Skrējiens Frankfurtes pievārtē tika aizvadīts nedēļas vidū Vācijas apvienošanas dienā piecu kilometru aplī. Skrējiens Rodenbahā šī gadsimta sākumā bija panīcis un pērn atjaunots pēc vairāk nekā desmit gadu pauzes. Tāpēc bija sagaidāms, ka arī šoreiz dalībnieku sastāvs nebūs ļoti spēcīgs un latvietim būs jāskrien vienatnē maratona tempā. Tomēr pasākuma rīkotāji varēja lepoties ar sarūpēto tempa turētāju, kas noskrēja septiņus no desmit apļiem. Tālāk vajadzēja paļauties uz diviem pavadošiem velosipēdiem, kas pamīšus mainījās, jo 50 kilometri var būt nogurdinoši arī brīvprātīgajiem palīgiem.
50 kilometru šosejas skrējiens nav no populārākajām skriešanas disciplīnām, taču pēdējos gados Latvijas rekords ticis labots vairākkārt. 2016. gada 6. martā Artūrs Bareiķis savā trešajā 50 kilometru skrējienā ASV sasniedza jaunu neoficiālu Latvijas rekordu (3:04:40). Tā paša gada 28. maijā Andrejs Jesko šo distanci Daugavpilī veica par četrām minūtēm ātrāk (3:00:42 nesertificētā trasē). Savukārt pērn 12. martā Artūrs Bareiķis ASV čempionātā atguva rekordu īpašnieka statusu (2:59:01).
Toms Komass pirmo reizi 50 kilometrus skrēja aizpērn Spānijā notiekošajā Eiropas čempionātā, kur uzrādīja Latvijas komandas labāko rezultātu (3:12:44) un finišēja teju reizē ar Īrijā dzīvojošo Raivi Zaķi (3:13:24). Līdz tam bija uzvarēti pāris taku skrējieni Vācijā, divreiz triumfēts vēsturiskajā 107 kilometru Rīga-Valmiera, kā arī 2021. gada sezonā, pēc atgriešanās no Vācijas uz dzīvi Latvijā, vasarā izcīnīts sudrabs pašmāju čempionātā taku skriešanā Stirnubuka distancē "Vilks" un rudenī izbaudīta pirmā vieta Siguldas kalnu maratonā (SKM).
Pērn oktobra pirmajā datumā jelgavnieks kārtējo reizi bija devies uz savu kādreizējo mītnes zemi Vāciju un sasniedza jaunu Latvijas rekordu sešu stundu skrējienā - 84 kilometri un 750 metri, kas nozīmē divus maratonus pēc kārtas trīs stundu tempā.
Šogad 4. maijā Toms Komass laboja sev piederošo Rīga-Valmiera trases rekordu (7:30:49), izcīnot ceturto uzvaru pēc kārtas un tikpat reižu triumfējot Latvijas čempionātā (LČ) 100 kilometros. Trīs nedēļas vēlāk jelgavnieks tika pie otras zelta medaļas, Rēzeknes puses Dubuļos uzvarot LČ taku skrējienā. Šovasar Liepājas, Jelgavas un Valmieras pusmaratonos, skrienot 10 kilometru satelitdistances, izcīnīta uzvara trīs skrējienu kopvērtējumā. Pavisam nesen, gatavojoties 50 kilometriem Vācijā, 22.septembrī Ogrē izcīnīta sudraba medaļa LČ piecu kilometru distancē (0:15:14).
Lai noskrietu 50 kilometrus Latvijas rekorda līmenī, katrs kilometrs jāveic vidēji trīs minūtēs un 34 sekundēs, katram piecu kilometru aplim atvēlot mazāk par 18 minūtēm (0:17:54). Skrienot +12 grādos, maratona distances 42,195 kilometri tika veikti (2:28:51) par pusminūti ātrāk nekā pirms gada aprīlī noskrietais Hamburgas maratons (2:29:36). Noslēdzošajos divos apļos temps kļuva lēnāks, jo nav viegli tādā intensitātē skriet vienam, kā arī kļuva skaidrs, ka ir iekrāts divu minūšu handikaps, kas mazināja motivāciju turpināt tikpat sparīgi kā pirmajos apļos. Finiša līnija tika šķērosota pēc nepilnām trim stundām (2:57:36), par sekundi pārspējot nepieciešamo tempu (3:31) un piecu kilometru apli vidēji noskrienot 17 minūtēs un 46 sekundēs.
Globālā mērogā Latvijas jaunais rekords iekļaujas sezonas labāko TOP40, no līderiem atpaliekot par aptuveni 10 minūtēm.
No 26 dalībniekiem finišu Rodenbahā sasniedza 23 skrējēji, latvietim pārspējot otrās vietas ieguvēju Kristofu Luksu (3:43:53) par 46 minūtēm, kamēr ātrākā dāma Katrīna Oksa (3:57:36) izcīnīja trešo vietu absolūtajā abu dzimumu vērtējumā un no Toma Komasa sekundi sekundē atpalika tieši par stundu.
"Kājas knapi vispār kaut ko jūt. Nedaudz pēdu pirksti. Laikam par maz skrēju treniņos ar šiem apaviem," pēc finiša pašsajūtu komentē jelgavnieks.
"Ļoti jocīgi, kad starts ceturtdienā. Pēdējās divas nedēļas viss nedaudz savādāk jāplāno, jo atslodzi nevar sākt ierastajā pirmdienā, bet vajag to sākt sestdienā. Tik nepierasti, ka esi pa mājām brīvdienā, bet treniņu slodze nekāda," turpina skrējējs: "13 .augustā ar ģimeni atgriežoties no atpūtas pa Eiropu, es atradu piemērotas sacensības. Ar 19. augustu pārgāju specifiskos maratona treniņos. Zināju, ka startējot 3. oktobrī nebūšu tajā labākajā formā, taču tik slikti ar nebūs, jo visu vasaru bija laba kilometrāža. Bija jāiziet sešu nedēļu ātrais treniņu kurss ar nosaukumu "Latvijas rekords 50 km". Sešas nedēļas ir daudz par maz, bet bija jāmēģina. Viss aizritēja kā plānots. Nācās diemžēl atteikties no dažām svarīgām sacensībām un pa vidu tam vēl paspēju uzvarēt Valmierā 10 kilometru distancē un iegūt Latvijas vicecčempiona titulu Ogrē piecu kilometru skrējienā. Ko es paspēju? Paskriet garākus intervālus, bet kopā tikai četrus šādus treniņus. Un paspēju izskriet divus garos tempa treniņus pa 30 kilometriem un vienu piecu kilometru atkārtojumu treniņu. Zinu, ka daudz par nenopietnu, bet tajos jutos daudz labāk nekā pirms Hamburgas maratona 2023. gadā."
Vaicāts par pašu 50 kilometru skrējienu Vācijā, Toms Komass atbild, ka pēc maratona turpināt bijis emocionāli grūti, bet fiziski izturējis.
Ikdienas dzīvē inženieris ar doktora grādu, kā ierasts, vēl pirms starta iesildījās: "Pieturoties pie rutīnas, četri kilometri pagāja pirms starta ar kvalitatīvu 40 minūšu iesildīšanos. Jutos labi, svaigs, spēcīgs, labi elpojās. Gāju uz startu, daudzi par mani runāja, jo sekotāji bija informēti par maniem mērķiem izcīnīt Latvijas rekordu. Desmit sekundes, tad piecas un jau starta šāviens. Devos distancē."
Skrējējs atzina, ka biju plānojis pēdējo apli skriet ātrāk, taču saprata, ka ir sevi pārvērtējis: "Viss, par ko priecājos, ja varu noturēt tempu kopumā. Beigas foršas, liels atbalsts pēdējos 300 metros un solis atgriezās, bet bez kāpinājuma. Tas man neizdevās beigās.
Tribīnes gavilēja un sagaidīja mani kā varoni. Emocionāli tik foršs mirklis."
Tā kā sacensību rīkotāji skrējienu nebija iekļāvuši vieglatlētikas jumta organizācijas "World Athletics" (WA) kalendārā, tad jaunais nacionālais rekords būs jāratificē Latvijas Vieglatlētikas savienībā (LVS). Garajās ultradistancēs šis ir starp diviem šī gada augstvērtīgākajiem rezultātiem līdzās Diānas Džavizas Latvijas rekordam 100 kilometros (7:44:50), kad Austrijā dzīvojošā latviete Rīga-Valmiera ietvaros laboja sev piedrošo nacionālo rekordu. Kaut arī nakts skrējiens ar papildus ekipējumu gar šoseju ir grūtāks nekā apļos veiktais pirms diviem gadiem Bernavā pie Berlīnes (7:53:16), jaunais sasniegums juridiski netiek fiksēts, jo noteikumos norādīts, ka finišs nedrīkst būt pārāk tālu no starta, kaut tas atrodas augstāk virs jūras līmeņa nekā starts. Arī Dmitrija Serjogina pusmaratona labākais rezultāts (1:04:21) pērn decembrī bija par divām sekundēm labāks nekā aprīlī uzrādītais, taču nekvalificējās kā jauns Latvijas rekords, jo sacensības neatradās WA kalendārā.
Tomam Komasam nākamais lielais mērķis būs, labot 100 kilometru Latvijas rekordu (6:50:36), kas no 1994. gada pieder Aleksandram Prokopčukam.
Lai to pārspētu, vidēji katrs kilometrs jāveic 4 minūtēs un 6 sekundēs. Šogad Rīga-Valmiera 100 kilometru atzīmi jelgavnieks sasniedza 11 minūtes vēlāk (7:01:54). Tiesa, kā pieminēts, šosejas skrējiens ir ar vairākiem kāpumiem, apgrūtinoša ir skriešana naktī, kā arī drošības nolūkos klāt jābūt papildus ekipējumam – lukturim, mobilajam telefonam un atstarojošai vestei.
Šī gada izskaņā Indijā risināsies pasaules čempionāts (PČ) 100 kilometros, kur gan Latvijas izlase netiks pārstāvēta nepiemēroto laikapstākļu, finanšu un trases dēļ. Nākamais PČ šajā distancē gaidāms pēc diviem gadiem.
