Sveiks, Lotār! Šķiet, daudzi tevi nepazīst ārpus sporta un tava hokeja notikumu bloga. Vai pastāstīsi par sevi vairāk?
Kāpēc ne! Visa sākums bija Rīgā: esmu centra zēns un vairāk spēlējos nevis jūras smiltiņās, bet Avotu ielas mazā pagalmiņa melnzemē. Māja piederēja vectēvam, tagad apsaimniekošanu jau uzņēmies mans onkulis, bet es pats esmu šeit dzimis, un, izmetot loku caur Valmieru, tagad atkal atgriezies, jau kopā ar savu ģimeni.
Vai arī skolā sāki iet, vēl Rīgā būdams?
Jā, sākotnēji mācījos Kristīgajā vidusskolā, tad – Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, bet salīdzinoši īsu posmu, jo biju liels delveris, nemācījos, bija diezgan daudz paskaidrojumu jāraksta skolas laikā. Ziedoņdārzā bija pamestas ēkas, tur mēs ar klasesbiedriem logus dauzījām, tagad jau tur ir jaunas ēkas, bet tolaik tur bija kādas šūšanas darbnīcas vai kas līdzīgs… Šo laiku saistu ar bailēm par pastrādātajām palaidnībām – tās vienmēr pavadīja.
Ap kuru gadu tas bija?
Ap 2005. vai 2006. Tolaik tur uzturējās ne tie labākie cilvēki, ne tā, kā tagad, kad parks ir atjaunots un burvīgs. Nu, lūk, un mans tētis, redzot, ka es pa dzīvi dodos ne tajā labākajā virzienā, man brīvprātīgi piespiedu kārtā (smaids) lika doties dzīvot uz Valmieru. Blakus Valmierai esošajā Vaidavā dzīvo mana ome – tur es diezgan daudz vasaru jau iepriekš tiku pavadījis. Es šīm dzīves izmaiņām ļoti nepretojos, jo Valmieras Viestura vidusskolā bija mediju un teātra mākslas novirziena klase, un jau tolaik mans mērķis bija žurnālistika. Biju gan ļoti kautrīgs, ar meitenēm pat parunāt nebija drosmes. Pašam tā puiciski man likās, ka esmu varens, kaut patiesībā biju bailīgs un nepārliecināts. Teātra klase šķita kā labs palīgs. Un tā arī notika: ne tikai teātra novirziens un skola, bet arī kopmītnes – tas bija viens no labākajiem manas dzīves posmiem. Ierados gan kā diezgan iedomīgs Rīgas puika, sak: esmu no galvaspilsētas, ko jūs, provinces džeki un meitenes, man jaunu varat pateikt? Taču mani ātri nolika pie vietas, ne fiziski, bet gluži vienkārši atbruņoja tas, cik ļoti atvērti visi bija šajā skolā, cik sirsnīgi! Piemēram, katru reizi satiekoties, visi apskāvās, kas mani sākumā pat pārsteidza un mulsināja, bet, redzot draudzīgumu un to, cik labi visi viens otru pazina, kopā rīkodami interesantus pasākumus, šo saiti vēl nostiprināja, es sāku darīt tāpat.
Tas bija pēc pamatskolas, vai ne, kad vecāki tevi aizsūtīja trimdā? (Smaids.)
Jā, jā, jā. Un vēl viens pluss, kāpēc es arī labprāt braucu, bija Valmieras Hokeja halle. Šis sporta veids bija mana aizraušanās jau kopš Rīgas laikiem.
Un galu galā Valmiera tev iepatikās tik ļoti, ka tu tur paliki arī pēc vidusskolas, mācījies Vidzemes Augstskolā, – vai tā?
Jā, mediju studijās apguvu žurnālistiku. Vairāk gan diploma dēļ gāju. Jo rakstīt jau biju sācis Rīgā esot, kaut ko skricelēju par savām paša hokeja spēlēm "Lotāra blogā" – tā biju to nodēvējis. Brīvajā laikā sāku tulkot un publicēt arī kādus ārzemju rakstus. Man ļoti negribējās mācīties, un es meklēju visādus veidus, kā no tā izvairīties. Datorspēles nebija tas labākais veids, un tad es savas vainas sajūtas mazināšanai atradu vērtīgāku nodarbi – tulkošanas darbu, kas, starp citu, ļoti uzlaboja manu valodu. Latviešu valoda man nekad nav bijusi spēcīgākā puse, bet man ļoti interesēja, kas notiek sportā, īpaši hokejā otrpus okeānam. Tas arī šķita tik skaisti attēlots, un es mēģināju to pārlikt latviski. Sapratu arī, ka hokejists no manis nesanāks, taču aiziet no hokeja pavisam negribējās, izvēlējos sporta žurnālistiku.
Izklausās loģiski…
Jā, mani gan viens publiski zināms cilvēks brīdināja, ka ar hokeja žurnālistiku Latvijā nekad nenopelnīšu labu algu, nesasniegšu to, ko vēlos. Tas ļoti iespiedās atmiņā, bet, būdams diezgan ietiepīgs, es apņēmos mēģināt. Un esmu priecīgs, ka ir izdevies sasniegt pat vairāk, nekā sākotnēji varēju sapņot…
Ko tu domā ar to "esmu sasniedzis vairāk, nekā sākotnēji sapņoju"?
Nu, piemēram, neuzdrošinājos sapņot, ka varētu strādāt televīzijā. No bērnības atceros, kā vecāki allaž skatījās "Panorāmu", un mani šis medijs fascinēja: cik brīvi dažādu raidījumu vadītāji komunicē ar dažādiem cilvēkiem, cik nepiespiesti izturas! Tas man šķita kā nesasniedzams sapnis, kaut kas pilnīgi nepieejams man. Kameras priekšā stāvēt un runāt vien man šķita milzīgs izaicinājums, kur nu vēl brīvi komunicēt ar dažādiem sabiedrībai labi zināmiem cilvēkiem.
Re, nu! Šopavasar tevi gandarīja Latvijas Televīzijas apbalvojums – Gada debija žurnālistikā.
Jā, tas bija pārsteigums, un te atkal liels paldies hokejam! Atceros – Jānis Utāns, LTV Sporta redakcijas producents, mani pagājušogad uzrunāja, aicinot komentēt pasaules hokeja čempionāta spēles, un tajā brīdī, es atceros, man pārgāja šermuļi: "Vai es spēšu?" Pirms tam biju komentējis tikai mazāka līmeņa spēles, tai skaitā gan arī Latvijas čempionātu, bet apziņa, ka auditorija būs daudz lielāka un katrs mans vārds tiks izsvērts un komentēts (smiekli)… Es uzreiz piekritu.
Ahā (smiekli) – tomēr?
Jā, bet es sapratu, ka ir intensīvi jāgatavojas, tai skaitā gāju mācīties runu pie Rutas Vītiņas, viņa ļoti man palīdzēja, īsu laiku arī pie Zanes Daudziņas. Bet pēc pirmās spēles, kad Latvija zaudēja Kanādai 0:6, tad bija, kā bija. Jo kāds tūlīt nokomentēja, ka jaunie hokeja komentētāji nenes mūsu komandai veiksmi…
Ā? Tas varēja būt ne pārāk patīkami…
Jā, tajā brīdī likās – nebūs labi, kaut gan no profesionāļiem atsauksmes bija normālas, neitrālas…
Nu, viņi arī nemēdz ar dižiem komplimentiem dalīties, vai ne?
Jā, jā, jā. Tas ir pat labi, ka mazliet piezemē.
Bet tas, kas tevi lika pamanīt arī plašākā lokā, ir tavs izsaukuma teikums: "Tā ir nirvāna!" – toreiz, kad mūsu hokejisti ieguva bronzas medaļas. Daudziem joprojām patīk šo citēt, kaut kā ļoti precīzi šie trīs tavi vārdi savilka kopā visu toreizējo emociju spektru. Un tas nebija nekas iepriekš samēģināts vai bija tomēr?
Jā, šķiet, ka vārds nirvāna savieno stāvokli starp ekstāzi un apziņu. Man dzīvē nav pieredzes ar šo sajūtu, taču, pieļaujot iespēju, ka Latvija var uzvarēt, pirms spēles es apdomāju, kā to varētu vārdos ietērpt. Jo tas ir kaut kas vairāk nekā uzvara vien. Beidzoties pamatlaikam, ne tikai skatītājiem, arī mums, komentētājiem, bija tāds reibuma stāvoklis, apzinoties, ka mūsu hokejisti spēj sasniegt medaļas, un man galva sāka strādāt citādi…
Tu meklēji nenodeldētus apzīmējumus, ar ko šo sajūtu raksturot?
Jā, sēdēju pēc pamatlaika, un domāju, kas tas varētu būt, taču neko konkrēti neizdomāju.
Bet vai vārds nirvāna bija sagatavoto vārdu sarakstā?
Jā, bija, bet arī citi vārdi, ko biju izdomājis, bet aizmirsis. Uzvaras brīdis bija kaut kas tāds, kas tomēr izrāva šo vārdu tad un tikai tad: 2023. gada 28. maijā ap 6 vakarā. Es arī neesmu ļoti emocionāls cilvēks, ikdienā emocijas neizrādu, bet tad (noplāta rokas)…
Es ļoti novērtēju, ka tomēr biji arī šādam brīdim gatavojies, jo vispār ir ļoti grūti atrast nozīmīgiem dzīves brīžiem/jūtām patiesus apzīmējumus. Lielie vārdi – mīlestība, laime, arī uzvara ir nevis desmit vai simt, bet gadu tūkstošos nodeldēti, tāpēc vārds, kas trāpīts mērķī, parasti iegulst cilvēku sirdīs. Šķiet, šajā gadījumā hokejisti darbībā, bet tu vārdos formulēji to, ka mēs varam dabūt savā dzīvē laimes reibinošo stāvokli, neskatoties uz apkārtējiem ierobežojumiem. Un tieši tāpēc visi atceras šo tavu teicienu par nirvānu.
Interesanti, ka līdz tam es šo vārdu vispār netiku lietojis. Vienīgais, kas man ar to saistījās bija grupa "Nirvana", bet tajā brīdī, kā tu pareizi teici, mēs sasniedzām ko tādu, ko neviens negaidīja: būsim atklāti, cilvēki pēc pirmās spēles ar Kanādu 0:6, neticēja (tai skaitā, es pats), ka mēs varētu tikt tik augstu.
Tā ir. Bet atgriežamies pie stāsta par tevi pašu. Tu teici, ka līdz tam dzīvē nebiji lietojis vārdu nirvāna, tomēr, jau sākot no bēdīgi slavenā Ziedoņdārza tavā dzīvē, tev ir bijis arī gana daudz īpašu piedzīvojumu?
Ir gan. Piemēram, brīdis, kad tu satiec savu dzīves cilvēku un apprecies, un arī mūsu abu medusmēneša ceļojums uz Meksiku tāds bija.
Izklausās labi.
Savā ziņā mēs bijām traki, jo viss, ko internetā var atrast par Meksiku, ir narkotiku karteļi, apšaudes un aplaupīti tūristi, bet, aizbraucot uz turieni, pavērās pavisam cita pasaule: cilvēki tik laimīgi un saule! Man ļoti patīk liels karstums: ja vasara, lai ir + 30, ja ziema, lai –30! Ja ir auksti, lai līdz kaulam, bet, ja svīst mugura, lai esi viss nosvīdis! Kontrasti, lai var izbaudīt.
Jā!
Pirms Meksikas ar vienu klasesbiedru bija vēl kāds piedzīvojums: astoņās dienās laivojām pa Gauju. Nolēmām: pamēģināsim nolaivot visu Gauju, un pat telti nepaņēmām līdzi, jo togad augusta sākums bija ļoti karsts. Laiva un kaut kādi ēdienu krājumi, un tik laidām no augšteces uz leju. Pirmās divas/trīs dienas bija pasmagākas, jo karstums bija liels.
Visu laiku uz Gaujas cepties…
Jā, jā, jā, kā uz pannas, un no ūdens saule atstaro vēl spēcīgāk. Starp citu, te radās pārdomas, cik ļoti hesi ir sabojājuši dabisko vidi – laivu vairākās vietās nesām. Ja es nekļūdos, tad astoņi hesi bija uz Gaujas. Mēs no Jaunpiebalgas līdz Carnikavai, līdz pašai jūrai braucām. Bija arī kādas divas ar pusi dienas, kad pie laivošanas netikām: gandrīz visu laiku nodarbojāmies tikai ar laivas stumšanu, jo Gaujas augštece bija gandrīz izkaltusi, ūdens nebija.
Un kādā trešajā dienā laiks pasliktinājās, sāka gāzt, zvanīju tētim, sakot: klau, laika prognozes rāda, ka turpmāk tikai līs, un mēs laikam finišēsim, jo neesam sagatavojušies, mums nav līdzi pilnīgi nekā. Bet viņš atbildēja ne to, ko biju gaidījis: nē, nē, mēs tiksimies tikai galā, tad, kad būsiet pie jūras, turpiniet! (Smiekli.)
Nopietni? Tā viņš pateica?
Jā, un tas mums bija tāds lūzuma brīdis: nu, labi, provējam, dodamies tālāk! Mēs laivojām pa stipro lietu, līdz piestājām kādā kempingā pie pašas Gaujas, netālu no Gaujienas. Mums nebija ne tikai telts, arī skaidras naudas mums nebija, saimniekiem lūdzām, vai varam kādā šķūnītī pārgulēt? Viņi mums uzcēla telti, paēdām, mūs ielaida mājā sasildīties, jo bijām pārsaluši. Mūs ielaida arī pirtiņā, kas tika igauņu viesiem kurināta, bet mēs tikām pasildīties pirms viņiem un nākamajā rītā, jau enerģijas pilnāki, devāmies uz priekšu. Bet lija un lija, un kādu brīdi mēs sēdējām zem tilta, taču nebija nekādu cerību, ka pārstās, un sapratām, ka visu dienu sēdēt un gaidīt nav nekādas jēgas. Turpinājām lietū, braucām un braucām, dienu un nakti, kļūstot par daļu no dabas. Kad tu naktī redzi, ka ūdenī ir kāds atspīdums, plunkšķis, saproti, ka tas laikam bebrs bija un miljoniem zvaigžņu debesīs virs tevis…
Augusta debesis…
Jā, zvaigžņu lietus. Tās krita viena pēc otras, un tas bija tik skaisti! Cerams, ka manā dzīvē vēl kādreiz tas atkārtosies. Var teikt, ka aizmirsām par tālruņiem, jo kam gan? Neviens nekādu informāciju no mums nevarēja dabūt, un arī mēs neko nevarējām sniegt. Vēlāk, pēc lietus perioda, piestājām Valmierā, pie Ribu tilta, kā to valmierieši dēvē, un aizgājām uz veikalu. To ir grūti noraksturot: šķita, ka esam izlīduši no meža, tik spožas gaismas tur bija un tik daudz ēdiena! Bija sajūta, ka varētu visu apēst! (Smiekli.) Paņēmām arī kaut kādu kūku, jo bija mana dzimšanas diena! Ēdām to pa ceļam. Tas mums ar draugu Kristeru bija lielisks laiks, šādos ceļojumos draudzība nostiprinās. Un kaut kas mainās arī domāšanā.
Tā ir. Tu tik kinematogrāfiski stāsti!
Piedzīvojums bija arī vidusskolas laikā: mēs stopējām pa Eiropu. Aizlidojām no Viļņas uz Milānu, tad stopējām līdz Vācijai, līdz Berlīnei. Visādu izaicinājumu tiešām ir bijis daudz, bet Gaujas brauciens bija īpašs, savā veidā pārāks par citiem.
Tāda iniciācija. Zini, šodien uz interviju ar tevi es braucu diezgan garu ceļa gabalu no savas vasaras mājas, un pa ceļam biju nolēmusi paklausīties tavu hokeja blogu, lai labāk sagatavotos intervijai, taču ļoti jocīgā kārtā tas pārlinkoja uz kādu Jura Rubeņa lekciju, kurā viņš runāja par to, cik bieži mēs atstājam ekrānus mājās un saplūstam ar dabu un pievēršamies sev. Un tieši par to – un nevis par hokeju! – mēs tagad ar tevi arī runājam.
(Smaids) Jā, tā tas notiek.
Un vēl: man tavā stāstā ļoti rezonēja tava tēta vīrišķīgi gudrais pamudinājums negriezties atpakaļ, kad laivu braucienā sākās lietus periods. Juris Rubenis šajā kontekstā to formulēja kā sevis cienīšanu: ja nolēmi kaut ko, tad cieni sevi un neatkāpies. Un Kens Vilbers, viens no lielākajiem šī laika domātājiem, to sauc par cieto žēlsirdību. Šķiet, tieši šo pielietoja tavs tētis, neļaujot tev, savam dēlam, griezties atpakaļ, vai ne? Un – cik lieliski! – šo piedzīvojumu tu pats tagad dēvē par īpašāko savā dzīvē.
Jā, tā ir. Tēvs ir bijis diezgan stingrs. Viņš patiešām neatkāpjas no nolemtā, un arī man pašam piemīt tāda pozitīva ietiepība: ja man kaut kas galvā ir iesēdies, tad ļoti gribas to realizēt. Viens no tādiem stāstiem saistās ar manu sievu. Mēs iepazināmies augstskolas laikā: es mācījos ceturtajā kursā, viņa – pirmajā.
Arī žurnālistiku?
Nē, sabiedriskās attiecības. Tolaik es, protams, nezināju, ka viņa būs mana sieva. Valmieras hokeja klubs spēlēja pirmajā līgā, un man jau tad patika menedžera lomu pildīt, piemēram, kādus spēlētājus dabūt uz Valmieru, aktivitātes organizēt. Manam tētim pieder poligrāfijas uzņēmums, un mēs arī suvenīrus taisījām.
Ahā, tavs tētis ir uzņēmējs? Sapratu, no kurienes tas krampis! (Smaids.)
(Smaids.) Tā ir. Nav liels uzņēmums, bet stingri turas jau no 1994. gada. Zīmogu poligrāfija…
Zariņa Zīmogu fabrika? Uz Tērbatas ielas?
Jā, tieši tā! Tur jau laikam pēc skatloga var pateikt, kāds mans tēvs ir!
Esmu pamanījusi, dažādas izkārtnes, tādas ar humoru! (Smaids.)
Jā, un arī Ukrainas tēma un karogs. Kamēr nebija uzstādīta kamera, daudz vandālisma un spļāvienu nācās piedzīvot: dažādos veidos skatlogs tika noķēzīts, bet tētis nedomā atkāpties.
Cienījami. Bet tu iesāki savas neatlaidības sakarā stāstīt par studiju biedreni no pirmā kursa, kas vēlāk kļuva par tavu sievu?
Jā, tieši tā. Trešajā kursā esot, tirgoju hokeja suvenīrus, un, kā jau latviešu publika: kūtri – nenāk, neko nepērk. Pārvarot kautrību, gāju pie cilvēkiem pats. Pamanīju trīs meitenes, piegāju klāt, un viena no meitenēm, skaista, brūnacaina, uzsāka runāties ar mani, un mani tas… sasildīja. Pēc spēles atkal viņu satiku, tā sagadījās vairākas reizes: kur es devos, viņa bija priekšā. Mēs sākām komunicēt – tolaik man bija mammas vecs Mercedes, modelis ar divām durvīm. Un vienīgais, ko es mašīnā varēju ieguldīt, bija benzīns. (Smaids.) To man patiešām vajadzēja, jo vajadzēja kaut kur tikties. Bija oktobris, diezgan vēss jau, un Valmierā nav īpaši daudz, kur aiziet. Tad nu es pēdējo naudu guldīju degvielā, lai mums būtu, kur runāties. Reizēm tā lampiņa uz borta jau slīdēja zem bultiņas, šķita, ka tūlīt apstāsimies. Bet biju tā uztrenējies, ka zināju, ka tikšu līdz savām kopmītnēm atpakaļ.
Un tas stāsts par neatlaidību…?
Jā, tas ir saistīts ar manu lēmumu braukt mācīties Erasmus apmaiņas programmā. Bet, iepazīstoties ar Anniju, manu topošo sievu, dzīve veidojās tik laimīga: rozā brilles, biju trīs centimetrus virs zemes. Taču lēmums ir lēmums, un mēs vienojāmies, ka pusgads attālināti būs mums labs pārbaudījums. Es aizbraucu, ierados Portugālē, apsēdos uz gultas un raudāju. Man likās, ka esmu izmests uz vientuļas salas, mājās viss bija tik forši: vienmēr siltas vakariņas…
Jūs jau dzīvojāt kopā?
Nē, nē, nē, es tā metaforiski vairāk runāju. Portugāles posms sākumā bija ļoti grūts, nezinājām, kā tās attālinātās attiecības veidot. Mums bija kādi 12–13 attālināto attiecību baušļi, ja tā var teikt, pie kuriem jāturas, lai nepagurtu. Bet abi bijām ļoti apņēmušies to izturēt, un kulminācijas punkts, protams, bija, kad Annija atlidoja pie manis uz Portugāli. Sākumā gan es uz to neliku lielas cerības, jo Annijas vecāki mani nepazina, tomēr atļāva, un Annija pirmo reizi viena pati lidoja.
Pirmo reizi lidoja?
Pirms tam viņa bija bijusi Amerikā, bet ar deju kolektīvu. Viena pati, pie tam ar pārsēšanos caur Londonu, lidoja pirmo reizi. Viņa baidījās, es iedrošināju, un viss izdevās. Viss, kas notika ar mums, tā savijās kopā, un es sev apsolīju: ja mēs izturēsim šo posmu, tad kādu dienu es viņu apprecēšu. Un tā arī notika!
Skaisti. Šķiet, vērtīgs pārbaudījums pirms kopdzīves sākuma.
Jā. Man arī šķiet, ka vecumā visrūgtākais būtu sēdēt un nožēlot to, ko neesi izdarījis. Bet, ja tu vari izstāstīt bērniem un mazbērniem, ko tu esi darījis, tas tad ir tas pats saldākais.
Kaut vai kļūdaini?
Kaut vai kļūdaini, jā. Tāpēc es arī laižos tajos piedzīvojumos!
Cieni savus lēmumus? (Smaids.)
Jā. Agri vai vēlu cenšos izpildīt to, ko esmu solījis, jo sajūta, ka kaut kas sēž uz pleca, nav patīkama. Nav lietu, ko nevar izdarīt, tikai ceļš ne vienmēr uzreiz atnāk, bet principā patiešām nav neizdarāmu lietu.
Ļoti vīrišķīgi izklausās, Lotār! Prieks to dzirdēt. Vai tas ir tēta ietekmē, kā tu domā?
Vienatnē dzīvojot, arī tas veidojas. Piemēram, Valmieras laikā bija jāizdzīvo ar tik naudas, cik bija, tieši tolaik sāku arī ar stopiem pārvietoties, vairāk gan uz Rīgu, jo, braucot atpakaļ uz Valmieru, vecāki jau bija kaut ko atkal iedevuši. (Smejas.) Man arī brālēni ir vecāki par mani, un es daudz laika ar viņiem pavadīju, mācījos…
Manā ģimenē arī šī jaunākā brālēna situācija ir labi pazīstama. Tas ir tā: viņu acīs neviens tavs sasniegums neizskatās īpaši dižs, vai ne?
Jā, jā, tieši tā! Es tikai skatījos, ko viņi dara, bet visu, ar ko es mēģināju viņus pārsteigt: "Ai, mēs jau to esam izdarījuši vai izbaudījuši!" – tā viņi teica.
Grūti, sevi baigi jāpierāda!
Jā, visu laiku jāpierāda! Un arī vecāku šķiršanās – domāju, ka sekas ir, bet kaut kādā ziņā tas ir arī norūdījis!
Cik gadu tev bija tolaik?
Laikam 11.
Un tu ar tēti pēc tam dzīvoji?
Jā, tā nolēma, ka tētim tomēr būšot stingrāka roka. Un tā arī bija. Tas bija pareizs lēmums, noteikti.
Klau, vai drīkst vēl vienu lietu pajautāt?
Nu, nu?
Tu teici, ka, dzīvojot šķirti, jums ar sievu bija tādi attālinātas dzīves baušļi, uz ko jūs balstījāties. Es pieļauju, ka diezgan daudziem cilvēkiem tas varētu būt aktuāli, vai tu padalītos pieredzē?
Viens no baušļiem bija diezgan pārsteidzošs, proti, nevajag pārāk daudz sazināties. Mēs daudz videozvanā kontaktējāmies, bet kādā brīdī jūti, ka tev vairs nav, ko teikt. Tad ir sātuma sajūta, ka esi atēdies. Un vajag laiku atrast sev. Attiecībās vienmēr jāpamana brīdis, kad dot otram brīvību: ļaujot otram aiziet ar draugiem kaut kur vai pat aizbraukt uz dažām dienām. Vēl par randiņiem – vajag iet, ne tikai kopā dzīvojot, bet arī esot attālināti. Mēs gan to neizdarījām, bet doma ir, ka katrs no pāra aiziet uz kādu kafejnīcu: es – Portugālē, viņa – Valmierā, piemēram. Tas ir svarīgi, ir notikums.
Taču galvenais: nevajag ieciklēties uz otru, labāk nodarboties ar savām lietām. Lai pēc tam ir, ko pastāstīt. Nevis nemitīgi gaidīt ziņas no otra, kā man pašam sākumā bija: es zvanu, un viņa man neatbild! Kāpēc? – es domāju. Vienu dienu es spilgti atceros, kad uzrakstīju: "Labrīt!" Viņa neatbild! Un neatbild vairākas stundas. Es jau sāku uzvilkties: "Kāpēc tu man neatbildi, vai tev ir kaut kas daudz svarīgāks?" Gaidu, kļūstu jau dusmīgs, līdz viņa atzvana un pasaka – ir nolikusi tiesības! Gribējusi visus pārsteigt ar šo lēmumu. Un es? Esmu dusmīgs. Bet arī – tāds prieks!
(Smiekli.)
Esmu sapratis – lai arī mēs esam vīrs un sieva, mēs baudām dzīvi, izbaudot arī katrs savus hobijus. Piemēram, ūdens ir mana stihija, trenējos astoņos gadus peldēšanā, vēlāk pārgāju uz sasaldētā ūdens sporta veidu (smejas) – hokeju. Gatavojos daudz arī skrējienam Rīga–Valmiera, noskrēju tos 107 km. Lielākoties jau esam ar sievu visu laiku kopā, bet bez pašuzlādes nevar!
Jums ir arī kaut kādi kopīgie hobiji vai aizraušanās?
Ceļošana. Man tas ir bijis vienmēr, tagad kopā izvēlamies mērķi, kur aizbraukt. Sākumā bija Meksika, tagad ar mašīnu brauksim uz Poliju, jo vienmēr ir lidots.
Bet ikdienā jau tā bilde būvējas no maziem puzles kauliņiem, piemēram, sieva aiziet pie manikīra, es – krosiņu izskriet. Paralēli tam visu laiku dzīve iet cauri lielākiem vai mazākiem mērķiem. Un interesanti, ka tad, kad man izdevās sasniegt bērnības neapzināto sapni par radio un televīziju, tad es sāku domāt, ka mērķi jāliek augstāki. Var jau būt, ka tu tos nekad nesasniegsi, tomēr sasniegsi krietni vairāk, nekā domāji sākumā. Kaut kā tā. (Noplāta rokas, smaids.)
