ĪSUMĀ:
- Mākslīgā intelekta tehnoloģijas vēl ir pavisam jaunas, un tām vēl ir vairāki būtiski ierobežojumi.
- Gandrīz droši, ka visi šie ierobežojumi pārskatāmā nākotnē tiks atrisināti.
- Jomas, kurās jau izmanto mākslīgo intelektu: medicīna, epidēmiju prognozēšana, kiberdrošība, satiksmes intensitātes regulēšana, infrastruktūras pārbaudes, dokumentu apstrāde.
- Priekšrocības MI iespēju izmantošanā ir tām valstīm, kuras par šīm iespējām ir domājušas savlaicīgi. Divas no tām – Somija un Igaunija.
- Mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas nākotnē būs visur.
- Neviens nav gatavs pārmaiņām, kuras nesīs mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas.
- Ieviešot mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas, priekšrocības būs valstīm ar spēcīgu valsts pārvaldi.
- Trīs galvenie uzdevumi, ar kuriem pārvaldei jātiek galā?
Kur mēs šobrīd esam?
Pirms pusotra gada ne tikai šaura ekspertu grupa, bet arī plašāka sabiedrība sāka tā īsti novērtēt mākslīgā intelekta potenciālu: sāka piepildīties tas, ko desmitgadēm bija sludinājuši "tehnogīki", ar tehnoloģijām un futūrismu saistītu kopienu pārstāvji. Nevar teikt, ka cilvēce starplaikā paspējusi pilnībā pierast pie tā, ko spēj mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas, bet nu jau īpašu pārsteigumu neizraisa tas, ka tās jau daudz ko spēj paveikt ne sliktāk par vidējo cilvēku – komponē, raksta analītiskus tekstus, sarunājas, programmē, diagnosticē slimības, zīmē, raksta juridiskus dokumentus, tulko, dzied, rēķina, sacer stāstus un dzejoļus, vada robotus. Dažās no šīm jomām mākslīgais intelekts sasniedz pat laba eksperta līmeni. Visticamāk, ka tuvā nākotnē arī tas tiks pārspēts.
Bet, ja mākslīgā intelekta spējas ir tik iespaidīgas jau šobrīd, kādēļ tas nav atņēmis cilvēkam darbu?
Šķiet, ka būtu tikai loģiski, ja cilvēka darbu aizstātu mākslīgais intelekts: tehnoloģiju izmaksas ir zemākas nekā cilvēka darba laiks, tehnoloģijām nav jāatpūšas, tehnoloģijas nenovēršas uz blakus aktivitātēm, tās strādā daudz ātrāk un var paralēli veikt daudzu cilvēku darbu.
Atbilde pamatā ir nevis par limitiem mākslīgā intelekta potenciālam, bet gan par tehnoloģiskajiem risinājumiem. Mākslīgais intelekts nav aizstājis mūs ne tāpēc, ka mums kā cilvēkiem ir kādas īpašas spējas, kuras nepiemīt mākslīgajam intelektam, bet tādēļ, ka šīs tehnoloģijas vēl ir pavisam jaunas un tām vēl ir vairāki būtiski ierobežojumi. Piemēram, ne vienmēr var rēķināties ar stabili augstu rezultātu kvalitāti, lielākā daļa jaudīgāko tehnoloģiju ir plašāk pieejamas tikai ierobežotā apjomā, reti kura spēj uztvert un analizēt informāciju no dažāda veida avotiem (piemēram, gan attēla, gan teksta, gan runas, gan video, gan saviem novērojumiem).
Gandrīz droši, ka visi šie ierobežojumi pārskatāmā nākotnē tiks atrisināti. Maldās tas, kurš pieņem, ka arī turpmāk mākslīgais intelekts dzīvi atvieglos pamatā skolēniem un cilvēkiem, kuriem vajadzīga kāda bildīte, tulkojums vai īss tekstiņš.
Dažādas pasaules valstis jau šobrīd mākslīgo intelektu izmanto dažādiem mērķiem. Latvijā visbiežāk esam saskārušies ar virtuālajiem palīgiem (čatbotiem), taču tam ir arī citi pielietojumi. Piemēram, mākslīgais intelekts tiek izmantots medicīnā, epidēmiju prognozēšanā, kiberdrošībā, satiksmes intensitātes regulēšanai, infrastruktūras pārbaudēs, dokumentu apstrādē.
Teju neierobežotas ir iespējas izmantot mākslīgo intelektu izglītībā, piemērojoties katra bērna, studenta, pieaugušā mācību vajadzībām. Pat tiesu spriedumus teorētiski varētu rakstīt mākslīgais intelekts. Turklāt neslikti rakstīt – balstoties uz iepriekš jau izlemto, citu valstu labākajām praksēm, izmantojot kvalitatīvus ētikas klasiķu avotus un piemērojoties pārmaiņām mūsdienu sabiedrībās.
Ar mākslīgā intelekta tehnoloģijām līdzi rokrokā nāk trīs jautājumi – "ko tās var?", "ko mums no tām vajag?" un "ko mēs nekādā gadījumā negribam tām uzticēt?" Uz visiem trim atbildes ir vienlīdz svarīgas.
Piemēram, nesen milzīgu ažiotāžu izraisīja raksti par to, kā Izraēla izmantojusi mākslīgā intelekta tehnoloģijas, vēršoties pret "Hamās" Gazas sektorā[i]. Lai gan Izraēla apstrīd rakstos norādītos faktus, uz brīdi iedomāsimies, ko nozīmētu tas, ja kara apstākļos lēmumus par cilvēku dzīvēm vai nāvēm pieņem ne vairs cilvēks, bet mākslīgais intelekts, kas no masīvas datu apstrādes izsecina to, kuri pretinieki ir paši bīstamākie, tad ar droniem vai savādāk viņus atpazīst un patstāvīgi pieņem lēmumu par tās mājas sabombardēšanu, kurā viņi tobrīd atrodas.
Neatkarīgi no tā, vai tā jau ir noticis realitātē, šis ir tuvas nākotnes jautājums.
Ko dara citi?
Mākslīgais intelekts nozīmē gan milzīgus riskus, gan milzīgas iespējas. Dabiskās priekšrocības šo iespēju izmantošanā ir tām valstīm, kuras par šīm iespējām ir domājušas savlaicīgi. Divas no tām ir mūsu reģiona valstis – Somija un Igaunija.
Somija savu pirmo mākslīgā intelekta stratēģiju izveidoja vēl 2017. gadā, kad tas vēl nebija vispasaules modes kliedziens. Jau tobrīd Somijas valdība saskatīja potenciālu valsts turpmāko attīstību balstīt zināšanās par mākslīgo intelektu, tādēļ īpašu akcentu lika uz to, lai pēc iespējas daudz somu saprastu, kā tās funkcionē, un ikdienā tās integrētu savā dzīvē un biznesos. Jau 2018. gadā tika izveidots īpašs brīvpieejas kurss par mākslīgo intelektu, kura izveidošanas mērķis bija panākt, lai pamatzināšanas būtu vismaz 1% no Somijas sabiedrības. Tas joprojām ir viens no populārākajiem brīvpieejas kursiem pasaulē[ii]. Starplaikā somi ir pamatīgi investējušies uz mākslīgā intelekta ieviešanu jaunuzņēmumos, pētniecībā un augstskolu programmu saturā.
2018. gadā Eiropas Komisija sāka mudināt Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis veidot katrai savu mākslīgā intelekta stratēģiju,[iii] kas tad uzsāka stratēģiskošanas bumu visā Eiropas Savienībā. Šim mudinājumam sekoja arī Latvija, 2020. gadā valdībā pieņemot informatīvo ziņojumu "Par mākslīgā intelekta risinājumu attīstību.[iv]" Šis ziņojums joprojām lasās labi, nav radikāli novecojis. Tajā atrodamas joprojām ļoti pareizas un aktuālas idejas par tām jomām, kur Latvijā vērts domāt par mākslīgā intelekta tehnoloģiju ieviešanu.
Zināt, kur mākslīgā intelekta tehnoloģijas principā būtu izmantojamas, gan ir tikai pussolis.
Vēl nozīmīgāk ir veidot tādu pārvaldes kultūru, kur bez šo jauno iespēju izmantošanas nav iespējams iztikt.
Šajā ziņā ne tikai Latvijai, bet visas pasaules valdībām būtu vērts mācīties no Igaunijas. 2018. gadā (!) tā izveidoja vadības komandu tam, lai palielinātu mākslīgā intelekta izmantošanas biežumu valsts pārvaldē. Rezultāti bija ātri. Ja tobrīd mākslīgais intelekts tika piemērots četros kontekstos, tad 2020. gadā – jau 47 dažādos kontekstos[v]. Piemēram, lai konstatētu, kur sūtīt ceļu policistus satiksmes regulēšanai, lai atrastu darbu bezdarbniekiem, lai pārbaudītu, vai lauksaimnieki pilda prasību pļaut zāli tajās lauksaimniecības zemēs, kas saņem publisko finansējumu[vi].
Igaunija pēdējos divos gados, no 2022.–2023. gadam, ļoti mērķtiecīgi ir strādājusi pie tā, lai jaunās tehnoloģijas tiktu ieviestas gan privātajā, gan publiskajā sektorā[vii]. Šobrīd tiek izstrādāta jauna stratēģija līdz 2030. gadam ar vēl ambiciozākiem mērķiem: piemēram, katram ārstam un policistam būšot personalizēts mākslīgajā intelektā balstīts asistents, kas palīdzēs darbos, kā arī mākslīgo intelektu izmantos 75% uzņēmumu un pārvaldes iestāžu[viii].
Ko darīt?
Papīrs pacieš visu, arī visskaistākās mākslīgā intelekta stratēģijas. Tas vien, ka kādā valstī ir tapusi stratēģija, nenozīmē, ka tā arī tiek darbināta. Daudzām valstīm ir raksturīgi būvēt skaistas vīzijas, bet reālas pārmaiņas notiek labi ja kādā perifērā iestādē, kurā gadījusies uz progresu orientētāka vadība. Arī tas nav slikti, bet var labāk.
Lai varētu labāk, vērts ņemt vērā trīs atziņas:
Pirmā. Mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas nākotnē būs visur. Izvēle ir tikai starp to, vai būt starp to ieviešanas pirmrindniekiem, vai gaidīt uz brīdi, kad bez tām vairs nekādi nevarēs iztikt, un tad piemēroties.
Otrā. Neviens nav gatavs pārmaiņām, kuras nesīs mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas. Neviens nespēj visas ar to saistītās pārmaiņas šobrīd pat apzināties, kur nu vēl izmodelēt to ietekmi. Šis ir tas brīdis, kad mācāmies stūrēt jau braukšanas procesā, un riski ir lieli gan tad, ja vilcināsimies ar šo tehnoloģiju ieviešanu, gan tad, ja tās ieviesīsim nemākulīgi vai neveiksmīgi.
Trešā atziņa. Ieviešot mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas, priekšrocības būs valstīm ar spēcīgu valsts pārvaldi. Spēcīga valsts pārvalde ir pārvalde, kas spēj tikt galā ar sarežģītiem uzdevumiem. Lai tiktu galā ar sarežģītiem uzdevumiem, jāspēj turēt fokusā jēdzīga lielā vīzija, kopā jāsaslēdz daudzi paralēli notiekoši procesi un pa ceļam jāpamanās neiestrēgt sīkumos.
Labā ziņa: mūsu pārvalde šajā ziņā ir aptuveni ES vidējā līmenī, varbūt pat nedaudz augstāk. Un mums blakus ir somi un igauņi, kas ir starp pasaules līderiem pārvaldes jaudā – tas nozīmē, ka mums ir labas iespējas no viņiem mācīties.
Kas būtu trīs galvenie uzdevumi, ar kuriem pārvaldei jātiek galā?
- Jāsaprot, kur gan privātajā, gan publiskajā sektorā mākslīgajā intelektā balstītās tehnoloģijas var radīt vislielāko vērtību, un tad jāvirza ES fondu un cits finansējums tam, lai šīs vērtības radīšana nepaliek tikai uz papīra. Ir labi eksperimentēt ar mākslīgo intelektu, bet mākslīgā intelekta tehnoloģiju ieviešana nav pašmērķis – jāprioritizē tās jomas un procesi, kur pienesums ir skaidrs un ar lielu varbūtību tas būs īpaši liels.
- Jāsaprot, kā igauņiem izdodas tik labi saslēgt kopā četrus pīlārus, par kuriem Latvijā pārāk bieži domājam atrauti citam no cita, tādēļ mums tie nav tik spēcīgi: (a) visu, kas saistīts ar pārvaldes digitalizāciju un pārvaldes uzturētajām informācijas sistēmām, (b) apjomīgu datu vākšanu, plašu to pieejamību un kvalitatīvu analīzi, (c) efektīvu pārvaldi, kas tiek galā ar sarežģītām problēmām, un (d) mākslīgo intelektu. Nav gudri kādu no šiem nākotnes attīstības pīlāriem skatīt atrauti no pārējiem – daudz lielāka jēga ir tos uztvert kā vienotu komplektu, kas nepieciešams mūsdienīgai pārvaldībai. Pēc tam, kad tas saprasts, jādara tāpat un labāk, kā dara igauņi.
- Panākt, lai zināšanas par mākslīgā intelekta iespējām pēc iespējas plaši izplatītos Latvijas sabiedrībā, sevišķi uzņēmumos, zinātnē un izglītības iestādēs. Uzmanīgi jāseko līdzi tam, kāda ir šo jauno tehnoloģiju ieviešanas ietekme gan uz produktivitāti, gan uz cilvēku sociālo drošību. Pie reizes arī jāsāk iezīmēt "sarkanās līnijas" par jautājumiem, kuri būtu atstājami cilvēku ziņā pat tad, ja mākslīgais intelekts šos darbus varētu paveikt kvalitatīvāk. Tiesas spriešana kā viens no piemēriem.
Vairāk par mākslīgo intelektu:
