Tālis Eipurs: Kādos ceļos ukraiņu karavīri nonāk šeit, līdz rehabilitācijas centram "Vaivari"?
Inese Svikliņa: Tie ir divi ceļi. Viens ir oficiālais caur viņu Veselības ministriju, sadarbībā ar mūsu Aizsardzības ministriju. Protams, arī caur mūsu ārstiem, galvenokārt ķirurgiem, kas brauc palīdzēt. Droši vien visi zina dakteri Malzubri [Mārtiņš Malzubris], dakteri Libermani [Olafs Libermanis], tad arī šajā, ja drīkst tā teikt, "blatu" ceļā viņi nokļūst arī par mums.
Nosauksim to par cilvēcīgo ceļu.
Protams, kad ir tik liela, milzīga nelaime, nav iespējams palīdzēt absolūti visiem. Mēs palīdzam tiem, kam varam, un, ja mēs katrs pa mazumiņam kādu lauciņu nostrādājam, apstrādājam un apkopjam, tas nozīmē, ka viss lielais lauks būs sakārtots.
Šeit no Ukrainas kara dēļ nonāk tikai karavīri vai ne tikai?
Nonāk gan militārpersonas, gan arī civiliedzīvotāji. Sākotnēji tie, protams, vairāk bija civilie, bet tagad, kad ir sakārtotas visas viņu juridiskās finanses, tās ir arī militārpersonas.
Kas ir tas, ar ko viņi atšķiras no visiem pārējiem pacientiem, no jūsu ikdienas darba Latvijā?
Ar ukraiņu pacientiem mēs līdz galam nezinām, kur un kā viņi atgriezīsies. Tāpat īstenībā mēs neviens nevaram iedomāties un dziļi izprast, kam viņi ir gājuši cauri. Tas vienkārši nav iespējams.
Arī pie mums Latvijā rehabilitācija ir jauna nozare, un lielākajai tiesai ne tikai parasto iedzīvotāju, bet arī manu kolēģu, medicīnas darbinieku, liekas, ka rehabilitācija – tā ir vienkārši vingrošana. Nē, vingrošana ir tikai viena sadaļa.
Pati rehabilitācija nozīmē ar jebkādiem iespējamajiem līdzekļiem, vienalga kādā veidā atgriezt cilvēku iepriekšējā sociālajā līmenī.
Tas pats attiecas arī uz ukraiņu pacientiem. Mēs nevaram viņiem pieaudzēt jaunu kāju, bet mēs varam viņiem uztaisīt jaunu kāju, un mēs varam viņus apmācīt šo kāju lietot. Iespējams, ka daudzi ir redzējuši to video rullīti, kurā puisis ar divām kāju protēzēm ar riteni brauca, ar velosipēdu. Tas ir mērķis, uz kuru mēs strādājam, ka tu dari to, ko tu gribi darīt. Varbūt savādāk, bet tu neesi ierobežots.
Kas ir tā atšķirība? Ko mēs redzam ikdienā šeit ar Latvijas pacientiem, un ko tādu, ko mēs nekad šeit neredzēsim, izdara karš? Kas ir tādā sliktā nozīmē "pievienotā kara vērtība"?
Es gan nezinu, vai tas ir tieši karš, bet ukraiņi ir citādi. Viennozīmīgi prasīgāki, uzstājīgāki. Tas, pie kā noteikti novedis karš, ir tas, ka viņi ir tādi uzvilkti, stresaini, trauksmaini. Viņi, protams, to mēģina neizrādīt, bet jebkura situācija, kas ir nedaudz ārpus ikdienas rutīnas, viņiem rada stresu – tā reakcija ir hiperreakcija. Mēs nevaram izvērtēt, cik tas ir viņu un cik kara iespaids.
Rehabilitācija arī pie mums ir jauna nozare, un Ukrainā viņiem ar šo lietu ir vēl bēdīgāk, bet neapšaubāmi viņi lieliem soļiem droši vien drīz mūs apdzīs, jo viņiem ir šī nepieciešamība.
Ir daudz jaunu cilvēku ar nopietniem bojājumiem, kurus mēs nevaram salikt gultās un pielikt klāt viņiem kopēju. Mums ir svarīgi, ka viņi atgriežas sociumā un dod savu pienesumu.
Tāpat Vaivari piedalās šajās apmācību programmās ukraiņu kolēģiem, kuri brauc pie mums mācīties, gan ārsti, gan funkcionālie speciālisti. Protams, viņiem šie profesiju standarti vēl nav līdz galam izstrādāti, bet, kā jau es teicu, viņi ar milzīgiem soļiem mums tuvojas. Kas attiecas uz maniem kolēģiem, arī viņi ir ļoti ieinteresēti un nopietnā intensitātē un tempā uzsūc visu jauno. Tas maina šo domāšanas paradigmu.
Ko mēs mācāmies no šī visa šeit, Latvijā?
Arī mūsu rehabilitācija attīstās. Tā bija labā līmenī, bet mēs ejam dziļumā, specializējamies vairāk. Esam spiesti ātrāk un kvalitatīvāk taisīt protēzes, esam spiesti attīstīt rehabilitāciju pēc mikroķirurģiskajām operācijām. Es nesaku, ka tās nebija, tā bija, bet noteikti ar ukraiņiem redzam, ka to vajag daudz vairāk, daudz intensīvāk, un pie tā arī tas darbs notiek. Darbinieku varētu būt vairāk.
Kas par šo visu beigās samaksā?
To maksā visa Latvija, visa Eiropa, kad ir šie dažādie projekti, kuru ietvaros šie pakalpojumi tiek sniegti, bet es nezinu, vai to var naudā līdz galam izmērīt.
Tas kaut kādā ziņā ir katra darbinieka ziedojums Ukrainai.
Īstenībā jā, jo ne visi mēs varam ziedot lielas naudas summas vai nopirkt tur piecas patronas katram karavīram, bet mēs kā medicīnas darbinieki noteikti ieguldām savu darbu, papildu laiku, papildu psiholoģisko enerģiju, jo, protams, ka, ar šiem pacientiem strādājot, tev ir jābūt vēl pacietīgākam nekā parasti, vēl iejūtīgākam nekā parasti, un cilvēku resurss jau arī ir tik liels, cik tas ir.
Cik liela ir tā mūsu spēja palīdzēt? Cik cilvēku no Ukrainas vispār drīkst atvest, lai nebūtu par daudz un viņi nepaliktu bez reālas palīdzības?
Ik pa diviem mēnešiem padsmit pacienti tiek atvesti un varbūt vēl kādā brīdī kāds. Šie padsmit pacienti tiek atvesti ar platformas "M-help.com" puišiem, un ir vēl kaut kāds cipars, kas nonāk pa citiem ceļiem. Saprotu, ka tā vajadzība viņiem būtu daudz lielāka, bet arī citās Eiropas valstīs tiek piedāvāts šis rehabilitācijas pakalpojums.
Kas ir mūsu niša vai nišas Latvijā, ja salīdzinām ar pārējo Eiropu? Ir ukraiņi, kas saka, ka viņiem ir paveicies, nonākot tieši Latvijā.
Mūsu rehabilitācija ir Eiropas līmeņa rehabilitācija, to pierāda arī vairākas mūsu programmas, kas ir akreditētas tieši šajā Eiropas Veselības savienībā, mēs strādājam pēc šiem pašiem standartiem.
Tā tīri cilvēciski jāsaka, ka noteikti mums ir spēcīga tieši apakšējo ekstremitāšu amputācijas programma. Mums ir ļoti spēcīga programma spināliem pacientiem, kuriem ir muguras smadzeņu bojājumi. Tie ir tie pacienti, jaunie puiši vai meitenes, kuri ir, piemēram, lekuši ūdenī un salauzuši sev kaklu vai cietuši nopietnās auto avārijās. Bieži vien diemžēl šis muguras smadzeņu bojājums ir pilns bojājums, kas nekad nesadzīs un neatjaunosies, un šiem pacientiem ir jāiemācās dzīvot no sākuma. Ar šo programmu mēs viennozīmīgi lepojamies, bet ar šīm sāpju programmām strādājam arī tāpēc, ka ir daudz perifēro nervu bojājumu šautajiem, plēstajiem ievainojumiem un operācijām – pacienti mokās ar sāpēm, un tikt galā ar sāpēm medicīnā nav vienkāršs uzdevums.
Ko darbs ar ukraiņiem parāda, ja mums pašiem būtu kāda krīze? Ko tas parāda par mūsu spējām tikt galā?
Mēs īstenībā visi esam baigi foršie profesionāļi savās jomās. Mums ir tikai viena neliela problēma visos līmeņos, tā ir komunikācija.
Mēs nespējam viens ar otru cienīgi komunicēt. Mēs konkurējam, mēģinām kaut ko pierādīt, liekas, ka tikai no kaut kādas varas pozīcijas tu vari norādīt, kā būtu jādara.
Nu kāpēc tur, kur ir trīs latvieši, ir četras biedrības?
Bet mēs redzam, ka ukraiņi ir spējuši burtiski ar klikšķi šo pārslēgt.
Jā, dzīve viņus piespieda, jo tad, kad mēs ar dakteri Nulli [Anda Nulle] bijām 2018. vai 2017. gadā Ukrainā, tur bija šī sabiedrības polarizācija. Bija tie, kas bija karā iekšā, un viņiem bija pilnīgi nepieņemami, kā tie pārējie var nesaprast. Tad bija šī otra sadaļa – uz mums tas neattiecas. Bija pilnīgs, pilnīgs noliegums. Protams, tā ir tāda psiholoģiska barjera, kad tu aizsargājies, jo karš laikam ir vienas no lielākajām šausmām, ko cilvēks var iedomāties. Droši vien šīs briesmīgās situācijas ir tās, kas mūs visus mobilizē, un arī viņus ir mobilizējušas. Tāpēc es arī saku, ka mēs tiktu galā, un būtībā mēs vienmēr esam pierādījuši – ja notiek kāda nelaime, latvietis uzreiz savācas un palīdz, un to savu egoismu nedaudz aizmirst. Es tikai nezinu, kāpēc mēs priekos to pašu nedarām.
Par ukraiņu karavīriem, kuri ir šeit, kādās stadijās jūs viņus saņemat? Karavīram, ar kuru mums bija plašāka saruna, vienkārši bija uz mīnas norauts papēdis. Kādu pacientus vēl jūs saņemat?
Īstenībā tas nemaz nav tik vienkārši, kad uz mīnas ir norauts papēdis. Pacients bija pilns ar šķembām, viņam ir arī diezgan nopietnas psiholoģiskās problēmas. Norautā papēža dēļ viņš arī ir gājis ļoti daudzām operācijām cauri, viņš ilgstoši ir bijis guļošs ar visu no tā izrietošo, ka sistēmas vairs nav pietiekami spēcīgas, un tām arī ir nepieciešams laiks atjaunoties.
Man ir skaidrs, ka mums būtu nepieciešams viņus saņemt ātrāk, bet tas nav iespējams. Akūtā rehabilitācija viņiem ir jāveic pie sevis, un mēs jau strādājam tādā kā vēlīnākā procesā, kad ļoti daudziem ukraiņu pacientiem nevajag mūsu stacionāru, viņi var strādāt un dzīvot, teiksim, Ķīpsalā un saņemt šo fizioterapeita, ergoterapeita procedūru, pakalpojumu ambulatorā iestādē. Kā jau visiem, arī viņiem ļoti liekas, ka ir nepieciešams tikai un vienīgi stacionārs, bet te atkal jāizvērtē finanšu līdzekļi ar ieguvumiem.
Tieši tik pragmatiski, jo līdzekļu ir tik, cik ir. Mēs par tiem gribam palīdzēt vairāk cilvēkiem. Katram sava nelaime, protams, ir vienīgā un īstākā, un katram par sevi ir jāplēšas, bet man kā ārstam ir jāizvērtē, kā es ar to, kas man ir, varu sniegt palīdzību maksimāli daudziem pacientiem.
Tā laikam ir tā rehabilitācijas ārsta garoza, jo es tiešām labprāt visus turētu sev blakus, lolotu un čubinātu, bet tā tad nebūs adekvāta palīdzība, tā būs žēlošana nevietā.
Citas "Drošinātājs" sarunas
Jūs varētu nosaukt piemērus, kas tās ir par traumām, ar kurām uz šejieni atbrauc? Norauts papēdis, šķembas..
Droši vien ir jāiedomājas – ir aukstums, dubļi, ir slapjums, troksnis, netīrība, un tad tevī sadzen iekšā visādus šausmīgus dzelžus, lodes, šķembas, un tev norauj kādu ķermeņa daļu, ko, iespējams, tu pat tajā brīdī neapzinies, jo ir nenormāls adrenalīns, nenormāla vēlme izdzīvot. Tad visas tās asiņainās brūces, norautās kājas un ļerpatas pa tiem dubļiem tajās netīrajās drēbēs, ak tu mī un žē, kas tur ir par infekciju!
Tas, kā viņi saņem palīdzību, ir ļoti labs jautājums, kas jāprasa viņiem. Karā ir tomēr arī šī šķirošana, kuram palīdzību sniedzam pirmajam un kuram sniedzam nākošajam, kuram ir lielākas izredzes izdzīvot.
Tad, kad viņi atbrauc šeit, viņi jau pirmo palīdzību ir dabūjuši, viņi ir apkopti, viņi ir jau tādi skatāmi, bet viņiem nav locekļu, viņiem ir paralizētas ekstremitātes, milzīgs stresa līmenis. Viņiem ir sāpes visā ķermenī, dažādās vietās, sāp pat tur, kur nesāp.
Mēdz būt arī tādi, kuriem ir infekcijas, inficētas brūces, kas arī ir jāārstē. Daudziem no šiem pacientiem, kam notiek šī rekonstruktīvā ķirurģija, ir vajadzīga arī ārstēšana pa etapiem. Pēc tam, kad "salabota" viena lieta, tā apdzīst, tu ej uz nākošo etapu, nākošo operāciju. Iedomājieties, ja tev neilgā laikā tiek plānotas vairākas operācijas, kā tu jūties? Jau viena operācija normālam cilvēkam ir pietiekami liels pārdzīvojums. Turklāt viņi arī apzinās, ka vairs nebūs tā, kā bija pirms tam.
Vai ir kas tāds, ko jūs noteikti gribētu piebilst, lai cilvēkiem būtu precīzāks vai pilnvērtīgāks priekšstats par to, kas te ar tiem ukraiņiem notiek?
No sevis gribētu piebilst to, ka brīvprātīgie mums dara ļoti lielu darbu. Atnes, aizved, pienes, izmitina, izvadā – visas šīs sadzīves lietas.
Bet rehabilitācijā ir viens princips – jebkas, ko tu izdari rehabilitējamā cilvēka vietā, nāk viņam par sliktu. Ja tev liekas, ka viņš nevar paēst, un tu viņu barosi, tu viņam nepalīdzēsi, tu viņu atbīdīsi atpakaļ.
Citreiz brīvprātīgie arī vislabāko nodomu vadīti mēģina koriģēt, kas tam pacientam būtu vajadzīgs.
Un tomēr ir palīdzība, kas ir vajadzīga. Kas var palīdzēt ātrāk atlabt? Kā ukraiņu pacientiem vai jums var palīdzēt?
Šie ukraiņu pacienti droši vien ir jāizved ārā no šī invaliditātes loka, jo invalīds vai invaliditāte nav tas pats, kas sekas pēc kādas traumas vai slimības. Invaliditāte ir mūsu dzīvesveids un domāšana. Droši vien palīdzēt var jebkas, kas ved viņu atpakaļ dzīvē. Koncerts, teātris vai zooloģiskais dārzs – arī tā ir rehabilitācija.
Tas ir tas, kā mēs varētu palīdzēt šiem cilvēkiem ātrāk atlabt?
Īstenībā jā, izvilkt no tās slimīgās vides, jo neviens stacionārs nav domāts tam, ka tu tur simtprocentīgi atlabsi. Stacionārs ir domāts, lai tu lokalizētu slimību un tad atjaunotos savā vidē.