiju un mūsu vājībām. Ļoti svarīgi no vecāku puses, domājot par pusaudžiem, ir izveidot, iedzīvināt un attīstīt veselīgus ekrānu lietošanas paradumus.

Būtu muļķīgi ierīces izslēgt pilnībā, jo tad mēs nemācamies sevi apturēt un saprast, cik daudz ir par daudz. Ir jāatrod optimālais veids, kā lietot ierīces. Mēs gribam, lai pusaudži, izejot no mājas, būtu gatavi dzīvei, kurā viņiem būs pašiem jākontrolē, cik daudz lieto katru spēlīti un aplikāciju.

Mūsu ērā, mūsu laikos ļoti svarīga ir paškontrole, kaut vai arī skatoties uz to, cik ļoti ir pieejams, piemēram, cukurs, un cik lēti ir kārumi. Jo labāk iemācīsimies sevi kontrolēt un atturēt no kaitīgām pārmērībām, jo laimīgāki būsim.”

Vienkāršoti sakot – pagaidām būtu pāragri uztraukties, ka sabiedrība kļūs dumja un mums vairs nebūs erudītu cilvēku?

Pilnīgu noteikti. Par jebkuru tehnoloģiju mēs maksājam kaut kādu cenu. Nav runa par to, ka mēs saprotam sliktāk, mēs vienkārši saprotam atšķirīgi. Tieši tāpēc ir pētījumi, kuros mēģina saprast, kā cilvēki aptver jēgas kopsakarus atkarībā no rīku formāta un veida. Kā jau minēju, lai saprastu saturu dziļāk, mēģinām izmantot analogos rīkus – pierakstu lapas, pildspalvu, grāmatas. Stāsta morāle ir tāda, ka mēs nevaram pārslēgt laikmetu, bet mēs varam mēģināt uzlabot uztveres procesus, izmantojot rīkus, kas mums ir pieejami.

Tas vienlīdz attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem? 

Protams. Lai gan cilvēka attīstības gaitā rīku lietojuma jēga ir mainīga.

Bērnu psihiatre Karīna Beinerte LSM.lv norādīja, ka atslēgas vārds mūsdienu steidzīgajā pasaulē ir paškontrole. Kas ietekmē mūsu paškontroles spējas?  

Manuprāt, atslēgas problēma ir tā, ka digitālā vide mūs ir iekļāvusi lielā atbalsta, padomu došanas un atkarības ciklā. Jebkuram no mums ierīces pašas par sevi nerada atkarības, atslēga ir sociālās funkcijas, kas piemīt šiem rīkiem. Mans viedoklis, kāds ir arī citu pētnieku vidū, – kopumā bīstami ir tas, ka, izmantojot cilvēku emocionālo atkarību no digitālajām vidēm, iespējams ļoti labi manipulēt. Tas ir diezgan briesmīgi, iedomājoties, ka mūs var paredzēt, izejot no tā, kā tipiski emocionāli rīkojamies ikdienas situācijās. Tas ir briesmīgi gan fiziskās klātbūtnes situācijās, gan digitālajā vidē. Pirms kāda laika amerikāņu kolēģiem bija apjomīgs pētījums, kurā testēja "Twitter" saziņu par "Brexit" un "Nord Stream 2". Tur bija lielas datu kopas, no kurām izdevās konstatēt, ka ir neģēlīga "recepte", kā cilvēku viedokļus mainīt, manipulēt un tiešām emocionāli ietekmēt. Pirmkārt, mēs esam jūtīgāki pret negatīvāku informāciju, otrkārt, esam jūtīgāki pret informāciju, kas ietver cēloņu seku attiecības, – piemēram, ja tu balsosi par to, tad tavi bērni tīrīs tualetes Londonas priekšpilsētā. Trešā lieta ir draudi sociālajām vērtībām. Tātad negativitāte, cēloņu–seku attiecības un draudi sociālajām vērtībām ļoti paredzami var izmainīt cilvēku emocionālo pašsajūtu un līdzsvaru. Un šādi vēstījumi ir vislipīgākie un ietekmīgākie.

Arī šajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās atsevišķām Latvijas partijām bija uzsaukumi, kuros izmantotas cēloņu un seku attiecības, proti, draudi – ja neaiziesi uz vēlēšanām tu, tad aizies tie un tie.

Šie un daudzi citi paņēmieni ir seni. Zinātnē ir gandarījums par to, ka viens vai otrs no šiem principiem ir pētnieciski, arī eksperimentāli pamatojams. Stāsts par negativitiāti, cēloņsakarībām un sociālām vērtībām – mēs zinām kaut ko līdzīgu no antīkās demokrātijas, un te nu mēs mūsdienās, pamatojot ar statistisko nozīmīgumu konkrētu cilvēku darbībā, varam aprakstīt, kas ir noticis.

Situācijās, kur cilvēki jūtas nedroši, vienalga, tā ir pandēmija vai karš, problēma ir tāda, ka mēs mēģinām pieslēgties kaut kādām kopienām, kuras mums var radīt relatīvu drošības izjūtu. Piederība ir svarīgāka nekā saturs vai tas, kam mēs pieslēdzamies. Covid-19 situācija ļoti labi parādīja, ka cilvēki bieži pieslienas pilnīgi absurdām sazvērestības teoriju kopienām. Trakākais šajā stāstā ir tas, ka tās ir lielākoties politiski motivētas.

Cilvēki, kas šīs kopienas veido, nereti ir aukstasinīgi neģēļi, kas domā pāris soļus uz priekšu par savu politisko karjeru, kuru būvēt uz citu nedrošības izjūtu un bailēm.

Latvijas un citu valstu gadījumā mēs redzam, ka antivakceru, kovida noliedzēju grupiņas tagad ir parlamentos.

Vai jums būtu kāds ieteikums, kā cilvēkiem mūsdienu pasaulē nekļūt par daļu no manipulētajām grupām, lietojot digitālus rīkus?

Labas receptes jau nav, bet viens no padomiem pēc principa "viegli teikt, bet grūti izdarīt" ir mēģināt būt pēc iespējas piezemētam savos viedokļos un pieļaut arī, ka paša viedoklis par kaut ko var būt kļūdains. Ja pieņemam intelektuālo piezemētību, tad ir daudz mazāka iespējamība, ka kļūsim par daļu no šīm manipulētajām grupām. Pētnieki ir mēģinājuši konstatēt uzskatu principus cilvēkiem, kuri, visticamāk, neiekritīs sazvērestības grupās. Secinājums ir tāds, ka kritiskā, analītiskā domāšana un izglītība ir mazāk būtiski faktori, jo ļoti bieži arī izglītoti cilvēki kļūst par daļu no šīm grupām. Izrādījās, ka ļoti spēcīgs faktors ir intelektuālā piezemētība, kas izpaužas tajā, ka mēs pieļaujam, ka mūsu viedoklis, tāpat kā citu cilvēku viedoklis, var būt kļūdains. Ja tas tā ir, tad varbūt būsim piesardzīgāki arī pret apkārtējo viedokļiem un nereti melnbaltajām vienkāršajām "patiesībām" mums visapkārt.

Vai te būtiska ir arī piederības izjūta – ja cilvēks gūst to vairāk reālajā dzīvē, tad mazāk pēc tās tiecas digitālajā pasaulē?

Piederības izjūta ir [būtiska] gan vienā, gan otrā – gan fiziskās klātienes, gan digitālajā pasaulē. Piederības izjūta kopienai pati par sevi ir ļoti spēcīgs rīks, īpaši nenoteiktās un nedrošās situācijās tā ir atslēga, kas mums dod dvēseles mieru. Ar to, protams, var manipulēt, ko mēs redzam dažādu sazvērestības grupu darbībā. Digitālā vide ir bīstama tāpēc, ka tā daudz ātrāk, mērķtiecīgāk un manipulatīvāk ļauj veidot un izplest šīs grupas, kuras pretendē radīt piederības izjūtu.

Ja ir spēcīga ģimenes piederības izjūta, tas, protams, mazina varbūtību iekļauties kādā sazvērestības vai politiski motivētā piederības kopienā. Tomēr es teiktu, ka tipiskais 21. gadsimta cilvēks ir pietiekoši neatkarīgs tādā nozīmē, ka viņu var labi iekļaut vienā vai otrā sociālajā grupā. Piederības izjūta nāk no senā cilvēka laikiem – ar to mēs spējam mazināt nedrošības izjūtu un tikt galā ar dažādām situācijām, kurās nezinām, kas notiks.