Ko nozīmē – cīnīties un nepadoties? Kā uzvarēt pretinieku, ja viņš izmanto aizliegtas metodes? Kas dod ticību un pārliecību par uzvaru un taisnību? Šie jautājumi gadu garumā ir uzdoti mūsu izcilajiem sportistiem – skeletonistiem brāļiem Dukuriem un viņu tētim un trenerim Dainim Dukuram.
Ja domājam par karu Ukrainā, tad vārdi "cīnīties un nepadoties" ir ukraiņu vadmotīvs jau gada garumā. Arī viņi pieredz pretinieka negodīgās metodes, zemiskumu un pats galvenais – nežēlīgo agresiju. Mūsu skeletonisti bija pirmie, kuri 2016. gadā parādīja savu stingro mugurkaulu un paziņoja, ka pēc krievu dopinga skandāla uz Sočiem startēt nebrauks.
Arnis Krauze: Mēs tiekamies tieši gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kāds pirms gada 24. februāra rīts bija jums? Kas ir pirmais, kas tagad nāk atmiņā?
Dainis Dukurs: Mazliet tāds samulsums. Bija nojausma, ka varbūt notiks kaut kas līdzīgs kā 2014. gadā Doneckā un Krimā, bet ka tik skarbi sāksies... Kaut kā galvā gribējās iztēloties, ka tas paies garām un nesāksies karš. Mēs savulaik strādājām kopā ar ukraiņu sportistu, un dažas dienas pirms 24. februāra olimpiādes laikā Vlads Heraškevičs pēc finiša izvilka no kombinezona A4 formāta lapu, manuprāt, Ukrainas karoga krāsās, kur bija uzrakstīts "Ukrainai – karam nē". Viņi acīmredzot zināja vairāk, viņi nojauta, un es sapratu, ka pēc šīs darbības viņam bija pārmetumi no Starptautiskās Olimpiskās komitejas. Beigās viss viņam beidzās laimīgi, bet es tajā pašā dienā aizbraucu uz trasi, palūdzu Ukrainas karogu un pacēlu mastā. Un Ukrainas karogs plīvo mastā pie manas mājas Turaidā gadu. Pirmais karogs bija mazliet pabalējis, es aizbraucu, nopirku Rīgā jaunu karogu, nomainīju. Joprojām šis karogs plīvo pie manas mājas.
Kādas ir prognozes, cik ilgi tas vēl būs pie jūsu mājas? Kad tas būs ne tikai solidaritātes, bet arī uzvaras karogs?
Jā, tā situācija ir smaga un sarežģīta. Protams, gribētos, ka viss beidzas ātrāk, lai kaut vai šodien Krievija nāk pie saprāta, iziet no okupētajām teritorijām. (..) Ar cerībām jādzīvo, jādomā, ka varbūt tomēr kaut kas mainās uz labo pusi. Jo ātrāk šis beigtos, jo lielāka pasaules daļa būtu ieguvēji.
Pirms kara jums gan kā trenerim, gan Siguldas trases direktoram bija daudz kontaktu gan ar krieviem, gan ukraiņiem. Kādi ir šie kontakti tagad? Cik daudz jūs sazināties ar bijušajiem sportistiem vai kolēģiem treneriem?
Jā, man bija izveidojušās labas attiecības, jo, strādājot trasē, bija jāstrādā gan ar Krievijas izlases, gan reģionu sportistiem, un man arī pirms kara sākuma bija labas attiecības ar vienu treneri Pāvelu Kolojedovu, kas savulaik trenēja [Aleksandru] Zubkovu. Ļoti labas attiecības, mēs bijām draugi. Man bija ļoti labas attiecības arī ar Viktoru Kneibu, krievu kamaniņu braucēju un treneri, un patiesībā arī ar visiem tiem treneriem, ar kuriem mēs strādājām, jo tas bija tāds kopējs darbs. Viņi atbrauca uz Siguldu, viņi trenējās Siguldā, attiecības nebija sliktas. Tās pabojājās pēc Soču olimpiādes, kad piedzīvojām visus šos dopinga skandālus, kas patiesībā bija negodīga spēle. Attiecības pasliktinājās, bet es pratu atdalīt tos cilvēkus, kas nebija saistīti ar šo notikumu, ar šīm dopinga lietām. Šobrīd es uzrakstu vienu, otru atbildi šim trenerim Pāvelam Kolojedovam, kurš dzīvo Baikāla ezera krastā, jo viņš šad tad mani uzrunā, atsūta kādu bildi par mūsu, teiksim, kopā būšanu Siguldā. Viņš bija liels manu dēlu fans, un viņš labi zināja dēlu sasniegumus un rezultātus. Viņš vienmēr bija viens no pirmajiem, kurš apsveica. Mēs nerunājam par šo lietu, par Krieviju un karu. Tie ir tādi īsi kontakti. Patiesībā ar visiem pārējiem kontakti ir zuduši.
Jūs esat pasekojis, kā tie krievu sportisti un treneri, kurus pazināt trasē, ko viņi saka tagad, kā viņi rīkojas?
Es mēģināju pirmajos mēnešos – martā, aprīlī – ar viņiem runāt un mēģināju saprast, kāpēc tā, bet viņi tiešām bija, man liekas, tik spēcīgi nozombēti, ka viņi runāja par kaut kādiem ukraiņu nacionālistiem absolūtas muļķības, kaut gan patiesībā bija gudri cilvēki, ar kuriem varēja normāli runāt un sarunāties.
Par to es brīnos, jo viņi taču arī daudz pasaulē bijuši un redzējuši. Arī ar tiem pašiem ukraiņiem tik daudz kopā bijuši.
Jā, arī tad, kad viņi atbrauca uz Siguldu, es redzēju, ka ar viņiem vismaz līdz tiem 2014. gada notikumiem trasē komunicēja, sarunājās. Notika tāds neliels lūzums 2014. gadā, kad [Krievija] iegāja Donbasā un Krimas pussalā, bet pēc tam es redzēju, ka gadījās, ka viņi brauc vienā, teiksim, treniņu grupā vai Pasaules kausa sacensībās viņi ir ielozēti treniņos vienā grupā, un sportisti savā starpā sarunājās. Likās, ka gan viena, gan otra puse tik asi to neizjūt. Bet tagad, pēc 2022. gada februāra iebrukuma, tāpat atrodoties trasē, es redzu, ka jau ir liela plaisa starp šiem cilvēkiem. Tur pat ir treneri, kas noteikti PSRS laikā ir braukuši vienā komandā un pārstāvējuši tajā laikā PSRS izlasi. Bijuši ļoti tuvi, varbūt pat draugi, bet šobrīd tā plaisa ir liela.
Bet jūs esat mēģinājis domāt, kas notiek šo cilvēku galvās? Varbūt ir daļa, kas baidās, jo, ja pateiks kaut ko, zaudēs finansējumu vai vēl ko. No jums es sadzirdu, ka viena liela daļa tiešām tic vai ir noticējuši tam, ko Krievijas propaganda stāsta katru dienu.
Jā, es mēģināju runāt tajos pirmajos mēnešos, bet sapratu, ka tā saruna… Viņiem ir sava patiesība, ko viņiem ir tā propagandas mašīna iemasējusi, un viņi netiek no tā ārā. Man pat likās, ka tādi gudri cilvēki, kā jūs minējāt, kas ir braukuši pa pasauli, kas ir bijuši daudzās, daudzās valstīs, ka pat viņi ir… Tas pat nav patriotisms, tā propagandas mašīna viņus vienkārši ir sabraukusi, un viņi runā to, ko redz televizora ekrānā, viņu smadzenes ir atslēgtas. Vēlāk jau es sapratu, ka viņi arī baidās. Tad, kad [Krievijā] uz ielas sāka ņemt ciet cilvēkus, kas izrunāja vārdu "karš", ko viņu izpratnē drīkstēja dēvēt tikai par "speciālo militāro operāciju", sapratu, ka viņi baidās. Mēs pat šobrīd ar šo savu draugu vispār necilājam šo tematu, jo, pirmkārt, tur nekas labs nesanāks, viņš tāpat nesapratīs, un es esmu pieņēmis to. Un, otrkārt, es negribu viņu nostādīt tādā situācijā. Noteikti viņu drošībnieki zina. Viņam, starp citu, trīs meitas dzīvo ASV, viņam jau vislabāk vajadzētu zināt, kāda ir dzīve pasaulē. Es necenšos šo jautājumu cilāt ar viņu, un pārējie kontakti man ir pazuduši.
Krievu un baltkrievu sportisti šobrīd nevar piedalīties starptautiskajās sacensībās. Tagad gan ir mēģinājumi pa sētas durvīm viņus dabūt atpakaļ. 2016. gadā, kad jūs stingri paziņojāt, ka ar krievu sportistiem, par kuriem ir aizdomas par dopingu un negodīgu rīcību, jūs uz viena ledus nekāpsiet, nebija daudz cilvēku, kas jūs atbalstīja. Bija, bet nebija daudz – jūs faktiski bijāt pirmie, kas to piku meta un to lavīnu iekustināja. Vēl vairāk. Bija tāds biedrs, bijušais VDK darbinieks Juris Savickis, tolaik Tenisa savienības vadītājs, kurš tolaik ņirgājās par jums. Nebija arī tā, ka olimpiskā priekšniecība Juri Savicki apsauktu par šo. Jūs jūtat, ka mēģina tagad krievus un baltkrievus dabūt atpakaļ?
Latvija, ne tikai Latvija, arī Lietuva, Igaunija varētu būt tie, kas šo kustību pret piedalīšanos starptautiskajās sacensībās visvairāk atbalsta. Arī Polija. Man patika Latvijas Olimpiskās komitejas nostāja, tā bija momentāla, un arī ir viedoklis par to, ka nepiedalīties. Bet mani sarūgtina Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidenta Tomasa Baha kunga retorika. Tas, ko viņš mēģina pateikt, ka tiek diskriminēti Krievijas un Baltkrievijas sportisti un viņiem tiek pāri nodarīts. Tā nav pāri nodarīšana, ja tu netiec pielaists pie kādām sacensībām. Pāri nodarīšana ir tas, kas notika Bučā. Tas, kas notika Mariupolē. Tā ir pāri nodarīšana. Tās sagrautās mājas, nogalinātie cilvēki. Un karavīriem ir kaut kādi kodeksi, ir kaut kāda kārtība, kā karo, bet šāvieni pakausī cilvēkiem, kam ir sasietas rokas aiz muguras, – tas neliecina par godīgu karošanu. Šis karš 21. gadsimtā ir absolūta traģēdija.
Tie cilvēki, kas mēģina pateikt, ka sports nav politika, ka Krievijai un Baltkrievijai ir jāpiedalās, tie nav godīgi līdz galam.
Arī visa šī retorika mainījās, kad cilvēki, kas no sākuma bija vienaldzīgi, tie bija varbūt tādu valstu kā Vācija, Francija, Itālija vadītāji, kas mēģināja pateikt – nē, nav jau tik traki. Kad viņi aizbrauca uz vietas, ieraudzīja šīs briesmas, saprata, ka tas ir karš ar ļoti nežēlīgu agresiju un ļoti negodīgu rīcību.
Ja reiz pieminējām 2016. gadu un jūsu lēmumu boikotēt pasaules čempionātu Sočos, vēl pie šī notikuma paliekot, toreiz bija īpaši asa reakcija no Krievijas sporta funkcionāriem, tur pat Krievijas sporta ministrs reaģēja uz jūsu rīcību, arī Krievijas sportisti, skeletonisti. Mazs citāts no krievu skeletonista Sergeja Čudinova: "Lai nebrauc! Tātad latviešu pasaules čempionātā nebūs. Viņi vienkārši neprot zaudēt, bet viss pārējais ir atrunas. Īpaši, lai nu kurš, bet kaut ko tādu teikt Dukuram – viņš ar mums trenējās 15 gadus, mūs pazīst personīgi. Domāju, ka pie vainas ir aizvainojums." Tāda tolaik bija jūsu konkurentu reakcija.
Jā, jo mēs tiešām kopā sākām trenēties Siguldā un piedalījāmies arī viņu organizētajās sacensībās gan kā atklājēji, gan vienkārši mazliet kā kontroltreniņa, sparinga partneri. Bet tad, kad viņi uzbūvēja Soču trasi, tad jau viņi palika tādi īpaši vareni, jo beidzot viņiem bija sava trase. To es sapratu, tas bija absolūti normāli, bet tiešām, ja viņš runā par aizvainojumu, tad šī dopinga sāga, tas man bija briesmīgs aizvainojums, jo es ticēju, ka WADA [Pasaules antidopinga aģentūra] stāv pāri visam, ka visu spēj kontrolēt. Tad, kad parādījās šie ziņojumi, šis caurums starpsienā, pa kuru tika mainītas proves, godīgi sakot, es nespēju aizdomāties, ka tik tālu varētu rīkoties.
Bet tas tiešām bija reāls stāsts, ka bija kaut kādas spraugas izdomātas, pa kurām samainīt slepeni paraugus?
Jā, apaļš caurums sienā. Bija pat fotogrāfijas, un otrā pusē aiz šī cauruma sienā sēdēja [Krievijas] drošības dienesta darbinieki, kuriem bija uzdevums šīs proves mainīt. Tajā pusē, kurā atradās laboratorija, tur bija nolikts tāds skapītis priekšā caurumam, un nevienam jau prātā neienāca tāda doma. Viņi tam bija gatavojušies, viņi bija piestrādājuši, bija šīs tīrās proves. Un tas bija tāds riktīgs spļāviens sejā, tāda sulīga pļauka pa seju, jo nevarēja līdz tam aizdomāties. Mums bija jāaizpilda, kurā stundā, kurā vietā mēs būsim, lai šie dopinga provju ņēmēji mūs varētu atrast. Ja kādreiz sanāca tā, ka lidmašīna kavējās un tu nepaspēj izmainīt šo atrašanās vietu vai reiss tiek atcelts, tad saņēmām brīdinājumu. Un trīs šādi brīdinājumi nozīmē, ka esi diskvalificēts. Mani ļoti aizskāra tas, ka starptautiskā federācija pieņēma lēmumu rīkot tur čempionātu, tāpēc es sāku runāt, sāka runāt mani dēli. Pirmie amerikāņi atsaucās, bet Latvijā man nebija atbalsta, tā nebija pat savā [Bobsleja un skeletona] federācijā no prezidenta [Jāņa] Kola, ne no pārējiem darboņiem, ģenerālsekretāra [Zinta] Ekmaņa. Ekmanis kaut ko stāstīja, ka latviešiem labi slīd Sočos bobi, ka vajag uz turieni braukt.
Ar ko jūs skaidrojat to piesardzību toreiz?
Nē, nu atbilde bija vienkārša – mums labi slīd, nu, kas tur tas dopings. Varbūt kādu tas neskāra, varbūt kāds to uztvēra vienkāršāk.
Bet jūs to uztvērāt kā nozagtu zelta medaļu?
Nē, viņi bija stipri, viņi bija stipri savās mājās, man tas ir princips. Arī parastās dzīves situācijās, ja tevi aptur ceļu policists, kurš pats ir iedzēris un mēģina kaut ko izspiest… Tā vēl ir tāda maza situācija, bet olimpiskie forumi notiek ik pa četriem gadiem, tur ir daudz enerģijas, daudz līdzekļu, veselība atstāta gatavojoties – gribētos, ka tas forums ir godīga spēle. Tāpēc mēs sākām runāt. Es negribu teikt, ka tur medaļa tika nozagta. Varbūt viņiem pat nevajadzēja mainīt šīs proves, jo viņiem jau tā bija lielas priekšrocības. Ja mēs tur dabūjam kādus 20, 25 braucienus pirms olimpiādes, tad mājiniekiem trase ir atvērta varbūt 300 braucieniem, varbūt 500, un viņiem jau tā ir priekšrocības.
Bet man tā dopinga sāga... man tas ļoti nepatika, tāpēc es sāku runāt.
Sports un politika Krievijā, – cik jūs redzat, tur politika bieži vien ir svarīgāka pat par sporta sasniegumiem?
Es domāju, ka jā. Tās ir riktīgi sasaistītas un nešķiramas lietas, jo šī propagandas mašīna strādā pilnā jaudā. Es domāju, ka tā ir ne tikai Krievijā. Man liekas, ka arī Ķīna varētu būt mazliet kaut kas līdzīgs. Tās ir divas lielvalstis, kas ar kaut kādām komunisma iestrādnēm, ar to sapratni, ar politbirojiem un visām šīm lietām strādā. Viņiem ir svarīgi parādīt pasaulei, cik viņi ir vareni, ko viņi var, neskatoties uz to, kādā nabadzībā dzīvo tauta un ka varbūt 100 kilometru attālumā no šīs notikuma vietas ir galīgi smaga dzīve tiem, kas tur dzīvo. Tā ir tāda propagandas mašīna – parādīt, ka šī iekārta, ka šī valsts ir kaut kas vairāk, kas stāv pāri pārējām.
Vēl par karu Ukrainā. Lasīju jūsu izteikumus, ka, jūsuprāt, nav pareizi, ka mēs šobrīd ziedojam Ukrainai un tiešām ziedojam daudz, bet Ukrainas sportisti, kamēr notiek karš, slidinās pa ledus trasi. Jūsu doma ir, – ja reiz notiek karš, ierakumos jābūt visiem.
Jā, es tā esmu teicis, to es teicu pēc savām sajūtām. Ja manā zemē būtu kaut kas līdzīgs, es noteikti nebrauktu uz Pasaules kausa sacensībām. Esmu teicis, ka es pirmajā ierakumu līnijā nekas vairāk par lielgabalu gaļu nebūtu, bet pienest lādiņus vai kaut ko atvest, vai vismaz [var] strādāt pie tām mājām, kas tiek atjaunotas, pienest ķieģeļus un jaukt javu, to es noteikti varētu darīt. Man bija viena diskusija, kur man teica: "Jā, bet tāds kā [Oleksandrs] Usiks, bokseris, ka tāda personība, kurš uz dēļiem ir guldījis krievu bokserus" – šajā situācijā šāds cilvēks ir vēstnesis, kas aiznes un pasaka, ka mēs esam stipri, kurā varbūt ieklausās. Bet tas cilvēks, kas trešā līmeņa pasaules sacensībās brauc par 25. vietu, man rodas jautājums – es esmu ziedojis, bet šis cilvēks, lai gan netērē konkrēti manu ziedoto naudu, taču varētu dot savai valstij kādu pienesumu. Cik es esmu ievērojis un runājis ar treneriem un sportistiem, viņiem pašiem arī piezogas tas jautājums, bet kāpēc es esmu šeit? Viņš pat netiek kamerās iekšā, viņu neviens nesadzird. Jā, tas, ko Vlads Heraškevičs izdarīja, kad izvilka savu ziņojumu un nodeva to tālāk pasaulei, jā, šāds cilvēks ar to, ko viņš izdarīja, ir kaut kāds ziņnesis, kas nes šo ziņu, bet tie, kas ir patērētāji, kas izmanto momentu, es domāju, ka viņiem vajadzētu atgriezties [Ukrainā]. Es viņus nesūtu doties pirmajās [frontes] līnijās, man nav tiesību to darīt, bet strādāt savas valsts labā noteikti būtu viņu pienākums. Bet tas ir tikai subjektīvs mans viedoklis, es no sava skatpunkta mēģinu to pateikt.
Runājot par karu, to ir pieredzējis arī jūsu tēvs. Viņš bija leģionā, pēc tam piedzīvoja arī izsūtījumu. Cik daudz savās atmiņās par karu ar jums dalījās tēvs?
Jā, tad, kad es biju puika, man to bija grūti saprast. Es skatījos televizorā, es redzēju šīs Padomju Savienības filmas, kurās vienmēr stiprāki bija krievu karavīri, man bija ļoti grūti bērnībā saprast, ko saka tēvs, ko viņš ir pieredzējis. Tad viņš mani vienreiz aizveda uz Krieviju, kur viņš bija karojis, tādu vietu Opočku, mēs izstaigājām ierakumus. Tad es vairāk sapratu, ko nozīmē karš. Pieaugot es arvien vairāk un vairāk sapratu, ko viņš stāstīja bērnībā. Tad, kad es mācījos 9. klasē, krievu valodas skolotāja mani sauca par fašistu. Tikai tāpēc, ka mans tēvs bija leģionārs. Jā, es to visu lieliski zināju. Arī mana vecmamma, kas to visu bija piedzīvojusi un bija dzīva, man stāstīja. Viņai bija salīdzinājums par to, kā 1940. gadā ienāca sarkanie un kā 1941. gadā ienāca brūnie. Viņai bija lielisks salīdzinājums. Un es, protams, izdarīju arī savus secinājumus. Šobrīd, šajā situācijā, es apzinos, ka šīm sarunām man ar tēvu vajadzēja būt garākām, ka vajadzēja varbūt vairāk uzzināt par to, kā viņš karoja, kā viņam tajā laikā dzīve veidojās. Protams, es daudz zinu, karš ir tāda lieta, kuru negribētos nevienam novēlēt piedzīvot, un ar to, ko man ir stāstījuši vecāki un vecvecāki, es kaut kur iekšā ļoti pārdzīvoju šī brīža notikumus Ukrainā. Es lieliski apzinos, ka ukraiņi ir paņēmuši uz sevi milzīgu slogu, šo lielo, smago agresiju. Es pat pieļauju, ka mums ir paveicies, ka viņi spēj turēties jau gadu pretim, ka šim krievu agresoram nav iespējas atkārtot 1940. gadu Latvijā. Es arī, skatoties "Youtube" [video] un interesējoties par karu, esmu atradis, kā viņi lielās, cik ātri viņi varētu izveidot Suvalku koridoru, kā viņi varētu Gotlandē nobāzēties, ka viņi Latviju, Lietuvu un Igauniju pat sauc par neda-valstīm, par kaut ko neizdevušos. Tāpēc visu cieņu ukraiņiem un paldies viņiem. Es novēlu viņiem izturēt un uzvarēt, jo viņi pasargā mūs visus.
Krievu sportistus par dopingu sauca pie atbildības. Vai pienāks tā diena, kad Hāgā pie atbildības sauks arī Putinu?
Domāju, ka jā. Ja viņu nenovāks savējie, kas varbūt ir sapratuši, cik tālu ir aiziets un atpakaļceļa nav. Ir tāds teiciens, ka tas, kas iedzīts stūrī, paliek vēl niknāks un draudošāks, bet es ceru, ka [tiesa] būs, jo tie, kas 30. gadu beigās savos brūnajos trenčos Vācijā sāka staigāt, viņi jau arī nedomāja par Nirnbergu, viņi bija braši Minhenē un braši iesoļoja arī citās zemēs. Šie jau arī. Sākumā Krievija runāja par īsu karu, trijām dienām, kas tad tur ir, bet ukraiņi noturējās. Gribētos, ka viņi uzvar, un gribētos, ka šim karam ātrāk pienāk beigas.
