Profesors Auziņš ir fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, no 2007. līdz 2015. gadam bija LU rektors. Auziņš strādā kvantu fizikas jomā un ir vairāk nekā simts zinātnisko rakstu, kas publicēti pasaules vadošajos fizikas žurnālos, un vairāku simtu konferenču ziņojumu autors. Profesors labprāt iesaistās zinātnes popularizēšanā, sarežģītas lietas ietērpjot vienkārši un parādot, cik zinātne ir interesanta
"Zinātnes kafejnīca"
"Zinātnes kafejnīca" ir Latvijas Universitātes (LU) un Radio NABA veidots raidieraksts ar mērķi runāt par zinātni saprotami, aktuāli un saistoši. Katras epizodes centrā – LU zinātnes personība, kurai nesen uzsākts vai pabeigts aktuāls pētījums, kas spējis satricināt ne tikai Latvijas, bet arī pasaules zinātnes āres, pierādot, ka Latvijā ir spēcīgi zinātnieki, kuru ieguldījums zinātnē ir neatsverams.
Rūdolfs Pikšens: Kādēļ šodien runāsim par fiziku?
Mārcis Auziņš: Tad, kad izvēlējos studēt fiziku, man bija skaidrs, ka es gribu fiziku un neko citu. Man šķita, ka tā ir visinteresantākā, visfundamentālākā zinātne, uz kuras balstās daudzas citas lietas. Ja man tagad būtu godīgi jāatbild, vai es šobrīd izvēlētos studēt fiziku, es godīgi saku, iespējams, ka nē. Iespējams, tagad es izvēlētos studēt kognitīvās zinātnes, domājot par to, kā darbojas mūsu prāts, mūsu apziņa. Ja sākam no fizikas – kāpēc tai atomu kaudzītei, no kuras visi mēs esam veidoti, kaut kādā brīdī rodas apziņa? Ar to es saprotu emocijas – mēs kādu mīlam, kādu ienīstam, mums ir mērķi dzīvē, kādas lietas mūs motivē, kādas lietas mūs nemotivē. Mūsdienu zinātnē šis, iespējams, ir viens no sarežģītākajiem un absolūti neatbildētajiem jautājumiem.
Un kā jau situācijas, kad ir jautājumi, bet nav atbildes, to varētu salīdzināt ar neartu lauku. Kad pirmās vagas tiek dzītas. Tāpat kā tas bija 20. gadsimta sākumā fizikā, tad patiešām notiek lielas lietas. Es neteiktu, ka kognitīvajās zinātnēs tas jau notiek. Man drīzāk šķiet, ka mēs esam uz tā sliekšņa, kad drīzumā tas varētu notikt.
Meklējot jūs platformā "Google", pirmais ieraksts, kas "izlec ārā", ir džeks ar ģitāru rokā. Un, cik esmu dzirdējis, ir arī zināmi pārpratumi notikuši ar mūziķi Mārci Auziņu – jūs pat esot saņēmis uzaicinājumus muzicēt?
Ir dažādi pārpratumi bijuši. Ir tāds Rotari klubs, tur ir formāts, ka kluba biedrs var uzaicināt kādu viesos. Tā nu mani uzaicināja ciemos, iepazīstināja, kas es esmu, ko es daru "un [ka] arī teicami spēlē ģitāru". Tad nu man bija jāsaka, ka, iespējams, šī stāsta daļa nav par mani. Un esmu saņēmis arī telefona zvanus, kuru saturs ir apmēram tāds: "Klausies, Mārci, pēc divām nedēļām tu pie mums brauc ar koncertu, vai tev ir kādas īpašas prasības aparatūrai, zālei utt." Un arī tajos gadījumos man jāsaka, ka šis, iespējams, ir par manu vārda brāli.
Bet šis pārpratums ir novedis līdz situācijai, kur šāds zvans jau būtu pamatots, jo pagājušajā rudenī radusies unikāla koncertprogramma, kur arī jūs kāpjat uz skatuves.
Jā, taisnība. Mans vārda brālis Mārcis Auziņš pirms kāda gada piezvanīja un teica: "Klausies, vai tev nebūtu interese, ka mēs kaut ko darītu kopā?" Ar to saprotot, ka es varētu kādas lietas par zinātni stāstīt un otrs Mārcis Auziņš, speciāli šim pasākumam komponējot mūziku, taisītu muzikālo daļu. Mums abiem par lielu izbrīnu šis pasākums notika vairākas reizes, un šobrīd jau esam anonsējuši, ka būs nākamā sezona ar jaunu saturu.
Tas joprojām būs "Flirts ar citādo" vai būs jauns nosaukums?
Profesora Auziņa zinātnes sleja
Visas profesora Mārča Auziņa LSM.lv publicētās zinātnes slejas var lasīt šeit.
Kāds jums radies priekšstats – kāda tad ir saikne starp mūziku un zinātni? Kā šīs lietas satiekas?
Es gribētu teikt, ka mūzika un zinātne ir visciešākajā saistībā, ne velti viduslaiku universitātēs bija trīs galvenie priekšmeti – aritmētika, retorika un mūzika. Viduslaikos starp šīm trim lietām asa robeža netika nolikta. Kad strādāju Kalifornijas Universitātē Berklijā, bija interesants formāts – institūts bez telpām, tāda domubiedru grupa, kurā ietilpa filozofi, psihologi un fiziķi. Viens no pasākumiem bija "Kvantu fizika un sabiedrība".
Un kā tagad atceros, viens no maniem kolēģiem, ļoti prominents fiziķis, teica: "Dāmas un kungi. Jūs zināt, kad man ir slikts garastāvoklis, es vai nu klausos Mocartu vai domāju par kvantu fiziku. Un labs garastāvoklis uzreiz atgriežas".
Ja nedaudz nopietnāk, smadzeņu struktūras, kas darbojas vienā un otrā gadījumā – muzikāli domājot un matemātiski domājot – lai gan zināms, ka kreisā smadzeņu puslode ir racionālā un labā ir mākslinieciskā, – mūzika un matemātika patiesībā abas ir kreisajā puslodē diezgan bieži.
Ne velti redzēts, ka starp eksaktiem cilvēkiem ir arī ļoti daudz muzikālu cilvēku.
Jā, man pat kādā brīdī tas bija zināms kultūršoks, strādājot Berklijā. Ik pa brīdim, it sevišķi vietās, kur cilvēki sabraukuši no visas pasaules, profesori daudz vairāk iet viens pie otra uz mājas ballītēm, nekā tas varbūt ir Latvijā, kur mums katram ir bērnības, skolas draugu loki, kuros mēs savu laiku pavadām. Bet tur, ejot uz šīm mājas ballītēm pie kolēģiem matemātiķiem un citiem kolēģiem, es bieži vien izjutu nepilnvērtības sajūtu. Jo ballītes kādā brīdī, kā likums, no pagultēm un aizskapjiem tika izvilkti dažādi mūzikas instrumenti un jautājums man vienmēr bija: "Kuru tu spēlēsi?". Man bija jāatzīst, ka, ja man iedos bungas – ar tām es tikšu galā, bet tie pārējie man ir par sarežģītu.
Vispārējai sabiedrībai tomēr tuvāka ir zinātne vai mūzika? Arī ejot uz šo programmu "Flirts ar citādo" – vai cilvēki nāk vairāk klausīties zinātnes stāstus vai ģitāru?
Grūti atbildēt. Katram mums, gan man, gan otram Mārcim Auziņam, ir savs cilvēku loks, kam šķiet interesanti tas, ko mēs darām. Kuru tur ir vairāk un vai vispār tā var nodalīt – es nezinu. Man vienmēr bijusi liela pretestība, kad mēs cilvēkus gribam sadalīt, piemēram, fiziķos un liriķos. Tiem, kam ir mākslinieciska domāšana, mēs sakām – lieciet viņus mierā ar tām dabaszinātnēm, vai otrādi – ja esi eksakti domājošs, tad nelaidiet tuvumā mākslu. Tā ir samākslota konstrukcija. Tā rada sabiedrībā interesantu situāciju. To izteikti var redzēt arī Latvijā – no humanitāro zinātņu puses ir neapmierinātība, ka tiem dabas zinātniekiem ir tik daudz projektu, viņiem daudz naudas zinātnei, bet mums naudas mazāk. Bet no otras puses ir tāda zināma pārākuma sajūta, ka viņi tur ar tām piezemētajām, praktiskajām, neinteresantajām lietām, mēs ar tām augstajām un smalkajām matērijām.
Bija tāds interesants cilvēks Čarlzs Snovs (Charles Percy Snow). Pēc pamatizglītības biologs, rakstīja grāmatas un bija ļoti augsta ranga ierēdnis Anglijas valdībā. Viņš uzrakstīja grāmatu, eseju "Divas pasaules". Tieši par šo stāstu. Viņš bija ļoti bēdīgs par to, kā cilvēki no humanitārās pasaules galīgi neinteresējas, kā daba darbojas un funkcionē. Viņš pēc savas pieredzes abās šajās sabiedrībās aprakstīja situāciju.
Iedomājaties, ka ir ballīte, cilvēki paņēmuši vīna glāzes, relaksējas un izveidojies kāds bariņš. Šajā bariņā kāds saka: "Klau, esmu dzirdējis, ka ir bijis tāds Šekspīrs. Ko viņš ir rakstījis, īsti nezinu, bet esmu dzirdējis, ka patiesībā viņš pats nerakstīja. Kas ir Dikenss? Nezinu tādu." Un Snovs sacīja, ka, viņaprāt, šis bariņš ātri izšķīdīs, diez vai kāda nopietna saruna iznāks. Un tad ir pretējā situācija. Tādā pat bariņā kāds saka, ka dzirdējis, ka ir bijis tāds Alberts Einšteins. Bet vienīgais, ko par viņu ir dzirdējis – kad viņš no veļas mazgājamās mašīnas ņēma ārā zeķes, viņš ņēma pirmās divas. Vairāk neko nezinu. Jūs par [fiziķi Nīlsu] Boru jautājiet? Par tādu neko neesmu dzirdējis. Snovs saka, ka šī saruna, iespējams, skaisti attīstīsies tālāk, jo kāds teiks: "Šis cilvēks ir no tās smalko matēriju pasaules, viņš nenodarbojas ar piezemētām lietām. Viņš ir māksliniecisks, ļoti smalka dvēsele utt." Es, protams, nedaudz pārspīlēju. Bet fakts, ka šādas tendences sabiedrībā varam ik pa brīdi ieraudzīt.
Tāpēc arī tas, ko mēs darām kopā ar otru Mārci Auziņu – mēs mēģinām sabiedrībai piedāvāt viedokli, ka mēs esam daudz līdzīgāki, nekā pirmajā brīdī izskatās. Ka mums ir daudz vairāk kopīga un mēs daudzos gadījumos vienādi domājam par pasauli.
Mēs sakām, ka māksla ir ļoti radoša nodarbe. Ko dara fiziķis? Cilvēks, kas ar fiziku ikdienā nenodarbojas, saka – paņem dažas formulas, pārveido, ievieto vienu otrā, tad ir kaut kas jauns un viņš iet pēc Nobela prēmijas. Protams, tas ir tālu no patiesības. Šādā veidā neko jaunu radīt nevar. Ja es pārveidoju formulu, analoģija būtu kā pateikt teikumu citiem vārdiem. Varbūt jaunais vārdu salikums savādāk iedarbojas uz cilvēkiem, bet galvenā doma bija jau manā sākotnējā formulā – daru, ko gribu, nekas jauns tur nerodas. Kad rodas jaunas lietas, tāpat kā mākslā? Tas ir, es teiktu – zibens no skaidrām debesīm.
Daudzi skolā noteikti dzirdēja stāstu par Ņūtonu, kurš sēdēja zem ābeles, un, kad viņam uz galvas uzkrita ābols, izdomāja gravitācijas likumu. Varētu likties naivs stāstiņš, lai skolēniem būtu interesanti. Bet katrā naivā stāstiņā, tā ziņa, kas viņā ir – tā ir ļoti dziļa un pamatīga.
Un ziņa ir, ka Ņūtons nevarēja gravitācijas likumu izvest no zināmām lietām, kaut ko zināmu pārveidojot par gravitācijas likumu. Tā bija tikpat radoša atklāsme, kā tas ir mākslā.
Viss sākas ar sajūtu, ka ārā kaut kas sāk veidoties. Noķert to sajūtu un piezemēt neizdodas. Un tad vienā brīdī mūziķis Mārcis Auziņš saka, ka pēkšņi viņš to var pierakstīt notīs, un fiziķis Mārcis Auziņš saka, ka vienā brīdī tas "pēkšņi" ir pierakstāms formulā, nevis iegūtā no kaut kā cita, bet tas ir radies. Šī ir tā ziņa, ko mēs ar otru Mārci Auziņu savās audiovizuālajās lekcijās gribam parādīt.
Šī koncertprogramma nav vienīgais veids, kā jūs mēģināt zinātni skaidrot sabiedrībai. Tā ir jūsu misija vai tā vienkārši ir iegrozījies, ka šādas iespējas radušās?
Misija skan ļoti patētiski. Tas, ko es pie sevis esmu domājis – mēs ik pa laikam sakām, ka sabiedrība zinātni nesaprot, un ar tādu zināmu pārmetumu, ka sabiedrība vainīga – jūs neinteresējaties par zinātni un tādēļ esat nepareizi. Man vienmēr ir licies tā – ja kāds nepriecājas par to, ko es daru, kādam neliekas interesanta zinātne, ar ko es nodarbojos, tad tā ir mana vaina, jo es neesmu spējis cilvēkiem parādīt, ka tas ir interesanti.
Otra daļa stāstā ir skola. Kaut vai festivāls "Fizmix", kur ir daudz jauniešu ar "degošām acīm" un kuriem ļoti patīk fizika. Bet tad nonākam augstskolā – eksakto zinātņu fakultātēs iestājas ļoti maz no tiem, kas iepriekš sajūsminājās. Viņi pa vidu kaut kur pazuduši. Mana hipotēze – viņi pazūd brīdī, kad mums ir daudz pasākumu skolēniem un ļoti maz pasākumu viņu vecākiem un vecvecākiem, kuriem ir ļoti liela ietekme uz jauniem cilvēkiem viņu skolas laikā. Ja šai paaudzei mēs nestāstām, ka zinātne ir forša un interesanta, un, ja tā drīkst teikt – tā nav bada maize, ja neesam šo ziņu nodevuši…
Varu iedomāties sarunu, kur tēvs vai vectēvs saka: "Jauki, ka tev patīk fizika, bet padomā taču par savu nākotni!"
Proti, ja tu gribi, lai tev ir veiksmīga dzīve, tad nodarboties ar zinātni nav prātīgi. Un tādēļ man šķiet, ka stāstīt pieaugušajiem cilvēkiem par zinātni ir arhisvarīgi! Tas būtu racionālais stāsts.
Tad zinātnei tomēr jācenšas iet pie sabiedrības, nevis otrādi?
Absolūti viennozīmīgi! Jebkura zinātne, tai skaitā dabas zinātne, nav vienkārša lieta. Tāpēc par to jāmācās stāstīt! Popularizēt zinātni nozīmē balansēt starp vienkāršību un tik lielu vienkāršību, ka tā vairs nav patiesība. Robeža ir ļoti smalka un sarežģīta. Bet, ja mēs gribam, lai arī citi par to priecājas, tad mums šis stāsts ir jāveido un mūsu uzdevums ir parādīt, par ko priecāties!
Minējāt iespējamu vectēva stāstu, ka "iet zinātnē" nav prāta darbs. Bet cik tad ir liela iespēja no Latvijas "izsities" pasaulē? Tas ir veiksmes stāsts vai realitāte?
Noteikti! Kā jebkurā nodarbē, dzīvē kaut kāda daļa veiksmes vienmēr ir klāt. Mums ir milzu daudz piemēru, ka mēs esam lielās zinātnes daļa. Manas monogrāfijas ir izdotas Oksfordas Universitātes izdevniecībā, Kembridžas universitātes izdevniecībā, tikko iznākusi vienā no vadošajām humanitāro zinātņu izdevniecībām. Tas būtu piemērs par mani. Es neesmu vienīgais. Tādu piemēru ir gana daudz Latvijā. Es domāju, ka tā ir nevis iespējamība, bet tas, kas notiek.
Tā bija mana reakcija, pārsteigums, ka Latvijā ne vien var satikt pasaules līmeņa zinātniekus, bet, aizejot studēt, nonākt pie viņiem lekcijās. Bet, ja ejam fizikā dziļāk iekšā, tad nesen noslēdzās liels pētījums, sadarbojoties LU Lāzeru centram un CERN. Ko mēs īsti tur darījām?
Tas bija pētījums, kurš vainagojās ar publikāciju ļoti prestižā žurnālā. Tas ir lielākas pētnieku grupas darbs, rakstā bija 50 autori, tikai divi no Latvijas – doktorants Valdis Krūmiņš un es. Bet, no otras puses, tipiskam CERN rakstam par Higsa bozonu autoru skaits ir 3000… Tā kā 50 – tas ir ļoti neliels skaits, tie ir diezgan tuvu bijuši eksperimenta būtībai.
Par ko ir eksperiments? Fizikā viens no neatbildētajiem jautājumiem ir – kur ir palikusi visa antiviela? Jo jebkurā daļiņu procesā ar elementārdaļiņām rodas vienāds daudzums vielas un antivielas. Šobrīd Visumā eksperimentos mēs varam šo te antivielu radīt, bet Visumā plašā nozīmē antivielu mēs neatrodam. Tad jautājums – kur tā palikusi? Kāpēc viela ir "uzkundzējusies" un kāpēc antiviela ir pazudusi? Lai to pētītu, ir jārada antivielas atomi, nevis atsevišķas daļiņas. Un tas, ko mums izdevās CERN izveidot, ir objekts, ko sauc par pozitroniju. Tas ir gandrīz ūdeņradis, bet mēs zinām, ka ūdeņraža centrā ir protons un ap to riņķo viens elektrons, vienkāršoti runājot. Šeit mums antielektrons – pozitrons un elektrons veido veidojumu, kas ir līdzīgs atomam. Tur grūti pateikt, kurš ir kodols, jo tie ir vienādi masīvi. Tie riņķo viens ap otru.
Kāpēc šis ir interesanti?
Kad mēs gribam ļoti detalizēti izpētīt ūdeņradi, mūsu lielākā problēma ir tā, ka protons centrā nav vienkārša daļiņa.
Tam ir iekšējā struktūra, kvarki u.c., un to visu ņemt vērā ir ļoti, ļoti sarežģīti, ja mēs to gribam darīt arhiprecīzi. Ja mums ir pozitrons un elektrons, tas skanēs nedaudz negaidīti, bet tas ir fakts – gan pozitrons, gan elektrons ir punktveida daļiņa. Ja jautā, kas ir punktveida daļiņa, tad piezemēti īsti tā neviens atbildēt nevarēs. Mani kolēģi, kas nav no fizikas, saka – bet punktam taču arī ir izmērs! Ja es uzzīmēju punktu uz lapas, tam ir izmērs. Te ir runa par matemātisku punktu, kuram nav izmērs. Kāpēc mums tas patīk? Jo visas galvassāpes, kas saistītas ar protona struktūru, šeit atkrīt. Kur ir problēma un ko mēs izdarījām šajā eksperimentā? Kad ļoti lielas enerģijas pozitrons – antielektrons triecas mērķī, kurā ir elektroni, tas, kas tur izveidojas – pozitronijs – ir ļoti augsti ierosinātā stāvoklī. Kādreiz fiziķi saka – ar ļoti lielu enerģiju vai lielu temperatūru. Un, lai ar to reāli taisītu eksperimentus, tas ir jāatdzesē. Un izrādās, ka lāzeri ir ļoti efektīvs veids, kā to darīt, un mums izdevās ļoti ievērojami atdzesēt šo pozitroniju, lai varētu sākt domāt par klasisku eksperimentu veikšanu. Tas ir ļoti īsi, ceru, ka ne ļoti sarežģīti.
Tas liekas nedaudz pretrunīgi – ar lāzeri atdzesēt?
Es nezinu, vai tas izklausās pretrunīgi. Viens īss piemērs. Ja mēs jautātu – kur Visumā ir viszemākā temperatūra? Kur ir vislielākais aukstums? Atbilde būtu – ļoti tālu no visām zvaigznēm, starpzvaigžņu telpā. Tur ir tik auksts, cik vien iespējams. Tiem, kas zina absolūto skalu Kelvina grādos, teikšu – temperatūra šajā vietā ir trīs Kelvini. Mūsu istabas temperatūra ir 273, tur ir trīs. Dabiski zemākā temperatūra, kāda ir iespējama Visumā. Ar lāzeru mēs esam iemācījušies atdzesēt atomus miljards reižu aukstākus, līdz nano Kelviniem. Tas ir desmit mīnus devītajā pakāpē Kelvinu. Līdz ar to es gribu teikt, ka lāzers ir ļoti efektīvs veids, kā atdzesēt atomus. Pozitroniju tik traki mums atdzesēt neizdevās, tur ir tehniski iemesli. Bet, ja mēs varam parastus atomus ļoti efektīvi dzesēt ar lāzeru, protams, ka mēs varam dzesēt tādā pašā veidā šos anti-atomus.
Kas tieši šajā pētījumā bija Latvijas, Lāzeru centra, daļa?
Lāzeru centrs ir lāzeri (smejas).
Lāzeru izmantošana, lai manipulētu atomus, ir mūsu "jājamzirdziņš" jau daudzus gadus un šī ekspertīze ļoti noderēja CERN ekspertiem.
Nopietna daļa lāzeru nodrošinājumā un tādu īpašību izveidošanā, kādas ir vajadzīgs šim konkrētajam eksperimentam, bija mūsu daļa.
Kas tālāk? Turpināsim dzesēt vai cits virziens?
Ir divi virzieni, kuros šis eksperiments turpināsies. Viens – lai saprastu, kāpēc antivielu ir mazāk nekā vielu, vajadzētu ļoti precīzi izpētīt enerģētiskās īpašības atomiem. Tur jādzesē tālāk un jātaisa ļoti augstas precizitātes spektroskopija. Otra daļa ir absolūti traka teorija, ar mazu iespējamību, ka tā ir patiesa. Mēs zinām, ka pozitīvs lādiņš un negatīvs lādiņš pievelkas. Divi pozitīvi lādiņi vai divi negatīvi lādiņi atgrūžas. Gravitācijas likums un Kulona likums patiesībā formāli ir ļoti līdzīgi. Un tam ir dziļa būtība, fizikāli iemesli, kādēļ viņi ir līdzīgi, bet to es neizvērsīšu. Bet gravitācijas gadījumā mums nav situācijas, kad divi objekti atgrūstos. Hipotēze ir, ka varbūt viela un antiviela ir tādas, ka gravitācijas ceļā atgrūžas viena no otras. Līdz ar to no šiem anti-atomiem, ko mēs CERN veidojam, gribam izveidot ļoti precīzi kolimētu kūli un ar spektroskopijas un optiskām metodēm skatīties, vai tad, ja viņš kustās Zemes gravitācijas laukā, viņš tomēr krīt uz leju vai ceļas gaisā, atgrūžas no pārējās matērijas. Tas ir vēl viens virziens, kurā plānojam šo eksperimentu attīstīt.
Noslēdzot par fiziku un arī sarunu noslēdzot, gribu parunāt par meditāciju. Kāds ir tas ceļš, kā no fizikas nonāk pie meditācijas? Vai tas katram pašam jāiziet vai zinātne tajā ieved?
Sākšu no viena gala un kā pie tā gala nonācu. Fizika, kā man kolēģi un skolotāji ir mācījuši, ir eksperimentāla zinātne. Vienā brīdī man likās, ka eksperimentēt ar atomiem un molekulām ir interesanti, bet varbūt, ka ar savu prātu arī ir iespējams eksperimentēt. Un meditācija patiesībā ir veids, kā saprast, eksperimentēt, vadīt un kontrolēt savu prātu līdz kaut kādai robežai. Man tas sāka likties ļoti interesanti.
Ar meditāciju mēs ļoti bieži saprotam – ok, es apsēdīšos uz meditācijas spilvena un neko nedomāšu un viss notiks. Jeb, kā saka viens no cilvēkiem, no kā daudz esmu mācījies meditācijā, Juris Rubenis: tu apsēdies uz meditācijas spilvena un ļauj, lai Dievs ar tevi strādā.
Un es viņam tad saku: "Klau, Juri! Ja Dievs šodien ar mani nestrādā, ko man darīt?"
Un jautājums ir ar ļoti konkrētu ziņu, ja tā var teikt – vismaz 2000 gadu vai pat ilgākā laikā Austrumu kultūrā, īpaši budismā, ir ļoti precīzi izstrādātas tehnikas. Ja skatās apmēram 2000 gadu senas Pāli kanona sūtras – tie ir teksti, kas tiek saistīti ar paša Budas izteikumiem, tad daļa no viņiem izklausās kā prozaiski manuāļi meditācijai bez jebkādiem uzslāņojumiem. Kad meditācijā saka – koncentrējaties uz elpu, tad viena Anapanasati sūtra saka, ka ir 16 līmeņi, kā koncentrēties uz elpu. Kad pirmo sasniedzat, varat iet uz otro, un tā tālāk līdz 16. līmenim. Līdz ar to sakot, ka šī ir ļoti konkrēta tehnika, kā ar to nodarboties.
Atgriežoties pie zinātnes, jāsaka, ka šobrīd [ar] tām pašām neirofizioloģijas metodēm mēs ļoti precīzi eksakti varam mērīt, kas notiek mūsu smadzenēs vienas vai otras kognitīvās darbības rezultātā, tai skaitā – kas notiek meditācijā. Ortodoksāli meditētāji droši vien teiktu, ka "man ir pilnīgi vienalga, kas tur notiek. Man ir svarīgi, kādu stāvokli es sasniedzu un mana subjektīvā sajūta". Droši vien, ka viņiem ir taisnība. Bet man kā cilvēkam no dabas zinātnēm ļoti uzrunājoši ir, ja man blakus noliek pieredzējušu meditētāju un patiešām var redzēt: [ir] smadzeņu apgabali, kas ir aktīvi, kad, kā mēs ikdienā saucam, ir klejojošo domu tīkls – kad mēs ejam pa ielu un neko nedomājam. Un tad pēkšņi iedomājamies – rīt tas, vakar tas, vispār dzert gribās un pusdienas neesmu ēdis. Domas šaudās pa galvu. Un kā reāli, kad koncentrējamies, meditējam, smadzeņu darbība nomierinās un kuros apgabalos parādās aktivitātes.
Ar to gribu teikt, ka šobrīd ļoti precīzi ir redzams, nomērāms, pierādāms, ka meditācijas laikā ir reāla kontrole apziņas darbībai un jūsu process smadzenēs un procesi jūsu smadzenēs ļoti konkrēti mainās, kad esat meditācijā.
Šeit ir arī nopietna pētniecības komponente iespējama un cilvēki pasaulē ar to ļoti aktīvi nodarbojas.
Profesora Auziņa zinātnes sleja
