Zelta gadi
Ieva Siliņa: Pastāsti, kā Latvija zaudēja neatkarību.
Jānis Šiliņš: Divdesmitie, trīsdesmitie gadi bija Latvijas zelta laikmets. To apstiprina mūsu jaunākie pētījumi, kas rāda, ka Latvija ļoti attīstījās tieši divdesmitajos, trīsdesmitajos gados. Mūsdienās mēram Latvijas ekonomisko attīstību attiecībā pret pārējo Eiropas Savienību – šobrīd tuvojamies 70%, tolaik tie bija 90%. Latvija Latgalē ielika ļoti lielus resursus, lai to integrētu kopējā ekonomiskajā sistēmā, attīstītu šo reģionu. Latgale bija ļoti atpalikusi saistībā ar Krievijas impērijas koloniālo politiku pirms Pirmā pasaules kara. Toreiz Latvija atradās Eiropas attīstības līmenī, ko mēs mūsdienās, pat 30 gadu laikā, nespējam sasniegt. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados tas izdevās, neskatoties uz milzīgajiem postījumiem, kurus cietām Pirmajā pasaules karā.
Līdz ar to varam teikt, ka pirms Otrā pasaules kara Latvija bija daudz rietumnieciskāka, nekā mūsdienās.
Mēs šobrīd esam Eiropas Savienībā un mums patīk domāt par sevi kā par Eiropas sastāvdaļu, kā ļoti rietumniecisku sabiedrību, bet, ja salīdzinām ar divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem, tad, vismaz balstoties uz šiem ekonomiskajiem rādītājiem un skaitļiem, varam teikt, ka tolaik mēs bijām daudz rietumnieciskāki, nekā mūsdienās. Līdz ar to neatkarības zaudēšana, protams, bija katastrofāla mūsu sabiedrībai. 50 okupācijas gados notikušais ļoti aizkavē mūsu attīstību, tas ļoti ietekmē visas sabiedrības labklājību un dzīves ilgumu. Padomju okupācijai bija tikai negatīvas sekas. Par 80. gadu beigām runājot, stāsts no kādas konferences Lietuvā – toreiz liela Padomju Savienības patriote pārmeta lietuviešiem: "Kāpēc gribat iegūt neatkarību no Padomju Savienības? Jūs taču dzīvojat kā Amerikā, visa pārējā Padomju Savienība dzīvo daudz sliktāk nekā jūs!" Pirms Otrā pasaules kara dzīvojām vēl augstākā labklājībā, ar augstāku dzīves līmeni nekā 80. gadu beigās, un tas ir palicis kolektīvajā atmiņā. Baltijas provinces bija ekonomiski attīstītākas nekā Krievijas impērija. Tā ir diezgan vēsturei tipiska parādība, ka tieši attīstītāki reģioni cenšas atdalīties no impērijām, nevis mazattīstītākie, jo uzskata, ka paši sevi var labāk pārvaldīt un būt produktīvāki. Koloniālais centrs tikai kavē un impērija traucē. Arī 80. gadu beigās, pēc visiem tiem ilgajiem padomju okupācijas gadiem, Latvijas strādnieks bija daudz produktīvāks nekā Krievijas.
Kāpēc tad neguvām labumu no šīs produktivitātes?
Latvijā tika īstenota klaji koloniāla politika tajā ziņā, ka mūsu resursi un darbaspēks tika ļoti brutāli ekspluatēts. Latvijā, Igaunijā un Lietuvā produktivitāte uz strādnieku bija augstāka nekā pārējā Padomju Savienībā, bet mēs neko no tā neieguvām. Gandrīz visu saražoto produkciju izveda uz Padomju Savienību, pretī nāca investīcijas, kas tika izmantotas galvenokārt uzņēmumu būvniecībā, kas strādāja uz padomju militāro kompleksu, nevis uz vietējo cilvēku patēriņa vajadzībām. Arī finansiāli resursi tika eksportēti, visi nodokļu ieņēmumi tika pārdalīti, liela daļa aizgāja Maskavas jeb Padomju Savienības centrālo iestāžu vajadzībām. Protams, daudz kas arī tika uzbūvēts. Latvijā produktivitāte bija augstāka, bet, ja nebūtu bijusi Padomju Savienība, tad te būtu palikuši visi mūsu saražotie labumi, produkcija, un Latvija būtu bijusi daudz attīstītāka nekā tā bija.
Kāpēc Padomju Savienība sabruka?
Vēsturniekiem par šo ir ļoti daudz un dažādi viedokļi. Mans personīgais pieredzes stāsts ir par manu vectēvu, kurš bija bioloģijas profesors. Viņš uzrakstīja disertāciju par mežu augšanas tendencēm. 60. gadu beigās Rietumos kļuva populāras domnīcas, "Romas klubs" un citas, kuras prognozē nākotnes attīstību. Arī Padomju Savienībā 60. gadu beigās, 70. gadu sākumā izdomāja, ka vajag domnīcu, kas prognozēs nākotni. Vēlme bija izveidot institūciju, kura parādīs prognozes, cik Padomju Savienībai ir gaiša nākotne, kā apdzīs kapitālistus un tā tālāk. No visas Padomju Savienības tika vākti zinātnieki, kuri bija saistīta ar prognožu veidošanu, un to vidū bija arī mans vectēvs. Šie zinātnieki saņēma tobrīd viskvalitatīvāko statistiku, kurai citiem cilvēkiem nebija pieejas.
Tagad sava pētījuma ietvaros redzu, ka Padomju oficiālā statistika bija pārspīlēta vismaz divas reizes, bet toreiz viņi saņēma daudzmaz uzticamu statistiku un prognozēja, ka Padomju Savienība sabruks 1983. gadā.
Tad, protams, šo institūciju slēdza, vadību aizsūtīja uz attālākām Padomju Savienības universitātēm. Tā kā mans vectēvs strādāja Rīgā, tad viņu šīs represijas neskāra. Viņš teica, ka šis pētījums viņam ir mainījis visu dzīvi, jo pēkšņi sapratis, ka ļoti drīz Padomju Savienībai būs gals. Norieta pazīmes speciālistiem bija redzamas jau 60., 70.gados. To saskatīja ne tikai zinātnieki, līdz ar to bija skaidrs, ka nepieciešamas reformas. Ir dažādas teorijas par to, kā un kāpēc tas notika, bet ir skaidrs, ka liela ietekme bija gan Afganistānas karam un straujam naftas cenu kritumam, jo Padomju Savienība bija kļuvusi atkarīga no naftas ienākumiem, par kuriem tika pirkta labība Kanādā un pārtika, gan Gorbačova izsludinātajam "sausajam likumam", kas nogrieza diezgan lielus līdzekļus Padomju Savienības budžetā. Vienkārši šī ekonomiskā sistēma nebija dzīvotspējīga. Arī ideoloģiski Padomju savienība bija zaudējusi Rietumiem, patērētāju sabiedrība attīstījās jau no 60. gadiem. Viss veda uz to, ka Padomju Savienībai jāsabrūk un tāda valsts nevar pastāvēt.
Izmantot iespēju
Vai okupācijas laikā Latvijā bija sapnis par brīvu valsti?
Jā, bija disidenti. Sākotnēji, līdz pat 50. gadu sākumam, bija aktīva pretošanās, nacionālo partizānu kustība. Lietuvieši uzskata par labu lietu, ka viņu nacionālā pretošanās kustība ātri saprata, ka nepieciešams pāriet uz integrēšanos jeb savu cilvēku ievešanas pārvaldes sistēmā, lai tā panāktu pārmaiņas. Latvijā bija nacionālkomunisti, kas mēģināja pretoties Maskavai, bet jau no 60. gadiem visa iekšējā politiskā brīvdomība tika faktiski pilnībā apspiesta. Palika disidenti, kuri pieminēja 18. novembri un glabāja atmiņas par 20., 30. gadiem, klausījās aizliegtas radio pārraides un nodarbojās ar pretpadomju propagandu un aģitāciju, sākot ar anekdotēm un beidzot ar literatūras neatļautu izplatīšanu.
Vai šī represīvā sistēma ir iemesls, kāpēc agrāk neizdevās atgūt neatkarību?
Šis ir jautājums par cīņu starp televizoru un ledusskapi aktuāls arī mūsdienu Krievijai. Ir spēcīga propaganda, bet režīms ir stabils, un tā tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr ir pilns ledusskapis. Ja nav ko ēst un ekonomiskā situācija ir ļoti smaga, tad televizors arī "beidz strādāt". Šādās totalitārās sistēmās ir ļoti svarīgi, lai pietiktu resursu, ar kuriem cilvēkiem uzspiest savu gribu. Represīvais aparāts ir ļoti dārga izklaide. Piemēram, padomju cilvēka projekts, veidojot jaunu mākslīgu identitāti Padomju Savienībā, arī nebija dzīvotspējīgs. Sabruka Padomju Savienība un šī identitāte arī pazuda, lai gan mums daži adepti vēl ir. Šo sistēmu uzturēt prasīja ļoti lielus resursus. Kad beidzās resursi, tad beidzās arī sistēma.
Kā mēs atguvām Latvijas neatkarību?
80. gadu beigās, Padomju Savienībai bija smaga situācija ekonomiskā ziņā, arī ģeopolitiski, karš Afganistānā un dažādas citas problēmas. Bija ideja par to, ka vajag Padomju Savienību reformēt, un lielais reformators Gorbačovs uzsāka "glasnostjķ" un "perestroikas" politiku, palaida ideoloģiskās saites nedaudz vaļīgāk. Dažreiz arī par 1918. gadu saka, ka tā bija nejaušība, ka Latvija ieguva neatkarību, bet es uzskatu, ka tolaik vienkārši tika ļoti veiksmīgi izmantota radusies iespēja. 1918. gadā latviešu politiķi bija vienojušies, zināja, ka neatkarības ceļš ir efektīvākais un vajadzīgākais Latvijas sabiedrībai.
80. gadu beigās bija acīmredzami, ka mums kaitē gan PSRS ekonomiskā politika, gan demogrāfiskā politika ar tās migrāciju, gan izglītības politika ar divvalodību. Bija jāmeklē jebkādas iespējas, kā kaut ko mainīt. Radusies iespēja tika izmantota uz visiem 100%, un mēs kopā ar Lietuvu un Igauniju bijām avangardā šim procesam, izmantojām aicinājumus pēc reformām, lai panāktu un īstenotu savas intereses. Tas bija ļoti riskants ceļš, jo neviens jau nezināja, kā tas viss beigsies. Bieži vien Krievijā un Padomju Savienībā politiskajam pavasarim seko kārtīga "skrūvju piegriešana", un tie, kuri ir bijuši visaktīvākie un enerģiskākie, tiek iznīcināti, represēti vai izdzīti no savas dzimtenes. Attiecīgi tā bija augsta riska spēle ar daudz ieinteresētajām pusēm arī ārpus mūsu republikas un Padomju Savienības. Bija spēlētāji ārpusē, arī Amerikai un citām Rietumu lielvalstīm bija savas intereses. Bija arī trimdas latviešu intereses, kuri saprata, ka neatkarība ir īstais virziens. Jautājums bija arī par to, cik tālu kurā brīdī ko var prasīt, lai nav pārāk radikāli un mūs vienkārši šeit nepiežmiedz, bet lai varam pakāpeniski soli pa solim virzīties uz neatkarību. Tāpēc 1990. gads un neatkarības atjaunošana bija revolucionārs solis.
Kā tas praktiski izskatījās? Ko tieši darījām, lai atgūtu neatkarību?
Lietuvieši, igauņi un latvieši paziņoja, ka nemaksās nodokļus, nesūtīs jauniešus Padomju armijā. Mēs faktiski sākām īstenot neatkarīgas valsts elementus, arī veidojot savas drošības struktūras, sākumā policijas vienības un zemessardzi. Visus šos elementus sākām īstenot dzīvē, arī patstāvīgu ekonomisko politiku, norobežojoties no centra, mēģinot pašiem izveidot kontaktus ar Rietumvalstīm. Tas vēl notiek Padomju Savienības juridiskajā ietvarā, formāli vēl it kā esam Padomju Savienībā, tā vēl nav sabrukusi un neatkarība vēl nav atzīta. Tas notika pārejas posmā no 1990. gada maija līdz 1991.gada augustam. Mēs zinām arī to, kas notika 1991. gada janvārī, kad ar "Omon" teroru mēģināja iznīcināt neatkarības centienus Lietuvā un Latvijā. Neatkarības atgūšana bija ļoti drosmīgs un revolucionārs process. Tautas atbalsta leģitimitāte tika iegūta ar Tautas Frontes kustību, vēlāk nobalsošanām. Paldies arī Islandei, kura pirmā no starptautiskajiem spēlētājiem atzina mūsu neatkarību.
Kas kopš neatkarības atgūšanas mums ir labi izdevies un kas ne tik?
Mēs esam panākuši savus stratēģiskos mērķus, Latvija iestājās NATO un Eiropas Savienībā. Tiešām grūtos apstākļos, kādi bija 90. gados, mums izdevās panākt tās lietas, par ko ukraiņi šobrīd cīnās un mirst kaujas laukā. Mums to izdevās panākt bez asinīm un ļoti veiksmīgi. Pateicība iepriekšējai paaudzei, kas ar lielu drosmi, uzupurēšanos, gribasspēku to visu paveica. Tagad būtu laiks izvirzīt jaunus ambiciozus stratēģiskus mērķus. Atskatoties vēsturē, Latvija, Igaunija un Lietuva, kas atdzima no Padomju Savienības drupām, ir trīs veiksmes stāsti, trīs Baltijas tīģeri. Baltijas tīģeri parādīja savu spēku un apņēmību 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā.
Ja [runājam] par ne tik veiksmīgo – mēs varējām veiksmīgāk izkļūt no 90. gadu krīzes, tā varēja būt ne tik smaga. Igauņiem izdevās no tās veiksmīgāk izkļūt, kas liecina par kādām mūsu neizdarībām vai neadekvātu redzējumu. Varējām labāk tikt galā ar privatizāciju un varējām Krievijas armiju no Latvijas izdzīt ārā ātrāk. Jāņem vērā, ka labklājības apstākļos mēs attīstāmies straujāk nekā citi un arī krīzes laikos mēs ciešam vairāk nekā citi. Valsts ir struktūra, kas noteiktā veidā pārvalda teritoriju un iedzīvotāju kopumu.
Mums jārūpējas, lai šī struktūra būtu pēc iespējas efektīvāka, tāpēc mums pašiem ir jābūt pēc iespējas aktīvākiem.
Katram no mums ir jārūpējas par savu valsti. Nedrīkst ļaut valsts sistēmai darīt muļķīgas lietas, vajag norādīt uz nepareizībām. Pat ja mēs nevaram neko ietekmēt, mēs varam paust savu viedokli un attieksmi. Nepietiek tikai reizi četros gados aiziet nobalsot. Mēs esam valsts, mums tai jāseko līdzi, jāpieskata un aktīvi jāiesaistās. Skatoties, kas notiek aiz mūsu austrumu robežas, mums diemžēl jāgatavojas arī dažādiem izaicinājumiem, krīzēm un pārbaudījumiem.
