Ieva Siliņa: Kādēļ zinātniekiem jāpēta uzticēšanās?
Inta Mieriņa: Uzticēšanās ir viena no svarīgākajām sociālā kapitāla sastāvdaļām. Sociālais kapitāls zinātnieku uzmanību aktīvi piesaistīja pagājušā gadsimta 80. gados. Tajā laikā liela uzmanība tika pievērsta starptautiskajai attīstībai un globālai nevienlīdzībai starp valstīm. Kādēļ vienā valstī ekonomiski klājas labāk, bet citām savukārt neveicas? Bija daudz programmu, arī Pasaules Bankas vadītu, jaunattīstības valstīs. Tika ieguldīti lieli līdzekļi, gāja laiks, un programmas nestrādāja tik labi, kā finansētāji to sagaidītu. Līdz ar to pētnieki sāka meklēt iespējamos iemeslus un analizēt – re, finanšu kapitāls, re, dabas resursi, re, tiek izglītoti cilvēkresursi, kas vēl te pietrūkst? Sociālie zinātnieki atdzīvina interesi par sociālo kapitālu un uzticēšanos kā līmi, kas satur sabiedrību. Bez sadarbošanās, uzticēšanās vienam otram var ņemt aizņēmumus, būvēt vēja ģeneratorus, rūpnīcas, jebko –, tas nebūs efektīvi.
Vai uzticēšanās nav kas tāds, kas dabiski vai nu ir, vai nav?
Uzticēšanos pilnīgi noteikti varam arī veidot un veicināt. Par veidu, kā to darīt, zinātnieki gan vēl joprojām diskutē. Tas noteikti nav kaut kas, ko var vienkārši iemācīt, bet pie tā noteikti ir jāstrādā. Piemēram, viens no sākotnējiem sociālā kapitāla pētniekiem Roberts Patnems runāja par to, ka uzticēšanās rodas līdzdarbojoties – iesaistoties asociācijās, brīvprātīgā darba grupās, satiekot cilvēkus.
Darot kopā lietas, iepazīstot vienam otru, rodas uzticēšanās.
Tad pētnieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas secināja, ka tas ir atkarīgs no grupām un pieredzes, ko cilvēki grupās gūst. Tikpat iespējams, ka rodas neuzticēšanās, ja cilvēks iesaistās kādā grupā vai, piemēram, partijā, un viļas. Tad rodas neuzticēšanās. Ir zināms, ka ļoti liela nozīme ir ģimenei, skolai, tam, kā runājam par citiem, par sabiedriskajiem procesiem. Vai stāstām bērniem, ka pasaule ir ļauna un neuzticama, vai tomēr veidojam pozitīvu pasaules skatījumu. Mazāk kontrolējoša vide rada uzticēšanos un atvērtību. Ne velti Ziemeļvalstu padome izdeva grāmatu "Uzticēšanās – ziemeļu zelts", jo viņi uzskata, ka tieši uzticēšanās ir pamats Ziemeļvalstu panākumiem.
Tiem pašiem panākumiem, ko vēlamies atkārtot!
Man šķiet interesanti, ka mēs tik daudz teorētiski orientējamies uz Ziemeļvalstīm. Pētījumos redzam, ka mūsu sabiedrības vērtības, tas, kā uzvedamies uzņēmumos, darba vidē, vairāk atgādina Amerikas neoliberālo modeli nekā Ziemeļvalstu skandināvisko. Ziemeļvalstu vērtības ir uzticēšanās, tolerance pret daudzveidību, dzimumu līdztiesība, dažādo iekļaušana. Pieticība, rūpes par vidi un ekoloģiju. Salīdzinošajos vērtību pētījumos parādās milzīga atšķirība starp Baltiju un Ziemeļvalstīm.
Mēs gribam Ziemeļvalstu pārticību, bet neesam gatavi pieņemt Ziemeļvalstu vērtības.
Kādas ir mūsu vērtības?
Mūsu sabiedrība ir vairāk materiālistiska nekā postmateriālistiska – mēs neesam gatavi ziedot daļu labumu cilvēktiesību, vides dēļ. Postmateriālists ir labi ja katrs sestais Latvijā. Sabiedrībā līdzvērtīgi svarīgas ir gan drošības, gan sasniegumu vērtības. Tās it kā ir pretrunīgas lietas, jo, vēloties drošību, cilvēks neuzņemas risku, neiet uz sasniegumiem. Un otrādi, gribot sasniegumus, jāvar atteikties no daļas drošības. Saistībā ar padomju mantojumu mums ir ļoti fragmentēta sabiedrība, katrs ir par sevi un trūkst empātijas, gatavības atteikties no daļas spilventiņa, lai tiktu kādam citam. Politiskā atsvešinātība, kas ir milzīga problēma. Pastāv arī kultūras atsvešinātība, kas nozīmē, ka mūsu cilvēki mazāk pakļaujas sabiedrības normām, ir gatavi tās pārkāpt. Tas nozīmē, ka cilvēki nav tik ļoti iesaistīti sabiedrības veselumā.
Mums trūkst kopējas vērtīborientācijas – kas tieši mēs esam, uz kurieni ejam, ko gribam? Mums būtu ļoti svarīgi vairāk runāt par vērtībām sabiedrībā.
Izklausās, ka ar uzticēšanos Latvijas sabiedrībā nav tik labi, kā gribētos.
Nav, protams, ka nav. Mēs daudz runājam par ekonomikas attīstību, bet nepietiekoši par to, kā veidot saliedētāku sabiedrību, kas spēj sastrādāties, kurā vairāk uzticas viens otram. Tam ir reālas ekonomiskas sekas! Piemērs ir birokrātija, kas ir pārņēmusi valsti un ir pilnīga uzticēšanās krīze – mums ir svarīgi, lai visur uzlikti paraksti, viss birokrātiski pareizi izdarīts. Ārzemju kolēģus bieži pārsteidz tas, cik mums viss ir formāli un cik daudz ir jāatskaitās. Tas prasa laiku, prasa darbu, padara mūsu ekonomiku mazāk konkurētspējīgu. Neuzticēšanās atstāj arī graujošu efektu uz darba vidi. Priekšniecībai trūkst uzticēšanās darbiniekiem, darbiniekiem trūkst uzticēšanās priekšniecībai un kolēģiem, un tas padara sastrādāšanos neefektīvu.
Tā ir milzīga, milzīga problēma, jo šādos apstākļos darba devējs kavējas ieguldīt darbiniekos, darbinieki kavējas informēt par problēmām. Mums par šo būtu vairāk jārunā.
Lai runātu, ir jābūt sajūtai, ka tā rezultātā būs pārmaiņas.
Jā, tā veidojas uzticēšanās. Ja cilvēks piedalās sabiedriskajā apspriešanā vai aiziet nobalsot, tā ir daļa no viņa dzīves, ieguldījums, un dažreiz liekas – ko gan mana balss mainīs? Lai to darītu, ir jābūt pārliecībai, ka tam būs jēga. Pozitīvais piemērs ir "manabalss.lv", kur vairākas iniciatīvas gadu gaitā ir novedušas līdz pozitīvām pārmaiņām. Tikai tā var rasties pozitīva pieredze. Ja kāds cilvēks, riskējot ar savu drošību, reputāciju, ceļ trauksmi, ir ārkārtīgi svarīgi, kas seko pēc tam. Arī politikā – ja kāds politiķis ir "sasmērējies", rodas aizdomas par viņa godaprātu, ārzemēs uzreiz atkāpjas, bet šeit redzam turēšanos pie krēsliem, kas absolūti grauj uzticēšanos.
Cik liels ir latvieša uzticēšanās rādiuss?
Pastāv mīts, ka padomju laikos uzticēšanās nebija vispār. Īstenībā bija vajadzīga ļoti liela uzticēšanās, bet ļoti mazās grupās – gan blatu sistēmā, gan citās korumpētās sistēmās pastāv ļoti cieši saliedēti tīkli. Ļoti cieši uzticas tikai ļoti šaurā lokā, bet citiem cilvēkiem uzticēšanās nav. Ar uzticēšanos ļoti šaurai grupai, tādiem kā es, mums problēmu nav. Problēmas ir ar uzticēšanos plašākai sabiedrībai.
Ja vērtību ziņā esam tuvāki Amerikas Savienotajām Valstīm, tas nozīmē arī to, ka mēs izteiktāk uzņemamies atbildību par sevi, savu dzīvi, savu ekonomisko situāciju un savu valsti?
Šeit atkal redzam tādu nesaskanīgu attieksmi. Piemēram, pētījumos parādās, ka arvien vairāk mēs esam gatavi vainot pašu cilvēku, kurš nonācis nabadzībā. Uzskatām, ka katram ir visas iespējas, tā ir viņa individuālā atbildība. Līdz ar to mēs nepietiekoši novērtējam sistēmiskas problēmas, neesam gatavi palīdzēt cilvēkam, kurš pakritis. Bet vienlaikus sagaidām, ka valsts par viņiem parūpēsies, trūkst gatavības darīt pašam. Latvijā ir mazs uzņēmējdarbības potenciāls, jaunieši, kas būtu gatavi nodarboties ar uzņēmējdarbību.
Cilvēkiem vajadzētu vairāk uzņemties atbildību, jo šobrīd mēs dabūjam sliktāko no abām pasaulēm.
Trūkst uzņēmīguma un atbildības uzņemšanās, un vienlaikus ar pirkstu norādīsim uz paša vainu, ja cilvēks ir pakritis.
Ar ko mēs atšķiramies uz citu valstu fona?
Pie mums ir ļoti izteikta ziedošana. Tas ir saistīts ar universālisma un labestības vērtībām, mēs esam gatavi palīdzēt cilvēkiem.
Ko varam darīt, lai veidotu savu valsti veiksmīgāku?
Latvijā cilvēkiem ļoti, ļoti trūkst ilgtermiņa mērķu un vīzijas, cilvēki vairāk domā un dzīvo šodienai. Nevaram teikt, ka padomju laikā augušos cilvēkus tas nav ietekmējis. Tādēļ trūkst stratēģiskās pieejas pilnīgi visos līmeņos: darbavietā, politikā, izglītībā, visur. Kāpēc mēs darām to, ko darām? Kur gribam nonākt? Kā tur nonāksim? Ar to mums būtu jāsāk. Mums ir nacionālais attīstības plāns "Latvija 2030", bet tas nav saistīts ar reālajiem politikas dokumentiem. Stratēģijā ierakstīts, ka cilvēks ir pirmajā vietā, bet kā varam ko tādu rakstīt par sabiedrību, kurā ir viens no zemākajiem dzīvildzes rādītājiem?
Mums ir viens no augstākajiem nevienlīdzības līmeņiem Eiropā, problēmas veselības aprūpē. Kur tur cilvēks pirmajā vietā?
Kādai būtu jābūt politikai, kas palīdzētu uzticēties vairāk?
Tādai, kas ieklausās. Uzticēšanās iet divos virzienos. Arī politiķiem ir jāpieņem, ka var strādāt kopā mērķu sasniegšanai un ka cilvēki, sociālie partneri sniedz vērtīgu pienesumu. Politiķiem ir jāuzklausa cilvēki. Politika, kas izveidota pretēji tam, ko saka cilvēki, kas ikdienā ar šīm lietām strādā, ir garām. Mēs daudz runājam par politiķu korumpētību, bet jārunā arī par sabiedrības korumpētību. Situācijās, kad cilvēki ir gatavi balsot par vietvaru, kura ir apsūdzēta vai pat notiesāta kukuļņemšanā, iesaistīta nelegālās aktivitātēs, bet tiek ievēlēta atkal un atkal – faktiski šī sabiedrība par brīvbiļeti autobusā, skaisti nobruģētu ielu, pabalstiņu ir gatava balsot pret jebkādiem morāliem apsvērumiem.
Tas parāda, ka daļa sabiedrības ir tikpat morāli iedragāta un korumpēta kā daļa politiķu. Jāpaskatās pašiem uz sevi.
Teici, ka vērtības mācās ģimenē. Varbūt vecākiem būtu jāpiedomā, kādas vērtības nodot bērniem?
Ir grūti nodot vērtības, kuru pašam nav. Mēs daudz domājam par materiālām vērtībām, ko varam nodot bērniem, radīt stabilitāti. Tajā pašā laikā vērtības, ko ieliksim, ietekmēs visu viņu dzīvi. Arī skolā būtu vairāk jāiesaista bērni un jaunieši, viņiem jāuzticas. Ir jārada cieņpilna atmosfēra, kurā bērni nebaidītos paust savas domas, būt tie, kas viņi ir gan caur spēlēm, gan dalību skolas pašpārvaldēs, talkās, dažādos pasākumos. Tas ir tikpat svarīgi kā nodrošināt kvalitatīvu matemātikas apguvi.
Viena no lietām, kas var veicināt ieguldījumu sabiedriskā labumā, rūpēšanos par vidi un dabu, ir nacionālā identitāte. Latvijā ir spēcīgi izteikta nacionālā identitāte, un vajag atgādināt cilvēkiem, ka esam piederīgi šai zemei, ka tā ir mūsu zeme, ko paši veidojam.
Kā uzticēšanās atšķiras dažādās iedzīvotāju grupās?
Ir ļoti liela atšķirība starp dažādu tautību pārstāvjiem: latvieši uzticas vairāk, citu tautību pārstāvji – mazāk. Cilvēki ar augstāku izglītību un augstākiem ienākumiem uzticas vairāk nekā cilvēki ar zemāku izglītību un ienākumiem. Jāsaprot, ka tas radies no dzīves pieredzes, piemēram, saskaršanās ar krāpniecību, sliktu izturēšanos. Tā ir liela problēma, jo šie cilvēki izies uz komunikāciju ar neuzticēšanās fonu, un ir ļoti grūti to mainīt, radīt sajūtu, ka visi tevi neienīst un negrib tev darīt sliktu. Jaunieši uzticas vairāk, ir gatavi vairāk riskēt un komunicēt, kas reizēm atmaksājas.
Kā nacionālā identitāte palīdz veidot uzticēšanos?
Ja jūties piederīgs savai kopienai, savai valstij, saviem līdzcilvēkiem, tad būsi arī gatavs darīt vairāk šo līdzcilvēku labā.
Rūpējies par savu grupu, jo zini – ja maniem līdzcilvēkiem ies labāk, arī man pašam klāsies labāk.
Citas "Zinātnes vārdā" sarunas
