Žurnālists Aidis Tomsons vingro katru rītu un ar divriteni apdzen trolejbusus

Katru rītu sāk ar vingrošanu

Ar profesionālo sportu Aidis nekad nav nodarbojies, bet bērnībā bija aktīvs: “Es lielā mērā biju ielas bērns. Katru dienu pavadīju kustībā, vasarā ar pagalma puikām spēlējot futbolu, ziemā – hokeju. Spēlējām arī dažādas ķerenes, rāpojām pa jumtiem un darījām citas muļķības, par kurām uzzinot, vecāki droši vien nosirmotu.”

Šobrīd vienīgā fiziskā aktivitāte, kuru Aidis regulāri iekļauj savā ikdienā, ir vingrošana.

Pirms kādiem pieciem gadiem viņam tika veikta muguras operācija, tāpēc vingrojumi ir specifiski izstrādāti tieši tam, lai palīdzētu šai ķermeņa daļai. Ja sākumā tas bija, lai atkoptos pēc operācijas, tad tagad, lai uzturētu sevi tonusā. Reizēm vingrošanai tiek veltīta pat stunda.

Apkārtnes vērotājs

“Es esmu no tiem, kurš ikdienā sāka braukāt uz darbu un atpakaļ ar velosipēdu 90. gadu otrajā pusē. No Pļavniekiem līdz centram. Infrastruktūra mani īpaši netraucē, varbūt vienīgi kādu autovadītāju varu nokaitināt, lai gan pats arī esmu autobraucējs,” stāsta Aidis, piebilstot, ka mierīgi var braukt pa visām centrālajām Rīgas ielām līdzās automašīnām un trolejbusiem, ļoti labi iekļaujoties satiksmē. Paša autovadīšanas pieredze liek saprast, kurā brīdī citi satiksmes dalībnieki varētu nepamanīt viņu kā riteņbraucēju.

“Kad es braucu katru dienu, es izrēķināju, cik trolejbusus apdzenu, kamēr nonāku darbā. Parasti tie ir vairāki,” saka Aidis, minot, ka ir ātras braukšanas cienītājs. Vietās, kur ir veloceliņi, tur tik ātri nepabrauksi, lai neapdraudētu citus braucējus, bet, piemēram, pa Deglava ielu vai pa Brīvības ielas sākumposmu, kur nav riteņbraucēju celiņu, tīri labi sanāk uzņemt ātrumu.

Ar velosipēdu viņš pārvietojas arī ziemā, kas citiem varētu likties visai ekstrēmi. Aidi nebaida pat -15 grādu gaisa temperatūra,

tomēr jāatzīst, gadījies arī krist, turklāt pat vēl pagājušajā ziemā.

Lai gan reiz divritenis bija žurnālista ikdienas pārvietošanās līdzeklis, šobrīd braukt ar to iznāk retāk, jo no Pļavniekiem pārvācies uz Pierīgu, no kurienes līdz galvaspilsētas robežai vien ir padsmit kilometru. Līdz ar to Aidis uz darbu vairs nedodas ar velosipēdu, bet vienu divriteni tur darbā, lai to izmantotu, dodoties darīšanās pa Rīgu. “Tam ir vairāki argumenti. Tas ir gan ātrāk, gan lētāk, turklāt man ir svarīgs arī fiziskais – kaut kāda tonusa uzturēšana, jo pāri tiltam pārbraukt, kā arī pusstunda intensīvas mīšanās prasa zināmu piepūli, sirds sitas straujāk,” būtisko veselības aspektu min žurnālists.

“Braucot ar divriteni, man patīk vērot apkārtni. Tad es pievēršos nevis sev, bet pētu apkaimi,” viņš pastāsta. Brauciena laikā žurnālists apskata, kā cilvēki dzīvo, kā iekārtoti pagalmi, kādas mājas saceltas.

Aktivitātēs iesaistās arī bērni

Pārsvarā Aidis sporto vienatnē, bet reizēm viņam pievienojas ģimene vai kāds draugs: “Es labprāt paņemu divriteni un viens pabraukāju pāris stundas apkārt. Šajā ziņā es vairāk esmu individuālists.”

Katram bērnam nopirktas savas skrituļslidas, reizēm ar tām viņi visi kopā dodas izbraucienos, citreiz vienkārši iet pārgājienos. “Nu jau viņi man sāk izaugt, maz sanāk, bet jaunākais puika teica, ka viņš gribētu kādu dienu atkal pabraukāties kopā,” pastāsta Aidis, sakot, ka tam visbiežāk neieplāno brīvdienas, bet gan kādā dienā pamostas un izdomā kopīgi doties uz Rīgu, lai pabraukātos.

Piemājas darbi ļauj izkustēties

Reizēm vakaros Aidis dodas paskriet krosiņu, bet sevi nesauc par regulāro skrējēju: “Suns dzenas pakaļ, es viņam pa priekšu. Un tā es skrienu pa vietējo Garkalni tādus krosiņus.” Viņš cer, ka nākošziem izdosies ieviest regulārākus skrējienus, jo atšķirībā no siltās sezonas ziemā kļūst slinkāks. “Kad sākas pavasaris, pie mājas ir pietiekoši daudz, ko darīt – cementēju, roku dārzu, pļauju. Diezgan fiziski izkustos,” viņš novērtē, taču ziemā no izteiktām fiziskām aktivitātēm paliek vien vingrošana, ar ko reizēm šķiet par maz.

Vidējam dēlam ir sporta zāles abonements, to viņš regulāri izmanto, braucot uz Rīgu. “Man personīgi ir žēl tērēt laiku, lai tā pasportotu. Es gribu apvienot lietderīgo ar patīkamo.

Tad es labāk vingroju ar ķerru, lāpstu vai grābekli rokās, lai pie reizes ir pievienotā vērtība,” nosaka Aidis.

Ziemā jātīra piemājas ceļš no sniega, taču globālās sasilšanas iespaidā pēdējos gadus to nācies darīt visai maz.

Lai gan pats to neatzīst par fizisku aktivitāti, Aidis katru rītu dodas pastaigāties: “Normāla, lēna pastaiga, piemēram, pa mežu. Tā nav fiziska slodze, drīzāk meditatīva staigāšana. Tur es atpūšos un ieslīgstu pārdomās.”

Ātrumu mīlošs skrituļslidotājs

Šobrīd arī skrituļslidošanai, ko Aidis dara sava prieka pēc, retāk sanāk pievērsties, bet kādreiz, kad bērni bija mazāki, skrituļot viņš devās kopā ar viņiem. Lai gan Aidim ir pašam savas skrituļslidas, ar tām pēdējo reizi izdevās pabraukt vien pagājušajā rudenī.

“Es esmu ātrais cilvēks, es mierīgi nemāku. Ja kaut kur braucu, tad ātri, pamēģinot, ko spēju,” viņš atklāj. Bērnībā vairāk slidoja ar slidām, pēc tām ar skrituļslidām šķiet vieglāk braukt. Protams, tāpēc, ka to nedara ikdienā, kājas vienā brīdī sāk nogurt, bet ir prieks ātri tikt uz priekšu.”

Skrituļslidošanā liela nozīme ir segumam, tam jābūt gludam, citādi brauciens kļūst bīstams. Aidis novērojis, ka Garkalnē skrituļslidošanai piemērots centrālais celiņš, kas ir aptuveni divus kilometrus garš. “Tur jau neko daudz vairāk nepaskrituļosi. Reizēm tas ir iemesls iemest skritulenes mašīnā un braukt uz Rīgu vizināties,” pastāsta Aidis.

Turpinot par ziemas aktivitātēm, reiz Aidim bija arī distanču slēpes, bet tagad viņš pamatā izvēlas kalnu slēpes. “Manā bērnībā tādu kalnu slēpju nebija, es toreiz ar distancenēm pa visiem kalniem braukāju,” viņš atceras.

Mamma kā piemērs kustības nozīmei

Galvenais iemesls, kāpēc žurnālists cenšas ikdienā ieviest vairāk fizisko aktivitāšu, ir pašsajūta. Pēc kāda no vīrusiem pārslimošanas Aidim radās aizdomas par problēmām ar sirdi. Pēc rūpīgām pārbaudēm dakteris Andrejs Ērglis sacīja, ka viņa sirds ir kā sportistam, nekādas kaites netika atrastas. Žurnālists saprot, ka savā vecumā ir būtiski uzturēt sevi labā fiziskā formā.

Tieši viņa vecāki bijuši kā piemērs tam, kāda nozīme ir fiziskajām spējām:

“Īpaši mana mamma ievēroja veselīgu dzīvesveidu un nodzīvoja līdz 85 gadiem, kad aizgāja ar onkoloģiju.

Es vēroju, cik tas bija labi, ka jebkurā vecumā mamma varēja kvalitatīvi, pilnvērtīgi dzīvot, kamēr citi viņas vienaudži jau bija kļuvuši nevarīgi. Mammai šī varēšana daudz deva ne tikai fiziski, bet arī morāli, sniedzot priecīgāku noskaņojumu un gandarījumu. Viņa vienmēr teica, ka, ja nepiespiedīs sevi kustēties, tad būs slikti, tāpēc, kamēr varēja, tikmēr katru rītu vingroja, arī 85 gadu vecumā.''

“Mani vecāki ir rādījuši piemēru, ka par savu ķermeni ir vērts rūpēties,” teic Aidis, apšaubot, vai saviem bērniem spēj būt tikpat labs piemērs, kāds bijis pašam.