Prioritātes mainās, bet sports ir uz palikšanu
“Ar sportu jaunībā es laikam vairāk biju uz “jūs”, bet šobrīd tā ir viena no manām ikdienas sastāvdaļām,” teic Ilze. Viņasprāt, attiecības ar fiziskajām aktivitātēm mainījās brīdī, kad izauga bērni un vakari kļuva brīvāki, atkal bija iespēja veltīt laiku sev. “Dažādos dzīves posmos prioritātes atšķiras. Diennaktī joprojām ir 24 stundas, un ar to ir par maz, lai pagūtu visu, bet šobrīd es noteikti negribētu atteikties no sporta, lai vai kas,” viņa saka, atklājot, ka kustēšanos savā dienas ritmā centīsies ieplānot arī turpmāk.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
Gadu laikā fizisku aktivitāšu veikšana Ilzei izveidojies kā pieradums: “Tas tā ir visu cauru gadu, nevis tikai kā apņemšanās jaunā gada sākumā iet uz sporta zāli. Nē, es zinu, ka man divas reizes nedēļā jābūt sporta zālē, un visus pasākumus, teātra apmeklējumus es pakārtoju tam, lai šīs nodarbības neizlaistu.”
Šobrīd Ilze divas reizes nedēļā piedalās grupu nodarbībās, kur veic spēka vingrojumus muskuļiem, arī stiepšanos. “Tās nodarbības nav kā aerobika, bet tajās ir spēka elementi. Tiek izmantotas hantelītes, stieņi, bumbas, kas trenē konkrētas muskuļu grupas,” viņa skaidro, sakot, ka mērķis ir izvingrināt visu ķermeni, jo no ilgās sēdēšanas pie galda veidojas sasprindzinājums gan plecos, gan gurnu daļā. “Lai muskuļi neatrofētos, ir jākustas, nedrīkst iesūnot,” Ilze atgādina.
Paralēli tam viņa arī dejo flamenko, kas ir emocijām piesātināts deju žanrs no Spānijas. Starp citu, tieši deja viņas jaunībā bija tā fiziskā aktivitāte, kas dominēja Ilzes ikdienā: “Es vairākas reizes nedēļā dejoju tautas dejas, un tā bija mana kustība.”
Ko darīt sestdienā? Doties pārgājienā!
Sestdienas Ilzei ir pārgājienu dienas: “To ieviesa tagadējā kovida situācija, kas lika mums pabūt mājās, Latvijā, neskriet nekur tālu prom. Tas kaut kā ievilināja doties padsmit kilometru garos pārgājienos.” Latvijā viņai kompāniju veido draudzenes: “Mums ir tāda pārgājienu grupiņa, kur ir sešas dāmas, un, kā mēs tiekam, tā komplektējamies.”
Gandrīz visas šīs grupiņas dalībnieces ir rīdzinieces, tāpēc, lai pārgājieni neievilktos ilgāk kā uz vienu dienu, viņas izvēlas maršrutus, kas nav tālāk par 100 kilometriem no Rīgas. Latvijā Ilzes iecienītākie maršruti ir aptuveni 11 kilometru garā Viesatas upesloku dabas taka, kuras galā atrodas izmēros iespaidīgais Spuņņakmens, un 12 kilometru garā Cecīļu dabas taka Ieriķos, kurā var apskatīt Cecīļu iežu alas. “Tās ir izaicinājumiem pilnas, tas nav tikai taisns pārgājiens, ir tomēr arī mazliet kalniņi, jākāpelē augšā, lejā,” pārgājienus šajās vietās raksturo aktīviste. Tāpat ļoti skaisti ir Siguldā un Krimuldā, kur ir plašas iespējas izvēlēties gan izaicinošus, gan vieglus pārgājienu maršrutus.
Tā kā kustību intensitātes kontrasts starp darba dienām un brīvdienām nav ļoti liels, pārgājienu piepūle nākamajā dienā neatbalsojas muskuļu sāpēs un bezspēkā. Lai gan ikdienā Ilze strādā birojā un viņas darbs ir sēdošs, viņa to kompensē ar dažādām aktivitātēm gan darbdienu vakaros, gan nedēļu nogalēs, tāpēc muskuļi jau uztrenēti un pieraduši pie slodzes. “Ja ir tāda lielāka kāpelēšana, tad varbūt nedaudz kādas muskuļu grupas liek par to manīt. Bet nav bijis tik traki, ka nevar izkāpt no gultas,” teic pārgājienu entuziaste.
Ceļojumi ar izaicinājuma garšu
Pēdējā laikā, kad atkal bija iespēja ceļot pa pasauli, Ilzes plānos bija arī fiziskas aktivitātes. “Man gribējās ne tikai staigāt pa lielo pilsētu, bet ceļojumā iekļaut arī pārgājienus pa kalniem, pa dabas takām, lai ir fiziski aktīvs piesitiens,” pastāsta ceļotāja.
Kā izaicinošāko viņa atminas pēdējo braucienu uz Madeiru Portugālē, kur Ilze kopā ar ceļabiedriem kāpa kalnos, kas gan vairāk līdzinājās intensīvam un grūtam pārgājienam. “Kāpām pa tiešām stāvām trepēm, gar aizas malu, līdz ar to tas ir kā kardiotreniņš arī sirdij, kad tu jūti, ka mazliet sāc aizelsties, tas ir tāds pārbaudījums sev,” par kāpienu augstākajā Madeiras virsotnē – Pico Ruivo –, kas atrodas 1862 metrus virs jūras līmeņa, saka Ilze. Kopumā augšā un lejā bija jānoiet 11 kilometri, un tie tika pieveikti piecās stundās.
Darbā rast ieganstu izkustēties
Brīvais laiks ir piesātināts ar fiziskām aktivitātēm, taču nevar aizmirst, ka lielākā dienas daļa tiek pavadīta darbā, kur iespēju robežās Ilze arī meklē iespējas izkustēties. “Mums ir diezgan liels birojs trīs stāvos un vēl noliktava. Bieži vien tā vietā, lai piezvanītu kolēģim, es aizeju pie viņa, lai ir neliela izstaigāšanās, piecelšanās no sava rakstāmgalda,” viņa teic, sakot, ka mēģina darbā rast iemeslus piecelties un kaut kur aiziet, pakāpt pa trepēm, jo pat neliela kustība palīdz ķermenim. “Kādu brīdi mēs mēģinājām izpildīt kādus vingrinājumus, bet tur tas slinkums ņem virsroku. Tas neieviesās kā regulāra ikdienas rutīna,” pastāsta Ilze.
Pēc darba, ja ir brīvs laiks un labi laikapstākļi, Ilze reizēm nostaigā dažus tūkstošus soļu pa savu rajonu. “Pēdējā laikā, ja pēkšņi vajag uz veikalu pēc maizes, es nebraucu ar mašīnu, bet cenšos aiziet kājām. Tie ir tādi jauninājumi,” viņa pastāsta, sakot, ka, ja mājās būtu suns – kā kādreiz bija, tad obligāti būtu jādodas pastaigās. “Tas tomēr ir tā – lai kādi laikapstākļi, spīd saule vai līst lietus, vai ārā ir mīnus divdesmit, jāiziet ar suni pastaigā. Bet, tā kā man šobrīd sunīša nav, jāizved pastaigā pašai sevi,” Ilze teic.
Pastaiga sarunās un klusumā
Reizēm pastaigām pievienojas vīrs Arnis. “Mums katram ir savs dienas ritms, un tie ir brīži, kad mēs pavadām laiku kopā, izmetot kādu līkumiņu,” viņa pastāsta, sakot, ka vasarā ir jauki doties pastaigā gar jūru. “Jūra ir tā, kas man ir ļoti nepieciešama, lai uzlādētos un gūtu emocionālu gandarījumu. Tas ir kā lādiņš nākamajai nedēļai, lai būtu kurbulis, vēlme darboties,” atklāj Ilze.
Reizēm ir labi būt kopā un sajust otru pat bez lielas runāšanas, bet citreiz tieši staigājot raisās sarunas: “Tas varētu stimulēt iespēju parunāties, citādāk, esot mājās, mums nemaz nesanāk parunāt, jo ir televizors, telefons, kas paņem ļoti daudz laika. Varbūt ir jācenšas to nolikt malā, lai mēs varam ieklausīties otrā cilvēkā.”
Sports ķermeni veido, virtuve – uztur formā
Ilze lieliski pieprot pagatavot dažādus gardumus, tāpēc viņai bieži nākas dzirdēt jautājumu: “Tu tik cep kūkas, bet kā tu nepaliec resna?” “Aizrautība ar kūku gatavošanu man ir, bet es jau neapēdu visu un pat ne pusi. Ja paliek pāri un mani mājinieki neapēd, es iepriecinu savus kolēģus,” viņa teic, sakot, ka svarīgs ir līdzsvars.
Kūku meistare pārliecināta, ka ķermeni veido sporta zālē, nevis virtuvē, taču, lai uzturētu to formā, nepieciešamas sabalansētas maltītes. “Es esmu visēdāja, nepraktizēju kāda produkta neēšanu vai ēšanu vairāk. Es laikam jūtu, cik daudz manam ķermenim nepieciešams, un ar to man pilnīgi pietiek,” saka Ilze.
Iespēja izkāpt no nomācošās rutīnas
Kustība viņai uzlabo gan pašsajūtu, gan garastāvokli. “Tas ir kā neliels dopings un iespēja pavadīt dienas noslēgumu mazliet citādāk, nevis atnākt mājās, uztaisīt vakariņas un apsēsties pie televizora. Ja ar vingrošanu nodarbojas regulāri, piemēram, divus vakarus nedēļā, kā es jau padsmit gadus, tad man šķiet dīvaini, ka es neaizeju uz sporta zāli. Ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst,” savas sajūtas skaidro Ilze, atklājot, – arī ķermenis jūt, ka nepieciešama izkustēšanās. Tāpēc tas ir labs iemesls, lai padomātu par savu veselību un labsajūtu.
Viņai ļoti patīk Imanta Ziedoņa citāts, ka “laime ir skaņām, krāsām un smaržām piepildīts laiks”, un Ilze ir pārliecināta, ka fizisku aktivitāšu veikšana var iedot pozitīvu lādiņu, piemēram, dodoties pastaigā uz mežu un sajūtot pavasara klātbūtni. “Atrodot savu īsto sporta veidu vai aktivitāti, mēs no tā varam gūt baudu, kaut vai tā ir tikai iziešana piemājas mežā,” teic Ilze.
