Ledus kūst pārāk strauji
Krīzes brīžos visi risinājumi ir derīgi – tā varētu teikt ģeoinženieri, kuri šobrīd cenšas rast veidus, kā sargāt kūstošos ledājus, piemēram, sūknējot ūdeni no okeāna uz ledus masas virsmas, cerot tādējādi padarīt ledus slāni biezāku.
To, ka ledāji kūst strauji, mēs zinām, tāpat kā to, ka nespējam operatīvi samazināt emisijas un palēnināt klimata pārmaiņas. Tomēr vai ar inovatīvu tehnoloģiju palīdzību varētu izdoties glābt ledus masu zemeslodes vēsākajos reģionos?
"Glābt [ledājus] nav iespējams. Mēs nerunājam par glābšanu. Ir pilnīgi skaidrs, ka līdz šī gadsimta beigām mēs zaudēsim noteikti vairāk nekā pusi, varbūt pat divas trešdaļas ledāju. Manuprāt, tas ir diezgan skaidrs, un tur īsti neko darīt nevar. Mēs varam mēģināt tikai palēnināt lokāli šo ledāju kušanu," atzina Lamsters.
Ir grūti atrast otru tādu ekosistēmu, kuru klimata pārmaiņas skartu tik masīvi kā Arktiku un Antarktīdu. Lai arī šie abi aukstie apgabali atrodas tālu no mums, bez tiem nav iedomājams klimats, kādu pazīstam uz mūsu planētas.
"Ledus kūst ļoti strauji. To ir iespējams, pirmkārt, redzēt satelīta datos, salīdzinot dažādos gados uzņemtās ainas, bet arī, esot uz vietas, to var novērot fiziski, jo virs ledus plūst ūdens, kas pazemina tā virsmu. Var arī gandrīz vai novērot, kā ledus mala atkāpjas," stāstīja Lamsters.
Piemēram, šī gada ekspedīcijā Islandē Lamsters ar kolēģiem atgriezās pie ledāja, pie kura viesojušies arī pirms četriem gadiem. Ledāja mala bija atkāpusies tik ļoti, ka zemledāja tunelis, kas vēl bija pieejams iepriekšējā ekspedīcijā, vairs neeksistēja.
Jārēķinās ar ūdens līmeņa celšanos
Ledāju straujā kušana nesola neko labu. Tā jau tagad ietekmē gan cilvēkus Andos, Alpos, Islandē, Himalajos un citur, kur ledāju kušanu iespējams piedzīvot savām acīm, gan visā pasaulē.
"Vidējā ūdens līmeņa celšanās visā pasaulē notiek lēnām, bet savā ziņā neapturami. Izmaiņas jau šobrīd notiek diezgan intensīvi. Ja skatāmies līdz gadsimta beigām, tad pieaugums solās būt pozitīvākajā gadījumā no 30–40 centimetriem līdz metram," norādīja Vīksna.
Pētnieki lēš, ka līdz ar ūdens līmeņa celšanos tiešā vai netiešā veidā apdraudēts varētu būt aptuveni miljards cilvēku visā pasaulē, norādīja Vīksna, piebilstot, ka to skaitā esam arī mēs.
"Protams, arī Baltijas jūra ir savienota ar okeāniem un visu, kas notiek uz planētas. Arī mums ir gaidāma ūdens līmeņa paaugstināšanās – gan pēc dažādiem pesimistiskiem, gan optimistiskiem scenārijiem jārēķinās ar 30–60 centimetru pieaugumu līdz gadsimta beigām," atzina Vīksna.
Sevišķi pamanāmas un straujas ūdens līmeņa izmaiņas Latvijā varētu piedzīvot šī gadsimta vidū.
"Otrkārt, protams, tas nes līdzi arī krasta erozijas procesus. Pēc šī brīža prognozēm, tiks noskaloti apmēram 30–40 metri no Latvijas teritorijas," norādīja Vīksna.
Ir pat tādi ūdens līmeņa kāpšanas scenāriji, kas nākotni iezīmē ļoti drūmās krāsās. Tajos Latvija ir it kā sadalīta divās daļās, jo ūdens no Baltijas jūras sniedzas līdz pat Lietuvas robežai, atšķeļot Kurzemi.
Sasniegts pagrieziena punkts
Lai to nepiedzīvotu, zinātnieki izstrādā dažādus modeļus, kā iejaukties ledus kušanas procesos, lai stabilizētu ledājus. Pagaidām gan nav zināms, vai šīs metodes reāli strādās, jo tām var būt arī pretējais efekts, atzina Lamsters.
Tādēļ šobrīd jāveic pētījumi un modelēšana, varbūt kādā konkrētā apgabalā arī jāmēģina eksperimentālā veidā šīs ģeoinženierijas metodes izmantot, bet jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka par to ir jādomā un kaut kas ir jāsāk darīt, norādīja Lamsters.
"Mēs runājam par to, ka, iespējams, jau kaut kāds pagrieziena punkts ir sasniegts, īpaši domājot par Antarktiku.
Pēc šī pagrieziena punkta faktiski ir gaidāmi diezgan strauji ledāju masas zudumi, un atpakaļceļa nav. Lai ko mēs darītu, mēģinot samazināt emisijas, tas nemainīs absolūti neko, jo šis pagrieziena punkts ir sasniegts un ledājs sāk strauji atkāpties.
Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir šo atkāpšanos samazināt, fiziski iejaucoties," skaidroja Lamsters.
Arī Vīksna piekrita šim viedoklim, norādot, ka emisiju samazināšanas pasākumi, protams, ir jāturpina, bet vienlaikus jāsāk pielāgoties arī reālajai situācijai.
"Ir kaut kādas lokālas metodes, piemēram, tajos pašos Alpos, kur ar ģeotekstiliem eksperimentē, bet tas viss ir lokāli. Tādi globāli risinājumi principā, manuprāt, šobrīd nav pieejami, un drīzāk ir jāskatās, kā mazināt tās iespējamās sekas," atzina Vīksna.
Zinātnieki turpina meklēt risinājumus
Viena no lokālām metodēm, kas atsevišķās vietās tiek apsvērta, lai kavētu ledāju kušanu, ir iepriekš minētā sālsūdens pumpēšana uz ledāja virsmas, tā it kā cenšoties ledāju no jauna uzaudzēt, bet Lamsters vērtēja, ka tā ir viena no visneefektīvākajām metodēm, kāda pastāv, jo tās īstenošanai vajadzīgs milzīgs daudzums enerģijas.
Par daudz veiksmīgākām zinātnieki izvirzījuši divas citas stratēģijas. Viena no tām ir iejaukšanās zemledāja hidroloģiskajā sistēmā, tādējādi samazinot to masu, kas kušanas laikā atdalās no ledāja un nonāk okeānā, stāstīja Lamsters.
"Otra stratēģija, kas faktiski būtu pirmā pēc efektivitātes – mēs mēģinām aizturēt siltos okeāna ūdeņus, kuri ieplūst zem šelfa ledājiem, kuri atrodas uzpeldējušā stāvoklī. Tam ir vairākas metodes. Viena no metodēm ir ievietot okeānā tādu kā aizslietni, priekškaru, ģeotekstila aizkaru, kas neļauj siltajam ūdenim nonākt kontaktā ar ledu un to kausēt no pamatnes," stāstīja Lamsters.
Otra metode būtu uzbērt mākslīgas salas vai dambjus. Tādi ģeoinženierijas risinājumi jau eksistē un tiek izmantoti, lai neapplūstu piekrastes teritorijas.
"Šajā gadījumā uzberam lielu valni, siltais ūdens netiek pie ledāja pamatnes, ledus kļūst ar laiku biezāks un nogruntējas uz šī dambja. Tad palielinās ledus biezums, samazinās plūsmas ātrums, un, iespējams, esam šo neatgriezenisko efektu kompensējuši. Bet arī te ir pretēji efekti iespējami. Ja mēs neļaujam siltajam ūdenim vienā vietā paplūst zem šelfa ledāja, tad, iespējams, tas vienkārši pārvirzīsies uz kādu citu blakus esošo šelfa ledāju," atzina Lamsters.
Visas šīs idejas prasa vēl milzīgu pētnieku darbu, finansiālos līdzekļus un citus resursus, taču nākotnē, ļoti iespējams, citu variantu nemaz nebūs.
