Sports uzlādē un sniedz mundrumu
Ar profesoru sazvanāmies neilgi pēc viņa rīta treniņa sporta zālē. To viņš apmeklē vismaz divas reizes nedēļā kopā ar meitu. “Dragāju vairāk par pusotru stundu, līdz sviedriem,” pastāsta mundrais sportotājs, kuru treniņa apmeklējums pamatīgi uzlādējis. Tur viņš trenera uzraudzībā cilā hanteles, skrien uz skrejceliņa, pilda vingrojumus ar svara stieņiem.
Danilāns nekritizē modernās tehnoloģijas, piemēram, datorus. Tie ir zinātnes sasniegumi, kurus vajag izmantot, taču jāatlicina laiks arī kustībai. “Ja to dara regulāri, tā lieta ieietas un sāk patikt. Ja, piemēram, gadījies kāds pienākums un es netieku uz savu sporta nodarbību zālē, man ir riebīgs garastāvoklis. Man nevis jāpiespiež sevi iet uz zāli, bet man ļoti grūti, ja es neaizeju,” atklāts ir dakteris. Viņš pārliecināts, ka laiku treniņam var atrast jebkurš, cits jautājums, vai ir uzņēmība.
“Neesmu pasaules rekordists nevienā sporta veidā, tas varbūt varētu būt pat, es domāju, veselībai traucējoši, bet esmu aktīvs jau no bērna kājas,” teic ārsts, sevi joprojām saucot par fiziski aktīvu cilvēku. Jaunībā viņš nodarbojās ar sporta vingrošanu un to darīja tik labi, ka bija Padomju Savienības sporta meistara kandidāts. Toreiz gan neiedeva apstiprinošu papīru, par ko vingrotājs reiz ļoti pārdzīvojis, bet tagad tas šķiet mazsvarīgi.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Kā līdz šim lielāko fizisko izaicinājumu savā dzīvē profesors atminas vingrošanas sacensības, kurās viņš startēja Latvijas izlases sastāvā.
Programmā ietilpst seši rīki – brīvās kustības, atbalsta lēciens, vingrošana uz zirga, uz riņķiem, uz līdztekām un uz stieņa – turklāt sacensībās jāizpilda gan obligātā programma, gan trenera sagatavotā. Sacensību organizatori Daugavpilī visas programmas bija salikuši vienā dienā, kas nozīmēja startu 12 disciplīnās. “Daudzi plīsa kā tapas, sākumā es tur nemaz tālu nebiju ticis, bet man iznāca pirmā vieta. Citi bija par mani labāki vingrotāji, bet man bija lielāka izturība,” lielo slodzi atminas izbijušais sporta vingrotājs.
Fiziskās aktivitātes Danilānam vienmēr bijušas svarīgas, lai gan, protams, tagad viņš vairs nespēj izturēt to slodzi, ko varēja jaunības gados: “Bet par to es neskumstu un nevaidu, ka, redz, varēju uztaisīt salto uz priekšu un atpakaļ. Salto vairāk neuztaisīšu, mēģinot varbūt kāju sastiepšu, bet varu peldēt, staigāt, skriet, rikšot.”
Enerģija ir jāizkūpina, lai neiet labumā
Neskatoties uz to, ka ārsts 60 gadus veltījis medicīnas zinātnei, viņš netic, ka “kāds mums dažu dienu laikā piešķir tik brīnišķīgus orgānus kā nieres, sirdi, plaušas, muskuļus, kājas, kaulus, rokas, smadzenes arī, starp citu, un vēl citus”. Viņš nedomā, kā kāds cilvēkiem tos uzdāvinājis par labiem darbiem. “Dieviņš neko par velti nedod pat eņģeļiem. Mēs esam miljardiem gadu ilgā periodā attīstījušies un tikai tāpēc, ka mums bija jāveic daudzas aktivitātes, lai izdzīvotu,” stāsta Danilāns, kurš apgalvo, ka jaunībā varējis noskriet pat zirgu. Izrādās, ka viena no lietām, kas atšķir zirgus no cilvēka, ir tā, ka zirgs nevar atvienot elpošanu no muskuļdarbības. Turpretī cilvēks var kustēties un elpot atšķirīgā ritmā. Ja vajadzīgs skābeklis, tad elpo ātrāk.
“Mēs esam ideāli skrējēji. Radīti, lai kustētos. Mūsu cienījamiem senčiem nebija citas iespējas, viņiem bija jāskrien kazai pakaļ, lai tiktu pie gaļas, tās jau viegli rokās nedevās,” skaidro Danilāns. Turklāt nomedītā gaļa palīdzēja palielināt kaulus. Tāpat mūsu priekšgājējiem bija jāmūk no vilkiem un citiem plēsīgiem zvēriem. “Ja viņi nebūtu aizmukuši, rāpušies kokos, mūsu te arī nebūtu. Mēs būtu vēderos tiem nezvēriem. Kustības mūs izglāba,” stāsta ārsts, turpinot, ka diemžēl Latvijā šis nerakstītais likums ir aizmirsts.
Pie viņa mēdz nākt pacienti, kuri ir pārbarojušies un ar lieku tauku kārtiņu, lai gan stāsta, cik pareizi ēd.
“Pat labākās diētas un pareiza ēšana ir tukšs šāviens gaisā, ja to nepapildina ar citām – vēl svarīgākām lietām. Pirmā no tām – fiziskas aktivitātes. Ja tu gulšņāsi, sēdēsi pie datoriem, televizoriem, kaut kur tikai drusciņ pagrozīsi savu vēderu, tad tu vari ievērot diētu atspēries, acis pārgriezis, daudzi cilvēki vienalga kļūs apaļīgi, slimos un dzīvos īsāku mūžu,” atklāj ārsts.
Māte daba cilvēkus veidojusi, lai tie prastu izmantot enerģiju. “Mūsdienās sanāk kļūda. Cilvēks ir pārlieku veselīgs, viņam viss iet labumā, bet kur tad to dabūsi ārā? Piedodiet, uz podiņa nedabūsi neko tur daudz ārā. Enerģija ir jāizkūpina. Viens no izkūpināšanas veidiem ir svaigs gaiss, arī labs miegs, smaids, labs garastāvoklis un pats svarīgākais – kustība,” teic gastroenterologs, piebilstot, ka nav pat svarīgi, kāda veida kustība. Piemēram, dāmas var nodarboties ar boksu: “Dabūs kādu zilumu, bet viņa būs veselīgāka ar visiem zilumiem. Viņa būs izkustējusies, kauli būs izlocījušies.”
Profesors skaidro, ka kauli kustoties, lokoties un staipoties izdala labu un spēcīgu medikamentu – osteokalcīnu –, kas nevienā pasaules aptiekā vēl nav nopērkams. “Tad viss organisms piepildās ar brīnišķīgu dabisko medikamentu – tas stiprina sirdi, asina prātu. Turklāt vislabākais ādas kopšanas līdzeklis ir fiziskā aktivitāte. Vari pat nemazgāties, fiziska aktivitāte attīra ādu,” efektu raksturo ārsts, piebilstot, ka kustība ir viens no jaunības eliksīriem, lai gan, protams, nedrīkst aizmirst arī par veselīgu uzturu.
Pastaigas laikā aprunājas ar sevi
Profesors ik dienas ceļu uz un no darba mēro kājām. Tas ir apmēram stundas gājiens no darba Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā līdz Lāčplēša ielai. “Man ir braukšanas karte, es varu braukt pa brīvu, nu, kaut kas stulbs sanāk, bet es eju,” teic profesors, kurš sabiedriskajā transportā iekāpj tikai pāris reizes gadā, ja apstākļi piespiež. “Ziniet, tad, kad jūs darbojaties fiziski, parunājat ar sevi, padomājat, redz, kā es lieku kāju, kā man tas muskulītis grozās, kā kauli lokās, un es jūtu piepildījumu sevī ar varen labām lietām,” aicina ārsts, piebilstot, ka arī garastāvoklis uzlabosies un izdalīsies laimes hormoni. “Kāda vaina man parunāt stundu ar gudru cilvēku. Es ar sevi aprunājos, izrunājos, izspriežu, ko tālāk. Atnāku no rīta uz darbu, kolēģi vēl drusku miegaini atbraukuši ar mašīnu, bet man svaiga galva. Kā tad man nebūs svaiga galva, ja esmu jau stundu pastrādājis gan ar muskuļiem, gan smadzenēm,” teic profesors, vēlreiz atgādinot, ka cilvēki ir dzimuši, lai staigātu.
Turklāt, ejot ar kājām, sastrēgumu stundā galamērķī var nokļūt ātrāk, nekā braucot. “Kad es eju pāri tiltam, mašīnas kādu gabaliņu pabrauc, es raitā solī jau apdzenu. Tā mēs pāri Vanšu tiltam abi beigās esam vienlaicīgi. Sastrēguma stundās es apdzīšu,” pieredzē dalās profesors. Viņš iesaka, ka, ja ir kādas darīšanas galvaspilsētas centrā, izvēlēties pārvietoties ar kājām. “Jūs meklēsiet, kur nolikt mašīnu, es jums ielikšu staigādams un pa to laiku visas vietas būšu izstaigājis. Turklāt pēc tam jutīšos ļoti apmierināts,” skaidro ārsts.
Tāpat viņam patīk arī izkustēties uz deju grīdas. Profesors vairāk iecienījis straujās dejas.
“Es neesmu gājis kādos īpašos deju kursos, man kā sporta vingrotājam kustības vieglāk apgūt,” teic Danilāns. Viņam patīk, piemēram, tango, jo tur ir asākas kustības. Ar lēno valsi iet pagrūti, lai gan māk griezt uz abām pusēm. “Superdejotājs es nebiju un negrasos par tādu kļūt, drīzāk noskriešu maratonu,” viņš atklāj savu nodomu.
80 gados plāno noskriet maratonu
Profesors 2023. gadā svinēs 80 gadu jubileju un par godu šim notikumam vēlas pirmo reizi dzīvē noskriet maratonu. “Tur man tāda pavecāka vīra lielība, atzīšos. Es nedomāju, ka tādos gados maratons ir tas veselīgākais paņēmiens. Es jau nedomāju, ka es tagad jozīšu tiem profesionāļiem līdzi, tas man par daudz, un to es negrasos veikt. Tā lēnā garā noskriet – kāpēc ne, ja es jūtu, ka to varu,” teic Danilāns, atzīstot, ka viņa ķermeņa uzbūve vairāk piemērota sprintam, vingrošanai, kur aktīvi jākustas un tad var atpūsties. Viņa muskuļi ir vairāk tādi kā svarcēlājiem, bokseriem.
Pieveicot 42 kilometru garo distanci, viņš nevēlas nevienam pierādīt kaut ko, jo dakteris jau tagad zina, ka to spēj. Viņš vairākas reizes skrējis pusmaratonu, pievarējis 20 un 30 kilometru distances. “Pagrūti bija, padzēru ūdeni, viss kārtībā, otrā dienā tik kājas sāpēja,” par pēcskrējiena sajūtām stāsta profesors.
Profesors pagājušā gada decembrī inficējās ar Covid-19, turklāt slimības gaita bija smaga. Tagad viņš atzīst, ka kļūdījies, laicīgi nevēršoties pēc palīdzības pie kolēģiem. Kad situācija jau bija kritiska, Danilānu pieslēdza pie plaušu ventilācijas. “Kovids man paņēma pusgadu no dzīves noteikti. Nevarēju īsti domāt, gulšņāju, bija bezspēks, tagad jau esmu attapies, bet ne līdz galam,” viņš atminas pārdzīvoto. Ārsts atgādina, ka saslimt var jebkurš, arī pasaules rekordisti skriešanā. Mediķis uzsvēra, ka tiem, kuri ir apaļīgāki, slimo ar cukura diabētu, maz kustas, kovids ir bīstamāks un ar to saslimt ir lielāka iespēja. “Tāpēc, ka viņiem šūnas ir caurumos, laiž iekšā kovida vīrusu. Ja negribi kovidu, sporto, lai liekie tauki iet prom,” aicina ārsts.
