Ilmārs Latkovskis: Visbiežāk piesauktie mulsinošie un, iespējams, pārprastie Jēzus Kalna runā ir: "… nestājieties pretim ļaunumam; ja kāds tev sit pa labo vaigu, tam pagriez arī otru." (Mt. 5:39)
Pirmajā mirklī tas šķiet patiešām neparasts teikums. Varētu šķist, ka tas mudina ļauties pazemojumam, būt gļēvam. Taču es esmu vienisprātis ar tiem teologiem, kuri šajos vārdos patiesībā sadzird aicinājumu neļauties pazemojumam, nebūt pakļāvīgam. Lai saprastu, ko tad Jēzus īsti saka, jāiedziļinās tā laika paražās un izpratnē. Te ir būtiski zināt, ko senajās kultūrās darīja ar labo, ko ar kreiso roku.
Ar kreiso roku nekad neviens nevienam nesita. Bet, kā var iesist ar labo roku pa kreiso vaigu?
Tikai ar plaukstas virspusi, kas, savukārt, bija tāds pazemojošs veids, kā kungs iepļaukā vergu. Tātad, ja tevi tā pazemo, tad neļaujies, pagriez kreiso vaigu. Tad tam cilvēkam jāsit tev tā pa īstam, ar labo roku pa kreiso vaigu. Kas notiks tad, kad tu pagriezīsi kreiso vaigu? Nav zināms, vai tas agresoru saniknos vai apmulsinās.
Būtībā tas ir Jēzus skaidrs aicinājums neļauties pazemojumam, strikti un skaidri nostāties pret ļaunumu, bet nevardarbīgi.
Protams, tāds skaidrojums raisa pavisam citu izpratni. Tomēr man mulsumu saglabā vārdi "nestājieties pretim ļaunumam". Ja angļu un vācu tulkojumi vēl dod kādas interpretācijas cerības, tad latviskais šķiet nepārprotams norādījums nepretoties ļaunumam.
Vārds, kas latviski tulkots kā "nestājieties", īstenībā ir nolieguma forma grieķu vārdam "antistenai", kas savukārt ir militāri tehnisks termins, ar kuru tajā laikā apzīmēja divu karaspēku nostāšanos vienam pret otru pirms kaujas. Tas nozīmē stāties ierindā, izvilkt ieročus, mesties kaujā pēc pavēles. Nevajag stāties pretim ļaunumam tieši tādā veidā – to ļoti konkrēti nozīmē Jēzus teiktais, ko latviešu tulkojumā tiešām var pārprast. Tātad, nevis nestāties vispār pretim ļaunumam, bet nedarīt to vardarbīgi, ar zobeniem, ar ļaunumu.
Tāda ir Jēzus nostāja – neapkarot ļaunumu ar paša ļaunuma līdzekļiem. Tā ir nevardarbīgā pretošanās.
Tomēr, manuprāt, gadsimtiem ilgi vairums no cilvēkiem to nav tā strikti un skaidri uztvēruši, ka ar vārdiem nepretoties ļaunumam būtībā tiek aicināts pretoties ļaunumam.
Tā nu ir, ka Bībelē ir teksti, kuru izprašana un atklāšanās notiek tikai laika gaitā. Nav tā, ka Bībelē viss uzreiz ir skaidrs. Varbūt pat vairākus gadsimtus atsevišķus tekstus izprotam tikai tādā virspusējā vai vienkāršotā veidā. Pieaug zināšanas, pieaug mūsu pieredze, pieaug attiecīgās kultūras un laikmeta pētniecība. Piepeši mēs Bībeles tekstā nonākam pie dziļāka grauda. Tāpēc jau tā ir liela patiesība, jo pasaules vēsturē nevar pienākt tāds brīdis, kad mums par Bībeli viss ir izskaidrots, interpretēts, liekam tam punktu. Tur jau ir tas āķis, ka Bībeli nekad nevar saprast līdz galam. Katrs laiks, katrs cilvēks, katra pieredze liek uz šiem tekstiem skatīties citādāk. Tas ir tāpat kā vitrāža, kura nekad nebūs viens un tas pats, gaismai mainoties arī tās krāsas tur būs citādākas.
Ar Kristus vārdiem uz lūpām ir iets gan vardarbīgos krusta karos, gan arī mudināts uz nevardarbīgo pretošanos. Kaut gan nevardarbīgā pretošanās, šķiet, ir piesaukta gan vietā, gan nevietā.
Sekmīgus nevardarbīgās pretošanās piemērus esam piedzīvojuši arī nesenākā pagātnē. Piemēram, Atmodas laikā. Savukārt Austrumvācijā pirms mūra krišanas cilvēki ir pulcējušies baznīcās, lūgušies, dziedājuši, tad gājuši ielās ar baznīcas svecēm. Režīma sargi bija gaidījuši cilvēkus ar ieročiem. Bet pret cilvēkiem ar svecēm viņi nav bijuši gatavi cīnīties.
Taču jautājumam par nevardarbīgo pretošanos ir savas robežas. Tas labi iederas cīņā pret rasu segregāciju vai koloniālisma pārvarēšanā, taču Krievijas kara Ukrainā kontekstā vairs ne tik labi.
Man ir tuva doma, ka vardarbīga pretošanās ir leģitīms līdzeklis tad, kad visi nevardarbīgās pretošanās līdzekļi ir izsmelti, kad tie vairs nepalīdz apturēt uzbrucēju, tad ir jācīnās vardarbīgi un no visas sirds. Tas ir it kā pretrunā ar Jēzus atbildi, jā, to ir jāapzinās. Taču ne visu šajā realitāte ir iespējams ar viņu saskaņot, īpaši, ja ir jāaptur tie, kas dara pāri citiem. Pretrunas var palikt. Mums jau ir tikai dažādi priekšstati par Jēzu, kurus dažkārt redzam visai neskaidri. Jā, ir sacīts "Nenogalini!", bet ir brīži, kad tas attiecas uz uzbrucējiem, nevis uz tiem, kuri aizstāvas.
Turpat Kalna sprediķī seko nākamais mulsinošais padoms: "Kas grib ar tevi tiesāties un ņemt tavu kreklu, tam atdod arī virsdrēbes." (Mt. 5:40)
Tas nenozīmē to, ja tev kāds ko atņem, tad atdod visu. Te stāsts ir par to, ja kāds no tevis atprasa parādu, tad viņš tevi izģērbj tiesas zālē, bet grib liekulīgi izlikties, ka ne jau pilnīgi kailu viņš grib tevi izģērbt. Bet būtībā viņš grib atņemt kaut ko tev eksistenciāli nepieciešamu.
Un te atkal ir tā nevardarbīgā pretošanās, kad to apsūdzētāju, kas būtībā tomēr grib atņemt tev visu, tu nostādi smieklīgā situācijā.
Nākamais teikums: "Ja kāds tevi spiež iet vienu jūdzi, paej ar to divas." (Mt. 5:41)
Tas ir stāsts par romiešu karavīru, kuram bija tiesības likt tev nest veselu jūdzi visu viņa bruņojuma aprīkojumu. Bet Jēzus saka, pēc tās jūdzes viņam to aprīkojumu neatdod, nes otru. Tas viņu var apstulbināt. Viņš piepeši saprot, cik absurds ir šis likums, ka tev ir tiesības likt otram darīt to, kas jādara tev pašam.
Vai uzreiz nevarēja pateikt visu vienkāršāk, tiešāk? Kāpēc tik sarežģīti?
Tad, kad šie vārdi tika pateikti, domāju, ka tiem cilvēkiem tas nebija sarežģīti, viņi visu saprata uzreiz. Saprata labāk nekā gadsimtu pēc tam. Reiz teiktajam ar laiku uzklājas virsū mūsu priekšstati, domas, kā kaut kam būtu jābūt. Diemžēl ir bijis arī tā, ka kristietība sevi ir korumpējusi ar varas izmantošanu, kas ir bijis pretrunā ar tās būtību. Vienmēr jau ir bijis izdevīgi, ka ir arī pakļāvīgi cilvēki.
Bet vēlreiz saku, – padošanās un gļēvulība nav kristietības būtība.
Cik daudz laika gaitā Bībeles tekstu sākotnējā nozīme varētu būt "pazudusi tulkojumā"? Tulkojot no valodas uz valodu noteikti kaut kas izkrīt, kaut kas cits ieliekas vietā.
Jā, tulkojumiem no valodas uz valodu ir liela nozīme. Bet es tomēr vairāk uzsvērtu apziņas, realitātes uztveres valodas nozīmi. Mūsdienu cilvēkam nav tāds pats realitātes uztveres veids, kāds tas bija Bībeles tekstu rašanās laikā. Tāpēc mēs nevaram tos Bībeles tekstus tvert tā burtiski. Jāzina vēsturisko notikumu konteksts, metaforas, dažādi simboliski tēlojumi. Ja, lasot Bībeles tekstus, mūsu racionālais prāts kaut kur aizķeras, kur nesaprotam, kā tas iespējams, tad visdrīzāk jāpieņem, ka esam sastapušies ar metaforu, kas mums grib pavēstīt kādu to laiku cilvēku reālo pieredzi. Bībele nav fotogrāfija, tā ir drīzāk glezna. Un tā glezna bieži vien patiešām atspoguļo kaut ko no realitātes, taču gleznas vēstījums ir nesalīdzināmi dziļāks, lielāks, jēgpilnāks nekā viens vienkārša momentuzņēmuma vēstījums. Fotogrāfiju tu vari aplūkot, un tev viss ir skaidrs – tur ir koks, tur ir sēta, tur ir bruģis, tur ir tas, tur ir šis. Pie gleznas tev varbūt ir jāstāv dienām, gadiem ilgi. Pēc desmit gadiem atnākot pie tās pašas gleznas ir kaut kas mainījies tevī, tu ieraugi piepeši tur vēl kaut ko. Un tā nav tāda sociālistiskā reālisma glezna, tas arī mums jāapzinās.
Vai tas tikpat labi attiecas kā uz Veco, tā arī Jauno Derību?
Vecā Derība atspoguļo daudz lielāku laika periodu. Tas ir tāds lielais vēstījums, kas iet cauri gadu tūkstošiem. Jaunā Derība ir ļoti konkrēti vēsturiski brīži, Jēzus laiks, tā laika problemātikas, arī tā laika vardarbības jautājumi un atbildes. Bet es teiktu tomēr, ka gan Vecajā Derībā, gan Jaunajā Derībā mēs sastopamies ar ļaunā un labā spriedzi. Vecajā Derībā šī spriedze ir vairāk izkliedēta. Jaunajā Derībā tā ir ļoti koncentrēta, jo tur ir Jēzus dzīvesstāsts, viņa krustā sišana, konfrontācija ar Romas impērijas varu, ar vardarbību. Piemēram, tas pats Pūpolsvētdienas notikums, kas man šķiet ļoti simptomātisks. Tur labais un ļaunais ir ļoti sakoncentrēts. No vienas puses Jeruzalemē ienāk Jēzus ar savu ēzelīti, tur ir tie priecīgie bērni, tur sagaidītāji ar palmu zariem. Un tajā pat dienā no otras puses Jeruzalemē ienāk Poncijs Pilāts ar savu armiju, gatavodamies it kā nodrošināt kārtību Pashas svētkos.
Imants Lancmanis mums raidījumā teica, ka Vecajā Derībā viss esot "kā pie cilvēkiem", ar to visu ļaunumu un brutalitāti. Bet Jaunā Derība esot it kā no kāda augstāka prāta uzrakstīta.
Tāda sajūta patiešām var rasties. Bet tas ir tāpēc, ka starp Veco un Jauno Derību ir tā saucamais starpderību laikmets, kurā šīs Vecās Derības piezemētā, ar realitāti saistītā izjūta attīstās tādas fantāziju un sapņu pasaules virzienā. Varbūt arī garīgums jau ietver tādu bēgšanu no ikdienas realitātes. Bet tad Jēzus mēģina visus šos sapņus un ilūzijas atkal pievilkt pie zemes. Un tāpēc ir tā atšķirība, ka Vecā Derība mums liekas tāda piezemēti cilvēciska, un Jaunā Derība tur piepeši ir tā kā no kaut kādiem augstākiem plauktiem. Bet Jēzus līdzības par Dieva valstību liecina, ka viņš mēģina to sazemēt atkal ar realitāti. Viņš salīdzina Dieva valstību ar šīs realitātes lietām, ar sinepju graudiņu, ar kaut kādu pērli, ar šo, ar to.
Tāpēc arī man šķiet, ka tas Bībeles kopīgais stāsts ir par to, ka realitāte ir viena, ka realitāte nav "divstāvīga".
Jautājums ir par to, kā mums šo dzīvi nodzīvot pēc iespējas jēgpilnāk, pēc iespējas pietuvinātāk realitātei, apzinoties, ka Dieva klātbūtne ir šeit, un kā mēs varam kopā ar citiem cilvēkiem šo mīlestības pieredzi piedzīvot.
Citas "Lielo patiesību" sarunas
