Treniņus sprintā nomaina teātris
Bērnībā Andrejam bija, kā viņš pats saka, ļoti traumatiska aizraušanās – liela patika pret skriešanu: “Mājai apkārt bija asfaltēts ceļš, un es nepārtraukti kritu, noberzu ceļgalus, man regulāri tecēja asinis, mamma pārsēja un vienmēr lamāja, ka es tik neuzmanīgs.” Tomēr gūtās traumas puiku neatturēja no šīs nodarbes, vien lika turpmāk mazliet vairāk uzmanīties, lai nebūtu jāpiedzīvo mammas, kura, visticamāk, pārdzīvoja par dēla sāpēm, dusmas.
Mācoties skolā, kādu brīdi Andrejs trenējās vieglatlētikā Rīgas bērnu un jaunatnes sporta skolā pie trenera Jāņa Putniņa. Andreja plānos bija Latvijas jaunatnes rekords skriešanā, kas tā arī netika sasniegts. Neilgi pirms viņš pārtrauca trenēties šajā sporta veidā, iedvesmojies no žurnālā izlasītās amerikāņu treniņu pieredzes, jaunietis izveidoja savu treniņu programmu, kura paredzēja lielu slodzi. Izstāstot to Mārim Jaunozolam, kurš tajos laikos bija viens no Latvijas labākajiem vidējo distanču skrējējiem, izrādījās, ka tieši pēc šādas programmas trenējas arī pieredzējušais sportists.
Vienā ritmā
Piektdienās pulksten 8.35 LTV1 vai RePlay.lv klaviermūzikas pavadījumā piedāvā izkustēties kopā ar Latvijā pazīstamiem cilvēkiem jaunajā rīta vingrošanas šovā “Vienā ritmā”. Katrā raidījumā būs savs vingrošanas vadītājs. Kā un kāpēc viņi paši cenšas ikdienā būt aktīvi, lasi LSM.lv rakstu sērijā!
“Es diezgan drīz pārtraucu treniņus, un treneris man to nepiedeva, jo es tad jau biju kaut kāds Pārdaugavas čempions sprintā, tātad 60 līdz 300 metros,” atklāj Andrejs. Tolaik viņš laikrakstā “Rīgas Balss” izlasīja sludinājumu, ka arodbiedrības kultūras nams jeb tagadējās Mazās ģildes drāmas ansamblis režisora Oļģerta Dunkera vadībā uzņem jaunus dalībniekus. “Pēkšņi man kaut kas uznāca, un es pārtraucu treniņus. Atceros, cik tas bija interesanti – iestudēt uzvedumus, runāt dzeju, ar etīdēm nodarboties… Un tad ir kaut kādi vienveidīgi sporta treniņi,” viņš salīdzina. Kultūra Andreja dzīvē jau toreiz uzvarēja sportu, aizvedot viņu pa pavisam citu dzīves ceļu.
Relaksācija jūrā
Nevarētu teikt, ka tikai skolas laiks bija fiziski aktīvs periods. Vēl pirms dažiem gadiem Andrejs katru dienu, kad nebija jāstrādā, bija atvaļinājums vai vakarā pēc darba, brauca uz jūru. “Vairākas reizes peldējos un tad gāju to gabalu no Daugavgrīvas bākas līdz Lielupes ietekai jūrā. Pēc tam nācu atpakaļ un pirms bākas gāju uz mājām, toreiz dzīvojot Bolderājā, vai devos uz sabiedrisko transportu, lai brauktu uz Rīgu,” viņš pastāsta, atzīstot, ka ūdens sniedz kolosālu relaksāciju.
Arī šobrīd, ja būtu iespēja un veselība ļautu, Andrejs labprāt regulāri dotos peldēties, bet Pļavniekos jūras nav. Tāpat jāuzmanās no saules, kura slikti ietekmē viņa organismu. Pēc nesenās deguna operācijas ārā no mājas saulainā laikā drīkst doties, tikai pirms uz sejas uzklāta speciāla smēre.
Vienveidībai nē
Šobrīd, ja nelīst lietus vai ietves nav apledojušas, Andrejs vakaros dodas pastaigās pa savu apkārtni. Tas nenotiek pēc kāda plāna vai ar īpašu piespiešanos: “Kādreiz nojūk, nevar saprast, vai līst vai pārstās. Tad es kļūstu nervozs, nevarēdams saprast, varu iet vai nē.
Man nepatīk sevi piespiest, pēc sava dzīvesstila esmu brīvdomātājs.”
TV personība slikti panes karstumu, tāpēc sutīgās vasaras dienās šādas aktivitātes ieplāno dienas noslēgumā, kad gaisa temperatūra vairs nav tik augsta.
Lai gan Andrejs dzirdējis ārstu ieteikumu iet ļoti ātrā solī, viņš tā nedara. “Pirmkārt, negribu sevi apgrūtināt. Otrkārt, man ir visādas neiroloģiskas problēmas. Pats sevi cenšos uzmanīt,” viņš nosaka. Viņam šķiet ļoti svarīgi kustēties, jo tas cieši saistīts ar veselību: “Ja kādreiz man nesanāk izstaigāties, dusmojos pats uz sevi.”
Ja sanāk apmeklēt fizioterapeitu, kurš rāda vingrinājumus, kas nāktu par labu fiziskajai veselībai, Andrejs atzīst, ka viņam trūkst pacietības tos pildīt.
“Mani besī vienveidība, es nespēju to izturēt un uz vietas kaut ko darīt. Arī tīrot zobus, es staigāju pa māju.
Es tā nevaru – stāvēt pie izlietnes un tīrīt zobus. Garlaicīgi!” viņš nosaka.
“Kad sēžu dīvānā un esmu dīvāna eksperts, skatoties vai nu kādu foršu filmu, vai futbolu, es vingrinu sprandu. Galvu uz leju, tad sāniski, atkal uz leju un uz otriem sāniem,” lietderīgo laika izmantošanas veidu atklāj Andrejs, sakot, ka tas noņem saspringumu sprandā.
Gudra spēle – futbols
Sen jau nav noslēpums, ka Andrejs ir aizrautīgs futbola skatītājs, tomēr to spēlēt gan viņam nekad nav padevies. “Basketbols man labāk sanāca, futbolu es varu tikai skatīties, pilnīgs nejēga esmu. Skolas laikā, kad tēvs gāja garām skolas pagalmam, viņš bija pārsteigts, redzot mani vārtos. Kuru parasti lika vārtos? Visšvakāko,” atmiņās dalās Andrejs.
Viņš atceras, kā 18 gadu vecumā tas, ka tēvs skatījās pasaules čempionātu futbolā, viņam traucēja.
“Es biju uz viņu dusmīgs, ko viņš tur skatās kaut kādu riebīgu futbolu, es biju noguris un viņš man traucēja, gribēju iet gulēt,” toreizējo neizpratni atceras Andrejs.
Savā laikā, intervējot sporta žurnālistu Gunāru Jākobsonu, viņš sacīja, ka futbols ir gudra spēle, toreiz Andrejā šis spēles raksturojums izsauca pārsteigumu.
“Tad bija viens skolas biedrs, kurš mani aicināja skatīties pasaules čempionātu. Viņš forši komentēja, es biju pārsteigts, cik tā spēle ir interesanta. Viņš “lasīja” spēli. Un tā pamazām, pamazām, un tagad esmu traks palicis,” par sev interesējošo sporta veidu teic Andrejs.
Savulaik, kad futbola klubs “Skonto” labi spēlēja, Skonto stadions bija pilns ar līdzjutējiem un skatītājiem. Šobrīd futbola popularitāte Latvijā strauji kritusies. Toties hokeja līdzjutēju tribīnes kļūst tikai kuplākas un skaļākas. “Ja man prasītu, kāda ir mana attieksme pret hokeju, es teiktu, ka man tas ir neinteresants. Kad spēlē Latvijas izlase, tad es izturu, uzlieku trešo periodu. No paša sākuma es nevaru, man ir garlaicīgi,” atzīst Andrejs. Futbols viņam šķiet gudrāka spēle, hokejs ir ļoti ass, ātrs un tajā gudrība tiek pielietota krietni mazāk.
Kad defekts kļūst par efektu
Skolas laikā un nedaudz vēl pēc tam viņš spēlēja basketbolu. Īpaši sāpīgi Andrejs atminas, kā reiz, spēlējot strītbolu, pamatīgi nācās zaudēt “Panorāmas” komandai.
Viņam acis rāda dažādi – viena tuvumā, otra tālumā -, tas traucēja, spēlējot volejbolu. Ne velti kapteiņi, izvēloties savas komandas spēlētājus, viņu atstāja kā pēdējo. “Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc tik slikti spēlēju volejbolu. Izrādās, ka es bumbas trajektoriju nevaru izskaitļot. Atklājās, ka man ir divas dažādas acis. Ar tādu redzi var stādāt televīzijā – ar vienu aci es lasu tekstu, ar otru – montēju,” viņš smej, atzīstot, ka, regulāri dzīvojoties televīzijas ekrānā, obligāti jāuztur sevi formā. Tomēr, veicot kādu fizisko aktivitāti, Andrejs domā par sevi, savu pašsajūtu, nevis to, kā tas atsauksies uz izskatu televizorā.
