Elīna Baltskara: Kas tu esi pirmkārt – dizainers vai zemessargs?
Alvis Berngards: Abi kopā droši vien. Pamatā droši vien es sevi raksturotu, ka esmu dizainers, bet manī ir daudz šķautņu iekšā, un droši vien tad, kad es aizeju gulēt, kļūstu par zemessargu, jo nedaru savas dizaina lietas un pat guļot aizstāvu savu valsti.
Ļoti interesanti izklausās – guļot aizstāvu savu valsti. Kā to var darīt?
Kad tu domās esi par savu valsti un tajos notikumos, kas tagad norit.
Zemessargs ir skaists vārds, jo sevī ietver zemi, kas ir mūsu pamatā, un kādu, kurš to sargā. Kā tu to saproti, ko tu tieši sargā?
Tas ir labs jautājums. Pirmkārt, es sargāju tieši savas mājas, savu dzimto pusi, kas ir maza sastāvdaļa no mūsu kopējās valsts. Es domāju, ka katram no mums ir jārūpējas, sākot no savas istabas, pagalma, rajona, pilsētas un tad jau par valsti un pasauli kopumā, jo mēs nevaram sevi atraut no šī visa kā atsevišķu indivīdu, kas dzīvo atsevišķi no visa. Mēs dzīvojam sociālā sabiedrībā, esam līdzatbildīgi gan par sev tuviem cilvēkiem, gan arī tiem, kuri nevar par sevi pastāvēt.
No kurienes tev ir radusies pārliecība, ka tev ir jāsargā sava zeme vai savs pagalms? Kas tev to ir iedevis, ieaudzinājis?
Droši vien, ka tās ir kaut kādas manas rakstura īpašības. Jau no pamatskolas laikiem esmu bijis tāds cīnītājs par tiesībām, nepaklausīgs skolēns, kurš jau pamatskolā cīnījās par kaut kādām savām tiesībām, pret netaisnību. Pašam arī ļoti interesē politika un vispār tā sociālā cilvēku būtība, un kaut kādā mērā arī drošība. Nezinu, iekšā ir tāda sajūta, īpaši aktualizējoties kara notikumiem, ka
dažreiz savas bailes ir jānoliek otrajā plānā un ne tik dziļi jādomā par savām perspektīvām, bet par to, ko tu vari darīt, lai pasargātu pārējos.
Droši vien kaut kas no tā ir arī manos gēnos, jo mans vecvectēvs ir cīnījies Brīvības cīņās, viņš ir dabūjis arī Lāčplēša ordeni.
Noteikti kaut kas paaudzēs tālāk tiek nodots. No kurienes tu nāc?
Es nāku no septītās lielākās pilsētas – Rēzeknes. Daudziem patīk to saukt par laukiem, bet tā ir diezgan liela pilsēta priekš manis. Esmu dzimis Rēzeknē, pabeidzis tur vidusskolu, tad studēju astoņus gadus Rīgā, Latvijas Mākslas akadēmijā, ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu funkcionālajā dizainā. Arī stažējos un paralēli strādāju par grafisko dizaineru, bet pašlaik esmu atgriezies atpakaļ Rēzeknē, kur atrodas mans Zemessardzes bataljons, lai būtu tuvāk savai dzimtajai pusei. Pašlaik esmu atgriezies strādāt kā skolotājs savā skolā, kurā pats kādreiz mācījos.
Kas ir tas, kas tev veido šo piederības sajūtu dzimtajai pusei?
Tā poētiski nezinu, – gaiss varbūt. To ir grūti noraksturot. Man liekas, vai nu tas ir katram iekšā vai nav. Droši vien tā ir vide, cilvēki, arhitektūra. Man ir tā iespēja salīdzināt, jo esmu astoņus gadus dzīvojis Rīgā, un, protams, kaut kādā periodā arī šeit bija manas mājas, bet, kad es braucu ciemos uz Rēzekni, man nekad nebija sajūtas, ka esmu atbraucis ciemos. Man bija sajūta, ka esmu atbraucis uz mājām. Tagad, atgriežoties pavisam atpakaļ Rēzeknē un tikai atbraucot uz Rīgu, man nav sajūtas, ka esmu mājās, es esmu ciemos. Nezinu, man tas ir kaut kas neizskaidrojams.
Nereti patriotismu izjūtam 11. novembrī svecīšu gājienā, 18. novembrī, griežot svētku kūku, vai 4. maijā, klājot baltu galdautu, bet kā tu to noturi ikdienā? Tev tas nav tikai par trīs datumiem gadā, tev tā ir apņemšanās, ko tu pildi jau 11 gadus. Kā tu saglabā sevī šo sajūtu?
Es droši vien mēģinu arī ikdienā par to visu domāt, līdzdarboties, interesēties par politiku, skatīties ziņas, interesēties, kas notiek Latvijā, kas notiek man apkārt, kas notiek ar maniem cilvēkiem. Runājot par Zemessardzi, tas ir līgums, ko esmu noslēdzis, un pagaidām es to negrasos lauzt. Ja man ir līgums, man ir pienākums piedalīties. Ir bijuši periodi manā dzīvē, kad studēju Rīgā, tāpēc sanāca mazāk iesaistīties, bet es centos braukāt. Protams, man bija iespēja nomainīt bataljonu, bet kaut kā es gribēju saglabāt piederību savam reģionam un cilvēkiem, ar ko esmu tur kopā. Tā ir arī kaut kāda kopības sajūta. Runājot par tiem pāris svētkiem, man liekas, ka, jā,
tie ir kā dzirksteles, kas mums atgādina par to, kas mums ir, bet mums par to nevajadzētu aizmirst arī ikdienā.
Nevajadzētu tādās galējībās iet, absolūtā nacionālismā, es domāju, bet lepoties ar to, kas mums ir, un cīnīties, lai uzlabojas tas, kas mums nepatīk.
Ja es pareizi rēķinu, tad tu Zemessardzē iestājies 18 gadu vecumā.
Tieši tā.
Tas ir arī laiks, no kura to vispār ir iespējams izdarīt. Vai tas bija lēmums, ko jau gaidīji pirms tam? Vai tā bija ideja, kas pie tevis ieradās jau tajā brīdī, kad biji pilngadīgs?
Teikšu godīgi, līdz kaut kādiem 16 gadiem es par tādu Zemessardzi pat nenojautu. Es biju pat iestājies Jaunsardzē, bet tur ilgi nebiju, varbūt uz divām nodarbībām biju aizgājis. Kaut kā nesalikās. Tuvāk 18 gadiem es zināju, ka ir tāda Zemessardze, bet tas nebija kas tāds, ko es gaidīju. Man ir labi draugi, viņi ir gadu vecāki un tajā laikā jau mācījās Rēzeknes Augstskolā. Vienā dienā man zvanīja draugs un teica, ka mēs braucam pieteikties Zemessardzē, vai tu brauksi ar mums? Es teicu – labi. Mēs aizbraucām, mums bija neliela intervija ar rotas komandieri pirms pieņemšanas, kāpēc mēs to gribam. Kaut kā tajā sarunā tas viss ieveda tajā ceļā, un te nu es esmu. Kas ir īpatnējs mūsu reģionā, tieši Latgalē, tad,
kad es atbraucu uz Rīgu, tas visiem bija ļoti liels pārsteigums, ka esmu zemessargs, bet Rēzeknē tā nav neizplatīta lieta, ļoti daudzi jaunieši, kam paliek 18 gadu, iet Zemessardzē.
Rēzeknē zinu vairāk zemessargu, nekā ne-zemessargus.
Tas ir interesants novērojums, bet, vai tu atceries, ko tu atbildēji tajā brīdī, kad rotas komandieris tev jautāja, kāpēc vēlies iestāties Zemessardzē? Kāda bija tava atbilde tajā vecumā?
Es varu tikai spekulēt, jo precīzi neatceros. Man liekas, ka viņš varbūt bija nedaudz pārsteigts par to, ka es mācos mākslas vidusskolā. Bet, jā, laikam atbildēju, ka vēlos būt noderīgs un kaut kādā ziņā stiprināt valsts drošību. Jo tajā laikā vēl nebija tas aktualizējies kā 2014. gadā, kad tas kļuva tik svarīgi. Zemessardze bija, bet tā bija tolaik bija citādāka, arī tās funkcijas un nozīme bija citādāka.
Šķiet, katrs militārs konflikts, kas mums ir tuvumā, saasina cilvēku vēlmi pieteikties un saasina apziņu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Runājot par lieliem konceptiem un idejām kopumā, kas ikdienā ir tas, kas tev liek justies drošībā?
Ikdienā? Stabilitāte kaut kāda, bet ne politiskā partija, protams (smejas). Jā, droši vien, ka prognozētība un brīvība gan savā ikdienas dzīvē, gan valstiskā līmenī.
Kas ir tas, kas tev ikdienā liek justies apdraudētam?
Tagad varbūt mazāk nekā dažas nedēļas pēc 24. februāra, bet apdraudētam man nedaudz liek justies tie cilvēki, īpaši manā reģionā, kuri ir nevalstiski noskaņoti un tik ļoti nozombēti ar mūsu kaimiņvalsts propagandu. Īstenībā, ja paskatāmies tagadējos vēlēšanu rezultātus Latgalē, tur ir sarkanais zvaniņš jāskandina.
Bet tu nāc pats no šī reģiona, tu redzi to no iekšpuses. Kā tu komentētu kā "iekšējais aģents", – kas ir tas, kas cilvēkiem liek aiziet šo ceļu? Jo tu esi no tā paša reģiona, bet tavi uzskati ir pilnībā atšķirīgi.
Izglītības līmenis droši vien. Varbūt tas, ka man ir sanācis būt arī ārzemēs, man ir sanācis padzīvot citā vietā. Droši vien arī tas, ko mēs patērējam ikdienā.
Par nožēlu man liekas, ka tā ir arī valsts atbildība kaut kādā ziņā, ka visus šos neatkarības gadus tas ir atstāts tādā pašplūsmā.
Tagad to visu apstādināt un cilvēkus izmainīt nav tik vienkārši, jo kaut kādā ziņā es saprotu tos cilvēkus – viņi dienu dienā ir dzīvojuši alternatīvā realitātē, viņiem ir grūti tagad mainīt savu pasaules redzējumu. Bet, par to reģionu runājot, – atšķirībā no Rīgas, mums vienmēr ir bijusi 50/50 populācija, arī tautības ziņā, un mēs, man liekas, esam dzīvojuši diezgan saticīgi. Latgale tādā ziņā ir liels piemērs. Tagad apstākļi nedaudz sāk šķobīt situāciju.
Kā tev šķiet, ar ko aizstāvēšana atšķiras no sargāšanas?
Tie neiet pretrunā viens ar otru, tas ir sinonīms. Man tie liekas diezgan līdzīgi.
Kas ir tas, ko tu ikdienā aizstāvi? Ko tu sargā?
Savas vērtības droši vien.
Kas tās ir par vērtībām?
Kaut kāds mans pasaules redzējums, taisnīgums, progress, līdztiesība. Tas ir labs jautājums, nezinu, vai mēs katrs ikdienā aizdomājamies, ko mēs aizstāvam. Parasti tas iet komplektā, ka tev ir pretspēks, tad ir vieglāk pateikt. Tā jau ikdienā es neeju ārā ar zobenu un vairogu no mājām un nesāku pēkšņi aizstāvēties.
Bet kas tad ir tie veidi, kā tu ikdienā iestājies par to, kas tev ir svarīgs? Jo katrs mēs tās vērtības dzīvē realizējam atšķirīgi. Kā tu iedzīvini to, kas tev ir svarīgs un ko tu sargā?
Pirmkārt, būdams skolotājs, piedaloties jaunās paaudzes audzināšanā, es mēģinu nodot gan profesionālās zināšanas, gan kaut kādu citu skatījumu, kas man ir svarīgi, kas mums visiem kopā ir svarīgi gan dizaina, gan valsts attīstībā. Es pat nesen biju iesācis tādu provokatīvu sarunu ar audzēkņiem par obligāto militāro dienestu. Bija interesanti dzirdēt viņu viedokli, jo viņus tas skars, mani jau tas vairāk nevar skart. Vēl man ir tāds smieklīgs stāsts, par to, kā esmu cīnījies pēdējos mēnešus Ukrainas jautājumā ar vienu savu kolēģi. Mēs skolā, simboliski izrādot savu atbalstu, uzlīmējām uz durvīm Ukrainas karodziņu, un viena skolotāja tam ļoti pretojās, plēsa to visu laiku nost. Man liekas, ka es mēnesi tā līmēju atpakaļ, viņa plēsa nost, es atkal līmēju atpakaļ. Tā bija tāda nemitīga cīņa.
Mēs runājam par aizsargāšanu, bet kad, tavuprāt, no aizsardzības pozīcijas ir jādodas uzbrukumā?
Tad, kad tu jūti, ka tavi spēki ir pietiekami pastāvēt pretī tam pretspēkam, kas tev stāv priekšā. Ja neesi pārliecināts, ka spēsi uzvarēt, varbūt labāk nogaidīt, pavērot un paanalizēt situācijas apstākļus.
Kā tu ikdienā novērtē savus spēkus?
Tas saistīts ar sevis pašizzināšanu. Savā vecumā es aptuveni apzinos to, kāds ir mans raksturs, kādas ir tā iezīmes. Jābūt arī kritiskai domāšanai un analīzei pašam pret sevi, ir jāmāk atzīt kļūdas un nav jādzīvo ilūzijās, ka esi pārāks. Ir jānovērtē arī savs pretinieks, jāieklausās.
Kad vajag atkāpties?
Tad, kad tu vari nodarīt pāri kādam nevainīgam vai radīt liekus jebkādus zaudējumus cilvēkam. Emocionālos vai fiziskos. Runa noteikti ir arī par sevis paša pasaudzēšanu. Tu vari ikdienā cīnīties tik tālu, kamēr pašam ir spēks.
Vai Zemessardzes pieredze ir kas tāds, ko tu rekomendētu ikvienam Latvijas iedzīvotājam?
Es domāju, ka jā. Noteikti jā. Pirmkārt pārbaudīt savu pacietību, savu gribasspēku, savu spēju kaut ko upurēt, lai aizstāvētu savu valsti. Zemessardzes mācības ir maksimāli, cik nu tas ir iespējams, reālo iespējamo apstākļu simulēšana, un tajā tu vari redzēt arī cilvēkus to īstajā būtībā, jo tad parādās cilvēcīgums cilvēkos. Es ieteiktu, jā. Man liekas, ka tas vispār būtu katra Latvijas pilsoņa tāds pienākums – iespēju robežās kaut kādā veidā iesaistīties tādās struktūrās.
Kāds ir tavs viedoklis par valsts obligāto aizsardzības dienestu?
Godīgi atzīšu, ka pirms kara Ukrainā biju diezgan skeptisks par obligāto militāro dienestu, jo man likās, ka profesionālais dienests un Zemessardze ilgākā periodā sagatavo kvalificētāku karaspēku, bet, sākoties karam Ukrainā un izvērtējot savu pieredzi, man liekas, ka tas tagad ir nepieciešams. Domājot ilgākā perspektīvā, mēs sevi mēģinām apdrošināt. Un ne tādā perspektīvā, kā domājot par valsti, ka tas ir tikai valsts interesēs, bet arī, lai pasargātu katru indivīdu, cilvēku. Pirmkārt, tas tevi jau emocionāli sagatavo tam, ka kaut kas tāds var notikt. Arī zināšanu un pieredzes ziņā. Piemēram, nebūdams Zemessardzē, es nekad nezinātu, ka var pastāvēt tāda lieta, ka ierocī mēdz iestrēgt čaulīte. Tev ir jāsaprot, kā risināt šo problēmu. Jo tu biežāk to dari, jo veiklāk vari tikt galā.
Obligātais militārais dienests ir svarīga un vajadzīga lieta, jo tie apstākļi ir mainījušies, salīdzinot ar tiem, kas bija pagājušogad.
Kaut kādā ziņā mums vajag būt gataviem, ja kaut kas tāds notiek arī pie mums, lai cilvēki jau būtu kaut cik sagatavoti aizstāvēt kaut vai paši sevi. Kā mēs redzam tagad arī ar mobilizāciju Krievijā, vajag laiku, lai cilvēkus sagatavotu.
Bet kāda ir tavu audzēkņu pozīcija šajā diskusijā? Kas ir tavs vēstījums, ko tu viņiem centies nodot?
Es neatceros precīzi, bet man liekas, ka jauniešiem bija bažas par to, kāpēc tagad būs jāskraida ar ieročiem, un bija viens puisis, kas stingri teica, ka viņš negrib iet obligātajā militārajā dienestā. Tas, ko es mēģinu skaidrot, ir, ka tas nav tikai valsts vai kādas šauras grupas interesēs, tā ir mūsu katra paša vajadzība. Kad mēs kārtojam automašīnas tiesības, mums ir jāapgūst pirmā medicīniskā palīdzība ne jau tikai tāpēc, lai kādam citam sniegtu palīdzību, bet arī, lai iemācītos to sniegt sev. Tāpat arī šeit. Tas ir vajadzīgs, lai mums katram rastos vismaz priekšstats, kā sevi aizstāvēt, kā būt pacietīgiem, veidot rakstura stingrību. Man liekas, ka ir palicis plašs stereotips, ka obligātais militārais dienests ir kaut kas tāds, kā ir bijis Padomju Savienībā, un ka armija ir tāda, kāda bija Padomju Savienībā. Tā vispār nav. Es pats neesmu bijis Padomju armijā, bet, cik esmu dzirdējis, tas nav tāds pats modelis, – mūsdienās tā ir pavisam cita pasaule ar eiropeisku domāšanu.
