"Maranas" laiks ir aiz kalniem, Valts un Dace ir gājuši cauri dažādiem izaicinājumiem, bet palikuši kopā. Dace ir mainījusi darbības jomu – kļuvusi par uzņēmēju, starptautiski atzītu kino režisori un producenti. Valts ir viens no Latvijas zināmākajiem kora, simfonisko, muzikālo izrāžu un Dziesmu svētku skaņdarbu autoriem, izveidojis "Pūces etnogrāfisko orķestri", pēdējos gados kā pasniedzējs strādā "Mediņos" un Rīgas 6. vidusskolā. Abi ir mācībspēki arī Daces izveidotajā pieaugušo apmācības skolā "Pūces akadēmija", kas specializējas kino, mūzikā un aktiermeistarībā. Un tieši tāpēc – viņiem joprojām ir, par ko runāt.
Dažas atziņas par kopdzīvi un laulību:
- Mēs apkārt redzam piemērus, kad diviem cilvēkiem nav, par ko runāt. Tad ir cauri.
- Muzikālā izglītība ir svarīga ikvienam – tā sagatavo dzīvei.
- Tu nevari sev blakus esošo personību kaut kā iekapsulēt, lai viņš nemainās. Tā ir baigā kļūda. Agri vai vēlu tas beidzas ar konfliktu.
- Tu vari mainīt partnerus, bet atbildi neatradīsi. Atslēgas vārds ir tikai un vienīgi monotonais darbs ar sevi.
Pūces mani ir laipni ieaicinājuši savā omulīgajā, Daces dizainiski veidotajā Rīgas dzīvoklītī, un mēs sēžam pie brokastu kafijas, pie kuras parasti notiekot arī abu "rīta politinformācijas", kā smejoties ģimenisko rīta sarunu formātu nodēvē Valts.
Valts Pūce: Kādreiz mums skolā bija tāda lieta kā politinformācija, kur pārējos klasesbiedrus vajadzēja izglītot kādā nebūt veidā, vai ne? (smejas) Tagad mums abiem ar Daci arī ir tāds – savs rīta brokastu galda formāts.
Dace Leimane (smejas): Un kurš tad nāk ar priekšlasījumu?
Dace Pūce: Pārsvarā jau, protams, sarunas grozās ap to, ar ko mēs katrs nodarbojamies tajā brīdī.
Valts: Bet arī par globālām aktualitātēm...
Dace: Arī, jā. Bet tomēr – vairāk jau katrs stāsta par savām lietām. Piemēram, šorīt es viņam paziņoju, ka braukšu uz Kannām. Un dzīvošu jahtā (smejas)... Kaut arī laika nav vispār. Man vienas filmas sagatavošanas ietvaros jāsatiek cilvēki.
Valts: Hmm...
Dacei ir baigā jauda, Valt, vai ne?
Valts: Jā, jā, jā, jā, jā...
Dace: Nē, nē, manai kolēģei Zanei Dombrovskai ir vēl lielāka. Divreiz lielāka.
Mēs abi
LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem.
Vai tas var būt?
Dace: Jā, jā, mēs abas taisām izrādi Krievu teātrī. "Robins Huds"! (smejas)
"Robins Huds?"
Dace, Valts: Jā, smieklīgi.
Dace: Jā, jā. Tas bija pasūtījums no teātra puses. Es to nebūtu iedomājusies. Bet, nu, pašlaik ar Zani pavadu vairāk laika kopā nekā ar Valtu.
Valts: Jā, jā.
Dace: Arī Zanes vīrs viņu neredz, jo darbs prasa ļoti daudz. Mēs dabūjām uzrakstīt lugu divos mēnešos, ar milzīgu izpētes materiālu, kā tas ir tēmā par viduslaikiem. Kaut sākumā tas tā nemaz nebija iecerēts, ka mēs pašas rakstīsim.
Valts: Dramaturgu pulciņš...
Dace: (smejas) Nē, Valt, tu teici vēl labāk: dramaturgu sabats.
Valts: Nu, jā. Redz, Dacei, veidojot radošās komandas, patīk dot iespēju jauniem cilvēkiem, kam kādreiz pieredzes pietrūkst. Un tad kādas lietas ir jāuzņemas pašai, vai ne? Ļoti darbietilpīgas lietas... Vispār esmu pamanījis tādu jaunu tendenci, ka līdz ar neformālu komunicēšanas formu – kas kopumā ir brīnišķīgi – cilvēki tomēr brīžam pazaudē empātiju un saprašanu par to, kurš ir procesa vadītājs. Tu nevari taisīt savu projektu, savu radošo lidojumu cita cilvēka projektā...
Ja?
Valts: Arī pēc manas starptautisko projektu pieredzes tā vienmēr ir bijis: tu nevari ierasties un muldēt vienkārši kaut ko. Ir lietas, kas saistītas ar citu cilvēku atbildību. Atceros no jaunības, piemēram, konservatorijā, kad arī visu kaut ko atļāvāmies...
Cik saprotu, tad tie jūsu izgājieni bija visai drosmīgi un provokatīvi...
Valts: Jā, studentu klubā, ballēs, kas nebija mācību process, bet kas vienmēr notika kopā ar pasniedzējiem, – mēs tur komandējām parādi. Taču nākamajā rītā, kad bija atkal mācību process, mēs respektējām, ka tā ir pasniedzēju atbildība. Viņi mums bija autoritātes. Un šitās robežas šodien mēdz nojukt, – elementāra attiecību disciplīna.
Dace: Jā, es kā režisore ļoti daudz saskaros ar to. Tu pat esi spiests pielāgot visu projektu kādai idejai, ar ko kāds cits ir aizdedzies.
Izklausās pēc diezgan absurdas situācijas.
Dace: Tagad es saprotu, kāpēc daudzi režisori nemaina savu komandas sastāvu: šī komanda ir pārbaudīta, un tu zini, ko no viņiem sagaidīt. Redz, es kā režisors, kas piesaistu scenogrāfu, dramaturgu, teksta autoru, komponistu, arī uzņemos atbildību par šo cilvēku varēšanu. Ja kaut kas aiziet greizi, vienīgi es būšu atbildīga. Tāpēc liels risks uzsākt sadarbību ar pilnīgi nepazīstamu radošo personu. Man nesen bija tieši tāda situācija. Es izstāstu, ko man vajag, bet saņemu pilnīgi ko citu. Un tas saucas – klausās, bet nedzird.
Kā jūs domājat, kāpēc tā notiek?
Dace: Tāpēc, ka dzird tikai sevi. Dzird pirmo vārdu, ko es saku, tas viņā ierezonē. Tālāk šis cilvēks mani vairs nedzird. Un ko viņš dara? Sāk būvēt savu vīziju, savu redzējumu. Un kas notiek pēc tam? Maigāks vai asāks konflikts, jo rezultāts neatbilst uzdevumam… Ar saviem studentiem arī esmu par šo runājusi.
Kādā ziņā?
Dace: Nu, piemēram, man tikko beidzās aktiermeistarības kurss, kur studenti ir pieauguši, nobrieduši cilvēki vecumā no 18 līdz 50 gadiem.
Tas ir Meisnera aktiermeistarības tehnikas kurss, vai ne? Metode, ko jūs pati studējāt Amerikā?
Dace: Jā, un šajā kursā es lielā mērā mācu cilvēkiem klausīties vienam otrā.
Jo?
Dace: Jo bez tās mēs netiekam uz priekšu. Idejiski šī tehnika trenē savstarpējo saiti starp cilvēkiem… Vispār šo tehniku es labprāt novēlētu apgūt ikvienam cilvēkam (smaida).
Jo? Vai jūs gribat teikt, ka šo prasmju trūkums rada problēmas kā ģimenes attiecībās, tā arī profesionālajos kolektīvos?
Dace: Jā. To es cenšos pateikt. Starp citu, tev, Valt, kā komponistam ir vieglāk, tu radošajā procesā esi viens.
Bet vai, piemēram, "Maranā", Valt, arī tā nebija? Tas jau arī bija daudzu cilvēku radošs kolektīvs?
Valts: Nē, man tā nebija. "Maranā" bija mans stils un viss. Un tas visiem bija skaidrs...
Ļoti autoritatīvs stils?
Valts: Es nenoliedzu, jā! Dace mēģina veidot citādu metodi – vienot radošo kolektīvu...
Dace: Veidot demokrātiju (smejas)...
Ar sievišķīgu režisores gudrību saprotot, ka atmosfēra projektā ir ļoti nozīmīga, vai ne? Arī ģimenē sieviete ir tā, kas veido mīlošu pieņemšanas atmosfēru...
Valts: Jā, Dace grib būt tāda. Es ne. Man nekādas demokrātijas nav. Būs šitā un cauri! Es balstos komponentēs, kas man ir: cilvēku skaits, instrumenti, cik ir to, kas dzied, kāda ir viņu pieredze – viens varbūt ir spējīgs improvizēt, otrs – ne. Vārdu sakot, zinot visus šos rādītājus, es veidoju projektu. Atšķirībā no Daces es nesadarbotos ar nepazīstamiem, par ko man nav pārliecības. Tādus pārbaudījumus es negribu.
Pietuvojoties mūsu sarunu tēmai "Mēs abi", – vai esat paši padomājuši, cik laimīgi jūs varat būt, ka jums ir šāds "rīta brokastu galda formāts", kur jūs vismaz savā starpā varat runāt par visu ko? Vai nav lieliski, ka pretī ir kompetents un erudīts cilvēks, kas var ne tikai uzklausīt un saprast, bet vairāk – dot savu pienesumu, mierināt vai varbūt pat palīdzēt problēmas risinājumā? Es pieļauju, ka šodien ir diezgan daudz pāru, kam ārpus saimniecības ir ļoti maz, par ko runāt.
Valts: Jā, mēs apzināmies un novērtējam to. Šī ir ļoti svarīga lieta, lai vispār sadzīvotu. Un es piekrītu – mēs apkārt redzam piemērus, kad diviem cilvēkiem nav, par ko runāt. Un tad ir cauri.
Lielākajai daļai pāru jau droši vien arī gribētos savu ģimenisko brokastu galdu, bet ko pie tā darīt?
Valts: Nuja. Apēd savu olu...
Un par olu arī runā...
Valts: Jā. Un viss...
Dace: Nu, tas ir arī jaunības risks: man patīk cilvēks, es viņu precu, bet pēc pieciem gadiem man ar viņu vairs nav nekā kopīga. Un laimējās tiem, kas kaut kā ieklausās... dziļākā senču aicinājumā? Jo – ne jau mammās un tētos klausās par partneru izvēli. Vai ne?
Valts: Kaut gan derētu...
Dace: Derētu. Bet nu – arī mūsu bērni neklausās mūsos, tas ir normāli. Bet tā labākā lieta šajā jautājumā ir dzīves skola, – tad tu tiec no vienas klasītes uz otru.
Bet jums abiem bija citādi – jau pašā sākumā jūs vienoja mūzika, vai ne? Jūs satikāties mūzikas augstskolā, līdz tam abi bijāt šo jomu studējuši, un tas ietekmēja arī jūsu privāto dzīvi.
Valts: Mūzika ir tāda īpaša lieta, mēs jau esam to sludinājuši. Mūziķi saprotas vienā valodā. Satiekot mūziķus jebkurā pasaules malā – Indijā vai Eiropā – un vai viņš ir balts, melns, dzeltens, sarkans; vai viņš ir vecs, jauns, šķībs, vai ne? – mēs vienmēr runājam vienā valodā. Tā ir tāda fantastiska brālības sajūta, ko vārdos nevar izstāstīt.
Jūs domājat par dažādiem projektiem ar "Pūces etnogrāfisko ansambli"?
Valts: Jā. Un tāpēc – muzikālā izglītība būtu ļoti svarīga ikvienam.
Dace: Mums bija vienas brokastis – vai vakar, Valt, kad mēs par to runājām? – kāpēc jāsūta bērni mūzikas skolā? Jo mūziķim jātiek galā ar uzdevumu vienatnē. Jāiemācās spēlēt instruments. Un tas prasa daudzas prasmes attīstīt, gan mehāniskas, gan emocionālas, gan raksturu trenējošas – pacietību, piemēram.
Valts: Reflektējot par mūsdienu situāciju, skaidrs, ka daudzas jomas pārņems mākslīgais intelekts, šaubu nav. Pat akadēmiskos darbus izglītībā un zinātnē spēs paveikt, arī tēlotājmākslā. Taču mūzikā mākslīgais intelekts nevar palīdzēt – klavieres mākslīgais intelekts neiemācīs spēlēt. Varbūt kādreiz varēs, redzēsim. Bet pagaidām ir jātiek galā pašam ar savām rokām, ar savām smadzenēm un ar savu emocionālo bagāžu...
Dace: Un arī ar uzstāšanās prasmes var iegūt tikai pats.
Valts: Mūzikas stundās piedalās daudz visādu maņu – fiziskas, garīgas, psiholoģiskas. Tā ir tāda ļoti augstvērtīga lieta.
Dace: Un plus šim – mūzikas mācīšanās ir ļoti garš, garlaicīgs process. Tik ilgs, ka riebjas. Un tā ir atbilde, kāpēc šis būtu jāiziet ikvienam: tas sagatavo dzīvei.
Spēja darīt monotonas un nogurdinošas lietas. Ilgstoši. Arī attiecībās tas ir izšķiroši svarīgi.
Valts: Un tas nekad nemainās. Nav svarīgi, ka Dace tieši ar mūziku vairs sen nenodarbojas. Mūzika izveido skatījumu uz lietām. Spēju izdarīt ļoti daudz.
Dace: Jā. Es nezinu, kas tas ir par muskuli, ko šis process uztrenē, taču tieši šī iemesla dēļ es vēl pēc konservatorijas esmu pabeigusi ekonomistus universitātē, studējot augstāko matemātiku. Es biju to mācījusies līdz astotajai klasei, līdz mūzikas vidusskolai. Ieraugot universitātē uz tāfeles garās vienādojumu ciparu rindas, kas līdzinājās hieroglifiem, es jautāju sev: "Dace, kur tu esi nonākusi?" Bet es izurbos tam cauri. Un tiktāl, ka man iepatikās. Un tāpat ir mūzikā: nepatīk, nepatīk, nepatīk – un, ja tu nomet to instrumentu, – tad arī nav. Bet, ja tiek pāri bedrei, kas saucas: "riebjas, nesanāk un nepatīk!" – tad aiziet. Tad tu pat ķer kaifu no tā. Tā arī Valteram bija [Valters Pūce, Daces un Valta dēls, čellists, grupas "Da Gamba" izveidotājs – red.], tā ir bijis lielākajai daļai mūziķu.
Valts: Ir jānonāk līdz zināmam līmenim, kad tu kaut ko vari izdarīt, tad tev tas sāk iepatikties. Laikā, kad viss notiek krāšņi, dinamiski, aizraujoši – jauniem cilvēkiem veidojas priekšstats, ka tāda ir dzīve, ka arī viņiem tā būs, vai ne? Bet dzīve tāda nebūs.
Dace: Tā ir. Tāda pieredze man arī ir "Pūces akadēmijā" – es savus studentus izprašņāju: kāpēc tu gribi mācīties? Un tad atbildes ir: es jau visus pieejamos , piemēram, runas kursus, esmu izgājis, tāpēc tagad arī vēl šos. Un otrs iemesls – socializēšanās. Bet, Valt, tu nepabeidzi savu domu...
Valts: Nuja, redz, tie kursi kā īsais formāts visiem patīk. Tie ir ar visādiem šova elementiem pilni: pasniedzējs mēģina darīt visu, lai būtu interesanti, bet atkal – reālā dzīve tāda nav. Protams, es arī skolā līdzīgi darbojos ar saviem vidusskolas audzēkņiem – cenšos viņus aizraut. Bet es viņus ne tikai mūzikā mācu, es viņus vispār mācu, kā dzīvē uzvesties. (smaida) Sāksim ar to.
Dace: "Cepuri!" (smejas) Lai Valts pastāsta stāstu šajā kontekstā...
Valts: Jā, "cepuri!" Jo kas tad cits to mācīs? Kādam tas ir jādara!
Ui, es arī gribētu sūtīt kādu savējo bērnu pie Valta, uz dzīves stundām.
Dace: Man arī vairāki cilvēki, uzzinot, ka Valts ir sācis strādāt skolā, priecājās, ka viņš to dara, jo: "Vītols, Melgailis un citi klasiķi – viņi visi pasniedza skolās, un cik tas ir labi!" Skolotāja personība ir lielākā vērtība, vai ne?
Valts: Jā, lielā mērā es cenšos saviem audzēkņiem šo darīt zināmu: ka ir šovu puse, un ir arī otra puse. Un te iekļaujas arī tas, ko Dace iepriekš teica radošos projektos: ievērot subordināciju, nepārtraukt, nejaukties pa vidu...
Dace: Pazemīgam būt.
Valts: Jā. Un tad tā mūzikas mācība ir tam visam pa vidu. Jo man pašam ir bijuši tādi skolotāji. Par to pašu cepuri runājot, ko mēs pirmīt pieminējām.
Jā, kas tas ir par stāstu, kas tur ir ar to cepuri?
Valts: Tur ir divi stāsti, es sākšu ar amizantāko. Padomju laikos skolā mums bija militārā apmācība, un tad pa skolu militārā formā vazājās tāds viens atvaļināts, puskontuzēts padomju majors, kas latviski, protams, ne bū, ne mē nemācēja, vai ne? Nu, kalašņikovu [šaujamierocis – red.] viņš mums iemācīja salikt; pat uz laiku, vai ne? Bet mēs to pasniedzēju nesām cauri, jo mēs zinājām, ka viņš latviski nesaprot.
Dace: Vai ar šo stāstu nebija saistīts viens cits stāsts par pirmās klases skolotāju, kas puikām mācīja noņemt cepuri?
Valts: Nē, nē, šis bija saistīts ar to, kā Arnis Mednis to militāristu nesa cauri. Bija tā, ka tas militārists pa skolu staigāja ar furašku, formas cepuri. Un mēs visi zinājām filmu "Pie bagātās kundzes", kur Kurmis (Eduards Pāvuls) ierodas policijas iecirknī un policijas ierēdnis (Artūrs Dimiters) viņam saka: "Cepuri! (noņemiet) cepuri!" Un starpbrīža laikā gaitenī Arnis Mednis pieiet tam majoram klāt, un tas prasa: "Nu ka, Arnis Mednis, kakoj ves puļi?" ("Nu ka, Arni Medni, pasakiet, kāds ir lodes svars?") Mednis viņam latviski atbild: "Cepuri!" Majors to, protams, nesaprot, neko nefiltrē, tik atkārto krieviski: "Tu man pasaki, kāds ir lodes svars?" Un Arnis tik atkal: "Cepuri!"
(vispārēji smiekli)
Valts: Un šitā viņi kādas trīs četras minūtes ņēmās, un visi vai krita no kājām nost aiz smiekliem.
Jā, jā, jā...
Dace: Bet klasē jums arī viena skolotāja mācīja noņemt cepuri. Vai ne, Valt?
Valts: Jā, jā, mums pirmajās klasītēs bija tāda, nu, es pat teiktu, kolosāla skolotāja, kas paralēli mācībām mācīja arī uzvešanās lietas. Viņa lika aiziet diviem puikām uz garderobi pēc cepurēm, un tad izsūta tos puišeļus klases priekšā. Viņiem bija jāiet vienam pret otru un jāsveicinās. Un sveicinoties jānoņem cepure. Visiem klases puikām bija šis izmēģinājums jāiziet cauri.
(smejas)
Valts: Un kas tad tur slikts, – es teikšu, tas paliek uz visu mūžu.
Bet atgriežoties tagad pie jums abiem. Vai mēs varam parunāt par priekšstatiem, ko mēs sagaidām no otra? Bieži ir tā, ka mēs taču saejam kopā ar vienu cilvēku, bet pēc gadiem – tas ir pavisam cits. Vai jums, Valt, piemēram, nav bijušas problēmas, ka Dace tagad ir tik spēcīga? Uzņēmēja, režisore kino un teātrī, producente, spējīga novadīt arī nekustamo īpašuma kapitālās pārbūves projektu un dizainiski iekārtot vidi. Saskaņā ar jūsu abu stāstiem – attiecību sākumā bija gluži pretēji: Valts bija līderis, ļoti provokatīvs un izaicinošs gan uzvedībā, gan mūzikā, gan pašapziņā. Bet Dace – pat atkarīga attiecībās, maiga un plūstoša.
Valts: Jā, jā, es to visu arī vēroju. Bet man nav problēmu ar to, tas mani tikai iepriecina. Patiešām, viņa tāda nebija, bet gan tāda ēteriska, ļoti skaista, kas slīdēja pa pasauli... Dace 1983. gadā un Dace 2023. gadā – tās ir divas pilnīgi atšķirīgas personības. Man, tīri kā egoistiskam vērotājam, ir interesanti...
Dace: Kur tas novedīs? (smejas)
Valts: Jā, kur tas novedīs...
Tiešām? Nav nekādu problēmu?
Valts: Kaut kāda greizsirdība? Ko jūs? Viss taču plūst un mainās – tas taču ir jāsaprot. Tu nevari sev blakus esošo personību kaut kā iekapsulēt, lai viņa nemainās. Tā ir baigā kļūda. Agri vai vēlu tas beidzas ar konfliktu, kaut ko ļoti sliktu. Man patīk Oļega Tabakova pieeja, kas vadīja to nāvīgi slaveno teātri [Oļegs Tabakovs – aktieris un režisors, Antona Čehova Maskavas Dailes teātra vadītājs – red.] Vienreiz šim prasīja: "Sakiet, kā ir būt vadītājam kolektīvā, kurā ir visas zvaigznes?" Uz ko viņš atbildēja: "Man nav problēmu. Es pats esmu zvaigzne!"
(Smiekli)
Valts: Un es nedomāju, ka Tabakovs kaut ko ierobežoja. Drīzāk tas ir tāds mazvērtības komplekss, kas neļauj novērtēt blakus esošu cilvēku panākumus... Cilvēks, protams, ir vāja būtne, un, ja kaut kas tāds parādās, es pats sev saku: "Stop, stop, stop!" Es arī esmu izgājis tam visam cauri. Es zinu, kas tas ir. Nav tā, ka es nezinu, ko tas nozīmē. Tā kā es ar Daci lepojos.
Dace: Es domāju, ka es nebūtu tā izaugusi, ja Valta nebūtu man visu laiku blakus. Cilvēks, kas brokastīs man dod padomus un uzklausa manas vaimanas (smejas), manas žēlabas...
Uzklausa?
Dace: Jā, viņš uzklausa! Viņš ir labākais uzklausītājs. Viņš dzird! Atšķirībā no...
Valts: ...no daža laba.
Dace: Jā. Jo katru dienu ir kāda problēma, kas mani pārsteidz! (smejas)
Valts: Un viņai tas patīk. Kāpēc tad neļaut darīt to, kas patīk cilvēkam?
Dace: ...Cīnīties ar problēmām. (smejas)
Valts: Jā. Man ne visai, bet es arī nelienu. Šekspīram "Venēcijas tirgotājā" ir tāda epizode, kur tas jaunais čalis bija saņemts ciet, un par viņu prasīja izpirkuma maksu no tēva, kas bija bagātais Venēcijas tirgotājs. Un viņš teica: "Nu kāds velns tev lika līst tajā galerā?" Un to es Dacei tad atgādinu: "Kas tev lika tur līst?" (smaida)
Dace: (smejas) Jā, to viņš man ik pa divām dienām pasaka. Es saku: jā, bet man ir interesanti! Un es to izvēlos!
Valts: Nu, tad airē!
Jā, tā skaistā, brūnacainā meitene, ļoti ēteriska, varbūt pakļāvīga, Valt, ko jūs apprecējāt 20 gados, tagad ir mainījusies. Sākumā jūsu attiecību modelis laikam vairāk līdzinājās tai ģimenei, kurā jūs bijāt audzis? Vai varat pastāstīt vairāk par jūsu tēva – kino, operas un operetes režisora – Voldemāra Pūces un viņa sievas Dailas Pūces attiecībām?
Valts: Tas bija klasisks trīsdesmito gadu attiecību modelis. Pirmās Latvijas laika cilvēki.
Viņš bija ļoti spēcīgas gribas vīrs, vai ne?
Valts: Viņš bija ne pa jokam autoritatīvs. Pat par daudz varbūt. Viņam arī ģimenē bija tāds bezierunu paklausības stils.
Jūs abi ar brāli, aktieri Kasparu Pūci, arī dabūjāt to izbaudīt?
Valts: Jā, jā, mēs jau abi to izbaudījām, īpaši Kaspars. Es jau tēvam biju tāds veco dienu bērns. Man bija 14, viņam – 70. Bet Kaspars dabūja riktīgi. Tēvs bija ļoti aizņemts, bet – kad viņš pamanīja, ka vajadzētu kaut ko audzināt, tad darīja to diezgan agresīvi – bija reiz pārlauzis dēli brālim uz muguras savās ātrajās dusmās. Bija ļoti temperamentīgs cilvēks. Bet, neskatoties uz visu, ārkārtīgi spēcīgas harismas personība, ar milzīgām spējām izciest grūtības un celties no jauna.
Piecelties no paralīzes, balstoties uz pašiedvesmu, neļauties zaudējumiem...
Valts: Jā, jā, jā. Kas var viena cilvēka dzīvē gadīties, tas, šķiet, ir noticis ar manu tēvu. Abi kari, klasiskais stāsts no kalpa zēna līdz operas galvenajam režisoram, pirmās latviešu filmas "Kaugurieši" veidotājs. Bēgšana no padomijas režīma un atgriešanās... Otru tik raibu dzīvi es nezinu.
Un mamma? Vai viņai ir kaut kāda līdzība ar Daci?
Valts: Nu Dace ir mammas prototips absolūti. Slaida, tumša, skaista...
Kas tur bija ar to skaistumkonkursu? Es atceros to stāstu, ka Dace bija finālā un tika smērēta ar eļļu, lai spīd...
Valts: Nu tā kā kultūristi, lai auguma līnija izceļas (smejas). Mēs toreiz bijām ar kori Bulgārijā, – kāpēc? – es vairs neatceros...
Dace: Nu droši vien jau dziedāt, ja jau ar kori bijām.
Valts: Kaut kādā lāģerī, saistībā ar komjaunatni laikam... Un tur visādas aktivitātes notika: futbols, volejbols un arī skaistumkonkurss...
Dace: Un starptautisks pie tam vēl. Bulgāri, angļi, ungāri... Viss koris nāca man virsū: "Piedalies, piedalies!" Bet es ļoti negribēju. Vienīgais arguments, kas mani pierunāja, bija: "Vecumdienās būs, ko atcerēties!" Kaut tagad es sen esmu aizmirsusi šo faktu (smejas). Un tad, jā, mani tur fotografēja rītā un vakarā, un viens mani tur traki lenca, – es atceros...
Valts: ...komjaunietis vietējais!
Dace: Tur nebija nekādi komjaunieši!
Valts: Bija! Padomā loģiski, Sovetskij Sojuz!
Dace: Bet mēs bijām Bulgārijā, tur bija arī angļi un itāļi. Anglijā tak nav komjauniešu...
No kuras valsts tad bija tas, kas lenca?
Valts: No Bulgārijas! Kā tad!
Dace: Nebija ne no kādas Bulgārijas!... Es tikai atceros, ka tad, kad mani viņš lenca, pirms iziešanas uz skatuves peldkostīmos man angliete cigareti it kā netīšām nospieda uz kājas.
Ārprāts!
Dace: Jā, un tad es dabūju otro vietu!
Valts: (smaida) Žūrija ieraudzīja to cigaretes caurumu uz kājas laikam... Pirmo vietu dabūja kāda vietējā. Kā jau parasti tas notiek.
Dace: Tad es vēl atceros, ka mēs toreiz pārtikām no konserviem, kas bija paņemti no mājām līdzi. Jo naudas jau nebija. Un mums nebija konservu attaisāmā. Tāpēc rīvējām konservu bundžas pret asfaltu...
?
Valts: Kamēr bundžas kantītes norīvē nost un var to metāla vāciņu atvērt. Jā, jā, jā...
Dace: Toreiz mums laikam bija 19. Ļoti jauni bijām. Bērnu vēl nebija.
Nu es par to skaistuma konkursu kaut kā atcerējos, skatoties uz Daci, kas joprojām, manuprāt, ir ļoti skaista – piedošanu par tādiem vērtējumiem. Bet tas jaunībā ir ļoti nozīmīgi, vai ne, komponista kungs?
Valts: Neapšaubāmi!
Dace: Pēc tam jau – vienalga! (smejas)
Tad no sākuma bija tas izskats?
Valts: Neapšaubāmi! Tas ir ļoti svarīgi. Nevajag slēpt to. Tak tāda skaistule bija...
Dace: Man viņš nepatika, nebija mans tips...
Valts: Jā, jā – nepatiku, nepatiku...
Dace (smejas)
Valts: Bet man toreiz bija jūra līdz ceļiem un visa pasaule bija mana. Un, ko es gribēju, tam bija jānotiek. Nu tāds es biju. Un es ieraudzīju Daci, – šis būs mans!
Un nekā!
Valts: Uzreiz nē! Un tad ir spītiņš: ak tad tā? Bet, pag, pag: "Es jūs piespiedīšu mīlēt... Raini!" Un tad visi līdzekļi bija labi, lai to panāktu...
Nu, jā – vispār kāpelēt augšā lejā pa kopmītņu piecstāvu mājas balkoniem, kā jūs to darījāt vēlās vakara un citās diennakts stundās [Dace dzīvoju konservatorijas kopmītņu piektajā stāvā – red.] un vēl tikt cauri balkona stiklotajām durvīm – tas tādu diezgan lielu mērķtiecību demonstrē (smaida). Tāds ļoti sportisks bijāt?
Valts: Es biju sportisks. Normāls čalis.
Dace: (smejas) Tievs tā kā spička viņš bija. Badojās arī.
Valts: Nu par to daudz nav, ko stāstīt. Manī no jaunības eksperimentētāja gars bija. Visu ko gribējās izmēģināt. Kas man pa balkoniem ko neuzrāpties?
Šķiet, ka jūsos abos ir liela interese un ziņkārība par pasauli. Valtam tas izteiktāk bija 20 gados, Dacei vēlāk... Vai nav tā?
Dace: Mēs esam ļoti atšķirīgi vispār. Tas skatījums uz pasauli, tas mums gan ir līdzīgs. Svarīgi ir mērogus saprast, paskatīties, cik liels tu izskaties no kosmosa. Un censties iztikt bez augstprātības...
Valts: Un mierīgi darīt savas lietas. Kā tēvs mani audzināja: bez melošanas. Viņš mācīja baušļus, bet šo es īpaši atceros. Tagad tāds ir miers iestājies. Tu zini, ko vajag darīt...
Ko vajag darīt?
Dace: Brokastīs mani uzklausīt! (smejas)
Valts: Piemēram. Jā. Un jāsacer kāds skaņdarbs varbūt...
Dace, vai varētu būt padoms sievietēm izvēlēties vīriešus, kas ir nobrieduši?
Dace: Nu, nobriedis jau viņš bija. Bet es lēnām, lēnām...
Es domāju, ka sieviete var darīt to lēnāk, bet, ja vīrietis sevi nerealizē, tad viņš, es pieļauju, varētu būt greizsirdīgs, kašķīgs. Un, redz, Valts saka, ka uz viņu nekas no tā neattiecas...
Dace: Nu, varētu būt, ka vīriešiem tā pašrealizācija ir izteiktāka.
Valts: Jā, jā, es piekrītu, ka vīriešiem tas ir ļoti svarīgi...
Dace: Bet kur tu dabūsi tādu? Un sevišķi pēdējā laikā meitenēm ir grūti. Čaļiem arī grūti. Tāpēc vajag darīt to savu lietu. Bet jāņem vērā, ka otrs neattīstās tavā tempā. Un te atkal ļoti labi, ka abām pusēm piemīt pacietība, ko mūzikas skolās māca, vai ne? Tad tu vari nodzīvot ilgāk par pieciem gadiem kopā.
Valts: Atceries, Dace, es tev solīju: "Es tevi padarīšu par zvaigzni!"
O? Kāds solījums! Nevis: "nonesīšu zvaigznes no debesīm!", bet "pašu padarīšu par zvaigzni"?
Dace: Jā, to es atceros. Es dzīvoju kopmītnēs, mums bija 20 gadi. Mēs stāvējām autobusa pieturā, Valts skatījās uz mani lejā un pateica šo tekstu. (smejas) Man likās: ko viņš runā muļķības? Bet bija tāds solījums, jā!
Nopietni?
Dace: Jā, tas nekur nav stāstīts, bet tā bija, jā!
Un par ko jūs, Valt, toreiz domājāt? Ka padarīsiet Daci slavenu mūzikā?
Valts: Droši vien, jā! Bet to jau neviens nevarēja pateikt, kā mums viss aizies toreiz. Bet intuitīvi es to tā izjutu.
Un pēc tam sākās "Marana", ja?
Dace: Ne uzreiz. Tikai pēc pāris gadiem.
Valts: Un, ja kādreiz man kāds būtu teicis – kā kādreiz bija tie joki ar Kindzuli: "Te pienāca Kindzulis un teica...." Ja viņš pienāktu, tad viņš teiktu: "Viņa būs slavena, bet ne tā, kā tu domā!"
(Smiekli)
Valts: Jo es toreiz domāju: mūziķe, dziedātāja, aktrise! Bet Kindzulis toreiz man teiktu: "Režija, tā būs režija!"
Dace: Redz, mēs maināmies. Cilvēki, kad kopā sāk dzīvot, naivi domā, ka līdz kapa malai tā būs. Un, kad notiek izmaiņas, domā: varbūt es pameklēšu kādu citu, kas man labāk patīk.
Jums arī ir bijušas tādas domas?
Dace: Protams! Visiem tādas ir bijušas! Bet – būs tie paši vēži, tikai citā kulītē! Tu vari mainīt partnerus, bet atbildi neatradīsi. Atslēgas vārds ir tikai un vienīgi monotonais darbs ar sevi.
Valts: Man no jaunības bija tāds iekšējs uzstādījums, kas nāca varbūt no manas ģimenes, no vecākiem: ja es precēšos, tad es nešķiršos! Tas bija tāds ļoti dziļš un nopietns pamatprincips, ko es sev biju nosolījies izturēt.
Skatoties savu vecāku attiecībās?
Valts: Jā, tur bija kaut kas ļoti arhaisks viņu attiecībās, ko mēs vērojām. Viņi mums neko neteica, bet es to pieņēmu un izlēmu sevī: lūk, šo es mēģināšu nemainīt. Ja es apprecēšos, tad nešķiršos! – tas būtu tā necienīgi. Pret sevi kaut vai. (domā) Tad es būtu bijis dumjš, ja es, pieņēmis lēmumu precēties, to mainītu. Nu kaut kā tā...
Jā... (pauze) tagad es saprotu, kāpēc jūs ar tādu neatlaidību līdz tam piektajam stāvam rāpāties! (visi smejas) Pa tiem balkoniem, augšā – lejā.
Valts: Ir daži tādi lēmumi, kam jānotiek. Pie kuriem vajag pieturēties! Attiecībās. Arī attieksme pret darbu. Nemelot. Nu tā. Neskatoties uz tām izmaiņām, kas sekos.
Kas sekos no Daces puses? Jūs bijāt gatavs uz jebko?
Valts: Protams! Tikai tā, lai tas nemaina pamatlēmumu.
Man liekas, ka daudzi zina, kas ir formāts "Pūces akadēmija", bet neviens nezina, kas ir "Pūces brokastu galds". Un, man šķiet, ka tas otrais ir tikpat svarīgs. Ja ne svarīgāks par pirmo.
Dace (smejas): Jā. Ja kādreiz beigs darboties "Pūces akadēmija", tad mēs aicināsim pa vienam uz tikšanos pie "Pūces brokastu galda"!