Viss sākās ar vectēva izstāstītu leģendu par dārgumiem Kurzemē. Lai gan tos Dāvis neatrada, viņš ieguva sev jaunu aizraušanos un tagad jau ir izveidojis krietnu kolekciju ar dažādiem atradumiem, kā arī piedalās organizētā kritušo karavīru meklēšanā, lai varētu tos pārapbedīt. Dāvis skaidroja, ka katra lokācija prasa iepriekš izzināt tās vēsturi, katrs atrastais objekts – izpēti, lai noteiktu, kas tas ir.
Kas tik ļoti tevi tajā aizrāva?
Pirmais, kas nāk prātā, ir azarts. Azarts staigāt, meklēt pa pavisam ikdienišķām vietām, pļavām, mežiem, laukiem. Izrādās, ka tev zem kājām kaut kas slēpjas. Atrodi vienu monētu, otru, atrodi kādu senāku lietu, piemēram no cara laikiem vai no Pirmā pasaules kara, Otrā pasaules kara, un parādās interese atrast kaut ko lielāku, kaut ko vairāk, kaut ko vērtīgāku. Kā arī man vienmēr patikusi vēsture, un šis hobijs ir veids, kā atrast vēsturi un paturēt to rokās.
Tu minēji azartu, bet pieļauju, ka tur ir arī deva pacietības, jo ir taču reizes, kad staigā ļoti ilgi un neko neatrodi?
Lielākoties pastaigas tieši tādas arī ir. Šis hobijs tiešām māca pacietību, izturību nepadoties pēc pirmā nostaigātā kilometra, kad neko neesi atradis. Noteikti tā ir arī pacietība. Daudzi nemaz nezina, domā, ka es tikai ieslēdzu detektoru, uzreiz skrienu kaut kur un kaut ko arī atrodu, bet tā nav. Tā ir viena puse, bet otra puse, piemēram, kā ziemas mēneši tiek pavadīti – tu sēdi mājās, lasi kartes, pēti, skaties, domā, kas tur bijis pirms 100, 200 gadiem, kam tā zeme pieder, kā sarunāšu atļauju. Tas viss patiesībā ir diezgan sarežģīts process. Jo dziļāk hobijā esi iekšā, jo vairāk saproti, ka, lai kaut ko patiesi fantastisku atrastu, piemēram, sudraba monētas vai kādu kara laika relikviju, ir diezgan liels darbs jāiegulda, lai varētu īsto vietu atrast.
Protams, var arī paveikties, kā bija, piemēram, manam brālēnam, bet 99% reižu, kad ej uz mežu, lauku, tu neko neatradīsi. Tu mācies no tās pieredzes un nākamajā reizē jau būsi labāk sagatavojies, uztrāpīsi īsto vietu un interesantās lietiņas parādīsies.
Kad, kur un kā tu atradi savu līdz šim vērtīgāko guvumu?
Daudzi brauc uz Kurzemi, uz kauju vietām, vai meklē vietas, kur kādreiz bijuši ceļi, mājas, pilis un tamlīdzīgi, bet man tas sanāca piemājas mežiņā, kur es vispār nebiju iedomājies, ka varētu būt kaut kas interesants.
Izdomāju aiziet pa to pastaigāt, lielas cerības neloloju, ka tur kaut kas interesants varētu būt, bet man par pārsteigumu aptuveni trešajā reizē, kad pa pāris stundām biju aizgājis pastaigāt, es brīvdienā atradu purvainajā mežā 35 vācu karavīru žetonus – vienā bedrē, trīs kaudzēs, aptuveni 15 centimetru dziļumā.
Tas ir tāds neierasts atradums, kas nāca no Vidzemes un bija diezgan netipiskā vietā. Parunājoties ar citiem racējiem un hobija entuziastiem, vērtība šiem žetoniem ir aptuveni 700 eiro. Protams, viņi ir palikuši manā kolekcijā, bet naudas un pārsteiguma izteiksmē tas ir mans lielākais atradums līdz šim.
Pastāsti, ko tu dari ar atradumiem?
Es atradumus lieku savā kolekcijā, man ir žēl to, ko esmu atradis, pārdot. Zinu, ka daudzi to dara naudas dēļ, tas ir pilnīgi normāli un daudzi tā dara, un ir pietiekami daudz cilvēku, kas pērk gan Latvijā, gan ārpus robežām.
Runājot par šīm lietām, ir jāskatās uz likumdošanu, ko vispār ar šo lietu drīkst darīt.
Piemēram, ir kaut kādas lietas, kuras atrodot, tās ir jānodod sapieriem, mājās tās nedrīksti nest, kas ir loģiski, jo tas ir bīstami.
Otrs, jāskatās, kādā gadā šī lieta ražota, ja tas ir kas vecāks par 1700. gadu, tad šis atradums ir jānodod tuvākajam muzejam. Tam būtu jābūt pašsaprotamam, bet ir jāņem vērā, ka ne visu, ko atrodi, vari paturēt un nest mājās.
Es skatos, kas tā ir par lietu, mēģinu atrast par to informāciju. Ja neesmu pietiekami zinošs, prasu dažādos forumos cilvēkiem, kas ar to nodarbojas 20 un vairāk gadus. Tad, skatoties, cik veca ir tā lieta, kāda ir tās aptuvenā vērtība, es izdomāju, ko darīt, bet lielākoties viss paliek manā kolekcijā. Ir lietas, ko esmu nodevis Dobeles novadpētniecības muzejam, vairāk par senlietām runājot.
Kāds ir tavas kolekcijas mērķis?
Šobrīd, skatoties uz šīm lietām, līdz galam man nav skaidrs, ko es ar to visu darīšu, bet zinu, ka tas ir tāds kā ieguldījums nākotnē, jo lietām, ko atrodu, vērtība laika gaitā tikai pieaugs. Tās kļūst vecākas, retākas, tādas nav vairs tik viegli atrast – tas viss kļūst arvien grūtāk pieejams un tam aug cena. Ja nu gadījumā kādreiz šīm lietām vērtība pieaugs milzīga, tad es kaut ko no tā visa pārdošu, bet šobrīd doma ir, ka es taisu iekšējo kolekciju, lai pašam ir prieks.
Kas, tavuprāt, cilvēkus tik ļoti vilina idejā par apslēptām mantām un bagātībām?
Te jāatgriežas pie vēstures. Ja paskatāmies Latvijas kontekstā, mums ir ļoti bagāta vēsture, mums ir viduslaikos ļoti jautri gājis, ir Livonija, zviedru okupācija, Kurzemes-Zemgales hercogiste, Rīgas arhibīskapija un tamlīdzīgi. Mums ir bijušas mazas valstiņas, lielas valstis, un tepat blakus ir Polija, Lietuva, liela valsts bijusi, tepat ir Krievijas impērija bijusi. Mums tiešām ir vēsture bagāta, un daudzi cilvēki to zina, daudzi interesējas par vēsturi, un daudziem ir jautājums – varbūt es to vēsturi varu kaut kā atrast? Šobrīd ir tāds laikmets, tehnoloģijas ir tā attīstījušās, ka es tiešām varu aiziet un pārbaudīt, pameklēt vai nav kaut kādas kara lietas paslēptas, atstātas, pajautāt vecvecākiem un ar metāla detektoru kādu leģendu pārbaudīt. Tas ir tas, kas vilina, pārbaudīt leģendas, pārbaudīt stāstus un atrast to vēsturi, par kuru esam grāmatas lasījuši, filmas skatījušies.
Tas nozīmē, ka tev nepietiek izlasīt grāmatā, tev vajag pašam pieredzēt?
Jā, bieži vien tā ir, ja es lasu grāmatu par karu, es gribu aizbraukt uz turieni un paskatīties, kā tas mežs izskatās, vai tur joprojām ir tranšejas, bunkuri, pozīcijas, kur kas gājis vai kaut kas no tā laika vēl ir saglabājies. Bieži vien tā ir, ka tur tiešām kaut kas ir saglabājies – vai tas ir lādiņa gabals, izrūsējis dzelzis, bet es zinu, ka tiešām te tā kara darbība ir bijusi. Stāstu ir daudz un dažādi, leģendu ir ļoti daudz. Tepat pie mana miesta Zemgalē, pie [trešā Latvijas prezidenta] Alberta Kvieša bijušās mājas, atbrauca viņa radinieki un atrada 1000 sudraba latus vienā lādītē, otrā lādītē sudraba traukus un trešo kastīti diemžēl neatrada, bet uzgāja vietu, kur tā ir bijusi, kur bija prezidenta un viņa ģimenes dažādi apbalvojumi un tamlīdzīgi. Tā kā šīs leģendas pietiekami daudz ir īstas, un šobrīd metāla detektori, kartes un citas tehnoloģijas palīdz tās pārbaudīt.
