Ivars Austers: Kakao un kafijas pupiņas klimata pārmaiņu kontekstā tiek minētas kā viena no jomām, ar kuru varētu būt problēmas. Kāpēc tas tā ir un kas par to liecina? Un vai to var kā risināt?
Gunta Kalvāne: Kafijas un kakao pupiņas ir vienas no klimata pārmaiņu apdraudētākajiem produktiem, un ir aplēses, ka to plantāciju apjomi varētu samazināties par 60%. Kāpēc tā? Kakao pupiņas aug tā dēvētajā šokolādes joslā, kas ir 20 platuma grādi uz abām pusēm no ekvatora, un tas nozīmē, ka tā teritorija, kur tas ir iespējams, ir ļoti neliela. Piemēram, Etiopijā, ko kafijas mīļotāji ļoti labi zina, kafijas plantācijas jau tagad cieš no klimata pārmaiņām – ir palielinājies sausums un karstums, bet gan kafijas, gan kakao pupiņas ir ļoti jūtīgas pret jebkādām izmaiņām apkārtējā vidē, un jo īpaši pret karstumu un sausumu. Pēdējā laikā bijuši arī daudz gadi, kad sausums ir radījis plašus ražas zaudējumus. Sausums un karstums patīk arī sēnītēm un atsevišķām vaboļu sugām, kas tur jūtas ļoti komfortabli, bet diemžēl izposta ļoti daudz ražas. Tas viss nāk roku rokā ar sociālajām problēmām, jo īpaši valstīs, kur kafijas plantācijās tiek nodarbinātas sievietes. Klimata pārmaiņas kopumā vairāk skar sociāli mazāk aizsargātās grupas, tāpēc tas nav stāsts tikai par apkārtējās vides izmaiņām. Bet es ticu zinātnei, un man šķiet, ka mēs atrisināsim šo problēmu, ir vienkārši jādara. Patiesībā zinātnieki jau sen visu ir atrisinājuši, tikai darīšanas vaina mums ir, mums tiešām ir jāsāk darīt, nevis tikai runāt.
Varbūt mēs tos kaitēkļus, kas apdraud plantācijas, nākotnē varētu ēst?
Šobrīd zinātne pie tā strādā, un tiek uzskatīts, ka kukainis būs mūsu nākamā pārtika, mūsu nākamais proteīna avots. Un arī pārtikas izstādēs parādās arvien vairāk un vairāk dažādi pulverīši, arī burgeri. Bet, protams, alternatīva ir augos bāzēta. No citiem produktiem jo īpaši būtu ieteicams ierobežot liellopu gaļu, un jo sevišķi importēto, piemēram, slavenos Argentīnas steikus. Liellopu gaļu būtu vēlams iegādāties tādu, kas audzēta vietējā zemnieku saimniecībā.
Kā klimata pārmaiņas skārušas vīna nozari?
Sirdī esmu fenologs – fenoloģija ir zinātne par sezonālajām norisēm dabā. Vairākās konferencēs mani kolēģi stāstījuši par vīnogu fenoloģiju, un ir tā, ka klimata pārmaiņu rezultātā, kad piedzīvojam karstākas vasaras, šīs ogas nogatavojas agrāk. Neesmu ļoti liela vīna pazinēja, bet no kolēģu stāstītā saprotu, ka ziepes ir tādas, ka vīnogās ir ļoti daudz cukura, tādējādi vīns kļūst saldāks un arī stiprāks. Varbūt daudzi paši ir pamanījuši, ka pēdējos gados lielākoties veikalos nonāk vīni, kuriem ir 13,5, 14 promiles. Senāk šis standarts bija 11, 12. Mainās arī vīna ķīmiskais sastāvs. Tas viss ir liels izaicinājums vīna darītājiem, un patiešām ir ļoti satraucoši. Alternatīva iespēja ir mēģināt audzēt vīnogu šķirnes, kas nogatavojas vēlāk. Izaicinājums ne tikai vīnaudzētājiem, bet vispār lauksaimniekiem ir tas, ka kopumā laikapstākļi, it īpaši vasarās, kļūst ļoti neprognozējami, nepastāvīgi. Mēs paši esam pamanījuši, ka karstuma viļņi paliek ne tikai biežāki, bet arī ilgstošāki, un tas viss atstāj arī iespaidu uz lauksaimniecību. Zinātnē arvien vairāk runā par to, ka sniega trūkuma dēļ ir samazinājies augsnes mitrums.
Kā Latviju skārušas klimata pārmaiņas?
Ziemas Latvijā paliek siltākas, maigākas. Mēs rēķinājām klimata tipus un secinājām, ka puse Latvijas jau ir pāremigrējusi un mums tagad ir cits klimata tips nekā pirms 30 gadiem.
Kur mēs esam tagad? Kur pirms 30 gadiem Eiropā bija tā vieta, kurā mēs tagad klimata ziņā atrodamies?
Ja tā salīdzina, es teiktu, ka Lietuvas dienvidi, Polijas ziemeļi. Tas indikators ir -3 C grādi, un pusē no Latvijas teritorijas, skatoties no dienvidrietumiem uz austrumiem, vidējā gaisa mēneša temperatūra ziemā vairs nav zemāka šiem -3 C. Pēdējo 60 gadu laikā ziemas temperatūra Latvijā ir pieaugusi par 2,2 C, un tas ir ļoti daudz. Taču mēs varam darīt visu, lai pie šī arī paliktu un šī temperatūra neaugtu.
Kā uz šiem jautājumiem skatās ASV, kur jūs esat pavadījusi kādu laiku studējot?
ASV teritorija ir milzīga, un katram štatam ir arī sava politika, bet es varu runāt tikai par Ņujorkas štatu, un tas ir viens no progresīvākajiem štatiem ilgtspējas jautājumos. Ir klimata likums, dažādi nodokļi. Bufalo Universitātē, kur es studēju, ir Ilgtspējas departaments – vesels departaments, kas strādā tieši ar ilgtspējas jautājumiem un ir pakārtots finanšu departamentam, jo ilgtspēja iet roku rokā ar lielām investīcijām. Šeit jāatceras, ka sākumā tās ir investīcijas, bet ilgtermiņā tas ļoti atmaksājas. Šeit esmu arī pamanījusi, ka tiek ļoti daudz domāts par veselīgu dzīvesveidu, arī universitāte pie šī ļoti strādā, un pati esmu apmeklējusi vairākas darbnīcas, kur māca gatavot veģetāri un veselīgi, kā arī par veselīgu uzturu kopumā.
Un mums ir jāmācās arī neizniekot pārtiku, jo pārtikas atkritumi veido ļoti lielu daļu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu apjoma un, piemēram, jo īpaši Ziemassvētku laikā, tiek izmests ļoti daudz pārtikas. Bija sarēķināts, ka Lielbritānijā šo svētku laikā tiek izmests 350 miljoni vīna pudeļu, kas ir vājprātīgs apjoms.
Kā plānot un saprast, lai nerastos šie pārtikas atkritumi? Kā pašam izdomāt tos atskaites punktus, kā vajadzētu darīt?
Mums ar draugiem ir tāds noteikums, ka, ejot ciemos, katrs nes tik daudz, cik pats var apēst. Un to man ir iemācījis mans vīrs, ka nevis nesam lielu torti, bet, ja mēs esam pieci cilvēki ģimenē, tad mēs nesam tādu apjomu, kuru mēs pieci varam apēst. Ar draugiem un ģimeni mēs iepriekš sadalām, ko mēs nesīsim, un atnesam tik daudz, cik mēs varam apēst. Un tas ļoti labi strādā, ka sākumā vienojas, kurš būs atbildīgs par kūku vai par zivi, vai kartupeļu biezeni, un internetā ļoti vienkārši var atrast informāciju, cik gramu katra ēdiena nepieciešams vienai personai. Šāda atbildības sadalīšana par ēdieniem ļoti atvieglo namamāti un namatēvu, kas jūs uzņem, jo viņiem nav jāgatavo visi ēdieni, bet tikai daļa no tiem.
Atgriežoties pie fenoloģiskajiem novērojumiem, man šķiet, ka tie ir tāda ļoti interesanta lieta, tur ir iespējama arī amatierzinātne šī vārda pozitīvajā nozīmē. Kā par to varētu domāt, ar ko varētu sākt? Varbūt jūs varētu palīdzēt, jo reizēm jau jūs vācat datus. Es pats, starp citu, vienu gadu sūtīju informāciju par ābelēm un par bērziem. Un tāda varētu būt mana Jaungada apņemšanās – sūtīt savus novērojumus Dabas datiem.
Esmu ļoti pateicīga par šo, un man šķiet, ka tā ir ļoti skaista Jaungada apņemšanās – lejupielādēt lietotni Dabas dati un sūtīt savus novērojumus, piemēram, kad pamanāt pirmo sniegpulkstenīti vai kad dārzā nogatavojas pirmā zemene, vai atrodat pirmo sēni, vai arī, kad dzirdat pirmos gājputnus. Šos datus mēs saucam par klimata pārmaiņu indikatoriem, tie mums palīdz saprast, kas notiek dabā, jo augi un dzīvnieki visstraujāk reaģē uz jebkāda veida izmaiņām. Pagājušajā gadā mēs arī organizējām zibakciju "Viena diena Latvijā", un esmu ļoti pateicīga visiem, kas piedalījās, mēs saņēmām vairāk nekā 1500 fotogrāfiju no vienas dienas 400 dažādās vietās Latvijas teritorijā. Mēs esam digitalizējuši visus pieejamos vēsturiskos datus, kas mums ir bijuši par Latvijas teritoriju, un padarījuši tos atvērtus un publiskus, un zinātnieki visā pasaulē tos var izmantot, un šādi dati, piemēram, palīdz precizēt klimata modeļus un, piemēram, kāds mums varētu būt klimats pēc 5–10 gadiem.
Otra Jaungada apņemšanās varētu būt biežāk iet dabā. Pirms kāda laika lasīju kādu Lielbritānijā veiktu pētījumu, kurā bija secināts, ka pēdējo 18 mēnešu laikā vidēji viens pilsētas bērns bija dabā saskāries ar kādu dabas objektu, piemēram, mežu, jūru vai upi, vienu vai divas reizes.
