Kāpēc aizvien ir tik grūti apkarot vēzi. Saruna ar ķīmiķi Ivaru Kalviņu

ĪSUMĀ:

Ivars Kalviņš ir viens no mildronāta izgudrotājiem, ķīmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bijušais Organiskās sintēzes institūta direktors, vairāk nekā 500 zinātnisko rakstu un vairāk nekā 500 patentu un patentu pieteikumu autors.

Viņa mūža darbs zinātnē ir jaunu zāļu radīšana, īpaši tādu, kas var apturēt vēža postu cilvēka organismā. Ja min ķīmisko savienojumu trimetilhidrazīnija propionāta dihidrāts, tas reti kādam kaut ko izteiks, bet, ja nosauc šī savienojuma aktīvo vielu meldonijs jeb mildronāts, nereti pirmā asociācija ir ar Ivara Kalviņa vārdu.

Arnis Krauze: Lai arī jūs esat vairāk nekā 500 zinātnisko publikāciju autors, pirmā publikācija ar jūsu vārdu ir fiksēta 1963. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne", kad Ivaram Kalviņam ir 16 gadi un viņš ir Ogres 1. vidusskolas komjaunatnes organizācijas sekretārs. Raksts nav saistīts ar ķīmiju, bet par mūziku. Jūs pats nereti arī savā CV esat minējis, ka jūsu hobijs ir mūzika. Nošu atslēgas un ķīmijas formulas – vai tajās ir kaut kas kopīgs?

Ivars Kalviņš: Domāšanā, droši vien, jo mūzika māca cilvēkiem to, ko parasti ikdienā neapgūstam – dzīvot pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi un darboties ar visām maņām, un arī visiem roku pirkstiem. Pūtējiem vēl ar mēli, muti, elpu un tā tālāk. Tas māca koncentrēsanos, vispārināšanu un radošumu. Ķīmijā jau arī bez radošuma nekur.

Saprotu, ka jaunībā viena no jūsu iespējamām izvēlēm bija iet arī mūziķa ceļu? 

Jā, mūzika jau man patika ļoti, tikai talants nebija tādā mērā iedzimis un arī attīstīts, lai es varētu domāt, ka tajā nozarē es varētu būt izcilnieks.

Kas bija jūsu instruments? 

Sāku ar klarneti, pēc tam visi saksofoni. 

Ja tagad vajadzētu iepūst, vai varētu? 

Kādu laiciņu atpakaļ kundze man uzdāvināja saksofonu, tad sāku atcerēties jaunības blēņas. Bet nu dvēselei – jā, kāda improvizācija pašam sev, bet publiskai klausīšanai gan tas vairs nav domāts.

Labi, tad sāksim ar zinātni. Kas ir tie Latvijas zinātnē aktuālie notikumi, ko jūs gribētu pieminēt un izcelt? Pēdējais, ko es lasīju, bija stāsts par to, ka Latvijas zinātniekiem izdevies atklāt jaunu vielu grupu, kas novērš dažādu baktēriju spēju pretoties antibiotiku iedarbībai. Kas šis ir par atklājumu? 

Tas ir Organiskās sintēzes institūtā profesora Edgara Sūnas vadībā veikts pētījumu cikls – protams, kopā ar ārvalstu kolēģiem, jo testēšana pie mums nenotiek. Savienojumu testēšana uz aktivitāti – to mums kolēģi ārzemēs dara. Doma ir ļoti vienkārša – penicilīns arī sen jau būtu nogrimis nebūtībā, ja nebūtu atklāts, ka, globulīna skābi pievienojot klāt, var nobloķēt tos fermentus, kurus ražo baktērijas, lai iznīcinātu to iedarbību, ko izsauc penicilīns. Diemžēl pret daudzām antibiotikām baktērijas ir izstrādājušas aizsargmehānismus, kaut kādus fermentus, kas to molekulu sadala vai vēl kaut ko izdara. Tad ir jāmeklē, kā bloķēt tieši šo aizsardzības spēju, nevis domāt par to, ka mēs atradīsim jaunas antibiotikas. Jaunas antibiotikas atrod ļoti, ļoti reti. Tādas, kas nogalina, tādas varam atrast ātri, bet tādas, kas nogalina tikai baktērijas un nekaitē cilvēkam, ir pavisam citas klases uzdevums. 

Ko šis atklājums dos zinātnei, cilvēcei un sabiedrības veselībai? 

Domāju, ka farmaceitiskās firmas šo atradumu attīstīs tālāk, protams.

Nelaime ir tāda, ka publiskais sektors ir atstājis zāļu radīšanu diemžēl tikai un vienīgi komercsektoram, un jebkuras farmaceitiskās firmas īpašnieka sapnis ir nopelnīt pēc iespējas vairāk.

Ja izstrādā jaunas zāles, tad nav garantēts, ka galu galā būs komerciāla veiksme, bet, ja iegulda veco zāļu reklamēšanā, tad, protams, ar garantiju ir peļņa. Tāpēc daudzas farmaceitiskās firmas nemaz necenšas laist pie teikšanas jaunus atklājumus.

Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ zāļu retajām slimībām ir salīdzinoši maz? Jo tas ir bizness, un ja slimība ir reta, zāles maz kurš pirktu?

Tieši tāpēc arī nav zāļu retajām slimībām. Starp citu, praktiski jau nav zāļu arī tām slimībām, ar kurām pārsvarā slimo nabadzīgo zemju iedzīvotāji. 

Malārija? 

Jā, tieši tā. Vienu laiku arī tuberkuloze vairs te nebija sastopama, un īstu, labu prettuberkulozes līdzekļu, kas līdzētu arī šīsdienas celmiem, īstenībā nemaz nav, jo tas tika atstāts novārtā. 

Par kurām zinātnes nozarēm varam teikt – Latvija ir pasaules līmenī?

Latvijā mēs kā zinātnieki jau paši esam veikuši izpēti, kur būtu vērts ieguldīt. Ieguldīt ir vērts tur, kur jau ir kāda zinātniskā skola vai citi sasniegumi, un galvenais, – kur ir cilvēki, kas var radīt jaunus atklājumus. Ir skaidrs, ka mums vajadzētu attīstīt savu ekonomiku biomedicīnas jomā, kas ietver arī biotehnoloģijas, arī cietvielu fiziku, kas rada jaunus materiālus un citus interesantus produktus, piemēram, saules baterijas un termoregulējošos pārklājumus.

Jūsu minētajās jomās mūsu zinātnieki jau ir pasaules līmenī? 

Jā, tie, kas, piemēram, šogad saņems pērnā gada zinātnisko atklājumu balvas, – tie visi ir labā līmenī. Akadēmija vienmēr atlasa to labāko, kas ir Latvijas zinātnē. 

Ja runājam par jauno zinātnieku paaudzi, kuri ir tie vārdi, kas jums uzreiz nāk prātā? 

Mums ir vesela plejāde ļoti labu jauniešu gan ķīmijā, gan biomedicīnā, gan fizikā, gan inženierzinātnēs.

Es negribētu nevienu saukt vārdā, bet, ja jūs pasekosiet laureātu sarakstiem, tur ir vesels pulciņš jauno zinātnieku kopā ar vecākajiem kolēģiem. Tas ir ļoti būtiski, jo mums nevajadzētu domāt, ka jaunie zinātnieki ir tie, kas šobrīd virza zinātni, bet mums ir jāpalīdz viņiem par tādiem kļūt, kas nākotnē virzīs.

Kādēļ mūsdienu laikmetā, kad tik daudz ir atklāts un cilvēks tik daudz spēj, arvien ir slimības, pret kurām zāles nav izgudrotas?

Mēs jau līdz galam īstenībā neizprotam, kas ir cēlonis tai vai citai slimībai, jo cēlonis nemēdz būt viens. Kāds dominē, bet patiesībā to ir daudz. Ja runājam, piemēram, par audzēju, tā atbilde ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka tas ir sarežģītāk, nekā aizlidot uz Mēnesi. Apkarojot vēzi vai uzvarot kaut vai kādu indikāciju, – vai tas ir krūts vēzis vai prostatas vēzis, kas ir visplašāk izplatītie, – tā nelaime ir tā, ka katram tas ir individuāls, kaut to vienādi nosaucam. Otrkārt, tas mainās laika gaitā –  vēzis attīstoties maina to, kā funkcionē, kā aizstāvas pret imūnsistēmu un kas pie visa tā notiek. Tāpēc neder vienas un tās pašas zāles, kas ir pirmajai, otrai vai trešajai stadijai. Ņemot vērā, ka mērķu, kas var kalpot vēža apkarošanai, ir vismaz 10–20 tūkstoši un, otrkārt, to, ka tā ir ģenētiska rakstura saslimšana, jautājums ir ko darīt – izgriezt gēnus jeb aizvērt vārtus uz šiem gēniem, neļaut audzēja šūnai nolasīt informāciju brīdī, kad viņa dalās? Tas varbūt ir daudz perspektīvāk. Un ir vēl trakākas lietas. Pēdējās hipotēzes ir tādas, ka var izrādīties, ka vēzi izraisa olbaltumvielas. (..) Proti, nevis vīruss, ne baktērija, bet olbaltumviela. 

Ko tas nozīmē? 

Tas nozīmē, ka visas mūsu līdzšinējās pieejas var izrādīties cīnīšanās ar sekām, nevis ar cēloni.

Kāds ir jūsu kā zinātnieka pareģojums, teiksim, pēc gadiem 20? Kuras būs tās slimības, kuras šobrīd nevar izārstēt, bet pēc 20 gadiem jau ļaudis ar tām varēs cīnīties daudz sekmīgāk? 

Es domāju, ka diezgan daudzas tādas būs, jo šobrīd jau ļoti liela vērība tiek pievērsta lielajām molekulām, – tas ir tām, kuras ir milzīgi garas, lielas, kuras mēs agrāk vispār nevarējām iegūt, mēs varējām tikai skatīties, ka tādas mūsu organismā funkcionē. Šobrīd tās ar gēnu terapijām un ar tā saucamo rekombinanto proteīnu iegūšanas metodēm ir pieejamas un attīstās ļoti lielā ātrumā. Tikai pagaidām tās zāles ir pārāk dārgas, lai nopietni runātu, ka mēs varam palīdzēt. 

Un līdz ar to kuras ir tās slimības, kuras varētu ārstēt? 

Jebkuras. Katrai [molekulai] sava, bet kopumā tie mehānismi ir vienkārši.

Jūsu vārds ir cieši saistīts ar mildronātu, ap kuru pirms pāris gadiem bija milzīgs skandāls saistībā ar sportu un sporta medicīnu. Jūs tolaik intervēja visi, arī lielie starptautiskie mediji. Beigās pašam mildronātam tas tracis nāca par labu? 

Jā, ražotājam jau tas nesa tikai labumus, jo vienu brīdi to tirgoja gan pa labi, gan kreisi, gan internetā, un pat viltoja.

Bet mans aizvainojums bija tas, ka daudziem radās nepareizs priekšstats, ka mildronāts ir kaitīgs – tāpat kā dopingi, hormonu preparāti un citi.

Tādā veidā tiem, kas ārstējās ar to pie stenokardijas vai sirds mazspējas, sāka rasties pārdomas, vai viņiem nebūs arī tādas blaknes, kādas ir pēc dopinga. Īstenībā žurnālisti to nosauca par dopingu, bet tā ir viela, kas koriģē vielmaiņu, un to nedrīkst darīt sportists. Viss. Tas nav dopings, bet viela, kas palīdz pārvarēt kaitīgās pārslodžu sekas, koriģējot vielmaiņu tā, ka mazāk rodas pienskābe un muskuļi netiek bojāti. Jā, tas palīdz sportistiem, bet nepalielina rezultātus.

Vai tagad top vēl kaut kas efektīvāks par mildronātu?

Mēs Organiskās sintēzes institūtā mildronāta jaunās paaudzes molekulu atklājām, izpētījām, un mūsu valdības nepareizās politikas dēļ visas tiesības tika atdotas, atvainojos, bet par velti "Grindex". Viņi veica pirmās fāzes pētījumus, kas noslēdzās pozitīvi pēc septiņiem gadiem, un, protams, ka šobrīd vairs neturpina tālāku izstrādi, jo vēl nevarēs gūt pietiekoši daudz peļņas. Īstenībā tas preparāts pēc efektivitātes ir 40 reizes stiprāks nekā pats mildronāts. Pie viena tas būtu bijis lielisks līdzeklis miokarda infarkta slimnieku ārstēšanai.

Mildronātu var uzskatīt par vienu no jūsu zinātnieka dzīves augstākajiem punktiem? 

Radītājiem jau visi bērni ir mīļi, bet jāsaka tā, ka es personīgi mildronātā esmu ieguldījis visvairāk. Ja runā pasaules mērogā par kādām mūsu laboratorijā radītām zālēm, kurām arī esmu līdzautors, protams, belinostats (pazīstams arī ar nosaukumu "Beleodaq")  – tas ir pretvēža preparāts retai asins vēža formai. Tas ir viens no preparātiem, kuru šobrīd pārdod visā pasaulē.

Par mildronātu vēl runājot, vai pats arī lietojat savas zāles?

Lietoju, bet man tāpat kā visiem citiem tas ir jāpērk. Tas ir tā jocīgi. Ražotājiem laikam neienāk prātā, ka izstrādātājam arī ir sirds. Pirmais orgāns, kas cilvēkam sāk uzdot, tā tomēr ir sirds. Bet nu labi, kā ir, tā ir. Paldies Dievam, es to varu atļauties nopirkt. 

Savukārt, ja runājam par to, kas mūs satrauc un par ko mums sāp sirds tīri emocionāli, tas, protams, ir karš Ukrainā. Tūlīt jau būs apritējis gads. Cik daudz jūs sekojat līdzi pasaules notikumiem, cīņām Ukrainā? Kādas ir jūsu pārdomas par to visu? 

Es sekoju katru dienu. Tas ir gandrīz vai pirmais vienmēr, ko es paskatos, – kas ir noticis Ukrainā. Tur man ir arī nelaiķes sievas puses radi, draugi zinātnieki un ne tikai zinātnieki, ārsti un arī zāļu izplatītāji. Tā kā es arī no pirmavotiem dzirdu, kas un kā tur īsti notiek.

Tā ir šausmīga traģēdija, kuru var izraisīt viens cilvēks, kuram šajā nežēlīgajā karā ar putām uz lūpām, aizstāvot savas tiesības slepkavot, seko vesela tauta.

Un tas jau ir pavisam nopietni. Es neatceros uzvārdu tam vācu nacistu ģenerālim, kuram prasīja, – kā jums izdevās tik īsā laikā vācu nāciju padarīt par paklausīgu, fanātisku sekotāju Hitleram? Viņš teica – ļoti vienkārši, vajag tikai pateikt, ka mūsējos sit, ka mums uzbrūk. To pašu šobrīd dara Putins. 

Pirms nedēļas redzēju vienu bildi sociālajos tīklos, kurā tika modelēts, kā Putinam tajā vecumā, kāds viņam ir tagad, vajadzētu izskatīties. Mēs zinām, kā viņš tagad izskatās. Jums arī nešķiet, ka viņš kādus specmedikamentus lieto? 

Pēc ārējā izskata man kā medicīnas un ķīmijas profesoram jāsaka, ka viņš ir lietojis steroīdus. Respektīvi, ļoti spēcīgus pretiekaisuma līdzekļus, kas norāda, ka viņam ir nopietnas problēmas, – vai nu tas ir audzējs vai kaut kas ļoti slikts, kas jāārstē ar prednizolonu vai kādiem citiem šāda tipa preparātiem. 

To tā ar aci pilnīgi var redzēt? 

Jā. Pirmais ir, ka seja uzblīst un paliek plakana. Tad vēl ir vesela virkne [zāļu lietošanas blakusefektu]. To ar aci ļoti labi var redzēt. Tas, ka viņam ir problēmas ar pārvietošanos, ar trīci, nekoordinētas kustības, – tas arī viss ir [redzams]. 

Ļoti iespējams, ka viņa veselības stāvoklis ietekmē arī domāšanas veidu? 

Visticamāk, ka viņam ir vienalga. Viņam ir vienalga, vai to pasauli viņa rīcība iznīcinās vai ne. Manā uztverē – viņa mērķis ir kļūt par mūsdienu Pēteri Lielo, kas savulaik sūtīja savus karapulkus uz Rīgu, bet pa ceļam visus vīriešu kārtas latviešus izkāva. 

Paliksim pie zālēm, pie jūsu dzīves darba. Pret daudzām kaitēm ir zāles jālieto, bet kuru recepti jūs ieteiktu, kad ir grūti, kad nav spēka, kad nevar sagaidīt sauli un pavasari? Kādas aptiekā neiegūstamas zāles ieteiktu, lai skats uz dzīvi būtu daudz gaišāks?

Tas, ko es teikšu, nav zinātniski pamatots, bet es uzskatu, ka pasaule ir radīta, un es vēršos pie Radītāja. Tas man dod cerību, spēku, pārliecību, ka, ja tu darīsi labu, tad arī saņemsi labu – ko sēsi, to pļausi. Tā ir tā lieta – mēģiniet palīdzēt cits citam. Ko jūs esat vienam no maniem mazajiem darījuši, to jūs arī man esat darījuši.