Laura Lapiņa/"Radio Naba": Es jau ilgi sociālajos tīklos sekoju līdzi "Hospiss LV" aktivitātēm, apbrīnoju un cienu tās. Tomēr, jo īpaši agrāk, vienmēr pie sevis nodomāju, ka es pati tādam brīvprātīgajam darbam nebūtu gatava, jo cilvēkam ir jābūt ļoti spēcīgam un drosmīgam, lai saskaros ar nāvi un ar mūža nogali. Šobrīd, pēc brīvprātīgā darba pieredzes senioru namos, es jau skatos citādāk – daudz domāju par to, ka nāve ir viena no lielākajām dzīves skolotājām. Kā bija ar jums, varbūt arī bija jāsaņem drosme, lai iesaistītos darbā "Hospiss LV"?
Gunita Bārda: Man labdarības ceļš iesākās citādāk. Es esmu cēsniece. Un tad, kad sākās karš [Ukrainā], bija sajūta, ka jādara ir kaut kas vēl bez palīdzības Ukrainai. Aizdomājos – cik daudz mēs viens otram palīdzam? Cik mēs palīdzam saviem līdzcilvēkiem?
Man jau pēdējos gadus pakausī elpoja doma, ka mēs katrs varam izdarīt vairāk par saviem ikdienas darbiem – kaut ko tādu, ko no tevis negaida, neprasa, bet kas var siltumu dot.
Tad es gāju uz "Cēsu klīniku" un runājos ar vadību, un mēs nolēmām, ka es varu iet pie veciem cilvēkiem, īpaši tiem, kuri ir vientuļāki. Joprojām to cenšos darīt. Es eju un lasu viņiem grāmatas vai papļāpājam. Un tad mana draudzene Inita [Inita Sila, "Hospiss LV" sabiedrisko attiecību speciāliste – red.] iesaistījās "Hospiss LV". Mēs runājām, ka kādreiz "Hospiss LV" varētu būt arī Valmierā, un Inita man teica: "Tad tu būsi kapteine!" Tā arī viss notika. No agra pavasara es dodos uz Valmieru ar divām savām kolēģītēm.
Lienīte Ansone: Man ir pilnīgi citādāks stāsts. Man pirms daudziem gadiem slimība lika pārvērtēt visu dzīvi. Saprast to, ka dzīve ir ārkārtīgi trausla – mēs te esam tikai uz kādu laiku. Tas lika man meklēt iespējas un kļūt par brīvprātīgo. "Svētās ģimenes māja" tajā laikā izsludināja brīvprātīgo uzņemšanu savā pulkā, un es biju ļoti laimīga, ka varēju pievienoties šai komandai. Sāku tur darboties kā brīvprātīgā onkoloģijas centrā [Latvijas Onkoloģijas centrā – red.]. Pēc tam jau vēlāk uzrunāja Ilze [Ilze Neimane-Nešpora, viena no labdarības organizācijas "Hospiss LV" dibinātājām – red.] ar savu projektu "Hospiss LV". Es pievienojos "Hospiss LV" komandai un neesmu pametusi arī savu "Svēto ģimenes māju", esmu arī tur kā brīvprātīgā, bet retāk. Bet "Hospiss LV" esmu pilnas slodzes brīvprātīgā.
Droši vien arī šāda personīga pieredze palīdz saprast, kā cilvēks jūtas līdzīgā situācijā.
Lienīte Ansone: Es ļoti saprotu tos cilvēkus, kas negrib sāpināt savus tuviniekus. Nesaka par slimību. Es biju viena no tiem, klusējot līdz pēdējam brīdim, cīnījos pati. Tāpēc man tagad ir vienkāršāk saprast, ka svešam cilvēkam izsūdzēt bēdu ir vieglāk, jo viņam varbūt tā nesāpēs kā mammai, tētim, bērniem, uzzinot, ka nav paredzams, kāds būs rezultāts.
Vivita, un kāds ir tavs ceļš līdz "Hospiss LV"?
Vivita Grase: Es neredzēju nevienu iemeslu, kāpēc nedarīt, jo jau kādu laiku domāju par to, ka gribas savu laiku veltīt kaut kam patiešām jēgpilnam. Tad sanāca tā, kā kalnam ar Muhamedu – kamēr es īsti neko nedarīju, "Hospiss LV" meklēja apmācībā ieinteresētos cilvēkus. Šī informācija bija manā acu priekšā, un es sapratu, ka tā ir mana iespēja darīt to, ko es vēlos – palīdzēt līdzcilvēkiem.
Mēs jau pieskārāmies tam, ka kādreiz vieglāk ir uzticēt visu, kas sakrājies, kādam svešam cilvēkam. Negribas savējos sāpināt, un arī ģimenēs bieži vien ir kaut kādi attiecību paterni [veidi, modeļi – red.], kas traucē izrunāties un kurus ir grūti mainīt. Bet starp brīvprātīgo un cilvēku, kas atrodas gan paliatīvās aprūpes, gan citās nodaļās, varbūt var raisīties un veidoties brīvāka komunikācija, jo vienam no otra īsti neko nevajag. Vai tā ir? Varbūt vēl ir kas tāds, ko tieši brīvprātīgie var dot?
Gunita Bārda: Tā jau itin bieži arī ir, ka mēs izrunājamies, cilvēks izstāsta, kas viņam ir uz sirds, visu savu dzīvi izstāsta, un tā arī mēs šķiramies. Kāda kundzīte sacīja: "Es jums varu pateikt, jo mēs jau varbūt vairs nekad nesatiksimies." Tāpēc, iespējams, cilvēki mums pastāsta to, ko tuvinieki varbūt pat nezina.
Lienīte Ansone: Bija tāda paciente – kad es pie viņas pirmo reizi gāju, mani brīdināja, ka viņa ir ļoti smaga rakstura, aizejošs cilvēks. Viņa negrib, ka ar viņu runā. Un es prasīju: "Ko es tur darīšu, ja nevaru runāties?" Man atbildēja: "Nu, tu pasēdi!" Es aizgāju pie šīs sievietes, un viņa man sacīja: "Es ceru, ka jūs neesat no tām lielajām pļāpām. Sēdiet tur stūrī un vienkārši esiet." Apsēdos stūrī, sēdēju. Viņa tik daudz runāja un beigās man teica: "Ko tu sēdi tajā stūrī, nāc ārā! Nāc man blakus!" Un mūsu šķiršanās jau pirmajā reizē bija tāda, ka es turēju viņas roku. Viņa runāja ļoti daudz, bet es klausījos.
Izrādās, ka cilvēkam galvenais, ko varbūt palaiž garām piederīgie, ir klausīšanās. Ir tik svētīgi un viņiem tik vajadzīgi, ka ir kāds, kas uzklausa absolūti visu.
Viņi stāsta par savām nedienām, sūdzas par ārstiem, par piederīgajiem, bet ir kāds, kas to klausās, un tas viņiem ir ļoti svarīgi.
Vivita Grase: Uzmanības jau nevar būt par daudz, jo tās dienas viņiem būtībā ir vienmuļas. Tu esi slimnīcā, un bildīte acu priekšā nemainās. Un katrs jauns cilvēks, kas atnāk, kas ar tevi uztur sarunu, kas tevī aktīvi klausās, viņš tavu dienu padara interesantāku. Tu jūti to, ka tu vēl esi dzīvs. Uzmanības nevar būt par daudz, īpaši šajos pēdējos dzīves nogriežņos.
Lienīte Ansone: Es vēl gribēju teikt, ka runāšana nav tikai vārdos. Mēs esam iemācījušās runāt ar acīm, jo ir cilvēki, kas nespēj tev atbildēt. Un tu vari ar skatienu saprasties, tu zini, ko viņš grib. Arī viņš tevi sajūt caur acu skatienu. Tā ir liela mācība mums, brīvprātīgajiem.
Gunita Bārda: Citreiz tie vārdi neko nepasaka. Mēs barojam gulošos ar saldējumu, un tu saproti – nav jēgas kaut ko tukši muldēt. Vienkārši skaties viņam acīs, un viņš tev skatās pretī. Citreiz klusums izsaka daudz vairāk.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par to, kas ir "Hospiss LV" Svētku galds. Kādus našķus un gardumus jūs piedāvājat cilvēkiem? Droši vien gardumi palīdz uzsākt arī sarunu.
Lienīte Ansone: Sen viens no pacientiem teica, ka mēs neesam nekādi parastie brīvprātīgie – mēs esam brīvprātīgie ciemiņi. Vienmēr mums ir līdzi ciemakukulis. Parasti tie ir našķi, pēc kuriem cilvēki paši pat nezina, ka viņi ilgojas. Viņi sajūt kafijas garšu un stāsta: "Es jau kādu gadu neesmu to dzēris. Es jau biju aizmirsis, kā tā smaržo un garšo." Mums pašām nemaz neliekas, ka tā smaržo, jo mēs kafiju ikdienā dzeram. Bet cilvēkam, kurš pēc gada dabū kafijas garšu, ir pavisam citas emocijas. Un saldējums ir top našķis. To ēd visi, lielām vai mazām porcijām. Arī visu ziemu, jo slimnīcā ir karsts. Saldējums ir veldze gan vasarā, gan ziemā. Tās ir atmiņas, bērnība, jaunība, tie ir randiņi. Vīrietis jau stipri gados atcerējās, ka viņš bija jauns puisis un uzaicināja meiteni, un viņi kafejnīcā ēda saldējumu. Cits atceras, kā viņš bērnam pirmo karoti deva un kā bērns noķēpājās.
Vivita, kas vēl ir "Hospiss LV" Svētku galda ēdienkartē?
Vivita Grase: Cilvēkiem gribas arī, tā sakot, piesiet dūšu. Ir tādi, kam vajag kaut ko kreptīgāku. Un viņus ļoti iepriecina ķilavmaizītes un marinētie gurķīši. Ja veselības stāvoklis ļauj, arī parādās joki par to, ka gurķīšiem klāt vajag kaut ko stiprāku. Un cilvēks uz brīdi atkal jūtas līdzvērtīgs. Viņš var pajokot, un mēs pajokojam pretī, parunājamies. Jo mēs jau neejam barot, tur neviens nav badā. Bet našķis, cienasts ir kā vizītkarte, ar kuru tu ienāc palātā, un saruna sāk raisīties. Cienasts ir caurlaide uz dialogu, un tad jau pamazām mēs nolasām tās tēmas, par kurām turpinām sarunas – varbūt viņš lasa grāmatas, rada rokdarbus. Reizēm sarunas veidojas jau kā starp labi pazīstamiem cilvēkiem. Bet atslēga ir saldējums, ķilavmaizīte, gurķītis, cepumiņš, ogas.
Par ko cilvēki, kad viņiem ir smaga slimība un tuvojas nāve, visvairāk domā un runā? Kas viņiem ir svarīgi?
Lienīte Ansone: Man tikko bija gadījums, kad cilvēks saka, ka dzīve ir melnbalta. Es stāvu un domāju, ka nemaz tik labi tas neizklausās, ja pasaka, ka dzīve ir melna un balta. Tad es jautāju kundzei: "Kas būs, ja es attaisīšu logu, kādas krāsas būs tur? Kādas krāsas ir rudenim? Kādas krāsas ir pavasarim? Kādā krāsā ir egle? Nu nav taču viss melnbalts!" Un beigās mēs aizrunājāmies tik tālu, ka dzīve ir krāsaina. Šķiroties viņa saka: "Jūs manu dienu padarījāt pavisam citādu." Īstenībā vajag tik maz, lai tu cilvēkam citu sēklu iesētu, nevis to, ko viņš ir izdomājis. Un kundze palika smaidot! Nav jau viss tik skaisti, ir arī tie stāsti, ka cilvēki ir dusmīgi, ir aizvainoti, bet tā varbūt ir pirmā reize. Otrajā reizē viņi skatās, ka tu tik labi komunicē ar viņu kaimiņu. "Es arī, lūdzu, gribu saldējumu. Piedodiet, ka es pirmo reizi ar jums tā runāju." Mums jau nevajag to "piedošanu", mēs esam laimīgas, ka tie cilvēki uzplaukst un spēj pajautāt to, ko viņi grib.
Vivita Grase: Reizēm cilvēkus ļoti pārsteidz tas, ka viņi rūp svešam cilvēkam. Jo viena lieta ir, ka nāk tuvinieki. Bet mums reizēm prasa: "Jums, meitenes, patiešām nav ko darīt?" Pēc tam viņi aizkustinājumā raud par to, ka ir tādi cilvēki, kuri nāk, kuriem nav vienalga. Viņiem, protams, gribas uzmanību, jo viņi ir dzīvi cilvēki.
Uzmanība varbūt ir tā košā krāsa, kas parādās starp balto un melno. Mūsu sabiedrībā lielākoties viss ir uzbūvēts pēc principa, ka vienam no otra kaut ko vajag. Tu man šo, es tev to. Un tad mums beigās ir grūti noticēt, ka mēs kādām esam vajadzīgi vienkārši tāpat.
Gunita Bārda: Precīzi. Tie atslēgas vārdi ir "nav vienalga". Mums nav vienalga, tāpēc mēs ejam. Mēs ejam ar atvērtu sirdi. Katrs cilvēks ir svarīgs.
Vivita Grase: Un mēs arī savas vizītes pēc tā vērtējam, cik mums labi ir izdevies kontakts ar cilvēku. Vislielākais gandarījums ir tad, kad tu esi aizķēries sarunās, ka tev tās ir izdevušās. Sinerģija no abām pusēm ir sanākusi. Kad izej ārā, varbūt tu esi iztukšots un piekusis, bet ir forša gandarījuma sajūta.
Lienīte Ansone: Man svarīgs ir tas foršais jautājums: "Kad tu atnāksi vēl?" Es saku, ka nākamo trešdien. "Kā – tikai trešdien?! Es gaidīšu."
Gunita Bārda: Un gaida arī. "Es jau zināju, ka šodien ir trešdiena, un nāks manas meitenes!"
Man senioru namos arī izveidojās ciešāka saikne ar vairākiem senioriem. Man arī ir bijis gadījums, kad es aizbraucu un uzzinu, ka kundze, ar kuru man bija tuvāks kontakts, ir nomirusi. Un tad es piedzīvoju sēras un skumjas. Noteikti "Hospiss LV" strādājot, jums ir tādi gadījumi. Kas jums tādu pieredzi palīdz pārdzīvot? Vai tajā ir tikai smagums vai varbūt arī kas tāds, kas mūs spēcina?
Gunita Bārda: Es arī ļoti pārdzīvoju, it sevišķi sākotnēji. Esmu raudādama braukusi mājās. Man palīdz sarunas ar saviem tuviniekiem, ģimeni. Es viņiem izstāstu, kā man gāja, kā es jūtos. Un es tiešām pārdzīvoju par kādu sievieti, kas nemaz nebija tik veca. Es ilgi gāju pie viņas lasīt, un viņa aizgāja. Tad man meita teica: "Bet, mammīt, tu padarīji skaistākas viņas pēdējās dienas." Tas ir gaišums, ko mēs varam dot.
Lienīte Ansone: Es arī pārdzīvoju. Bet man šķiet, ka cilvēkam ir vieglāk, jo mēs jau redzam tās mokas pēdējās dienās. Cilvēkiem ir ļoti grūti. Un tu ar sirdi un prātu apzinies, ka viņam vieglāk ir tā. Kā Gunita jau teica, tu dari visu, lai viņš aizietu ar jaukām domām par šo dzīvi. Varbūt tā ir izpildīta vēlēšanās – mēs esam veduši pie jūras kundzi, viņa arī gribēja vēl pēdējo reizi uzspēlēt ģitāru un padziedāt. Visi tie sīkumi pēdējās dienas padara pilnīgi citādākas.
Gunita Bārda: Un tie nemaz vairs nav sīkumi.
Vivita Grase: Ir, protams, tie gadījumi, kas tevi aizķer personīgāk, kas nelaiž tevi vēl kādu laiku vaļā. Bet nav tādas receptes, kā restartēties. Ir jāpadomā, ir jāizskumst. Būtībā mēs ejam atkal, nāk jauni cilvēki, un mēs veltām savu enerģiju viņiem. Bet ir, protams, daži gadījumi, kas urķē vēl diezgan ilgi. Nezinu, vai tās ir sēras vai laiks pārdomām. Tā ir daļa no dzīves.
Gunita Bārda: Tā ir dzīve. Jā, es arī nezinu, vai tās ir sēras. Bet tā ir mūsu dzīve, kas sākas un kas beidzas. Vienam tā, otram – citādāk.
Bieži vien mēs ļoti pievēršamies ienākšanai pasaulē, tas ir milzīgs notikums. Bet arī iziešana no pasaules ir tikpat svarīga. Tas ir mūsu noslēgums. Kā būšana tuvumā cilvēka dzīves pēdējam posmam ir mainījusi jūs? Kā domas par nāvi ir mainījušas attieksmi pret dzīvi?
Lienīte Ansone: Man liekas, ka par nāvi ir jārunā. Mēs cenšamies no tā izvairīties. Un vispār šī brīža sabiedrība vairāk klusē par šo tēmu. Bet es ļoti labi atceros savu vecmammu, kura man jau mazai rādīja saini, kas bija skapim dziļumā. Viņa teica: "Kad es nomiršu, tikai šo man, lūdzu, velc mugurā. Tur ir lakatiņš, mutautiņš, zeķītes, kurpītes." Viņa visu bija salikusi, un es jau kā mazs bērns zināju, ka nekādā gadījumā neko citu. "Un tieši tajos kapos mani apglabājiet." Man jau kā mazam bērnam bija skaidrs, ka vecmamma nomirs. Vecmamma nomira tad, kad man pašai bija bērni. Un mēs visu zinājām. Tagad mēs par to nerunājam un nemaz nezinām aizgājēja vēlēšanos. Tāpēc es saviem bērniem stāstu par saviem kapiem, kuros es gribu gulēt. Es negribu, lai raud, es gribu, lai visi ir priecīgi. Es ticu, ka katram ir nolikta viņa minūte, diena, kad mēs aizejam. Un, protams, arī "Hospiss LV" Nāves kafejnīca ir devusi citādu skatījumu uz nāvi. Galvenais ir par to runāt.
Vivita Grase: Būtībā visi paliatīvajā aprūpē sastaptie pacienti ir tavi dzīves skolotāji. Tu vari būt vienkārši blakus vai domāt par to, ko viņi saka. Tas maina tavu skatījumu uz lietām, tavu vērtību sistēmu. Un varbūt tu kādreiz esi skarbāks pret cilvēku tukšumu, muļķību, pārāk lielu ārišķību. Jo tu saproti, ka tam nav nekādas nozīmes. Tu paliec tikai viedāks. Arī iejūtīgāks pret cilvēkiem. Kas vispār varētu būt svarīgāks, kā atbalstīt vienam otru!
Gunita Bārda: Arī savējos, ģimeni un draugus.
Vivita Grase: Jā, visplašākajā mērogā – nebūt vienaldzīgam. Un nekoncentrēties uz sevi, uz savu izskatu un nepārtrauktu savu labsajūtu. Protams, arī to nevajag aizmirst. Bet jāsaprot, kā tu savu dzīvi gribi nodzīvot – kā taurenītis lidināties visu laiku? Tomēr tavai esībai ir jābūt jēgai.
Lienīte Ansone: Kā viena tante mums teica slimnīcā: "Meitenes, dzīvojiet dzīvi nost!" Un mēs to atceramies. Tev tagad ir jāpasaka tie foršie vārdi savam tuvajam cilvēkam, bērniem. Tev tieši tagad ar viņiem ir jābūt kopā. Nevis kaut kad pēc tam. Tu vari neuzspēt.
Gunita Bārda: Nav jāsagaida, kamēr saslimst tuvinieks. Jāsamīļo viņš jau tagad.
Vai ikviens, kurš vēlas, var kļūt par "Hospiss LV" brīvprātīgo? Zinu, ka jums ir arī apmācības, – varbūt varat pastāstīt arī to, kādi temati apmācībās tiek apskatīti?
Gunita Bārda: Daudz un dažādi temati. Psiholoģiskie, un arī kapelānei ir brīnišķīgas lekcijas.
Lienīte Ansone: Ir pieredzes stāsti. Un kapelāne no sava skatu punkta izstāsta. Un ir arī praktiskās tēmas, kā un ko darīt.
Gunita Bārda: Lekciju ir diezgan daudz, bet tās ir ārkārtīgi interesantas un noderīgas katram cilvēkam, vai viņš kļūst vai nekļūst par brīvprātīgo. Protams, mēs gaidām savā pulkā jaunus brīvprātīgos.
Lienīte Ansone: Ļoti gaidām.
Cik daudz laika vidēji nedēļā aizņem brīvprātīgais darbs, jo kādam varbūt ir priekšstats, ka ļoti daudz laika ir vajadzīgs.
Vivita Grase: To precīzi pateikt ir diezgan grūti, praktiski neiespējami. Piemēram, otrdienās es eju uz Biķernieku paliatīvās aprūpes nodaļu [Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā – red.]. Un tu nekad nezini, cik ilga vizīte būs. Gribas, lai ir pēc iespējas ilgāka, lai cilvēki komunicē. Reizēm šīs vizītes ir īsākas, ja daudzu pacientu stāvoklis ir ļoti smags. Aptuveni – divas stundas. Bet var būt arī vairāk vai mazāk.
Gunita Bārda: Es teiktu, ka vairāk. Tāpēc, ka pirms tam, – piemēram, man – ir jānoskaņojas.
Vivita Grase: Jā, es nerēķinu to laiku, kad es no rīta vāru kafiju, eju dārzā saplūkt puķes, lasīt avenes vai braucu no saviem Piņķiem.
Gunita Bārda: Bet tu jau domā.
Vivita Grase: Jā, es noskaņojos. Es jau no rīta vāru kafiju ar meditatīvām domām. Lai viss notiek mierīgi un forši.
Gunita Bārda: Un pēc tam atkal vajadzīgs laiks. Tu vēl domās kavējies.
Vivita Grase: Un ceturtdienās es eju uz Stradiņiem [Paula Stradiņa Klīnisko universitātes slimnīcu – red.] uz paliatīvās aprūpes, staru terapijas un onkoloģijas nodaļām. Tur gan vizīte ir ilgāka. Pavadītais laiks atkarīgs gan no cilvēku veselības stāvokļa, gan no tā, cik daudz mēs paši esam. Ja mēs esam vairāk, mēs vairāk arī varam izdarīt. Īpaši, ja kādu pacientu vedam ārā. Tad paliek mazāk cilvēku, kas iet vizītēs. Bet mēs negribam noraut sarunas. Reizēm sanāk, ka tu vienā palātā ieķeries patiešām ilgi. Mēs esam norunājuši savu sistēmu, ka pārējie tad iet tālāk, lai paspētu būt visās trijās nodaļās. Piemēram, pagājušo reizi zvaigznes bija sastājušās uz sarunām. Tad mēs izgājām ārā un domājām, kāpēc tāds nomācies, un paskatāmies, ka pulkstenis jau rāda stipri daudz. Tu nevari iet arī tā, ka laiks tikšķ. Labāk mazāk, bet pamatīgāk. Cilvēks ir ļoti jūtīgs. Viņš jutīs tavu steigu, jutīs virspusību. Tas ir pilnīgi izslēgts.
Gunita Bārda: Citreiz jau cilvēks pats saka: "Jums jau nav laika, ejiet, nekavējieties." Mēs atbildām: "Mums katram ir laiks."
Lai kļūtu par "Hospiss LV" brīvprātīgo, var pieteikties organizācijas mājaslapā.
