Andriju kaitina, ka Krievijā daudzi ir pieņēmuši nostāju, ka viņi esot kara upuri.
Intervijā skarti daudzi svarīgi aspekti, kas attiecas ar Ukrainas iedzīvotāju ikdienu kara apstākļos – par grūtībām, kas saistītas gan ar karadarbību, gan tās izraisītām sekām – elektroapgādes, ūdens, gāzes piegādes traucējumiem.
Intervijā uzsvērta arī mākslas un mūzikas loma kā emocionālā atbalsta avots šajos sarežģītajos laikos.
Saruna notika krievu valodā, lai bez tulka starpniecības žurnālists un mākslinieks spētu izveidot dziļāku dialogu. Andrijs pats uzsver, ka nevis viņš runā agresora valodā, bet gan agresors runā krievu valodā.
Andriju Danilko uz sarunu aicināja LTV žurnālists Ēvalds Dukuls.
Ēvalds Dukuls: Paldies, ka piekritāt sarunai ar Latvijas Televīziju!
Andrijs Danilko: Nu, mēs taču jūs mīlam! Mēs tikko atlidojām. Ceļš ir tik grūts, muita, pārlidojumi. Pats ceļš, kurš agrāk bija īsāks par stundu – iekāp Kijivā lidmašīnā un esi jau Rīgā. Brīnišķīgs pārlidojums! Šobrīd ceļš aizņem divas diennaktis.
Bet karš ilgst jau vairāk nekā divus ar pusi gadus.
Jā!
Kādas ir sajūtas, apzinoties to, ka ir pagājis tik ilgs laiks?
Laiks skrien, visi ir ļoti noguruši, nodzīti… Zināt, to, protams, ir grūti saprast parastajiem cilvēkiem, kuri dzīvo komfortablos apstākļos.
Kijivā ir pastāvīgi elektroenerģijas atslēgumi un liels karstums, kondicionieri netiek galā. Cilvēki, kuri dzīvo 12. stāvā, nesaņem ūdeni. Viņiem nav gāzes, bet ir elektriskā plīts, un tas ir ļoti sarežģīti. Un tualetes… protams, pat ienaidniekam to nenovēlēsi.
Dabiski, ka tas nogurdina cilvēkus. Cilvēki ir ļoti noguruši. Un domāju, ka tas tiek darīts apzināti. Putina Krievija apzināti to dara, lai novārdzinātu cilvēkus un viņi teiktu: "Ak, labi, lai jau viņi savāc šo, lai viņi savāc to, lai tikai tas beigtos."
Ziema bez siltuma, vasara bez vēsuma…
Jā, tas ir murgs. Vēl jo vairāk, šie elektrības atslēgumi... Ne vienmēr tas notiek pēc grafika. Un tu visu laiku staigā tāds... Mēs jau cenšamies smieties, jo citādi prātā var sajukt. Tad paskaties pulkstenī, teiksim ir 15.00. Jābūt elektrības atslēgumam. Neizslēdz. Un tu staigā apkārt, domā – tūlīt izslēgs. Fēnu ņemt nevari... paņem, ieslēdz un domā – tūlīt izslēgs. Visu laiku uz adatām. Un tad viss izslēdzas, ir lukturītis, pielej vannu ar ūdeni, saliec gaismiņas.
Stāstīt, kā gatavojies iet uz studiju vai uz jebkuru darbu... Tas ir šausmīgi. Neko nevari plānot, neko nevari padarīt un, lai kā tu sevi neuzmundrinātu, ir ļoti grūti.
Mūsu paaudze karu nav redzējusi. Tikai redzējuši filmas vai lasījuši grāmatās. Kā ir būt daļai no vēstures briesmīgas lappuses?
Redziet, mēs "baltajā dzīvoklī", kur mēs sanākam kopā un mēģinām, runājām, ka katra paaudze dažādos vecumos piedzīvo karu. Piemēram, mana mamma. Viņa jau ir mirusi, bija bērns, kad sākās karš. Evakuācija, bads, tīfs, viņi cepa uz pannas asinis, lai izdzīvotu. Viņai karš atnāca bērnībā. Bet man bija, kā es pats uzskatu, pati labākā bērnība. Tie, kuri ir dzimuši 70. gados – viss bija jauns, jauni dzērieni. Man šķiet, ka viss bija ļoti labi. Protams, kā bērnam. Bija skolas forma, svētki bija svētki, viss šķita labs, rotaļas, sapņi, pārliecība par rītdienu. Es ilgojos pēc tiem laikiem. Mums karš atnāca vidusmūžā. To, ko tu plānoji, neko nevari izdarīt, neko nevari mainīt, neko nevari ietekmēt.
Ir viena kategorija cilvēku, kuri [kara laikā] ir pret izklaidi, koncertiem un dziesmām. Un ir tie, kuri pretēji – uzskata, ka ir nepieciešams uzturēt kādu emocionālu noskaņu.
Kam domāta māksla? Jebkura māksla ir paredzēta izklaidei. Tas ir, lai paaugstinātu, mainītu atmosfēru, izlādēt to. Klausīties visu laiku ziņas? Man šķiet, ka neviens vairs neskatās ziņas, notiek kaut kāds telemaratons, neviens neskatās. Protams, interesējas, bet no tā ir jāatpūšas. To tu neko nevari mainīt. Globāli jaunumi tevi sasniegs, bet pastāvīgi būt šajā stresā ir ļoti smagi.
Kā šobrīd kopumā ir mainījušies koncerti? Koncertu organizēšana?
Redzat, kara sākumā notika visi šie atbalsta koncerti. Laika gaitā, protams cilvēki no tā nogurst, un cilvēki pārstāj iet uz koncertiem, jo domā – iegādāties sandales vai iet uz koncertu.
Ja koncertam ir jābūt labā līmenī, tas vienmēr ir dārgi. Labi, es uzstājos bez maksas, bet komandai taču ir jāsaņem nauda. Šoferis saņem naudu, viesnīca saņem naudu par īri, gaismotāji saņem naudu, bet es nesaņemu.
No kā tad jūs iztiekat?
Paldies Dievam, es jaunībā labi pastrādāju. Paldies Dievam, ka es nešķiedos ar naudu, es kaut kā pēc rakstura esmu krājējs. Es vienmēr domāju par rītdienu, par nākamo dienu. Protams, ir skaidrs, ka visiem es palīdzēt nevaru, bet es palīdzu tiem, kam varu.
Bet par koncertiem. Vienreiz baucām tūrē pa Ameriku. Mēs toreiz uzstājāmies greznās zālēs. Es nezinu, kurš vēl no mūsējiem tajās zālēs ir uzstājies. Vairāki cilvēki, kas ieradās uz koncertiem Ņujorkā, teica: "Kas tā par zāli? Mēs te esam pirmo reizi, 30 gadus jau dzīvojam Amerikā, bet pirmo reizi šeit!" Tur bija ļoti dārgas zāles, organizētāji bija ļoti labi un bija pacentušies. Mēs pirmo reizi bijām tik šikās zālēs. Parasti mēs uzstājamies klubos, sinagogās, koledžās, reti tādās profesionālās zālēs. Tas ir ļoti dārgi.
Es esmu arī ievērojis sava veida pagrimumu. Es ļoti mīlu Ņujorku un redzu sava veida krīzi – netīrība, ir daudz bezpajumtnieku utt. Tāda ir tā atmosfēra. Man liekas, visā pasaulē kaut kāda krīze.
Koncerti – labi būtu iziet uz nullēm. Cilvēki nevēlas nākt uz koncertu un redzēt divas lampiņas un cilvēku ar ģitāru, mūzika skan no minidiska vai atmiņas kartes. Tā tagad daudziem patīk darīt. Komandā mēs esam 26 cilvēki. Lai mainītu noskaņojumu, mēs taisām koncertterapiju. Paceļam apkārtējo garastāvokli, visi kopā atceramies, dziedam tās dziesmas. Daudzi no mūsu auditorijas ir tie, kas Vecgada vakarā skatījās "Jaungada uguntiņas", kas tika rādītas dienu un nakti. Ieslēdzu televizoru – un visur mēs. Bija arī tāds laiks.
Bet kā ir uzstāties? Verka Serdjučka tomēr ir izklaide, svētki, dejas. Kā ir šādos apstākļos priecāties?
Koncerti ir pozitīvi uzlādēti. Protams, ka situācija tiek ņemta vērā un runājam par to, bet mēs maz runājam par kādām kara lietām kā citi mākslinieki. Un cilvēki, visticamāk, vēlas atslēgties un paklausīties kādus jokus. Atcerēties, kā mamma ar tanti iedzērušas dejoja...
Es arī dejoju, bet skaidrā...
Tātad skaidrā, kā bērns. Mērķis ir it kā atgriezt miera laikus. Atcerēsimies, kā tas bija, un vienmēr viss būs labi. Tūres laikā es noņēmu no galvas zvaigzni… Mums ir tāds ticējums – ja krīt zvaigzne, tad jāievēlas vēlēšanās. Un protams, visiem ir viena vēlēšanās, lai beidzas karš un visi atgriežas mājās.
Vai Ukrainā koncerti notiek?
Protams!
Kādas ir cilvēku emocijas?
Es jums teikšu, mums ir tikai daži koncerti. Arī drošības dēļ. Es pat atteicos piedalīties "Atlas Weekend", kas bija liels festivāls. Tas arī bija viens no iemesliem, bet es nevarēju sagatavot jaunu progammu. Es gribēju "Atlas Weekend" rādīt jaunu programmu, jaunas Serdjučkas dziesmas.
Tā kā Amerikā "Super Bowl" – bloku ar jaunām dziesmām, ko neviens nav redzējis un pabeigt ar "viss būs labi". Bet neviens jau nebija ņēmis vērā elektrības padeves pārtraukumus, to ka daudzi mūziķi aizbraukuši. Es nevaru nevienu noturēt. Baidās, brauc prom. Tas lai paliek uz šo cilvēku sirdsapziņas, bet teikt "paliec" vai noturēt es nevaru. Bet programma ir sarežģīta, tas nav vienkārši piespēlēt, papūst.
Visu laiku ir attiecības, iekšējie dialogi un tas viss jāatceras.
Pie mums atnāk jauni puiši un ir šokēti par uzdevumu skaitu tik šķietami vienkāršā žanrā kā ukraiņu varietē. Jā, tas ir grūti, un es atteicos.
Šobrīd gan Ukrainā, gan Latvijā ass un karsts ir valodas jautājums.
Es tūliņ pateikšu. Piemēram, ja nebūtu krievu valodas, kā es varētu sarunāties ar Laimu [Vaikuli]? Viņa nezina ukraiņu valodu, es nezinu latviešu. Viņa var pateikt "Dobrij ranok!", bet es varu pateikt "Paldies" un ar to viss beidzas. Savā ziņā viņiem ir taisnība, bet man ir savs viedoklis. Un kad man saka, ka tu "runā agresora valodā", es saku – varbūt agresors runā krievu valodā! Saprotiet atšķirību? Valoda ir dota komunikācijai. Es labprāt zinātu japāņu, latviešu valodu, bet diemžēl...
Bet dziedot dziesmās krievu valodā jums nav kognitīvās disonanses?
Ziniet, dziesmas ir manis rakstītas, lielākoties. "Если нам скажут: "Ваш поезд ушёл!" (ja mums pateiks – jūsu vilciens aizgājis) tas ir tāds Poltavas [teksts]... Es pats esmu no Poltavas, Ukraina ir liela, katrā reģionā ir savi vārdiņi, ir lielas atšķirības. Kojās mums bija puiši no Doneckas, viņi saka "стулка". Es prasu – ko jūs sakāt? Izrādās, ka tas ir krēsls. Viņiem ir savs dialekts, Doneckas. Ternopiļā, piemēram, runā citādāk, Ļvivā arī. Poltavā ir kaut kāds Poltavas ukraiņu un krievu valodas sajaukums, suržiks.
Es kādreiz par to kaunējos, bet tagad es saku – šis dialekts ir mūsu reģiona īpatnība.
Vai man tagad sevi būtu jālauž? Es uzsveru, valoda ir dota, lai mēs viens otru saprastu, bet to izmanto politiskos mērķos.
Protams, Latvijā latviešu valoda ir jūsu valsts valoda un tā tam būtu jābūt. Neviens par to nestrīdas, bet aizliegt? Andrij, nedziediet "Viss būs labi"! Kādēļ?
Daudzi ukraiņi ir atteikušies no krievu valodas.
Jā. Bet es pieturos pie savas pozīcijas. Jā, varu citu acīs rīkoties nepareizi. Viņi saka "Mūs tas trigero!" Labi, es saprotu, ka šis ir grūts laiks, dzīve ir grūta, ir traucēta cilvēku psihe, visi ir nokaitināti. Nu tad nenāciet uz šiem koncertiem, jūs zināt repertuāru! Tulkot to, kas nav iztulkojams. Netulkojas! Nevar iztulkot "Viss būs labi" [dzied ukrainiski "Viss būs labi"].
Vairs nav tas! Bet, ja iztulko ielikto jēgu, tad sanāk lamāšanās. Sanāk "**** viss būs!"
"Ja mums pateiks, ka mūsu vilciens ir aizgājis, mēs pateiksim, ka pagaidīsim nākamo." Saprotat, vai ne? Neuztraucamies, nav pārāk labi, bet pagaidīsim nākamo. Atbrauks. Pēc lietus vienmēr spīd saule. Dažkārt cilvēki šīs nianses nesaprot, bet tādu nav daudz.
Man bija koncerts, kurā man palūdza nedziedāt krieviski. Uztaisīju programmu un nedziedāju. Un cilvēki sāka kliegt. Organizatori bija bijuši pārāk piesardzīgi. Saku, ka ir dziesma "Viss būs labi", bet es to nevaru dziedāt, jo man palūdza nelikt zem sitiena organizatorus. Es brīvi runāju ukrainiski, tā nav problēma. Cilvēki man dzied pretī – "Horosho!" Un tad pēc liela cilvēku lūguma, dziesma "Viss būs labi!" Un visi bija laimīgi. Organizatori ir pārāk piesardzīgi.
Es šos cilvēkus pazīstu, bet, kad mani spiež, man parādās iedzimta pretošanās sajūta. Es saku "nevajag mani spiest!". Valoda joprojām ir tikai valoda.
Tā ir evolūcija, nevar piedzemdēt bērnu – šodien apprecēties un rīt jau iet uz dzemdību namu. Ir jāpaiet laikam. Jaunajai paaudzei jau ir vieglāk. Viņi vieglāk runās un vieglāk pārslēgsies. Dažkārt arī es sajaucu – runāju ukrainiski, tad aizmirstu, runāju ar Laimu [Vaikuli]... Ļoti neērti! Mūsu paaudzei tā tas ir. Gribējām vai ne, es esmu palicis no Padomju Savienības. To neizdzēsīsi, tā mēs augām. Man bija laba bērnība.
Tagad vairākas valstis jau teikušas, ka varētu samazināt atbalstu Ukrainai. Ko tas varētu nozīmēt jūsu valstij?
Es uzskatu, ka tas ir šausmīgi. Šis ir netaisnīgs, cinisks un idiotisks karš, ko izraisījis Putins. Absolūti stulbs. Kādēļ? Vai patiešām tu domā, ka cilvēki ir pielāgojušies un to pieņēmuši?
Bet kāpēc tad krievi atbalsta Putina un šo karu?
Kādi krievi?
Jūs gribat teikt, ka atbalsts Putinam un karam ir mākslīgi radīts burbulis?
Šī ir zombēšana, kas, protams, ir propaganda. Es jau šo esmu 1000 reizes vismaz teicis – kad bija Čečenijas karš, tas bija kaut kur tālu prom un karš bija tālu, pareizi? Mēs dzīvojam te, bet Krievijas karš ar Čečeniju ir tur, kaut kur tālu.
Tad bieži bijām Maskavā un skatījāmies ziņas. Un es domāju: "Ak Dievs, teroristi!" Teroristi! Es arī tā domāju. Un tikai kad pēc gada paskatījos interviju ar Dudajevu...
Par Dudajevu pats interesantākais ir tas, ka esmu no Poltavas, Rozas Luksemburgas ielas, tā to toreiz sauca. Militārā vienība bija tieši pāri ielai un tur dienēja Dudajevs. Iedomājieties! Es toreiz viņu neatceros, biju maziņš.
Un viņš paredzēja šo karu par Krimu, paredzēja Krievijas karu ar Ukrainu. Bet mēs klausījāmies un pieņēmām to, ko mums stāstīja pa televizoru.
Bet pašlaik ir 21. gadsimts. Mums ir internets, mums ir "Telegram", "WhatsApp", "TikTok". Informācija ir, un arī Krievijas informācijas bloķēšanai ir VPN, lai to apietu. Cilvēkiem ir pieejama dažāda informācija, un viņi nesaprot?
Tas, kas mani kaitina, ir tas, ka viņi ir pieņēmuši stāstu, kurā sevi attēlo kā upuri. Mēs par valsti, mēs, mēs, mums jāuzvar! Bet jūs esat uzbrukuši suverēnai valstij, jūs esat agresors! Tas viss tiek atbīdīts malā, visi šie "šamaņi", trakie skraida apkārt ar Z burtiem. Es skatos – un daudzus no viņiem es pazīstu – un domāju kā tā var būt?
Es domāju, ka tā ir propaganda un zombijkastes ietekme. Tā visu laiku raida "mūsu puisīši"...
Mēs jau pie šī pieskārāmies – aptaujas rāda, ka gan Eiropā, gan citur pasaulē cilvēki ir noguruši no ziņām par karu. Ko jūs kā ukrainis, kurš katru dienu redz apšaudes, raķetes, sāpes varat pateikt šiem cilvēkiem, kuri ir "noguruši"?
Es ar komandu strādāju Jaunajā gadā, bija korporatīvs pasākums. Joprojām ir cilvēki, kuri to var atļauties, nav noslēpums, ka vienkārši cilvēkiem vai uzņēmējiem ir iespējas rīkot kādas ballītes. Un es biju tā piekusis.
Mēs strādājām tieši Jaungada naktī. Bija apšaudes. Es atgūlos numuriņā un uz divām stundām vienkārši atslēdzos. Pēcāk nogāju pie komandas, muzikantiem. Un es negribēju dzert to šampanieti...
Jaunajā gadā taču pienākas šampanieša glāze un kaut kas jāpasaka kā kolektīva vadītājam. Es paņēmu to šampanieša glāzi un teicu "Man nav ko jums pateikt... Pirmo reizi man nav ko jums teikt!"
Interesantākais ir tas, ka pēc tam, kad pārprasīju par šo tostu, neviens to neatceras. Bet man acīmredzot bija tāds stāvoklis, ka sapratu, ka teikt kaut ko banālu...
Tāpat kā uz jūsu jautājumu. Es nezinu ko pateikt. Kaut kā ir jāpārdzīvo. Nogurums. Cilvēki nezina, kurp doties, ko darīt.
Ja pirmajā kara posmā visi bija uzlādēti un izprata situāciju – jāaizsargājas. Tad tagad karš ilgst un nav skaidrs, kas notiks, nav precīzas informācijas. Kad tas beigsies? Uzvara – kad?
Kāpēc nedod ieročus? Kāpēc viņi var šaut, bet mēs nedrīkstam turp šaut? Es arī to nevaru saprast.
Vai ir iespējams izbeigt šo karu, atdodot Krievijai jau okupētās teritorijas?
Runā, ka ir trīs scenāriji. Bet nu, kā tas ir – atdot? Ja man jautājat, es to nevaru saprast, bet es saprotu, par ko jūs vaicājat. Ja mums netiek doti ieroči, ja nav cilvēku, kā lai mēs aizstāvamies? Tam ir jābeidzas, tā ir vienkārši cilvēku iznīcināšana.
Es aizgāju uz kapsētu pie mammas, es kapsētu vairs neatpazinu. Tur ir skaista aleja un kapsēta man nekad nav izraisījusi bailes, bet tieši pretēji – tā iedvesa mieru. Man tas ir kā parks, miers, bet ne šausmas.
Bet tagad, kad iegāju kapsētā, aleja, kas vienmēr bija zaļa, tagad – pieminekļi, karogi un jaunu puišu fotogrāfijas.
Es neesmu politiķis un vairāk domāju emocionāli.
Kara sākumā bija intervijas, uz kurām gāju, lai izlādētos, runāju ar ironiju. Tad likās, ka ir par daudz, teicu – viss, vairs nerunāšu, jo ir laiks politologiem, diplomātiem un citiem cilvēkiem, kas lietas saprot, runāt.
Es vienkārši runāju ar emocionālu fonu un nevaru neko pateikt. Protams, labākais un godīgākais variants ir atgriezties pie 1991. gadā nospraustās robežas. Atgūt visas teritorijas, reparācijas.
Bet es saprotu, ka politiķiem ir jāveido attiecības, jo Krievija jau nekur neliksies. Mēs esam blakus, kaimiņi. Dzīvojam vienā kāpņu laukumiņā. Ar kaimiņiem ir jāveido attiecības, tāpēc jau ir diplomāti.
Piemēram, mēs braucam uz Latviju. Un arī tāds viedoklis ir, ka mēs braucam un esam uz vienas skatuves ar krieviem. Beidziet! Ir taču Ukrainas diena. Tas, kā palīdz Latvija, kā palīdz Laima [Vaikule]! Viņa neklusē, viņa taču teju visu pazaudēja Krievijā. Un pastāvīgi saņem tik daudz naida!
Верка Сердючка поет по латышски 🤗 pic.twitter.com/wFk6rWUET9
— Natalija Žogole (@fufonja) July 27, 2024
Vēlreiz saku, domājat, ka man gribējās braukt? Es ļoti slikti jūtos – garais ceļš, man vēl ir bronhīts. Mēs samazinājām kolektīvu, lai mazāki izdevumi. Šis ir dārgs pasākums, un Laimai vajadzētu nieri pārdot, lai šo atļautos. Bet es vēl vienu reizi uzsveru, ka speciāli braucu uz šejieni.
Un tiem, kas saka, ka ir noguruši no kara, es vēl vienu reizi atgādinu, ka karš turpinās. Mums ir elektrības atslēgumi. Bērni aug un mācās. Kā viņi mācās, es joprojām nesaprotu...
Mūsu Innai, kura tēlo Serdučkas mammu, piedzima mazmeita Veronika. Es sēžu mājās, skatos uz šo bērniņu un saprotu, ka tas ir kara bērns. Es priecājos, ka Ukrainā rodas ģimenes, dzimst bērni. Neskatoties ne uz ko.
Mani personīgi glābj humors. Lai gan es te jūsu priekšā izrādos, bet arī man paslīd rokas un, kad griez kaut kādus salātus, trāpi ar nazi pirkstos. Tad skraidi ar asiņainu roku, meklē salveti. Nu, īsāk sakot, tāds laiks un mums ir trāpījies šāds pārbaudījums. Es nesūdzos. Es vienmēr saku – daudziem cilvēkiem 100 reižu sliktāk nekā tev. Tu vēl kādam vari palīdzēt...
Ir ukraiņu mākslinieki, ukraiņu šovbizness un ir Krievijas šovbizness. Ko jūs domājat par tiem krievu mūziķiem, māksliniekiem, māksliniekiem, kuri brauc uzstāties un koncertēt uz īslaicīgi okupētajām Ukrainas teritorijām?
Bija kaut kāda filma smieklīga. Nosaukumu neatceros, bet bija frāze "Beidziet! Teātra ļaudis ir gļēvi." Protams, ka viņi baidās. Tādi apstākļi. Kāds, protams, arī tā domā. Ir izlīduši daudzi tādi, par kuriem es jau biju aizmirsis, ka viņi kā mākslinieki eksistēja. Un tagad viņi bauda labvēlību, viņi ir visur, propaganda, "mūsu puiši". Klausīties to nevaru!
Vai daudzi Krievijas mākslinieki lika vilties? Tādi ar kuriem draudzējāties, sazinājāties...
Protams, daudzi... Bet tāda liela un globāla nodevība man nenāk prātā. Mēs arī īsti nesarunājāmies, mēs tomēr bijām iebraucēji.
Kad viņi sāka to veco dziesmu, ka viņi esot mūs ir barojuši... Velns, jūs paši mūs saucāt, kā tādus "The Rolling Stones"! Jūs aicināt, mēs braucam. "Mēs barojām"... nu, sveiki! Jūs mums prasījāt, bet mēs domājām, vai vispār ir jēga braukt. Jaunajā gadā jums gribas dzirdēt dziesmu "Viss būs labi", protams, mēs labprāt to cilvēku dēļ darām.
2000. gados, kad Serdjučka bija populāra Krievijā, bija tūres, protams, tas bija patīkami. Mūs ļoti mīlēja, bet toreiz es nesapratu, kādēļ popularitāte sākās Rostovā, Krasnodaras novadā. Pēc tam, jau kad sākās karš, tikai tad es sapratu, ka tā ir Ukrainas robeža. Visi šie vārdi viņiem bija pazīstami. Mēs visi runājām suržikā pirmajā posmā, kad bija tikai tāds teatrālas miniatūras.
Mēs bijām tik izlutināti, atbraucām pilsētā un bija līdz pat pieciem koncertiem. Toreiz domājām, kā mūs ļoti mīl! Mūs sauca tur. Un visas šīs ir lietas, par ko viņi pašlaik nerunā.
Esmu viņu lielākais ienaidnieks, Serdjučka. Jo ļaudis atskaņo "Ukraina vēl nav mirusi". Piemēram, Jaunais gads Kremļa laukumā, cilvēki ballējas un skan šī dziesma, milicija skraida, kurš ieslēdzis šito raganu!
Pēc tam kādam DJ, kas atskaņoja "Ukraina vēl nav mirusi" piespieda atvainoties kameras priekšā. Es saku – Verka Serdjučka ir tāda kā muzikālā partizāne. Nez kāpēc gan "Okean Elzy" Sarkanajā laukumā neslēdz iekšā? Es saku – ieslēdziet to dziesmu un bēdziet, kur nu kurais!
Viņiem pats biedējošākais ir, ja par viņiem smejas. Es gan negribu salīdzināt, bet – Čarlija Čaplina filma "Lielais diktators" un viņš uz pirksta grieza globusu, viņš izsmēja Hitleru personīgi. Kā tad toreiz varēja izsmiet Hitleru? Varbūt esmu Čaplins?
Kas to lai zina, kas jūs esat Putina acīs... Putins, pēc viņa paša vārdiem, sargā un palīdz krieviem Ukrainā...
Nu, Hitlers arī "palīdzēja". Tas ir viens un tas pats… Es pietiekami labi zinu vēsturi, lai redzētu – viņš stāsta, un tas ir līdzīgi, kā bija Hitleram ar Poliju. "Mēs aizsargājam vācu iedzīvotājus."
Harkiva, krieviskākā no Ukrainas pilsētām. Kā viņš aizstāv, ja visu laiku bombardē?
Lūk, tu jau pats atbildi uz jautājumu. Kā tas var būt? Un kā ar šādu rīcību viņi var izsaukt kaut kādu mīlestību pret...
...krievvalodīgajiem?
Es negribu teikt "krievvalodīgajiem", jo es tik un tā uzskatu, ka krievu valoda ir saziņas instruments. Vēlreiz atkārtošu – man liekas, ka tas ir labs arguments – ka nevis es runāju agresora valodā, bet agresors runā krieviski.
Tas, ko viņi izdarīja Harkivā... Daudzi mani paziņas ir no turienes... Tas ir murgs.
Es pats laikam kara sākumā nonācu pašā bīstamākajā vietā – biju Kijivā un nekur nebraucu prom. Sēdēju mājās un telefonā uztaisīju fotogrāfijas ar tukšu Kijivu. Un pašlaik saprotu, ka man telefonā ir kadri, kuru nevienam nav. Tik dīvaini – skaties ārā pa logu un tur neviena cilvēka, nevienas mašīnas.
Līdzīgi kā kovida laikā?
Kad bija kovids, man liekas, bija kaut kāda kustība, cilvēki gāja, vismaz mašīnas brauca, bet šeit – vispār nekā!
Ir skaidrs, ka karš ir šausmīgs, bet tomēr – par ko var būt pateicīgs karam?
Viens Ukrainas mākslinieks teica, ka… nu, es nevēlos viņu tieši citēt, neatceros. Bet viņa teiktā jēga bija, ka ir jābūt pateicīgam Putinam par to, ka viņš mums atjaunoja identitāti. Kas tas ir? Ko teikt cilvēkiem, sievām, kas nesagaidīja vīrus? Kā var kaut ko tādu teikt? Kā viņam var būt pateicīgs?
Jā, protams, karš parādīja cilvēku patiesās sejas, lai gan jau pirms tam bija skaidrs, kurš ir pērkams un kurš ir uts.
Piedodiet, meklēju vārdu, bet neatradu. Ir taču skaidrs, tu runā ar cilvēkiem, visi tādi pareizi. Un domā – kā Visockim, puiši uz kalniem! Cilvēku var pārbaudīt tikai ekstremālās situācijās.
Zināt, ir forši būt direktoram, kad viss ir labi, zvani un saki – mašīnu turp, numurs tāds. Bet ja darba nav? Tad izdari darbu, lai kolektīvam būtu ko darīt. Mums ir viens tāds direktors, es viņu publiski neminēšu, bet viņam bija dzimšanas diena, kur viņš teica frāzi, ka ir labākais direktors. Slimoja toreiz ar zvaigžņu slimību. Visi svarīgie cilvēki man zvana...
Un es saku – direktors sevi parāda nevis tad, kad ir labi, bet tad, kad ir slikti.
Kad man uzbruka bandīti, nē, nevis uzbruka, bet pienāca bandīti un teica, lai nodziedu "Viss būs labi!" Ko man vajadzēja teikt? Nē? Es taču sapotu, ka tas ir lūgums. Ļoti pārliecinošs lūgums. Viņiem bija liels žūksnis ar naudu un apsargi mani nevarēja pasargāt, neviens. Tikai es ar savu diplomātiju. Varēja būt kautiņš, varēju atteikt, iesēsties auto un aizbraukt. Bet komanda, komandas meitenes?
Vienu vārdu sakot, mēs ātri pārģērbjamies, uzstājamies, šie ir cilvēki, ar kuriem nevar strīdēties. Tas ir kā runāt ar sienu. Ir jārisina. Iztēlojaties, tas bija Maskavā, mēs dejojam uz skatuves, viss mūsu priekšnesums. Viņi ir apmierināti un laimīgi un naudu man deva paciņās. Tādās, kur aptuveni 5000. Zināt, ko izdarīju?
Izmetāt?
Pareizi! Ņēmu un izmetu. Nauda lido, bandīti šokā, bet viņiem tas patika. Tad es novērtēju, cik labs mums tomēr žanrs. Es to naudu neņēmu, bet ir taču Serdjučkas mamma. Un viņa tāda: "Meitiņ, dziedi, dziedi." Visu naudu savāca. "Neesam taču lepni, putekļus no naudas nopūtīsim."
Bet tik un tā tas ir brīdis, ka kaut vai šādā veidā parādīji, ka tev šādas lietas nepatīk. Viņi to ieraudzīja. Protams, izdarīji, ko viņi gribēja. Bet to visu varēja izdarīt savādāk – pienākt, palūgt, kurš viņiem būtu atteicis?
Līdz pat šim brīdim nezinu, kā runāt par karu, bet man liekas, ka karš ir diplomātu izgāšanās, bija taču kaut kādi priekšvēstneši. Es gan nezinu, tāpēc neesmu diplomāts. Varbūt esmu naivs. Bet bija jādara viss, lai karu novērstu. Jādara bija viss, bet kā – nezinu.
Visiem vēlos novēlēt izturību. Mani glābj tas, ka cenšos atrast ironiju un smieklīgas lietas. Ir jāatceras, ka kādam vienmēr ir sliktāk.
Es gribu, lai ir miers. Es augu laikā, kad bija runas par to, kāpēc ir vispār nepieciešama armija, jo kara taču nebūs. Tā taču bērnībā visi runāja. Karš nekad nebūs. Un, ja kāds man pateiktu, ka 22. februārī, kad pirmo reizi par to dzirdēju… Es pamodos, un sācies karš. Un tas ir kaut kas neiedomājams.
Jebkurā gadījumā, mēs cenšamies un cīnāmies, neesam jauni, man paliek grūtāk, bet man gribas, lai viss beigtos. Vēlos aizbraukt normālā, komfortablā tūrē, lai cilvēki atnāk un papriecājas. Mēs jūs ļoti mīlam!
