Saruna aizsākas Jura Rubeņa dibinātā un vadītā Elijas nama “Krūmkalnu” māju pagalmā, virs kura debesīs savilkušies tumši, ar godbijības noslēpumainību pildīti mākoņi.
Savas nesen izdotās grāmatas “Starp divām bezgalībām” ievadā tu apraksti naksnīgos vērojumus tieši šajā pagalmā. Tas iederētos arī mūsu sarunas sākumam.
“Krūmkalnos” nav tā saucamais “gaismas piesārņojums”. Jau ilgi šeit dzīvojot, esmu pievērsis uzmanību zvaigznēm. Rīgā tas tā īsti nemaz nav iespējams. Kad rakstīju grāmatu “Starp divām bezgalībām", man bieži nācās tumšā laikā iet no dzīvojamās mājas uz Elijas namu, kur ir mana darba istaba. Tas bija novembrī. Debesis absolūti melnas un pilnas ar zvaigznēm. Skaidri redzams Piena ceļš, un zvaigznes staroja tik jaudīgi, ka nav iespējams nepacelt galvu uz augšu, lai paskatītos. Es bieži apstājos plāniņa vidū un kādu brīdi skatījos debesīs. Domāju, kāds noslēpums ir dzīve šajā pasaulē! Cik īstenībā maz mēs zinām pat par to realitāti, ko saucam par fizisko. Visums ar melnajiem caurumiem un tumšo enerģiju un vēl daudzām tēmām, par kurām vairāk runā tikai pēdējos 10–15 gados. Tas tā rezonēja manī ar atziņu, ko daudzi ir izteikuši vienā vai otrā formā, ka tur augšā tev virs galvas ir tāds bezgalīgs Visums. Grūti aptvert, ka kaut kas ir bezgalīgs. Savukārt manī tas, ko varam saukt par apziņu, arī ir bezgalīga pasaule. Cilvēks ir tam visam pa vidu, tā kā uz tādas šauras robežas starp divām bezgalībām.
No vienas puses, tas ir brīdis, kurā apzinies savas robežas. No otras puses, tās ir arī milzīgas iespējas – atrasties uz divu bezgalību robežas. Tu vari bezgalīgi augt, iet vienā un otrā virzienā.
Manā dzīves izpratnē tas ir pats skaistākais izaicinājums. Apzināties divas bezgalības un iespējas doties savos domu vai apziņas ceļojumos vienā vai otrā bezgalībā.
Arī tagad dienas laikā, kad debesīs savilkušās tūces, tālāk ir lielā skaidrība un bezgalība.
Dienas debesis novelk robežas. Mēs apskatāmies uz mākoņiem vai debesu zilgmi un apstājamies. Tā ir tāda interesanta metafora dzīvei. Mūsu skatiens visur atduras pret kaut kādām robežām. Es jau varētu arī nedomāt tālāk par šīm robežām. Tur ir mežs, tālāk es neredzu. Tur ir mākoņi. Kad mēs dzīvojam acīmredzamajās robežās, virkne jautājumu nepastāv. Par tiem var aizmirst, bet tas nenozīmē, ka šo jautājumu nav. Laiku pa laikam tomēr ir svarīgi atcerēties, ka viss, ko mēs redzam, ir tāds pagaidu ietvars dzīvei. Visos virzienos ir iespēja iet un augt vēl un vēl.
Tās Lielās patiesības ir bezgalība, ko pilnībā nesasniegsim nekad.
Un tas ir tā godīgi jāapzinās. Cilvēkiem gribas izlasīt kādu teikumu grāmatā un tad nolikt to sev priekšā, teikt tādas formālas atbildes. Bet dziļākajā nozīmē tas viss ir noslēpums. Tā es sajūtu dzīvi.
Dzīve ir mistērija. Mēs varam runāt par Lielajām patiesībām, bet varbūt kādreiz saprotamāk ir runāt par Lielajiem jautājumiem. Vienkārši tie ir tādi lieli jautājumi, kuri dziļākajā būtībā nemaz nav atbildami un pēc tam noliekami malā.
Jā, mēs varam dot pagaidu atbildes. Noteiktos dzīves brīžos kaut kādas atbildes mums ir šķietami pieejamas un apmierinošas. Taču šie jautājumi ir tāds bezgalīgs process. Tu kaut ko jaunu piedzīvo, un tevi tā vecā atbilde vairs neapmierina.
Varbūt tā ir atbilde uz paradoksālo jautājumu, vai ir vērts ņemties ar to, ko tu nekad līdz galam neuzzināsi.
(Smejas) Tas nozīmē būt cilvēkam. Es esmu domājis, kas ir tas pats visbūtiskākais jautājums, pie kura, šķiet, neviens cilvēks nevar nenonākt? Un tas jautājums ir, ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē dzīvot šajā pasaulē? Visi pārējie jautājumi ir atvasināti no šī “Kas es esmu?”
Pērkona negaiss un lietus gāzes liek runātājiem pārvietoties uz Elijas nama iekštelpām.
Kas ir tie ceļi, pa kuriem mēs daudzmaz varētu pietuvoties Lielajām patiesībām, sajust tās?
Man palīdz izpratne par to, ka mēs visi esam vienota kopuma daļas. Lai cik subjektīvi tas arī izklausās, es to esmu piedzīvojis, sajutis iekšēji. Mēs varam būt salasījušies grāmatas, bet nezināt, ko nezinām. Un tad, kad kaut ko piedzīvojam, tikai tad tā pa īstam sākam sajust un saprast.
Lūk, savos garīgajos pieredzes ceļos, vingrinājumos es esmu varējis sajust, ka ir tāds liels kopums, kurā šī dažādā pasaule veido ciešā mijiedarbībā esošu sistēmu. Un tu kā daļa visu laiku esi savienots ar kopumu.
Protams, ja vien pats kaut kā nepasludini savu norobežošanos. Un man kā daļai ir dažnedažādi ceļi, lai sajustu savu vienotību ar kopumu.
Piemēram?
Vienas zināšanas tu iegūsti, vērojot lietas no malas. Tās ir ārējās zināšanas. Bet ir arī iekšējās zināšanas, kuras tu vari iegūt tikai, esot “iekšā”, piedaloties notikumā. Citiem vārdiem tās var saukt par līdzdalības zināšanām. Un tieši šīs zināšanas ir cilvēces izaugsmes pamatā, ar līdzdalības zināšanām cilvēks ir mācīts kopš senatnes. Tās ir metodes, ar kuru palīdzību tu vari nonākt savās dzīlēs. Un caur savām dzīlēm nonākt saistībā ar noslēpumaino realitāti un tādā veidā kaut ko uzzināt. Es domāju, ka, tā stingri ņemot, tas ir vienīgais veids, kā kaut ko var tā pa īstam saprast par to noslēpumu, kurā mēs dzīvojam. Turklāt tas nav stāsts par tādām zināšanām kā matemātikā. Tās ir cita veida zināšanas jeb zināšana. Ārējām un iekšējām zināšanām ir dažāda struktūra.
Ja mēs vienā dzīves posmā esam mācīti, ka visas zināšanas ir tikai ārpusē, tad iekšējā pasaule mums paliek aizslēgta. Bet iekšējās zināšanas nereti ir ļoti izšķirošas.
Protams, lai nonāktu pie tām, ir nepieciešama arī ārējo zināšanu palīdzība.
Šķiet, ka esam nonākuši pie lietām, kuras ir ļoti grūti izteikt racionālā valodā.
Ļoti grūti. Tāpēc jau rodas tik ļoti daudz pārpratumu un cīņu. Lielie apgalvojumi, piemēram, Dievs vai Patiesība, katrs tajā ieliek kaut ko atšķirīgu vai neieliek neko. Tāpēc tā saruna ir tik grūta. Un tāpēc, tā ir mana pieredze, ja tu gribi kaut ko saprast par realitāti, tev ir jāiet pieredzes, prakses ceļā. Personiskā pieredze ir izšķiroši svarīga. Tieši tas mani ir interesējis daudzus pēdējos gadus. Kopš senatnes cilvēki ir mēģinājuši pieskarties lielajai realitātei ar dažādām praksēm un metodēm, kas veido cilvēces kultūras pamatu. Daži to sauks par ticību. Bet arī ar šo vārdu es esmu ļoti uzmanīgs. Jo tiklīdz tu to pasaki, tā simts cilvēkiem ausīs tas nozīmē kaut ko pilnīgi atšķirīgu. Tev pasaka kaut kādus konceptus, un tu tiem akli tici. Tāpēc tik svarīgs ir pieredzes un vingrinājumu ceļš, kas tev ļauj sajust, motivē uzticēties. Bet tu nevari to pierādīt, paskaidrot.
Viena no šī pieredzes ceļa praksēm ir meditācija. Šeit, Elijas nama meditācijas telpā pie vienas sienas ir Jēzus attēls, pie otras dzenbudisma enso aplis.
Visas lielās garīgās jeb gudrības tradīcijas ir viena ceļa daļas. Dažādi kultūras tipi. Protams, būtu vieglprātīgi teikt, ka visas reliģijas ir vienādas. Domāju, ka visas lielās tradīcijas ir ceļi pretim vienai virsotnei.
Šeit dzenbudisma simbols ir Nekas vai Tukšums. Tas rāda to visu iespējamo perspektīvu, visu ietverošo potenciālu. Jēzus šeit arī ir aplī, kurā redzam personiskumu. Tas ir kristīgais ceļš, bezgalība personiskumā. Tās ir Rietumu un Austrumu pieejas, kuras katra rāda kādu vienu savu pusi. Arī šie attēli atbilstoši cilvēku līdzšinējai pieredzei ļauj kaut ko piedzīvot un sajust. Bet tas ir meditējošais Jēzus. Viņam nav aiztaisītas acis, viņš skatās uz leju.
Vai cilvēks ar savu racionālo prātu kaut kad sapratīs, kāpēc viņš ir dzimis un kāpēc viņš atrodas šajā pasaulē?
(Pārdomu nopūta) Dzīve ir mistērija, dzīve ir noslēpums. Noslēpums no mīklas atšķiras ar to, ka mīkla ir kaut kas, kas jāatrisina. Jāatrod īstā atbilde. Bet noslēpums ir kaut kas tik liels, ko tu vari izzināt bezgalīgi. Noslēpumam nav beigu, tu vari iet bezgalīgā dziļumā. Tāpat kā tu ieej ar kabatas lukturīti milzīgā telpā, un tu vari izgaismot aizvien lielākus un lielākus mērogus. Vismaz no šī skatupunkta, kā es šodien saprotu cilvēku racionālās prasmes, man šķiet, ka mēs nevarēsim uzrakstīt tādu atbildi. Vismaz tādu atbildi, kas būtu saprotama un apmierinoša citam cilvēkam.
Es šad tad uzdodu pats sev jautājumu, vai es mainītu savu dzīvesveidu, ja zinātu, kas būs, kad es nomiršu? Vai dzīve turpinās, vai ir tā tiesa, galu galā, vai ir Dievs. Vai tu dzīvē kaut ko mainītu, ja zinātu, kas ir “pēc tam”?
(Pārdomu nopūta) Šobrīd noteikti nē. Ja pieredzes ceļā ir izdevies pieskarties kaut kam tādam, ko tu sajūti kā ļoti patiesu, tad tas process vairs nav apstādināms.
Bet kādreiz viduslaikos baznīcai šķita, ka varbūt vajag cilvēku nobaidīt, lai viņš sāk domāt. Tāpēc tik ļoti akcentēja elli. Tajā bija kaut kāda laba pedagoģiska doma. Bet man šķiet, ka baidīšana šeit nedarbojas un ir kontrproduktīva.
Ja ar tām lielajām tēmām mūs sāk baidīt, tad mums neizveidojas sirsnīgas attiecības ar pasauli. Tad mēs varam sākt pasīvi agresīvi kaut ko darīt, lai nokārtotu kaut kādas savas attiecības ar Dievu, ja jau reiz viņš ir tāds “kosmiskais bubulis”. Es tomēr garīgumu saprotu kā atsaukšanos tādai iekšējai vilkmei. Ja tu tomēr kaut reizi esi bijis tādā virsotņu pieredzē, kur tu pēkšņi esi piedzīvojis to neaptveramo dziļumu, un no turienes paskatījies uz savu dzīvi un pasauli, tad viss izskatās citādi, un to tad arī vairs nevar tā īsti aizmirst. Protams, mēs katrs noteiktās dzīves situācijās ieslīdam kaut kādā šaurā perspektīvā, un atkal mēs nobīstamies, un atkal mēs neesam droši un tā tālāk Un no šī skatupunkta mana atbilde uz jautājumu, kas ir cilvēka dzīves uzdevums, atkal ir – nepārtraukti augt visos virzienos.
Tapt par cilvēku…
Tapt par cilvēku… tas tāds garš un izaicinošs process.
Sarežģīts process. Ak, kaut es spētu vienkāršāks cilvēks būt… Varbūt mēs pārāk sarežģījam savas attiecības ar citiem cilvēkiem, paši ar sevi?
(Pārdomu nopūta) Droši vien lielās tēmas ir arī ļoti vienkāršas. Bet dažkārt mēs paši esam tik ļoti samudžināti, ka ir jāizmanto ļoti daudzi palīgrīki un apvedceļi, lai no tā samudžinājuma tiktu ārā. Kādreiz es domāju, cik brīnišķīgas ir mūsu mentālās prasmes. Es iedomājos to pirmo pieredzi, kad cilvēks atskārst, ka var domāt par savu dzīvi… Bet mēs arī varam visas prasmes pagriezt pret sevi, un es varu sevi ielikt kaut kādā mentālā krātiņā. Es izdomāju savus nosacījumus, nu, ja tas ir tā, tad būs tā! Lietām, kuras es uztveršu par reālām, pie manis jānonāk tikai caur kaut kādu jocīgu koridoru, citādi es tās neņemšu par pilnu. Un tā vietā, lai pasaules uztveri paplašinātu, es to eleganti sašaurinu. Tā es sev uztaisu būri. Un tad patiešām vajadzīgi visādi apkārtceļi, lai pasniegtu roku cilvēkam, kurš ir sevi kaut kur ieslēdzis.
Paldies par pārdomām. Ārā arī negaiss un lietus ir mitējies. Un skats debesīs arī tapis skaidrāks.
(Paskatās ārā pa logu) Jā, mazliet, un ir labi atcerēties, ka aiz mākoņiem vēl turpinās tā noslēpumainā pasaule.
