Elīna Baltskara: Kā tu juties fotografēšanās laikā, esot baltajā kāzu kleitā, par kuru, iespējams, tu pat sapņo?
Anna: Tas bija tāds skaists piedzīvojums, jo mūs uzrunāja pati fotogrāfe, kura vēlējās šo sapni realizēt. Viņa sarunāja mums arī grima mākslinieci, kura uztaisīja arī frizūras, sarunāja kāzu salonu, kurš mums aizlienēja kleitas un kurpes, sarunāja ziedu salonu, kur mums uztaisīja ļoti skaistas ziedu kompozīcijas. Tad mēs devāmies Rīgas ielās un fotografējāmies. Tas bija ļoti skaists notikums. Man bija ļoti skaista kleita, es smējos un teicu, ka atceros, kad bērnībā pūtu svecītes un domāju, ka gribu būt princese, jo tajā brīdī šķita, ka sapnis ir piepildījies. Tāpat arī Agnesei bija ļoti piemērota kleita, viņa izskatījās pēc dīvas, un tas bija ļoti skaisti.
Tu saki, ka sapnis likās piepildījies, tu biji princese. Bet ir kaut kāds sapnis, kas joprojām nevar piepildīties. Vai tu vari par to pastāstīt?
Jā, mēs gribētu reiz laulāties, precēties. Tas šobrīd mūsu valstī nav iespējams. Latvijā līdz [viendzimuma] laulībām, manuprāt, ir super, super tāls ceļš. Kripatiņu tuvāk mēs esam Civilās savienības likumam, kā tas tagad ir nosaukts, bet mēs gaidījām, ka šis maģiskais brīdis, kad likums tiks pieņemts, būs – tam vajadzēja būt šī gada jūnijā, bet tas nenotika. Līdz ar to mēs turpinām gaidīt. Ir daudzi viendzimuma pāri, kas ir reģistrējuši savas attiecības ārvalstīs, bet mēs esam sapratušas, ka to nedarīsim, jo Latvijā tām laulībām nav nekāda spēka. Mēs sapratām, ka, ja mēs gribētu uztaisīt tādu foršu ballīti un ceremoniju viena otrai, mēs to varētu izdarīt arī šobrīd Latvijā. Daudziem pāriem ir svarīgi, ka tas notiek baznīcā un Dieva priekšā, tas arī var būt iemesls laulībām ārvalstīs.
Katram var būt savi iemesli, bet tā mūsu sajūta ir par to, ka juridisko aizsardzību mēs gaidām Latvijā, no Latvijas valsts.
Ir dāmas, kas bērnībā daudz sapņo par kāzu dienu un iztēlojas to. Vai tu bērnībā domāji par to? Vai tu sapņoji par savu kāzu dienu tradicionālos ietvaros, vai tu jau tajā brīdī saprati to, ka kāzu dienu varētu iedomāties kaut kā citādi?
Nē, tad es to noteikti vēl tā nedomāju. Es īsti neatceros bērnībā, ka es būtu par kāzām un kāzu dienu tā ļoti domājusi vai sapņojusi, bet man vienmēr ir patikuši svētki un svinības, varbūt arī tādā aspektā man tas liekas kā ļoti foršs notikums un pasākums, arī tās svinību sajūtas dēļ. Bet laikam – nē, man nav kaut kādu konkrētu atmiņu par bērnības sajūtām.
Domāju par attiecībām kā tādām. Kas bija tas brīdis, kad saprati, ka savas attiecības redzi citādi, kad tu apzinājies, ka tava seksualitāte nepieder tai, kādu mums to māca bērnudārzā?
Es to apzinājos diezgan pieauguša cilvēka vecumā, un tas kaut kur vienā brīdī dziļi manās domās bija, bet tām nesekoja nekādas manas darbības vai rīcības. Tad es vienkārši iemīlējos. Sapratu, ka tas, par ko es biju domājusi, ka tas tā laikam ir un viss. Man liekas, ka bija baigais pluss tam, ka es to sapratu tik vēlu, jo es biju jau tāda patstāvīga savos spriedumos un domās par sevi, un man nebija nekādas sevis šaustīšanas. Man šķita forši, ka esmu atradusi sevi, es nejutos slikti, vainīgi, nepareizi. Līdz ar to tā bija tāda ļoti forša lieta, kas ar mani notika, kas mani ir aizvedusi pa dzīves ceļu līdz lielajai, īstajai mīlestībai.
Liela mīlestība noteikti ir katras ģimenes pamatā, bet ko tu domā par jēdzienu "īsta ģimene"?
Tā ir tāda ģimene, kurā valda saticība, uzticība un cieņa vienam pret otru. Protams, ļoti svarīga ir mīlestība un sajūta, ka tas cilvēks tev ir svarīgs. Tas noteikti ir arī vienāds skatījums uz lietām, uz dzīves mērķiem. Man šķiet, ka ir grūti, ja tas ļoti atšķiras, līdz ar to man ir paveicies, ka mēs skatāmies uz lietām vai mērķiem, ko gribam sasniegt, vienā virzienā. Tas palīdz mums attīstīties, veidot mūsu ģimeni stiprāku un iet uz priekšu, atbalstīt vienai otru. Droši vien ļoti svarīgi ir arī tas, ka cilvēki var būt kopā divatā, un viņiem divatā ir interesanti, ka viņi nebesī viens otram.
Ja mēs pieliekam klāt laulības terminu ģimenei, vai laulība ir priekšnoteikums tai? Vai mēs vienkārši par daudz par to tā domājam?
Laikam gribas to juridisko aizsardzību, lai ir kaut kāda sajūta, ka tu esi pasargāts kaut kādai dzīves situācijai, kuru neviens negaida. Droši vien [ir vēlme] arī vienkārši būt pamanītam šajā valstī, tikt iekļautam kaut kādā statistikā. Būt zināmam, nevis paslēptam un iespundētam "skapjos". Par laulību kā tādu, es zinu, ka tas ir kaut kāds tāds diezgan nepiepildāms sapnis vai mērķis, jo man liekas, ka
Latvijai līdz viendzimuma laulībām ir super tāls ceļš. Līdz ar to es pat neļauju sev tā domāt, ka laulība ir tas galvenais, ko es gribētu. Man liekas, ka šobrīd mums pietiktu ar Civilās savienības likumu,
un pārējais jau ir pāra starpā, visas tās ģimenes jaukās lietas, ko viens otram apsolām un kā kopā dzīvojam.
Manuprāt, tas izskanēja ļoti skumji, ka ir kaut kas tāds, par ko tu dzīvē sapņo, bet tu neļauj sev par to sapņot, jo tu saproti, ka tas ir nerealizējami. Tas ir skumji.
Jā, nu tāda īsta laulība tādā tradicionālā nozīmē ir nepiepildāms sapnis šobrīd, nezinu, cik gadu desmitiem ir jāpaiet, lai mūsu sabiedrība līdz tam pieaugtu. Bet tas nemaina laikam manu iekšējo sajūtu. Mēs viena otru ik pa laikam mēdzam tāpat nosaukt par sievu. Līdz ar to tas it kā ir mūsu ģimenē, bet, ja mēs skatāmies no ārpuses, tas tā īsti nav piepildāms.
Kā tev šķiet, kāpēc mums Latvijā tā iet ar šo tēmu? Uz Eiropas Savienības fona mēs esam lēnīgi, stereotipiski joprojām un nespējam pieņemt šo tēmu dienaskārtībā.
Man liekas, ka daļēji tā ir mūsu vēsture, mūsu ilgie gadi Padomju Savienībā, kurā tas bija aizliegts ar likumu un par to tika veidota milzīga stereotipu siena. Līdz ar to daudzas lietas vēl joprojām cilvēku prātos ir iesakņojušās, un viņi nespēj no tā tikt ārā. Vēl ikdienā ar tādiem vienkāršākiem cilvēkiem runājot, brīžiem man liekas, ka tas ir arī izglītības trūkums. Brīžiem trūkst arī iejūtības, spējas iejusties cita ādā un padomāt, kā tas cilvēks jūtas un ko tas maina tavā dzīvē, ja kādam citam tiek kaut kas piešķirts.
Kas, tavuprāt, ir tas, ko cilvēki visbiežāk nesaprot, runājot par viendzimuma pāriem, vai vienkārši pārprot?
Tas neglītākais, ar ko man ir nācies saskarties ir tas, ka tas ļoti tiek skatīts tieši pat ne caur seksualitātes, jo tas vēl ir skaists vārds, bet ar tādu seksa skatījumu.
Tas ir ļoti neglīti un nepatīkami. Man ir bijušas sarunas ar attālākiem radiniekiem no lauku puses, kurās tas viss paliek neforši un nonicinoši. Tad man šķiet, kāpēc tu skaties ar šo skatījumu uz mani? Tā ir viena maza kripata no tā, kas esmu es, kas ir mana ģimene un kas ir mūsu attiecības, un kas ir mūsu attiecību, ģimenes un mājas pamatā. Tas ir nesmukākais, kas velkas pakaļ visiem.
Kā tu skaidrotu šo? Mēs saprotam, ka vēsturiski viendzimuma attiecības bija aizliegtas un iegrūstas skapī, bet no kurienes, tavuprāt, nāk šis seksuālais skatījums uz attiecībām?
Tas ir ļoti plašs jautājums. Droši vien, ka tas arī ir kaut kā vēsturiski jāskatās, es pat neesmu par to tik ļoti domājusi. Tā rupji un vispārīgi sakot, geji visiem liekas pretīgi, bet divas sievietes savukārt tiek seksualizētas, tāpēc liekas arī pieņemamākas. Man šķiet, ka šo pasauli un skatījumu ir radījuši vīrieši, jo tas droši vien kaut kā biedē vai aizvaino viņu vīrišķību varbūt, es nezinu. Tur droši vien pamatīgāk caur socioloģiskajiem aspektiem jāskata.
Kā tu jūties, kad tu runā par šo tad, kad aizbrauc pie radiniekiem, kuri dzīvo citā "burbulī", un ir jāstāsta viņiem, vai tev ir kaut kādā veidā jāattaisno savas tiesības dzīvot tā, kā tu vēlies, kaut gan tu īsti viņiem nekaitē? Kas ir tā sajūta?
Man laikam īstenībā ir ļoti paveicies, jo man tādu mīļo, tuvo radinieku lokā visi zina, visi pazīst manu dzīvesbiedri, un visi mūs tiešām pieņem. Arī viņas pusē. Viņai ir radi Latgalē, par ko mēs sākumā bijām satraukušās, kā būs, kad viņi uzzinās un ko viņi teiks, bet viņi arī mūs ir pieņēmuši un pēc foto sesijas zvanīja un teica, ka mūs apsveic. Līdz ar to mēs kaut kā esam tādā laimīgā burbulī iekļuvušas, kur tieši pretī nav neviens cilvēks, ar kuru būtu grūta vai ļoti sāpīga šī pieredze. Konkrētais gadījums, ko minēju iepriekš, ir viens attāls radinieks, kurš bija piesekojis man internetā, ieraudzījis bildes un kaut kā nelikās mierā un rakstīja, bet tādu gadījumu manā dzīvē nav daudz. Līdz ar to es varu uzklausīt citu cilvēku stāstus un domāt, kā jūtas viņi. Tas man paver skatījumu, kā citiem cilvēkiem iet, kuri ir līdzīgās situācijās.
Bet vai tas tomēr neprasa kādu spēku, pat esot šajā laimīgajā burbulī? Tomēr ir jāstāv pāri sabiedrības attieksmei, ir tā konstantās cīņas sajūta kaut kādā mērā. Kur tu ņem spēku? Jo tu arī aktīvi iesaisties organizācijās, kas par to iestājas.
Kad ieeju interneta komentāru sadaļā un izlasu visas tās neglītās lietas, ko citi cilvēki saraksta, tad liekas, nu kā viņi tā drīkst? Es te esmu ar savu pilnīgi normālo un dabisko ģimeni, kā mēs par to jūtamies, bet ir cilvēki, kas atļaujas teikt tik ļoti neglītas lietas. Jā, viņi to nesaka tieši par mani, jo mani nepazīst, viņi to saka vispārīgi, bet es to varu attiecināt arī uz sevi. Līdz ar to tas ir sāpīgi, tas liekas šausmīgi netaisnīgi. Brīžiem tas ir arī ļoti rupji, un es vispār nesaprotu, no kurienes šis naids nāk cilvēkiem.
Tad tu saproti, ka sabiedrība ir jāizglīto, ka tiem cilvēkiem, kas ir gatavi par to runāt, ir jārunā, ir jābūt atklātiem, ir jāmēģina kaut kā satikt, aizķert un uzrunāt tos citus cilvēkus.
Es tā arī mēģinu – neslēpties. Parasti, kad es satieku jaunus cilvēkus, kuri par mani šo faktu nezina, es visbiežāk to ļoti neitrāli iepinu sarunā, sakot "es ar savu dzīvesbiedri" vai kaut kā savādāk.
Tad es vēroju, vai cilvēki noķer to, vai viņus tas satrauc vai nesatrauc. Manā pieredzē nav bijuši kādi asi pretuzbrukumi vai komentāri. Tad es saprotu, ka mana paaudze ir jau super atvērti, jaunākie (man ir jaunāki brāļi un māsa) vispār uz to skatās vēl savādāk un ir daudz atvērtāki. Tad tā grūtākā droši vien ir mūsu vecāku un vecvecāku paaudze, bet arī tur ir pozitīvi stāsti.
Tu iepriekš sacīji, ka, tavuprāt, viendzimumu laulības Latvijā ir vēl aiz kalniem un ka tu uz to neskaties kā uz kaut ko reālu savā dzīvē, bet tu turpini par to iestāties, izglītot un skaidrot cilvēkiem šo tematu. Kā tev liekas, kam tu to dari? Tu to dari sev, nākamajām paaudzēm?
Droši vien gan tagadnei, tam brīdim, kurā es dzīvoju, kad es varu izdarīt tik, cik es varu izdarīt – es varu piedalīties tajā vēsturiskajā brīdī, kad varbūt kaut kas mainās. Gan noteikti arī nākotnei, lai tā mūsu sabiedrība aug, attīstās un mainās, lai mani bērni, nākotnes bērni, var augt iecietīgākā sabiedrībā, pieņemošākā un atvērtākā.
