Elīna Baltskara: Varbūt sākumā ieskicējiet katrs atsevišķi, no kurienes jūs nākat, kas veido jūs kā personību?
Paula: Es esmu rīdziniece – dzimusi Rīgā, augusi Rīgā. Pamatskolas un vidusskolas laiks tika pavadīts Rūjienā, pilnīgā meža vidū. Rīga nav bijusi vienīgā vieta, kur esmu dzīvojusi, bet, kolīdz uzsāku mācības universitātē, uzreiz atgriezos atpakaļ Rīgā. Mēs [ar Martinu] iepazināmies, kad es sāku mācīties 12. klasē, un kad es atgriezos Rīgā, mēs sākām dzīvot kopā. Četrus gadus nodzīvojām Rīgā, fantastiskā vietā, kuru paši izveidojām no nulles, tā ka tā pašu vietas veidošana mums bija tuva jau tad. Tā mēs darbojāmies, es studēju grafikas dizainu, paralēli strādāju par modeli tajā laikā, kas bija arī mans galvenais ienākumu avots. Par to mēs parunāsim vēlāk, bet universitāti es pabeidzu, jau tur [Papē] esot, pēdējā kursā jau mēs vairs nedzīvojam Rīgā. Tāds ir mans izcelsmes stāsts (smejas).
Martins: Jā, man ir nedaudz citādāks stāsts. Es nāku no Kuldīgas, esmu kuldīdznieks, bet es esmu arī daudz dzīvojies pa laukiem, kas ir apkārt Kuldīgai. Man ir paveicies ar to, ka man ir trīs omes, es esmu braukājis uz laukiem gan uz Laidu, gan Skrundas pusi, tāpat arī man ir lauku nostūris Alsungā, kur dzīvo omīte. Mammas māsa un brālēns dzīvo Jūrkalnē, kur viņiem ir savs kempings. Tāpat arī lauki ir bijuši pie jūras Papē, tur jau no mazotnes esmu pie vecvecmāmiņas braukājis un no piecu gadu vecuma baudījis to lauku mieru un oāzi, izbraucot no pilsētas. Bet principā es uzaugu Kuldīgā, tur nodzīvoju līdz 12. klases beigām. Vienā tādā rāmī sevi ielikt nevarēšu, jo esmu darījis ļoti daudz un dažādas lietas, esmu daudz sportojis, nodarbojies ar mūziku, ar radošām lietām, taču, atbraucot uz Rīgu, sākot studēt augstskolā, Kultūras koledžā, es principā izvēlējos iet to dizaina ceļu, jo sapratu, ka radošās lietas man padodas un patīk. Tad neilgi pēc tam nolēmu, ka vēlos iet vēl tālāk šajā jomā un sākt strādāt, un es pametu koledžu. Interesanti, ka saplūst tas viss kopā tā, ka mēs ar Paulu bijām Berlīnē, kur nolēmām, ka es tomēr to koledžu gribu pabeigt, un principā sanāk tā, ka mēs vienā gadā koledžu pabeidzām. Par Ķengaragu jau Paula nedaudz ieminējās, tur mums bija iespēja pārņemt Paulas radiniekiem piederošu dzīvokli, ja tā var teikt, kurš bija ļoti sliktā stāvoklī. Mēs principā visu dzīvokli, sākot ar vecajām čuguna vannām, iztīrījām, iznesām visu ārā, un ar ļoti maziem līdzekļiem, kā jau tajā laikā jauniešiem, paši izremontējām. Pirms darba no rītiem braucām un taisījām grīdas, tīrījām sienas un visu pārējo. Un vēl šobrīd Paulas māsa tur dzīvo. Viņa gan ir iekārtojusi nedaudz citādāk savu interjeru, bet arī ļoti radoši. Man šķiet, ka tā stafetes kociņa pārņemšana veiksmīgi turpinās.
Kas ir jūsu kopīgais sapnis?
Paula: Tu domā par to, kas mums bija? Vai kas ir pašlaik?
Kas jums ir tagad?
Paula: Māju un savas telpas radīšana mums ir ļoti tuvs temats, mēs noteikti tālāk par to runāsim. Mūsu māju es uzzīmēju pati, tagad jau es esmu uzzīmējusi nākamo. Mums ir jau noskatīta vieta, kur vēlētos iegādāties zemi. Tas gan ir ārpus Latvijas, mēs esam ziemeļu cilvēki, mēs vēlamies zemes gabalu Somijā. Vēlamies Somijā uzbūvēt apmēram piecas reizes lielāku māju, bet ne tādēļ, ka mums pašlaik ir par šauru, bet gan tādēļ, ka vienkārši šķiet –
ja iekšā ir vēlme celt, nevajag to apspiest.
Tā kā mums pašlaik lielākais mērķis ir iegādāties vēl vienu zemi un būvēt nākamo māju. Savā ziņā varbūt kādreiz noenkuroties tur. Bet tas nav piecgades plāns, es teiktu, ka tas ir vairāk desmitgades plāns. Manuprāt, šobrīd tas varētu būt mūsu kopīgais sapnis.
Martins: Jā, es piekrītu. Mums sapņu un plānu ir diezgan daudz. Nav tā, ka ir tikai viena konkrēta lieta. Bet, ja runājam par vides radīšanu, tā ir tiešām mums tāda ļoti, ļoti ikdienišķa sastāvdaļa. Mēs abi esam dizaineri, abi dizainējam ļoti plašā spektrā – tie nav tikai sociālie tīkli vai kas tamlīdzīgs, tas var būt sistēmas dizains, interjera dizains.
Mēs sev neliekam robežas. Mēs uzskatām, ka tu visu mūžu dzīvo un visu mūžu mācies. Ja vēlies kaut ko apgūt, tad vienkārši jāieliek laiks un darbs.
Man patīk izmantot teicienu, ka zināšanas ir puse no cīņas, vienmēr tomēr tā otra puse ir, ka vajag pamēģināt to izdarīt. Tikai tad tu iegūsi plašāko, pilnāko bildi. Kopumā es teiktu – jā, ka lielākais, apjomīgākais mūsu plāns ir Somijā nopirkt zemi, jo mēs katru gadu braucam gan uz Tallinu, gan Helsinkiem, tāpat vienkārši padzīvoties. Bet es uzskatu, ka ir vēl arī citi plāni, kas ir ar izglītību saistīti, jo mēs katrs vēlamies pakāpties.
Jūs nevarat izbēgt no tās mājas pieminēšanas, tas ir normāli, jo tāpēc jūs arī esat aicināti uz šo sarunu. Teikšu godīgi, ka, ieraugot bildes, es biju ļoti patīkami pārsteigta, jo man šķita, ka tas ir kaut kas tāds, ko bieži var izlasīt ārzemju žurnālos, ka cilvēki būvē visādus namiņus dažādās nomaļās vietās. Pirmo reizi redzēju kaut ko tik autentisku šeit, mūsu kultūras telpā, un īpaši no tik jauniem cilvēkiem. Iepazīstiniet ar savu namiņu!
Paula: Vienmēr, cilvēkiem ieraugot šo namiņu, pirmais, ko viņi piemin, ir izskats. Pirmkārt, jumts, otrkārt, kā tas viss kopā izskatās. Lai paskaidrotu, kādēļ ir šāda sajūsma par arhitektūru, jāzina, ka mūsu māja atrodas unikālā vietā, Papes Ķoņu ciemā, kas ir aizsargāts kultūrvēsturiskā mantojuma ciems, kas ir vienīgā vieta, kur saglabājusies unikālā zvejnieku sētu arhitektūra. Šīs mājas ir ar ļoti specifiskām iezīmēm, viena no tām, protams, ir niedru jumti, bet ir arī daudzas citas detaļas. Mums bija ļoti svarīgi, lai māja iekļautos šajā kopējā kolorītā. Martins noteikti varēs pastāstīt vairāk, bet viņa tēvs ir dibinājis Kuršu iniciatīvu fondu, kas darbojas tieši ar šī kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanu un saglabāšanu, lai tas varētu dzīvot. Viņš nodarbojas tieši ar šo pareizo jumtu uzstādīšanu, piedāvā cilvēkiem ar [Valsts] kultūrkapitāla fonda līdzfinansējumu atjaunot savas sētas, jo vieta tiešām ir unikāla, un to ir ļoti svarīgi saglabāt. Tā mums vienkārši ir paveicies, ka Martina tētis varēja palīdzēt, paskaidrot, kā kam būtu jābūt, kā ir pareizāk. Tas lielākoties arī ir galvenais iemesls, kādēļ mūsu māja izskatās tā, kā tā izskatās.
Martins: Jā, es varu tikai papildināt ar to, ka tā ir arī Pasaules Dabas fonda sarakstā, un tā tiešām ir aizsargāta teritorija, kur ir ļoti daudz savvaļas dzīvnieku – slavenie Papes savvaļas zirgi, piemēram. Tāpat arī simtiem tūkstoši putnu šo vietu iemīl tieši tā iemesla dēļ, ka tā ir pieturvieta pārceļojot, jo Papes ezers ir vieta, kur šie putni piestāj un atjaunojas. Ir ļoti skaisti un patīkami redzēt to, ko mans tēvs ir iesācis darīt. Nu jau man šķiet – kādus piecus gadus viņš viens pats savām rokām un ar savu tiešām pašaizliedzīgo un tādu beziebildumu gribēšanu ir panācis ļoti daudz. Ir atjaunots padaudz māju, cilvēki ir ieklausījušies viņa stāstā, kāpēc to vajag saglabāt.
Tas īpatsvars šobrīd Papē diemžēl ir tāds, kāds ir, ļoti daudz ir iebraucēju no Lietuvas un citām valstīm, kas ceļ mājas. Tas nav pārmetums, bet ir skaidrs, ka šie iebraucēji neapzinās mūsu zemes vērtības un to kultūrvēsturisko mantojumu.
Šis fonds, Kuršu iniciatīvu fonds, tieši šī iemesla dēļ arī tika dibināts. Tā ideja ir izglītot un stāstīt par vides aizsardzību, par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Šobrīd, piemēram, tiek pasniegtas dažādas lekcijas par to, kā uzlikt niedru jumtu. Es pats atceros, ka man bija pieci, seši gadi, kad mainījām jumtu mūsu lielajam šķūnim laukos, kur vecvecmāmiņa dzīvoja. Tā bija arī pirmā reize, kad mans tētis lika jumtu, un šīs zināšanas tika pārņemtas un apgūtas no vietējā meistara, kurš diemžēl vairs nav dzīvs, bet tomēr šīs iemaņas ir pārņemtas. Tas tiek nests tālāk. Lēnām, šo lietu praktizējot, mans tētis to ir ļoti labi apguvis. Es nezinu, vai viņš pats sevi sauktu par meistaru, bet es uzskatu viņu par meistaru. Viņš ir bijis liels iemesls un kodols tam, ka mums bija iespējams šo īstenot. Ar viņa palīdzību un zināšanām mēs salikām galvas kopā un radījām to, kas tagad ir izveidojies. Noteikti svarīgi pieminēt arī mūsu kaimiņu Gati, kurš arī šobrīd ir pārvākšanās procesā uz Papes Ķoņu ciemu. Viņš arī ir ļoti prasmīgs cilvēks ar zelta rokām, kurš prot strādāt gan ar koku, gan citām lietām. Viņš mums arī palīdzēja ar dažādām ar būvniecības inženieriju saistītām lietām, lai mūsu māja turētos kopā.
Paula: Gatis ir arī iemesls tam, kāpēc mūsu jumtam ir tik unikāla forma, jo viņš mums palīdzēja ar nesošajām konstrukcijām un visu to. Tad, kad viņš uzzīmēja plānu, pēc viņa aprēķiniem šāda jumta konstrukcija bija labāks risinājums, nekā vienkārši taisns jumts, kādu es to sākumā biju uzzīmējusi. Es nemaz nezināju, ka kaut ko tādu var izdarīt.
Tad, kad tika likts jumts, tad nāca palīgā vēl divi cilvēki, kas teica, ka savā mūžā neko šādu nav likuši, ka šis ir kosmoss, ka tas ir kaut kas ļoti interesants.
Martins: Arī šiem cilvēkiem jāsaka lielas uzslavas, jo viņi bija tie, kas ar mani diendienā visu vasaru būvēja šo māju, veica tieši to fizisko darbu. Tos sviedrus ielika, ja tā var teikt.
Kas vēl bez niedru jumta jūsu mājā ir īpašs?
Martins: Jau pašā sākumā mēs vēlējāmies radīt kaut ko tiešām dabai draudzīgu, kas būtu gatavots no dabīgiem materiāliem. Iesākot šo ceļu, veidojot visu dabīgi, tas nozīmē, ka jāizmanto koks. Pamatā visa māja un tās karkass ir veidots no koka dēļiem, un tad, ejot uz priekšu, sapratām, ka, ja jau ejam šo dabisko ceļu, mums tas jāturpina. Tad gājām uz 100% un katru reizi izvēlējāmies tādus materiālus, kas ir tiešām dabai draudzīgi.
Šis bija eksperiments mums visiem. Manam tēvam tas bija eksperiments. Arī mums.
Paula: Tās bija milzīgas ambīcijas, jo tas ir ļoti, ļoti sarežģīti, uztaisīt 100% ekoloģisku māju, jo praktiski visas mājas, kuras tiek reklamētas kā ekomājas, tajās gandrīz visās ir plēve apakšā, visās ir kaut kāds vai nu putu vai kāds cits pildījums. Martins būvēja to māju diendienā, un viņš var pastāstīt, kādēļ ar dabīgiem materiāliem ir tik sarežģīti strādāt, bet es vēl ātri izstāstīšu par to vizuālo, lai uzburtu ideju, kā tā izskatās. Māja ir četrus ar pusi metrus augsta, tai ir lauzts niedru jumts un tradicionālais dēļu apšuvums, kur ir platais dēlis un pa vidu iet šaurie dēļi. Mājai ir lieli sīkrūtu logi, priekšā ir maza terasīte, un tas viss izskatās kā pasakā, jo māja ir uz kājām, uz pāļiem, pusmetru no zemes. Dabīgie materiāli ir atslēgas vārds šajā mājā.
Martins: Paula iesāka runāt par pamatiem, kas ir ārkārtīgi svarīgi, jo viss taču sākas ar pamatiem. Sākot būvēt, mēs bijām paredzējuši vietu vēl tuvāk mežā, jo tagad esam tieši Papes dabas parkā un patiesībā atrodamies ļoti, ļoti tuvu purvam. Mūsu augsne ir purvaina. Tas nozīmē to, ka, iebraucot traktoram, varēja novērot, ka zeme paceļas traktora augstumā blakus, jo zeme tiešām nav cieta. Mēs sākām meklēt risinājumus. Iepriekš mums bija ideja, – lai būtu kaut kāds otrreizējs pielietojums gumijas riepām, būvēt māju uz riepām, uz mašīnu riepām, kas piepildītas ar jūras smiltīm, lai nenosēstos. Tad mēs sapratām, ka tas varētu būt pārāk riskanti. Apskatot vietējās mājas, daži jau šādu piegājienu bija izmantojuši – skrūvpāļus, kas tiek skrūvēti zemē, līdz tie atduras. Ja nemaldos, mums tie bija aptuveni četri metri zemē, un mēs principā visu to laiku no marta līdz aprīlim gaidījām, kad tos pamatus uzliks. Tad sākām būvēt, uzlikām pamatus, koka rāmīti. Ļoti svarīga lieta ir arī siltinājums. Siltinājums mums bija tiešām eksperiments. Ideja bija, protams, nosiltināt māju, bet izmantot dabīgo materiālu – kaļķi. Veidot kaut ko līdzīgu kaņepju betonam, bet tradicionāli tai vietai mēs sašķeldojām niedres, kas tika maisītas cauri kaļķim, ar ūdeni, izveidojot šo niedru-kaļķa betonu. Mēs testējām, mēs taisījām veidnes. No sākuma, protams, uzreiz mājā neliekot to iekšā, bet vienkārši paskatoties, kā tas viss izskatās. Vai žūst vai ne. Beigās mēs nolēmām, ka mēs to darīsim, ka gribam naturālo māju.
Darbs bija arī ļoti traumatisks, jo kaļķim ir šī īpašība, ka tu vari apdedzināt rokas.
Tur notiek dažādas reakcijas, kad piekļūst mitrums, tad ir sausums, un rokas sāk degt un apsvilst. Es arī pats pieredzēju to, kā tas ir, kad rokas var apdegt, bet kaut kā mēs to panācām. Mēs nosiltinājām gan jumtu, gan visu māju. Tā ka zem koka māja ir no betona. Un iekšējā sienu apdare bija arī no māla. Es nepieminēju, bet kaļķa labā īpašība ir tāda, ka tas regulē gaisa mitrumu. Tam pa virsu nāca māla kārta, kuram arī ir līdzīgas īpašības – turēt gaisu un kontrolēt mitrumu telpā.
Kur un kā jums dzima pati ideja, ka jums pašiem vajag uzbūvēt māju diezgan tālu no Rīgas un uz to pārvākties?
Paula: Es pat varu hronoloģiski nosaukt punktu, kad tas bija. Mēs uztaisījām sev Ķengaraga dzīvokli fantastiskā vietā, mums pa logu bija redzams dīķis, blakus bija Daugava, pa nakti kurkstēja vardes. Mums šķita, ka foršākā vietā nevar dzīvot. Bet tad vienā brīdī mēs atradām "Youtube" kanālu "Living big in tiny house". Vakaros vienkārši sākām to skatīties un viens otram skaļi teicām, ka mums arī kaut kad vajag to māju uzcelt. Kā jau dizainere, es uz šīm mājām [video] visu laiku skatījos, ne tikai apbrīnojot, cik forši, bet es piefiksēju, kādi ir to izkārtojumi, kā ļoti optimāli tiek izmantota telpa. Šīs mājas bija ļoti ģeniālas ar to, ka tu 25 kvadrātmetros spēj ielikt, ko citi nevar normālās mājās. Man tas kā dizainerei šķita ģeniāli, kā cilvēki spēj izdomāt un pielāgot savam dzīves stilam savu telpu ar ļoti minimālu kvadrātmetrāžu. Es biju saglabājusi kādus piecus, septiņus video, par kuriem man šķita, ka, ja es būvētu māju, tāds izkārtojums būtu visforšākais. Un tad vienu dienu es mācījos lekcijām, un man zvanīja Martins.
Martins: Principā lēmums bija ļoti spontāns, nemelošu. Tas bija tiešām spontāni. Tas bija pirmais Covid-19 vilnis. Mēs jau bijām ieskrējušies, es tajā laikā strādāju reklāmas aģentūrā, Paula piestrādāja šur tur un fokusējās uz skolu. Kaut kā pamazām tam Covid-19 blakus esot, mēs dzīvojām pa māju, un es atceros, ka gāju ārā trenēties. Es sapratu, ka ir forši, ka pie dabas ir forši būt. Mēs sapratām, ka attālināti var strādāt, ka mēs paši varam saplānot savu rutīnu. Protams, blakus tam visam notika šī sapņošana. Principā pirms zvana Paulai man bija zvans tētim, kura laikā tapa ideja, [viņš teica] ka "varbūt jūs gribat šeit uzcelt māju, jo mums mantojumā no vecvecmāmiņas ir palikusi zeme". Sākumā es nemaz nesāku tik padziļinātas sarunas, bet mana atbilde bija, – ja Paula teiks jā, tad darām. Tas tik īsi arī bija. Sākumā gan piezvanīju Paulai, jo neticēju, ka mēs tik pēkšņi varētu 300 kilometrus no Rīgas pārvākties un celt māju. Es uzdevu jautājumu Paulai. Nezinu, vai viņa to neuztvēra nopietni vai kā, bet viņa teica: "Jā, kāpēc ne?" Tas mani nedaudz nošokēja, bet sāku ar tēti runāt, ka esam gatavi to darīt. Tik vienkārši tas arī notika. Tad sarunas turpinājās ar omi, kas ir vecvecmāmiņas meita, par to, ka šo zemi nevajag pārdot, bet pašiem vajag apstrādāt, uzturēt un veidot kaut ko foršu.
Paula: Un tad, kad Martins man pateica, ka zaļā gaisma ir gan no zemes īpašnieces, gan no palīga un mentora, viņa tēva,
es māju uzzīmēju vienas dienas laikā. Un māju uzzīmēju līdz pēdējam centimetram.
Es tik ļoti daudz biju redzējusi šos izkārtojumus, ka es vienkārši ilustratorā pa centimetriem pēc izmēriem to varēju izplānot. Savu plānu parādīju Martina tētim un tālāk jau Gatim, kurš to tālāk palīdzēja realizēt. Viņi saprata manu ideju, viņiem viss bija skaidrs. Burtiski tad, kad es nosūtīju savu plānu, tika pasūtīti arī pirmie būvmateriāli. Vispār nebija nekāda noilguma vai "varbūt vēl padomājam". Kā tika saņemts jāvārds no visām pusēm, visi sāka pie tā darbu. Tas bija maģiski.
Mēs šo māju uzbūvējām četros mēnešos, pamati tika ielikti aprīļa beigās, un augusta otrajā nedēļā mēs ievācāmies.
Tā ka tas bija superoperatīvi. Plānus es uzzīmēju februārī, uz turieni dzīvot Martins aizbrauca jau martā, es pievienojos viņam maijā. Tas bija superātri. Interesanta piezīme par visu šo ir, ka mēs speciāli sevi padarījām par bezpajumtniekiem, jo mēs izlikām paši sevi no sev piederošā dzīvokļa un pateicām manai māsai, lai viņa pārvācas uz turieni, lai mūsu pārvietošanās process būtu intensīvāks. Trīs mēnešus mēs nodzīvojām treilerī, bet nevis tādā lielajā treilerī, bet tādā, kuru var pielikt pie vieglās automašīnas. Sanāk trīs kvadrātmetros dzīvojām mēs divi ar diviem kaķiem. Tas bija izaicinājums, bet katru vakaru, kad Martins nāca no būvlaukuma, tas, ko mēs viens otrām teicām, bija, ka tūlīt, tūlīt mēs ievāksimies paši savā mājā, mums vēl tikai drusciņ šajos trijos kvadrātmetros ir jāpadzīvo. Un šo faktu mēs vispār sākam aptvert tikai pēdējā laikā. Mēs vēl regulāri paskatāmies viens otram acīs, it kā jautājot: "Ko? Mēs esam uzbūvējuši māju? Mēs šeit dzīvojam?" Tās sajūtas vispār nav salīdzināmas. Varbūt tas ir tā, jo mēs no A līdz Z bijām darītāji, mēs jūtam to māju.
Martins: Es piekrītu visam, ko Paula teica. Gribu vēl tikai piebilst, ka tiešām viss ir iespējams, ja tiešām ļoti to gribas un tajā ieliek darbu. Mums abiem paralēli mājas būvniecībai bija augstskola un darbs, režīms bija ļoti intensīvs. Es atceros, ka mēs dzīvojām tajā treilerītī, un citreiz tas viss spieda nost, bija dažādi mentālie pārbaudījumi, bet mēs kaut kā veiksmīgi tikām tiem pāri. Es teiktu, ka lielu lomu nospēlēja tas, ka mēs bijām pie dabas, ka bija svaigais gaiss no jūras, ka bija vējš un mazie prieki, parādoties savvaļas dzīvniekiem ik pa laikam.
