Ivars Austers: Kas ir sabiedriskā zinātne?
Sanita Reinsone: Sabiedriskā zinātne ir zinātņu nozare, kuras procesos dažādos posmos iesaistās sabiedrība. Tā nojauc robežas starp profesionālu zinātnieku un sabiedrību, kopīgi radot zināšanas.
Pirmie zinātnieki arī bija sabiedriskie zinātnieki. Piemēram, Krišjānis Barons savāca ļoti plašu sabiedrisko zinātnieku loku, tikai toreiz to tā nesauca.
Gunta Kalvāne: Sabiedriskās zinātnes saknes ir dziļas un senas. Sabiedriskie zinātnieki ir zinātnieku labākie draugi, jo attīstoties tehnoloģijām, rodas ļoti daudz datu. Zinātnieki paši ar to netiek galā un talkā nāk sabiedriskie zinātnieki – apstrādājot datus, ievācot datus, arī iesaistoties pētījuma plānošanā vai pat dodot pētījuma ideju. Kolēģe Ilze Mileiko Latvijas Universitātes konferencē šī gada martā stāstīja par senioru iesaisti kādā pētījumā – no senioriem nāca idejas, ko pētīt, viņi identificēja būtiskākos izaicinājumus savā pašvaldībā un kopīgi ar zinātniekiem mēģināja rast tiem risinājumus.
Sabiedriskā zinātne ir tad, ja iesaistos procesā no a līdz z – plānoju, piedalos.
Zinātnieks varbūt palīdz ar metodoloģiju, kā tieši to darīt, bet galvenais, ka procesā rodas jauna zinātība (Stāvoklis, kurā piemīt zināšanas par to, kā kaut ko darīt. - Tezaurs.lv )
Kādās zinātņu nozarēs darbojas sabiedriskie zinātnieki?
Sanita Reinsone: Nozaru lauks ir ļoti raibs, bet divas jomas izvirzās priekšplānā – dabaszinātnes un humanitārās zinātnes, bet arī sociālās zinātnes izmanto sabiedrisko zinātni. Digitālās humanitārās zinātnes izmanto rīkus, kuros ir ļoti liela vajadzība pēc sabiedrības iesaistes.
Gunta Kalvāne: Apzinot pasaules skatījumu šajā jomā, es pētīju informāciju zinātnieku sociālajā tīklā "Research Gate". Jāsaka, ka pēdējā laika publikācijas šajā jomā ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Var iedomāties jebkuru zinātnes nozari un tajā vairāk vai mazāk ir izmantoti sabiedriskās zinātnes elementi.
Kad cilvēks kļūst par sabiedrisko zinātnieku?
Sanita Reinsone: Par šo robežu viedokļi dalās, bet es to izšķiru tā – ja jūties kā pētījuma dalībnieks, tad esi sabiedriskais zinātnieks. Ātri atbildot uz anketas jautājumiem, tu esi respondents.
Ja tiec iesaistīts tālākajos procesos, tev tiek sniegta atgriezeniskā saite, vari komentēt un turpināt darboties – tu esi sabiedriskais zinātnieks. Zinātnieks un cilvēks ir kā partneri.
Gunta Kalvāne: Manuprāt, atslēgas vārds ir atgriezeniskā saite. Ja pēc paraugu nodošanas esi informēts par rezultātiem, zini, kur tie tiek izmantoti, kā tas var uzlabot tavu dzīvi, varam jau runāt par to, ka esi sabiedriskais zinātnieks. Ir jābūt klātesamībai, dalībai procesā un divvirzienu komunikācijai. Ja cilvēks tiek izmantots tikai datu ievākšanai, tā nav sabiedriskā zinātne. Piemēram, mūsdienās daudziem cilvēkiem ir viedpulksteņi, no kuriem var iegūt ārkārtīgi daudz datu: par maršrutu, pārvietošanos, gaisa temperatūru un daudz ko citu. Līdz ar to radies arī tāds termins kā "tumšā sabiedriskā zinātne", kad šādus datus izmanto bez cilvēka atļaujas.
Ko iegūst cilvēks, kurš nodarbojas ar sabiedrisko zinātni?
Gunta Kalvāne: Vairākās publikācijās ir analizēta iedzīvotāju motivācija iesaistīties sabiedriskajā zinātnē. Tā ir dažāda un atkarīga, piemēram, no iedzīvotāja vecuma.
Jauniešiem ir cita motivācija nekā senioriem. Jauniešus motivē tāds kā hedonisms, ir jautri, interesanti, forši, varu ko iemācīties un uzzināt.
Kāpēc to neizdarīt, ja tas ir viegli un ātri? Jauniešus var iesaistīt ar spēļošanas elementiem. Lielākajai daļai sabiedrības motivāciju sniedz piederības sajūta kopienai, iespēja palīdzēt zinātniekiem. Tā ir vēlme būt daļai no procesa, lai zinātniekiem ir informācija par manu situāciju, punktu. Vairāk iekšējā motivācija un vēlme palīdzēt zinātniekiem.
Sanita Reinsone: Sabiedriskās zinātnes iniciatīvas atšķiras pēc ilguma. Ir tādas ar nelielu ieguldījumu, piemēram, dokumentēt vienu dienu, un ir tādas, kas ilgst gadiem. Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūtā ir sabiedrisko zinātnieku kopiena, kas darbojas jau desmit gadus. Ik pa laikam veicam intervijas, lai saprastu, kādēļ šie cilvēki palīdz, digitalizē arhīvus. Anketās viss ir skaisti – kultūras mantojums, vērtības, kā var neiesaistīties. Bet, kad dodamies intervēt, un dzīvesstāstu intervijas ir mana specifika, mēs ļoti labprāt ar šiem cilvēkiem ilgi un nesteidzīgi aprunājamies. Tad parādās citi aspekti, piemēram, sociālais – cilvēki ir vientuļi, un šī ir iespēja izdarīt ko vērtīgu.
Seniori jūtas nelietderīgi, beidzies aktīvais dzīves posms, bet sabiedriskā zinātne ir veids, kā būt noderīgam, realizēt sevi.
Citiem ir svarīga saistība ar konkrētu vietu – tas ir manas vietas mantojums un es nežēlošu laiku un pūles, lai to padarītu redzamu citiem. Motivācija ir ļoti dažāda.
Gunta Kalvāne: Pozitīvā ziņa ir tā, ka sabiedrība kopumā ir ļoti gatava, ļoti aktīvi iesaistās un atbalsta iniciatīvas. Izaicinoši ir tas, ka vienreiz piedalīties ir gatavi visi, bet ir ļoti grūti ievākt ilgtermiņa datus. To ietekmē arī laika apstākļi un citi faktori, ko sākumā nemaz nevari prognozēt.
Vai, darbojoties sabiedriskajā zinātnē, mainās arī cilvēka domāšana?
Sanita Reinsone: Rodas daudz lielāka izpratne par tēmu. Desmit gadu laikā, kopš sadarbojamies ar sabiedriskajiem zinātniekiem, redzam, ka viņi ir kļuvuši ļoti profesionāli, mēs ar viņiem konsultējamies, jo zinām, ka viņi stādā rūpīgi, detalizēti, pārzina pētniecības prasības pēc strukturētiem datiem.
Gunta Kalvāne: Publikācijas par sabiedrisko zinātni dabaszinātnēs liecina, ka cilvēks iegūst zināšanas, niansētāku pasaules uztveri, kā arī pieaug sabiedrības uzticība zinātnei kopumā.
Esot iesaistīts procesā, cilvēks tam sāk ticēt, jo zina, cik rūpīgi jāievāc dati.
Kā tehnoloģijas maina sabiedrisko zinātni?
Sanita Reinsone: Tehnoloģijas, piemēram, sociālie tīkli, padarījušas iespējas iesaistīties sabiedriskajā zinātnē daudz redzamākas. Informācijas aprite ir daudz ātrāka, digitālie rīki palīdz ātrāk izdomāt, noorganizēt, sadarboties. Tehnoloģijas ļauj cilvēkiem daudz vieglāk iesaistīties, kas ir liels bonuss, bet rodas šī digitālā siena starp cilvēku un zinātnieku. Mēs vairs īsti neredzam šo sabiedrisko zinātnieku un īpaši svarīgi tas ir saistībā ar ilgtermiņa iniciatīvām, kad ir svarīgi veidot cilvēcisku kontaktu, nevis sazināties tikai caur platformu un lietotājvārdu.
Gunta Kalvāne: Pasaules tendences liecina, ka sabiedriskā zinātne ir obligāta mūsdienu zinātnes sastāvdaļa, zinātnes nākotne. Arī daudzos projektu uzsaukumos parādās prasība pēc sabiedrības iesaistes pētniecības procesos.
Kā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts nonāca līdz sabiedriskajai zinātnei?
Sanita Reinsone: Institūta nodaļa ir Latviešu folkloras krātuve, kurā glabājas daudz rokrakstu, audio, videomateriāli, simts gadus un pat vairāk seni. Mēs veidojām digitālo platformu, lai cilvēkiem parādītu šo materiālu, un sapratām, ka būtu diezgan jocīgi, ja pētnieki rādītu šīs kolekcijas, bet neļautu iesaistīties cilvēkiem. Folkloras krātuve būtībā ir sabiedriskās zinātnes rezultāts, sabiedriskie zinātnieki tajā simts gadu laikā ir iesaistījušies. Es vadīju digitalizācijas projektus, organizēju cilvēku iesaistīšanas kampaņas. Mēs eksperimentējam ar dažādiem rīkiem, veidiem, kā to darīt – gan ierunājot dzeju un veidojot skaņu korpusus, gan dziedot ar arhīvu, skatoties kā tradicionālā mūzika tiek interpretēta mūsdienās, gan pandēmijas dienasgrāmatas, rakstīts materiāls. Šie ir atvērtie dati, kas iekļauti balsu talkā, kur cilvēki tās ierunā. Atvērtie dati nodrošina pēctecību.
Jau tagad redzam diezgan daudz maģistra darbus, kuros gan humanitāro, gan sociālo jomu pārstāvji, gan kultūras jomas cilvēki un radošo industriju, mākslas un teātru pārstāvji izmanto pandēmijas dienasgrāmatas pētījumiem.
Kā var iesaistīties sabiedriskajā zinātnē?
Gunta Kalvāne: Pasaulē ir daudz platformu, kurās apkopoti tūkstošiem projektu sabiedrisko zinātnieku iesaistei. Ikviens var atrast sev aizraujošu tēmu, un tas ir burvīgs hobijs.
Sanita Reinsone: Latvijā diemžēl nav vienotas platformas ar aktuālajiem procesiem, kuros iesaistīties. Humanitārās jomas pārklāj vietne iesaisties.lv, ir "Facebook" lapa "Sabiedriskā zinātne". Par akcijām tiek vēstīts arī sabiedriskajos medijos.
