Lai nu kā, bet plašuma Zemgalē, tai skaitā Zaļenieku pagastā, kur atrodas viņiem piederošā Abgunstes muiža, patiešām netrūkst. Padomju gados nolaistā ēka ar 32 vēsturiskām telpām, ko Avotnieku pāris iegādājās izsolē, bez iespējas ielūkoties tās iekšienē, – te arī izaicinājums ar lielo burtu!
Mēs abi
LSM.lv interviju cikls "Mēs abi" dala veiksmīgas pāru kopā būšanas pieredzes. Tās varētu nosaukt arī par mīlestības formulām – zināšanas, kā mīlestības attiecības iznest cauri dzīves labirintiem.
Viņi paši muižu poētiski dēvē par gadu desmitiem slēptu dārgumu ar gadu simtiem seniem stāstiem un gadu tūkstošiem glabātu spēku. Radošajai izaicinājuma daļai Avotnieki kopā ar Rīgas kolēģiem devuši nosaukumu "Radošuma meka", kas ietver mākslas simpozijus, keramiķu, restauratoru un tekstilnieku aktivitātes darbnīcās, kas izveidotas muižas pagrabā, kā arī lielākajā keramikas ceplī Baltijā. Muiža ir arī kāzu un citu godu svinību vieta, un šis milzīgais, ļoti dažādo darbu, pienākumu, notikumu mutulis, kurā griežas cilvēki no dažādām Latvijas un pasaules malām, šķiet, skaisto Avotnieku pāri iegriezis kādā jaunā briedumā, ko viņi paši formulē kā spēju uz problēmām paskatīties ar citu mērogu.
Sākumā muiža nebija apdzīvojama, bet no 2017. gada viņi te mitinās arī paši: Asnāte, Jānis, viņu trīs meitiņas un dēls Artūrs, kuram ir nepilni septiņi mēneši un kurš intervijas laikā guļ, saldi aizmidzis savā gultiņā. Šoreiz esam nolēmuši parunāt ne tik daudz par muižu un par, Asnātes vārdiem, "lielajiem sapņiem, kam dzīvē vajag sekot", bet vairāk par viņiem pašiem – Asnāti un Jāni. Par satikšanos, par to, kas četru bērnu pārim no omulīga Rīgas centra dzīvoklīša liek mesties avantūrā glābt pagalam nolaistu muižu. Par to, kas ir aiz ārējā.
Asnāte: Satikāmies Rīgā, skolā. Mums bija kopīga draugu grupa, kopīgi pasākumi. Bet pa īstam saskatījāmies pirms 19 gadiem, liktenīgā kartupeļu talkā.
Jānis: Tā notika manas ģimenes lauku mājās. Uz talku biju uzaicinājis vienu džeku, kurš pirms 20 gadiem bija man ļoti labs draugs. Bet nu jau 19 gadus es viņam laikam esmu... ienaidnieks. Cienot viņu, es, visticamāk, negribētu, lai viņš šo lasa. Jo toreiz kartupeļu talkā es iepazinos ar savu sievu, kas bija viņa draudzene. Asnāte man toreiz ļoti iepatikās, pamanīju, ka būs laba saimniece. Viņa bija smukā rīdziniece, bet tai pašā laikā metās iekšā darbos un neuztraucās par to, ka būs apavi netīri vai džinsu ceļgali. Īsta, dabiska, nesamākslota. Iepatikās! Bet tas bija tikai sākums, kad iepatikās. Tālāk viss tikai pieauga un vēlās kā sniega bumba, līdz pat šai dienai.
Dace Leimane: Bet jūs arī esat rīdzinieks?
Jānis: Jā, absolūts rīdzinieks. Mācījāmies vienā skolā, es biju trīs klases augstāk, mūsu klases džeki mēdza skatīties uz jaunākām meitenēm (smejas). Kas attiecas uz kartupeļu talku, tā bija obligāts pienākums vasarā, laukos pie vecāsmammas. Un parasti jau tas bija ģimenes pasākums, bet man likās forši ieaicināt līdzi draugus. Un vēl labāk, ja draugam meitene, lieliski, nekādu tādu nodomu! Bija vislabākie nodomi no manas puses.
Asnāte: Kosmoss nojauš par taviem nodomiem. Un varbūt, ka labākās lietas notiek bez plāna. Tāpat kā mums muižā. Bez kaut kādiem piecgades apgrozījuma mērķiem. Bet ar paļaušanos.
Un to par sevi saka bijusī teicamniece un perfekcioniste? Tā jūs pati sevi esat raksturojusi savos agrās jaunības gados, vai ne?
Asnāte: Jā, bija jāiziet arī tam posmam cauri. Lai saprastu, ka labāk ir bez plāna. Jo tad ir tie negaidītie pārsteiguma momenti.
Jānis: Ha, ha! Mums te ir absolūts plāns!
Asnāte: Nu, protams, mēs nevaram apsolīt uzrīkot kāzas un pēc tam nedot ziņu. Klienti veido ikdienas grafiku. Bet to lielo... to, ko bieži mums viesi jautā, redzot, ko esam sasnieguši piecu gadu laikā, tad tā atbilde ir: nav jēgas plānot.
Jānis: Katrā gadījumā, emocionālā plāksnē ir jāļaujas, kopā būšanu – to nevar ieplānot. Bet tehniski plānot – tas ir okei.
Bet vai nav brīnišķīgi, ka tev ir otrs cilvēks, kam saskan šajās vārdos grūti formulējamajās lietās? Vai tas nav ļoti laimīgs gadījums?
Jānis: Tas noteikti ir absolūti laimīgs gadījums. Saprotams, mēs jau arī, mēs tikai mācāmies ļauties, mums tas vēl nesanāk pilnībā. Bet laimīgs ļoti, ļoti, jā.
Jā, kaut vai, piemēram, lēmums par muižas iegādi, vai ne? Iegādāties īpašumu, kurā jūs pat nevarējāt ieiet iekšā!? Es domāju, ka lielā vairumā gadījumu viens no pāra racionāli pateiktu: nē! Bet jums abiem, veicot šo izaicinošo darījumu, sirdī bija sajūta, ka būs labi, – vai tā?
Jānis: Jā. Un tas, ka mēs spējām tik lielā problēmā iemesties, tas nenozīmē neko citu kā to, ka mēs esam abi tādi satikušies, kas spētu tajā riskā doties. Izaicinājuma ziņā tas būtu līdzīgi kā pārcelties uz dzīvi Āfrikā. Bet manam aicinājumam doties uz Vjetnamu un dzīvot meža būdā Asnāte ir teikusi nē. Es jau gan arī mānos reizēm (smejas), gribas pārbaudīt, cik tālu otrs cilvēks gatavs... izkāpt? Upurēt? Nē, slikti vārdi. Cik tālu otrs ir gatavs drošību likt augstāk par mums pašiem, diviem cilvēkiem. Kaut kādā mērā to vienmēr gribas izaicināt... arī šodien. Vēl joprojām gribas pakāpt ārā arī no jaunās komforta zonas. Lai atgādinātu sev, ka būtiskākais esam mēs. Lai vai kur. Bet mēs. Kaut vai zem tilta kartona kastē.
Asnāte: Man atkal liekas, ka stāsts par to, ka pastāv tāds supersaskanīgs pāris, kas saka, ka ar tevi kopā jebkur... Un – tagad metamies džungļos vai citur... hmmm... – arī tur varētu būt mazliet melošana sev. Man liekas, ka viss saslēdzas tajā brīdī, kad pieslēdzas liktenis. Kad atrodas tas, kam tu esi patiešām lemts. Nevis tikai vienkārši kopā un tāpēc, ka saskan, un tāpēc, ka viens otru var pavilkt, bet tāpēc, ka mums bija te jābūt! Jā, mēs nevaram viens otram īsti pamatot, kas tā bija par sajūtu, kad izšķīrāmies par muižu... Tu redzi, ka arī otrā ir šaubas, bet arī dzirksts uz kaut kādu mazo nedarbu, uz avantūru, neskatoties uz to, ka tajā brīdī mums jau bija trīs bērni, kas taču ir emocionāla un finansiāla atbildība. Bet tā kopējā sajūta: nu, pamēģinām ielauzties tur! Vai – mēģinām piešaut uguni tam! Tāpēc, ka tā ir kaut kāda mūsu aicinājuma lieta un vieta. Bet braukt dzīvot džungļos? Nē, nejūtu aicinājumu. Labāk šajā zemē!
Jānis: Džungļu tēma jau mums bija tikai piecas sekundes no mūža. Mēs pārāk daudz uzmanības veltām tai šajā sarunā.
Jā, es saprotu. Es pieļauju, ka jūsos ir kaut kas ļoti drosmīgs, neatkarīgs, nestereotipisks... Varbūt mēs varam atgriezties intervijā vietā, kur jūs, Jāni, teicāt: "Man iepatikās Asnāte. Un tālāk viss kā sniega bumba vēlās un tikai pieauga." Kas īsti notika?
Jānis: Nu jā, 19 gadu mīlas stāsts. Ziniet, šis ir superīgākais gads, labākais no visiem, kad nemaz negribas izkāpt no komforta zonas un pārbaudīt, vai var vēl spēcīgāk un kaislīgāk. Mums ir mazulis, septiņus mēnešus vecs, šī gada raža. Droši vien, ka tas arī. Pie kam – puisis. Mums ir trīs meitas un tagad dēls.
Asnāte: Tas liek paskatīties arī uz tām ārējām lietām citādāk. Uz to, ko mēs ekskursijās vienmēr esam stāstījuši, ka nav nekas neiespējams un ka vajag sapņot drošus sapņus... It kā jau mēs sen esam vecāki un zinām, ko nozīmē bērni.
Bet, šķiet, ka mazais Artūrs nāca, lai mums pa īstam parādītu: paskatieties uz to, ko jūs esat sasnieguši, no malas un apstājieties, pabaudiet to kopā ar mani un ar pārējām māsām, izšķirojot prioritātes, nesamazinot apjomus!
Starp citu, šis gads ir arī kreizī apjomu ziņā – un šonedēļ, noslēdzot sezonu, ir grandioza sajūta. Bet, runājot par nogurumu: mēs esam daudz mazāk saguruši nekā pēc pirmās sezonas, kurās mums bija trīs kāzas, kur bija viss kaut kas sasolīts, kas, protams, bija jāizdara. Un tas ir tāpēc, ka ir mainījusies mūsu attieksme. Mums ir nevis vienaldzīgāka attieksme, bet lietas ir atstrādātas, komanda ir augusi, un tu pats nepārdzīvo tik daudz par sīkumiem, necepies, jo saproti, ka dzīvē ir kaut kas svarīgāks.
Jānis: Bet, atgriežoties pie jautājuma, kas notika pirms 19 gadiem mūsu dzīvē. Mēs bijām toreiz maziņi, stipri jauni. Nav tā, ka es ļoti ticu liktenim, ka man tieši Asnāte bija jāsatiek, bet, ja es esmu viņu saticis, tad tas ir kaut kas svēts un sargājams. Mana audzināšana bija tāda, kas liek absolūti cienīt sievieti kā būtni. Un, ja reiz tā ir mana sieviete, tad esmu bijis ļoti uzmanīgs un bailīgs pazaudēt. Un vienlaikus – viņu alkstošs, cienošs un mīlošs. Cauri šim laikam es neesmu pazaudējis vēlmi iekārot un iekarot sievu, nu jau ar četriem bērniem un šo trako pasākumu būšanu, kas mums ir. Manai sievai allaž bijis ļoti blīvs grafiks: bija jāmācās vienreiz, tad vēl vienu reizi, tad ļoti daudz darbu, un tad, tajā visā skrienot prom no grafikiem, no rutīnām, ar vēlmi būt diviem kopā (protams, ar bērniņiem) esam aizmukuši... nekur tālu, tepat muižas graustā, kas vairs nav grausts. Esam apauguši, un ļoti labi, ka tā, ar daudz, daudz foršiem cilvēkiem: palīgiem un viesiem.
Bet tā jūsu izvēle tomēr apgāž nodrillēto modernās labklājības modeli, kurā vajag apprecēties, iegūt konkurētspējīgu izglītību, tad māju un mašīnu, plānot bērnus, tad ārzemju ceļojumus un tad – tālāk nezināt, ko darīt. Jūs tomēr izvēlējāties graustu?
Asnāte: Jā. Mēs abi studējām, paralēli strādājām no pirmā kursa. Paskatījāmies, kā mums kopā sanāk bērni (smejas) – piedzima pirmā meita. Mēs apprecējāmies tad, kad viņai bija gads un trīs mēneši.
Un cik bija jums pašiem?
Jānis: Man bija 26, Asnātei – 24. Ne tik maz.
Jūs, Asnāte, strādājāt sabiedrisko attiecību jomā, ja?
Asnāte: Sabiedriskās attiecības ir izstudētas, bet es strādāju ar pasākumu organizēšanu un projektu rakstīšanu – gan sabiedriskā labuma, gan investīciju, gan kultūras. Projektus rakstījām gan citiem, gan paši sev, un tos arī īstenojām. Piemēram, dažādas apmācības bērniem un pusaudžiem vai, piemēram, keramikas mākslas simpoziji vasarās un daudz kas cits.
Un Jānis?
Jānis: Es jau padsmit gadus esmu metālapstrādes uzņēmumā ārējās komunikācijas cilvēks, plus iepirkumi, plus pārdošana. Respektīvi, tas cilvēks, kas runā angliski un pārstāv uzņēmumu. Un vēl – jau no Rīgas laika mums abiem paticis nodarboties ar mazu, problemātisku nekustamo īpašumu attīstīšanu. Kā paši mācējām, tā arī darījām: no graustiņa par pērlīti.
Asnāte: Jā, tā bija tāda iesildīšanās.
Jānis: Mums piepalīdzēja draugi un ģimene, bet mēs paši arī vilkām vecās džinsas, skrāpējām sienas… tādus trīs mazus dzīvoklīšus mēs uztaisījām.
Tas kaldināja drosmi lielajai muižai, vai ne?
Jānis: Jā, tur arī bija tā izsoļu pieredze. Jo tie Rīgas dzīvoklīši, tāpat kā muiža, tika iegādāti izsolēs.
Šķiet, ka jūs abi esat meistari ar zelta rokām un galvām. Vai darbus nedalāt arī sadzīvē?
Asnāte: Laikam nedalām. Tas tāpat kā ar bērniem. Viens iet vadīt ekskursiju, otrs paliek mājā, jo mums šobrīd beidzot muižā ir arī savs privātistabu gals. Bet, ja par mājas darbiem, tad, piemēram, ēst gatavošana labāk patīk Jānim, es to daru tāpēc, ka jādara. Par muižu runājot, attīstības lietas ir vairāk uz Jāni. Darbs ar klientiem – tas man.
Jānis: Ja ir jānes akmeņi, tad to daru es. Ja jāliek puķes vāzē, tad Asnāte (smejas). Ja jutīšu, ka visi akmeņi aiznesti, es pieteikšos arī tās puķes salikt, lai ir ātrāk. Vai es lūgšu Asnātei akmeņus nest? Lai mums ātrāk dienas darbi beigtos? Nē, to es tomēr nedarītu.
Kas jūs veido tādu motivētu, tik atbalstošu? Un kas jūs veido par tādiem komandas cilvēkiem?
Jānis: Es domāju, ka džeks var būt arī slinks, dzīvot istabā ar nemazgātiem traukiem, ēst pelmeņus, neiet armijā vai nesportot, bet tad, kad viņš kartupeļu talkā ierauga to dāmu… (smiekli)
Jānis: Jā. Un ierauga ne tikai miesu, bet arī būtību. Es, protams, tikai par sevi varu teikt. Tas manī ir radījis motivāciju un vēlmi attīstīties gan pašam, gan arī Asnātes dēļ. Man visu laiku ir tāds iekšējs uzdevums, jo es zinu, ka mēs kopā augam. Un, ja viņa augs un es neturēšu līdzi, tad es palaidīšu. Savukārt, ja es savā iedomībā, egoismā gribēšu pa priekšu skriet, tad arī es zaudēšu. Tāpēc mums visu laiku jābūt rokās, vienā līmenī, pa vienam pakāpienam. Gribas jau gan skriet pa priekšu, iztīrīt celiņu, un arī aizmugurē visu savākt. Bet svarīgi: ja viens otram iedod to dzirksteli, tad neviens nedrīkst paiet centimetru uz priekšu, kamēr arī tas otrs nav izaudzis tik tālu. Tā man šķiet.
Asnāte: Tāpēc sievietei ir tik ļoti atbildīga loma. Un nevis kā nasta, kas jāvelk cauri dzīvei, bet loma kā sievai, kā mātei. Kā mātei – izaudzināt vīrieti, kas respektē un mīl sievieti, un par to paldies Jāņa mammai.
Un tagad dēls ir arī man pašai. Vēl maziņš, bet es saprotu, cik ļoti svarīgi ir nodot mīlestību.
Jo kādā gan nemīlestībā ir jāizaug, lai tādus šausmu darbus darītu, kā tagad Ukrainā? Tāpēc sievas loma ir iedvesmot vīru un tad tikt pašai celtai debesīs, sinerģijā radīt drošu, mīlestības piepildītu vidi.
Bet krīzes jau nāk jebkurā gadījumā, vai ne?
Asnāte: Jā, protams. Es esmu ļoti mainījusies attiecību laikā, esmu pat savulaik bijusi tāda drāmas karaliene. Bet Jānis ar to savu rāmumu un diplomātiju, un dažreiz varbūt ar manu asumu ignorēšanu vai neatbildēšanu ir to manu vētru kaut kā nomierinājis. Un tad nāca muiža, kas ir vēl daudz lielāks pārbaudījums nekā visi bērni kopā. Arī tāpēc, ka ļoti viegli ir šādā vidē pazaudēties, iemetoties darbos. Un pirms gadiem diviem, trijiem man bija izteikti tieši tā: tu sajūti, ka viss notiek un ķer no tā kaifu. Un gribi vēl un vēl, un vēl, kaut entās naktis jau ir negulēts. Ir izdarīts un izdekorēts vēl vairāk un labāk, nekā apsolīts. Un tad tu saproti, ka vairs nedzirdi otru cilvēku, kas tur pāri, otrajā upes pusē, sauc un māj. Viņš tā kā arī ir te. Nav taču tikai viesi, kas atbrauc. Jā… Tādi izaicinājumi ir bijuši. Bet, nu, ja mēs te šodien sēžam, tad laikam sadzirdēju to, kas sauc mani tur, upes otrajā pusē.
Jānis: Jā, visiem ir šie divi modeļi – mēs kopā vai mēs katrs atsevišķi. Un es sev bieži uzdodu jautājumu, vai es kā indivīds sev esmu svarīgs, vai arī mēs abi kopā? Un nespēju atdalīt. Man liekas, ja man nebūtu Asnātes, es nebūtu es pats… Esmu arī iepazinis Asnāti tik ļoti, ka zinu, kas viņai nepatīk. Un negribas pat uz mirkli sāpināt vai aizskart. Protams, sanāk.
Bet par to, ko Asnāte runāja, ka tu esi aizņemts ar sevi tik ļoti, ka nedzirdi otru? Tas ir tad, kad otrs aizskrien tālāk par to līniju, kur mēs abi ejam kopā, rokās. Tad es atkal ieslēdzu sevī to šaubu, ka varbūt tomēr svarīgāks ir tas indivīds, savs es, nevis mēs kopā. Un es esmu gatavs pagaidīt tajā otrajā upes pusē, pavērot, kur tā upe plūst, un pieņemt – jā, laikam tagad būs šitā. Tas nozīmē būt gatavam arī šķirties, ļaut iet, bet ar labu šķirties. Izrunāties, saprast, kas ir svarīgi šajā dzīvē, un, ja šie jaunie noteikumi ir svarīgāki, tad tas ir jāpieņem. Kamēr es vēl šaubos un kaut ko vērtēju, beigās… mēs tomēr satiekamies. Protams, 19 gadu laikā man bieži bija tādas pārdomas – kas svarīgāks – es vai mēs? Jo senāk atpakaļ, jo biežāk. Tieši tāpēc man šis gads patīk vislabāk, jo esam mēs abi.
Asnāte: Un fanātiskā Asnāte arī sāk rimties, sāk iet kopsolī ar to, ka ļoti daudz jau ir izdarīts. Mēs varam sākt baudīt augļus, mēs neesam tajā iespringumā, ka tu kādam esi apsolījis, bet tas vēl nav ne tuvu izdarīts. Šis stress mums visus piecus gadus ir licis skriet, sevi nežēlojot. Tas, protams, arī gandarī tavu pašvērtējumu, un ārišķīgi liekas, ka tu dari cilvēkiem, viesiem, lai viss būtu pabeigts un skaists, bet patiesībā tu dari to savam ego. Tas ir atkal mans sākumā pieminētais teicamnieces sindroms. Mazais Artūrs man bija vislielākais skolotājs, kas man lika sazemēties uz pozitīvo, es nomierinājos. To fanātismu esmu ievirzījusi citur – nevis izdarot neizdarāmo, bet nododot mūsu stāstu, tādā veidā iedvesmojot citus.
Jānis: Jā, nevar noliegt, Asnātes fanātisms ir virzījis mājas attīstību. Bet man tas nekad nelikās kaut kas tāds pārlieku, tas viss ir paveicams, izdarāms, tas ir normāli. Pats savu fanātismu nekad neesmu aptvēris. Jā, man patīk liels mērogs, tālas dziņas, piesātinātas lietas, taču mans fanātisms nav būt pirmajam uz Marsa vai pierādīt, ka varu uzkāpt Everestā. Tās ir cilvēciskās lietās – nebaidīties no nabadzības, nebaidīties no nekārtības. Mūsu muižas stāsts sākās spoku mājā ar blusām, ar pilošu jumtu un sauso tualeti, dzīvojām bulku vāģī… Bet tas nekad mūs nebiedēja, un lielākā dāvana bija, ka sieva, rīdziniece, un es pats, pilsētnieks… tam bija lielāka vērtība nekā mašīnai un dzīvoklim Rīgā, un manikīram, pedikīram, un visām šīm lietām, kas, protams, ir nepieciešamas, – bet nebija pirmās sarakstā. Mēs tikai nupat nopirkām sev jēdzīgu mašīnu. Un beidzot mums ir savas istabas ar ērtībām, ar klozetpodu. Pa šiem sešiem muižā pavadītiem gadiem. Forši, ka tas ir tagad. Nezinu, kā būtu, ja būtu citādāk. Ja viss piķis būtu aizgājis mašīnas un dzīvokļa līzingam Rīgā, tad mēs būtu iesaldējuši jebkādas savas finansiālās iespējas. Mums likās prātīga cita lietu secība, bet es to nevarētu viens, tas man nedotu motivāciju. Precīzāk, nevis motivāciju, bet to sievišķo vilkmi. Jā, viņa bija mierā ar to, ka es staigāju saplēstos šortos, braucu ar bulku vāģi. Mēs viens otram ticējām un nebijām uzlikuši mērķi, ka pēc pieciem gadiem mums būs māja pie ezera un padomes locekļa amats vai 3000 like [patīk – red.] internetā un citas izmērāmās lietas.
Nu, jā, laikam toreiz, kartupeļu talkā, jūs, Jāni, nevarējāt rīkoties citādi. Laikam ir lietas, kas ir stiprākas par mums. Droši vien jūs jau toreiz zinājāt, ka šī ir tā meitene, ar kuru varēs veikt izvēles, kas tieši jums ir svarīgas dzīvē, vai ne?
Jānis: Varbūt, jā. Un tas mans rāmums un rātnums ar to Asnātes fanātismu laikam iet kopā. Patiesībā mans prāts nemaz necenšas asi reaģēt uz kādu ikdienas komandu, repliku… Globāli tas viss ir diezgan lieli sīkumi, kas nesatracina. Es ieteiktu tā rāmāk reaģēt attiecībā uz meitenēm. Nevajag uzreiz izdarīt secinājumus tajā minūtē, vajag nogaidīt, lai emocijas atdziest. Bet kas gan ir būtiski, – tā ir seksualitāte, to es, vīrietis, ar savu miesu saku. Ja Asnāte vienkārši būtu drosmīga meitene iemesties ar saplēstām džinsām kartupeļu vagā, tas būtu citādāk, bet viņa ir absolūti skaista. Arī manas acis redz un iekāro, bez tā, ka sirds mīl. Un, kad reiz iekāro, tad arī fizisks kontakts ir ļoti būtisks, un – ir gan jautājums, kā to mikrofonā formulēt tagad! (smaida), bet regulāra vai… pietiekama mīlēšanās, – es domāju, ka tas ir viens no veselīgu attiecību pamatakmeņiem. Un šeit mums abiem ir ļoti noveicies. Mēs spējam atrast brīžus un mīlēšanās laikā arī iet roku rokā. Arī šeit ir svarīgi neaizskriet viens otram pa priekšu, jo kopīga kulminācija ir absolūti svarīga. Ja ir runa par konkrētiem padomiem, kā saprast, vai būs veiksmīgas attiecības vai ne? Tad var mērīt pēc tā: vai saskan domāšanas un enerģijas līmenī. Vai vari neaizskriet pa priekšu vai nevilkties nopakaļ?
Ja tu centies un tas izdodas, tad tas ir tāds labs indikators, ka jums abiem ir prāta un enerģiju sakritība. Vismaz šajā brīdī.
Asnāte: Kopīgu virsotņu sasniegšana. Visādās dzīves sfērās! (smaida)
Lieliski! Kāds gan vēl cits Everests būtu vajadzīgs, vai ne? Kāds gan vēl cits?
Jānis: Jā…
Šajā brīdī pamostas Artūrs. Asnāte viņu izņem no gultiņas un paņem klēpī. Mazais septiņus mēnešus vecais cilvēks jūtas ļoti omulīgi, īpaši, kad viņš ierauga arī blakus esošo tēti. Un arī kaķis turpat netālu mājīgi guļ. Bet Jānis turpina.
Jānis: Jā, bērni, bērni, bērni. Brīžam daļa manis tiešām vēlas būt tālu prom, bez pienākumiem un atbildības. Piemēram, Vjetnamā, zaru būdiņā ar sievu un četriem bērniņiem. Pabaudīt dienu, nedēļu, mēnesi. Varbūt ne visu mūžu. Zinot to, cik muiža spēj paņemt laiku, dienas, gadus, tehnisku un emocijās neizmēramu laiku – nemitīgi kaut kas jākārto, jāskrūvē, jādara. Beigās jau smuki, bet no dzīves viedokļa – bezjēdzīgi. Taču tad atkal emocijām jau arī nav nekāda svara, tikpat nomirstot tās paņem līdzi. Bet nu, par ko stāsts? Šogad manas šaubas atbalsojas atbildē, ka ir jau labi šeit, kur esam. Un ir labi, ka bērni redz to baiso darbu, kaut gan mēs, tāpat kā vairums vecāku pasaulē, šaustām sevi, ka neuzspēlējam "Monopolu" ar bērniem tik bieži, cik vajadzētu. Bet ir viss labi. Tik un tā mēs katrs izaugsim tāds, kāds gribēsim. Ir ļoti labi, kā ir.
Kā jūs kopā atpūšaties? Vai jums tas vispār sanāk?
Asnāte: Uz Rīgu ļoti nevelk. Uz teātri pēdējā laikā arī nav bijusi vilkme. Katra balle, kas ir ar dzīvo mūziku, ir arī kā koncerts. Bet visu vasaru, esmu ļoti lepna, – mums un visiem darbiniekiem bija brīvdienas. No svētdienas vakara līdz otrdienas vakaram. Un tad mēs dažādos formātos – divatā vai kopā ar visiem bērniem devāmies izbraukumos. Uz Kuldīgu, uz Liepāju, Saulkrastiem, piemēram. Padzīvot citur, kaut ko garšīgu paēst, gūt pieredzi, iedvesmoties, arī no ne tik labām lietām dažreiz, bet, kad atgriezies muižā, jūti, ka esi atpūties. Protams, arī brīvdienās klientu zvani mūs sasniedz, bet runāt var arī, guļot pludmalē. Jo ir brīvības sajūta, ka tu pats plāno savu laiku.
Jānis: Jā, es biju dzirdējis, ka cilvēkiem ir vīkendi (smejas). Un tad nu mums arī šogad bija kādas sešas tādas brīvdienu reizes, tikai ne nedēļas nogalē, bet sākumā. Lieliski! Un ir jau arī biļetes uz teātri mums nopirktas. Novembrī aiziesim uz divām izrādēm.
Arī ceļojumus plānojam. Pašlaik mūsu mērķis ir ceļojumā iekļaut oranžērijas, jo mums pašiem tagad tādas mazas, mazas top. Pavasarī bijām Londonā, karaliene, starp citu, vēl bija dzīva, nesatikām gan (nosmaida) – bet nu, oranžērijas paskatījāmies.
Asnāte: Jā, dzīvesveids uzliek savas nobīdes no normas (smejas). Kādreiz mums ļoti patika grāmatu veikaliņi, kur mēs meklējām visādus nieciņus, dekoriņus, vāzītes muižai. Vienreiz rokas bagāžā izjauktā veidā atvedām trīs lustras…
Jānis: Tas, ko mēs tik daudz neplānojam, ir kādas aktīvās atpūtas ekskursijas, ar riteņiem vai laivām, jo muižā mūsu ikdiena ir ap 10 000 soļu…
Asnāte: Pasākumu dienā – pat 20 000 soļu sanāk noskriet.
Jānis: Jā, tā ikdienas distance vidēji ir astoņi ar pusi kilometru. Un tad pat šūnu līmenī nemaz aktīvi negribas ceļot.
Asnāte: Kustību nepietrūkst (smaida).
Vai nepietrūkst arī vienatnes?
Jānis: Ceļojot es vienmēr jūtos labāk, ja esmu kopā ar sievu. Tādi maskulīni "vecpuišballīšu" ceļojumi mani nudien nevilina. Protams, forši ir ar džekiem atpūsties un mazliet aizmirst par ikdienas darbiem. Nesen astoņas dienas bijām ceļojumā Marokā, bija sērfošana, aktīvā atpūta. Bet pēc astoņām dienām tu esi tik priecīgs redzēt sievu… Ir tā, ka velk. Nav tā, ka gribas prom no ģimenes. Jo mājās ir labi, mājās ir miers.
Asnāte: Savukārt tā vide, ko mēs esam kopā radījuši, ir tik enerģētiska, ka, atbildot uz Jāņa jautājumu, kad viņš atbrauc: vai es jums pietrūku? – man tā pavisam godīgi jāatzīst, ka īsti nē. Es nezinu, kā viņam būtu, ja es aizbrauktu uz astoņām dienām, es neesmu bijusi prom tik ilgi.
Katrā ziņā saglabājas enerģija, ko mēs – gan viens, gan otrs – esam te ielikuši. Ikvienā uztaisītā sienā, katrā mūsu kopīgi izdomātā lietā tā enerģija ir tik liela, ka tu pat nejūti, ka otrs cilvēks uz kādu laiciņu ir devies prom. Šo strāvojumu laikam sajūt arī citi, piemēram, viesi ir teikuši, ka mūs var sajust starp muižas sienām. Pat ja mēs fiziski neesam klāt.
Es labprāt gribu tam ticēt pēc garās sarunas, ko, pieskaņojoties poētiskajam muižas tēlam, varētu nosaukt arī par Jāņa Mīlestības Augsto dziesmu Asnātei. Kad saku viņam paldies par vīrišķību to publiski paust intervijā un uzlikt šo izaicinoši lielo atklātības daļu uz saviem pleciem, Avotnieki nosmaida un piekrīt, ka Asnāte šoreiz ir runājusi sev neraksturīgi maz. Taču viņas enerģētiskā klātbūtne, kā arī saite starp abiem ir tik jaudīga, ka manī rodas vēlme aizbraukt uz Abgunstes muižu un pārliecināties, vai viesu teiktais, ka saimniekus jūt, arī viņiem klātneesot, ir patiesība.
