Ne viens vien cilvēks mūsdienās atzīst, ka agrāk laika bija vairāk un pulkstenī vajadzēja skatīties retāk. Vai varētu būt tā, ka sajūta par laiku un to, ko mēs ar to darām, ir mainījusies?
Bičevskis skaidroja – patiesi, lai gan varētu domāt, ka tādas fundamentālas lietas kā domāšana vai emocijas ir kaut kas nemainīgs, tomēr dažādos laikmetos tās ir mainīgas parādības. Par laika izmaiņām runā arī mūsdienu sociologi.
"Attiecības ar laiku ir ļoti mainījušās. [Eksistē] nebeidzams laika paātrinājums, ko mēs izjūtam savās dzīvēs. Kaut vai multitaskings, kad darām vienlaikus daudzas lietas, paspējam daudz vairāk, uzrakstām dienā 50 e-pastus, šķietami ietaupot laiku. Jā, mums atbrīvojas laiks, kuru mēs vairs nepavadām, rakstot 50 vēstules ar roku, bet tā vietā mēs uzrakstām vēl papildus 50 e-pastus, un šķiet, ka vēl vairāk laika trūkst," skaidroja Bičevskis.
Šī modernās kultūras izjūta kopš 19. gadsimta vidus gandrīz vai kā matemātiskā progresijā ir tikai augusi, un šīs straujās attiecības ar laiku ir izmainījušas arī cilvēku attiecības ar realitāti kopumā, norādīja Bičevskis.
"Realitāte kļūst tāda procesuāla, ātri mainīga. Mēs nespējam vairs koncentrēties tik lielā mērā uz to, ko varētu saukt par ilgā laika pieredzi vai pieredzējumiem. Nespējam ilglaicīgākas attiecības ar realitāti veidot," pauda Bičevskis.
Piemēram, pārgājiens vai ekskursija dabā mūsdienās paskrien garām ļoti ātri – pāris telefona zibšņu veidā, bet lēnas, ilglaicīgas attiecības ar šo piedzīvojumu un vidi, kurā nonākam, īsti neveidojas.
"Tā, protams, ir viena no modernā laika problēmām. Nav teikts, ka vienīgā recepte te būtu atgriezties pie kādām premodernām, senām kultūras praksēm, kurās tad nu cilvēki bija vairāk kontemplatīvi noskaņoti un spēja kaut kā savādāk realitāti uztvert. Es drīzāk teiktu, ka mēs nevaram pagriezt moderno laiku atpakaļ, mums drīzāk ir jāatrod pašā modernajā laikā iespējas tomēr arī pieredzēt realitāti un laiku citādi, nevis tikai ļoti straujā ritmā," pauda Bičevskis.
Viena no receptēm, kā likt sev domāt lēni un uz mirkli it kā apturēt laiku, ir iedziļināšanās filozofu tekstos un vispār grāmatu lasīšana pati par sevi.
"Pat neatgriežoties pie ļoti seniem tekstiem, kaut vai paskatoties uz mūsdienu filozofiju, it īpaši uz filozofu, kuram šogad ir 300 gadi, – Imanuelu Kantu, ja mēs palasām viņa tekstus – "Tīrā prāta kritiku" un citus… Kanta darbības rezultātā pamodās tik daudz, varētu teikt, domāšanas enerģijas Eiropā – Artūrs Šopenhauers un citi autori.
Ja mēs šodien palasām viņu tekstus, tie vienlaikus ir ļoti moderni, bet tajā pašā laikā mūs ieliek pilnīgi citās attiecībās ar laiku un realitāti," norādīja Bičevskis.
Piemēram, lai izlasītu Artūra Šopenhauera grāmatas "Pasaule kā griba un priekšstats" aptuveni 800 lapaspuses, ir nepieciešama pavisam citāda koncentrēšanās pakāpe, nekā veicot desmitiem ofisa darbu vienlaikus.
"Tas ir ļoti būtiski jautājuma par domāšanu sakarībā, jo lasot mēs attīstām tādus domāšanas aspektus, kurus citādi vispār nav iespējams attīstīt, un tie saistās gan ar valodas izkopšanu, gan kritisko domāšanu, gan vispār var teikt – domāšanas telpas paplašināšanu. Tādā nozīmē lasīt šodien nozīmē arī mācīties domāt," secināja Bičevskis.
Protams, arī grūtības un smagi apstākļi, tostarp arī kara tuvums, mudina cilvēkus gan domāt lēni, gan uzdot lielus jautājumus.
"Var redzēt tagad atkal intelektuāļus kļūstam mazliet drosmīgākus. Tas varbūt arī ir pamatojams ar to, ka papildus sociāli politiskiem jautājumiem par sabiedrības attīstību tagad mums ir lieli jautājumi par ekoloģisko situāciju pasaulē un vispār par cilvēces likteni tuvākā un tālākā perspektīvā," atzina Bičevskis.
Viņš skaidroja, ka mūsdienās mēs saskaramies ar modernās kultūras paradoksu – daudzie kanāli, kas piegādā informāciju par pasaulē notiekošo, gan informē, gan liek aizmirst.
Mēs daudz ko zinām un daudz ko aizmirstam, un saglabāt eksistenciālo spriedzi un nopietnību ir grūti, jo nāk jau nākamā un atkal nākamā ziņa. Tas ir patiesi sarežģīts uzdevums – prast lietot medijus un informāciju un šķirot to, atzina Bičevskis.
