Sarunas dalībnieki paši sevi dēvē par jauno diasporu, jo pieredze Norvēģijā nav ilgāka par diviem gadu desmitiem, tādēļ diezgan loģisks ir jautājums par to, kā sadzīvo Norvēģijas latvieši, kuru skaits šobrīd ir ap 15 tūkstošiem, ar lielākajām kopienām Bergenā, Oslo, Stavangerā, Tronheimā un Olesundā.
Tās nav blakus pilsētas, tādēļ tīklošanās ir darbs, pie kura latvieši Norvēģijā strādā centīgi vismaz pēdējos astoņus deviņus gadus. Tas arī nesis augļus, jo šobrīd latviešu sabiedrībai šai ziemeļzemē veidojusies stipra un spēcīga kopiena. Jau kārtējo reizi pierādās tas, ka no šiem 15 tūkstošiem aktīvu latviešu ir vien 10%, bet viņi ir tie, kuri aizrauj, iesaista citus un veido stipro kopienas garu.
Līga Olsena, Norvēģijas latviešu biedrības Oslo un Norvēģijas latviešu kora "Laipa" vadītāja, diasporu raksturoja šādi: "Norvēģijā ir trīs paaudzes. Pirmā [ieradās] pēc Otrā pasaules kara, bet jāteic, ka Norvēģijā latviešu pēc Otrā pasaules kara nebija daudz. Norvēģijai bija politika – viņiem vajadzēja pedagogus, mediķus un vēl viņi ņēma pretī cilvēkus ar veselības problēmām, vientuļos, cilvēkus gados. Mums ir statistika, ka tie pirmie bija 56 cilvēki, kuri bija izkaisīti pa visu Norvēģiju. Mums ir simtgadnieks Harijs Valdmanis, ar kuru mēs mēģinām satikties, cik vien iespējams. Ir no tā laika maza grupiņa saglabājusies, bet daudzi diemžēl ir aizsaulē. Tad mums ir 90. gadi, kad Norvēģijas universitātes ņēma pretī Latvijas studentus. Un tad, protams, ir pēc 2007./2008. gada, pēc krīzes laika, kad ir pamatīgs pieaugums. Vēl joprojām skaitlis turpina augt."
Kā stāstīja Līga Olsena, kura ir precējusies ar norvēģi, viņas dzīve daudz paiet kopā ar norvēģu draugiem un paziņām, bet vienlaikus Latvijai un latviešiem ir svarīga loma ikdienas gaitās:
"Es teiktu, ka esam ar abām kājām līdz gurniem iekšā gan latviešu, gan norvēģu ikdienā."
Bet kas mudina būt latviešu sabiedrībā, piemēram, kā tas ir ar kori "Laipa", uz kura mēģinājumiem latvieši sabrauc reizi nedēļā, arī brīžos, kad pagalam negribas, kad snieg sniegs un brauciens ar vairākiem transportlīdzekļiem ir apgrūtinošs un kad labprātāk ierušinātos mājās dīvānā ar siltu tējas krūzi rokās? Kora "Laipa" diriģente Ilga Šarkovska norādīja: "Mēs esam tādi slimi ar mūziku, kora mūziku, ar vēlēšanos būt kopā, dziedāt, smieties, mēģināt un braukt uz mēģinājumu. Latviešu sabiedrībā tu vari izpausties. Man, kura atbraukusi vairāk nekā 40 gadu vecumā, es nevaru būt pilnvērtīgs norvēģis, un tad latviešu sabiedrība ir tā, kur varu izpausties, varu runāt ar latviešiem, varu jokot, un latvietis to saprot – atšķirībā no norvēģiem, kas ne vienmēr saprot latviešu jokus. Trešdiena ir tā diena nedēļā, kad varu aizbraukt pie savējiem un dabūt pozitīvu lādiņu."
Savukārt Ernests Barons, kurš arī dzied korī "Laipa", sacīja: "Mums ir liela brīvība izpausties un parādīt savu latviskumu, kultivēt savu latviskumu. Es domāju, ka es tik ļoti aktīvs latviskās kultūras vidē nebūtu, dzīvojot Latvijā, kā tas ir bijis Norvēģijā. Tas ir vislabākais veids, kā saprast, ka mums ir iespēja būt latviešiem Norvēģijā."
Vaicāts, vai viņš jūtas līdz kaulam norvēģis, viņš atzina –
dažreiz jūtas, jo neviens norvēģis nekad neatgādina, ka viņš nav līdz kaulam norvēģis, bet kultūra ir tā puse, kas viņam pasaka – "hei, tu tomēr esi latvietis."
"Tā kultūra, ko piedzīvoju Norvēģijā, nav tikpat krāšņa, vismaz pēc maniem ieskatiem, kā tā ir Latvijā – dziesma, deja, nav tikpat svarīga Norvēģijā kā futbols vai cita veida sporti, kas Norvēģijā ir daudz svarīgāki un stiprāki," viņš sacīja.
Savukārt Norvēģijas latviešu kora "Laipa" koordinatore Ieva Vanaga uzsvēra, ka būšanu latviešos, došanos uz kora mēģinājumu sauc par nepieciešamību: "Tā faktiski ir vajadzība pēc piederības un latvietības. Man katra trešdiena un mēģinājums ir lielākie svētki. Tie ir svētki ar savējiem. Protams, ka prioritāri ir dziedāšana, bet arī valoda, satikšanās ar saviem cilvēkiem un sarunas, un interese, kā katram iet. Kāds pastāsta par Latvijas jaunumiem, kā tur iet. Tā ir tā mana mazā Latvija."
Ieva Vanaga arī norādīja, ka korī ir ne tikai latvieši, bet arī norvēģi. Piemēram, šobrīd ir viens puisis, kuram vecvecāki ir no Lietuvas un Latvijas, un viņam ir vēlme iepazīt saknes, latviešu kultūru. Taču koristu rindās bijuši arī norvēģi bez latviešu saknēm.
Labā ziņa, ka norvēģu sabiedrība ir vēlīga un pretimnākoša, ļaujot latviešiem izpausties. Sabiedrība ir pieņemoša un iekļaujoša. Tieši šī iemesla dēļ savulaik uz Norvēģiju pārcēlās Sandris Rakauskis, kurš, tiklīdz personīgā dzīve bija nokārtojusies, nodibināja Stavangeras latviešu teātra studiju. Rezultāts bijis jūtams jau pēc dažiem darbošanās gadiem, jo šis amatieru teātris iekarojis stipras pozīcijas ne tika diasporas, bet arī Latvijas amatieru teātru vidū.
Bet koris "Laipa" svin savu 20 gadu pastāvēšanu ar vērienīgiem notikumiem Oslo, piemēram, koncertu uz Oslo operas jumta, sadziedoties ar viesu koriem, iepriecinot un iepazīstinot apkārtējo publiku ar latviešu skaistākajām tautasdziesmām.
Kā sarunas noslēgumā sacīja latvieši Norvēģijā, viņi ikdienas gaitās nemitīgi patur prātā, ka ir savas zemes – Latvijas – vēstneši, ka viss, ko dara ikdienā, kopjot savu latvietību, patiesībā parāda visai pasaulei, šai gadījumā Norvēģijai, kas ir Latvija un uz ko spējīgs latvietis.
