Šūpošanās nepalīdzēs
Ja Latvijā sastopamas ap 30 dzēlējodu sugas, tad pasaulē to skaits sasniedz 1600.
Turklāt daudzas sugas pārnēsā slimību ierosinātājus, izplatot tādas slimības kā malārija, dzeltenais drudzis, tropu drudzis, Rietumnīlas drudzis, filariāze, hepatīts, encefalīts un citas slimības. Līdz ar to dzēlējodus var uzskatīt par visbīstamākajiem dzīvniekiem pasaulē, kas ik gadu nogalina ārkārtīgi daudz cilvēku un dzīvnieku.
Izrādās, briesmas nedraud no paša kodiena, bet gan no parazītiem, kas atrodas uz oda dzeloņa un kas var nokļūt asinīs. Vieni no bīstamākajiem ir malārijas odi, kas pārnēsā malārijas plazmodijus un izraisa saslimšanu ar malāriju, no kuras mirst līdz trīs miljoniem cilvēku gadā.
Vajadzīga silta un mitra vide
Augsts risks saslimt ar šo slimību ir tropu un subtropu reģionos, kur notiek strauja odu vairošanās, un apkārtējā vide ir pielāgota malārijas izraisītāju plazmodiju izplatībai. Bet arī Latvijā reiz malārija bijusi aktuāla – 1950. gadu vidū un beigās.
"Protams, nevar izslēgt, ka arī Latvijā kāds var inficēties ar malāriju, bet pārsvarā tas notiek tieši ceļojumos. Tātad, braucot uz valstīm, kur malārija ir izplatīta. Pārsvarā tās ir tropu un subtropu valstis – liela daļa Āfrikas, Dienvidamerika, Indija, Dienvidaustrumāzija un Okeānija arīdzan," stāstīja Līdumniece.
Līdz ar starptautisko ceļojumu pieaugumu arī šai slimībai paveras plašākas iespējas ceļot pāri robežām. Savu lomu spēlē arī klimata pārmaiņas un globālā sasilšana, līdz ar to pesimistiskākās prognozes pieļauj, ka dažu nākamo desmitgažu laikā malārijas odiem varētu būt labvēlīgi apstākļi arī Ziemeļeiropā un citos pasaules reģionos.
"Šim parazītam, kā jau vispār odiem, patīk siltas, mitras vietas ar augstu temperatūru. Pārsvarā tās ir varbūt ne gluži ieplakas, bet noteikti ne kalnu reģioni, kur naktīs ir zemāka temperatūra," norādīja Līdumniece.
Tātad siltas un mitras vietas ir patīkamas gan odiem, gan malārijas plazmodija parazītiem, kam ir nepieciešama temperatūra virs 20 grādiem, lai spētu izdzīvot.
"Protams, pie mums arī ir sastopami malārijas odi, un tas nozīmē, ka, ja vien būs tādi labvēlīgi apstākļi šīs slimības izplatīšanai, nav izslēgts, ka kādu dienu tā varētu nonākt arī pie mums un kļūt arvien aktuālāka," atzina Līdumniece.
Esošās zāles vairs nelīdz
Malārijas simptomi ir līdzīgi gripai – drudzis, galvassāpes, nogurums, reizēm arī slikta dūša.
"Pašlaik ārstēšanai visvairāk izmanto artemizinīna kombinēto terapiju, tātad artemizinīns ar kādu citu zāļu vielu. Tā kā zāles ir, bet lielākā problēma, tostarp arī pret tām zālēm, ko bieži vien lieto ceļojot, ir tāda, ka arvien vairāk tiek reģistrēta rezistentā malārija, kas nozīmē, ka kādā dienā šīs zāles vairs nestrādās," skaidroja Līdumniece.
Rezistences veidošanās pret pašreiz lietotajām pretmalārijas zāļvielām rada nepieciešamību atrast jaunus ceļus, kā arī ierobežot tās izplatību.
"Vissvarīgāk ir meklēt tādas zāļu vielas, kas iedarbojas caur citiem darbības mehānismiem nekā jau iepriekš atklātās zāļu vielas. Tas nozīmē, ka parazīts, kurš jau ir pieradis pie zālēm ar konkrētu iedarbību, jau izstrādā gēnus, lai būtu rezistents. Ja mēs atklājam zāles, kas darbojas citādi, šis parazīts nav sagatavots šīm zāļu vielām, kas nozīmē, ka mēs viņu varam pārsteigt," skaidroja Līdumnniece.
Līdumniece ir zinātniece, kura meklē risinājumus cīņai ar šo bīstamo slimību, turklāt jau guvusi daudzsološus panākumus un pat izdarījusi pasaules līmeņa atklājumus.
Potenciāls ir liels, bet ceļš būs garš
Par darbu "Malārijas enzīmu inhibitoru izveide" Līdumniece nesen saņēmusi Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinību un Solomona Hillera – izcila ķīmiķa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta dibinātāja – balvu.
Enzīma inhibitors ir substrātam līdzīga molekula, kas saistās pie enzīmiem, tos bloķējot vai samazinot to aktivitāti. Līdumnieces pētījumiem ir liels potenciāls, un nākotnē tie varētu kļūt par pamatu jaunu, efektīvu pretmalārijas medikamentu izstrādē.
"Visām zāļu vielām ir mērojams ilgs ceļš, un šī, protams, nav izņēmums. Tātad vispirms mums ir jāatklāj savienojums, ko mēs jau esam izdarījuši. Tagad mēs optimizējam savienojuma struktūru, lai savienojums būtu aktīvāks uz konkrēto enzīmu un pēc iespējas mazāk aktīvs uz citiem enzīmiem, kas ir mūsu ķermenī. Tātad mēs mēģinām panākt selektivitāti, lai varētu inhibēt konkrēto mērķi," stāstīja Līdumniece.
Pētniece atklāja, ka arī šajā posmā jau sasniegti pirmie daudzsološie rezultāti, bet noteikti var vēl labāk, tāpēc darbs vēl turpinās.
"Tad, kad ir jau molekula vai savienojums, kas ir līdzīgs zāļu vielai, un tam ir visas īpašības, kas nepieciešamas zāļu vielai, tad var sākt domāt tālāk gan par klīniskajiem pētījumiem, gan visām no tiem izrietošajām procedūrām," norādīja Līdumniece.
Pētniece savā zinātniskajā darbā sadarbojas arī ar biomedicīnas pētījumu centru – Frensisa Krika institūtu Londonā. Jaunā zinātniece stažējusies arī Kopenhāgenas Universitātē, ir līdzautore diviem starptautiskiem patentiem, viņas zinātnisko pētījumu rezultāti publicēti augsta līmeņa starptautiskos žurnālos.
