Liecības par Latvijas pamatiedzīvotāju vēlmi rotāties no 13. – 18. gadsimtam līdz mūsdienām saglabājušās vien pateicoties arheoloģijas pētījumiem.
"Viss periods man ir no 13.gadsimta, tas ir pēc krustnešu iebrukuma, kad Latvijas vietējās tautas zaudē neatkarību un lēnā garā tiek izstumtas no amatniecības," stāsta arheoloģe, grāmatas autore Baiba Vaska.
16. un 17. gadsimtā rotas pārņem pilsētu mode. Paraugi un iedvesma no Eiropas puses nosaka toni vietējiem meistariem.
"Kristīgā ticība atstāja savu iespaidu 14. un 15. gadsimtā, kad ļoti populāras ir saktas ar uzrakstu “Ave Maria”, ko atrod latviešu zemnieku apbedījumos," turpina Vaska.
Interesanta ir ar krāsainu stiklu rotātu gredzenu kolekcija, jo 17.gadsimtā stikls bijis dārgs un ekskluzīvs materiāls.
"Jādomā, ka tie zemnieki tomēr bija diezgan turīgi. Man jau tagad aizmirsies, cik to cūku vajadzēja, lai dabūtu vienu tādu saktu," saka grāmatas autore.
Šodien latviešu tautastērpa stereotipiskā rota - Dzintara krelles, agrāk bijušas izplatītas tikai Kurzemes piekrastē. Bet Latvijā ar dažādu materiālu krellēm rotājās jau no 12. gadsimta.
